Krodziņš trim paaudzēm

Dzīvās uguns krodziņš Klūdziņa, kas pazīstams ar savu gardo šašliku, ir viens no vecākajiem restorāniem Kuldīgā – augustā tas nosvinēja 30. gadadienu. Īpašniekam Guntim Stuceram vaicājam, kā šai laikā klājies.

„1993. gads bija laiks, kad daudzi sāka savu uzņēmējdarbību, un arī mēs izdomājām savā īpašumā veidot ģimenes uzņēmumu – krodziņu. Ideja radās tad, kad aizbraucām uz Dziesmu svētkiem: visur ceļmalās bija kādi kioski, kuros tirgoja šašliku, pie visādiem krustojumiem varēja nopirkt pannas un citus piederumus. Nodomāju, kāpēc gan ko tādu nepamēģināt pašam,” stāsta īpašnieks. Pēc profesijas U.Stucers ir inženieris hidrotehniķis. Skolu beidzis 1980. gadā un strādājis dažādās vietās: iekšlietu daļā, komjaunatnes darbā.

Bet krodziņā pa šo laiku iegūti daudzi pastāvīgi klienti no Kuldīgas, Padures un citurienes: „Mūsu klienti nu jau ir trešajā paaudzē. Tie, kuri nākuši agrāk, ir apprecējušies un nāk ar saviem bērniem.” Lielākais šķērslis bijis kovida pandēmijas laiks: „Tad darbību pārtraucām un kaut kā to laiku pārdzīvojām – valsts arī piešķīra finansiālu atbalstu. Tagad pie mums vairs nebrauc tik daudz ārzemju tūristu – vairāk ir tādi, kas ceļo pa Latviju, un jau pazīstami kuldīdznieki. Ir bijušas tūristu grupas no Igaunijas, Lietuvas, Polijas.” Banketu gan esot daudz: „Daudzi pie mums svin jubilejas, bet vairāk diemžēl ir bēru banketu. Citi šeit nosvinējuši gan savu pilngadību, gan kāzas, gan bērnu kristības, gan kāda tuvinieka bēres.”

VISI TUVI UN AR VĒLMI DARĪT

Krodziņa jubileja svinēta pašu lokā dārzā ar dzīvo mūziku: „Šķiet, esam vieni no vecākajiem, kas Kuldīgā ēdināšanā darbojas. Zinu, ka Pagrabiņš nesen svinēja 27 gadu jubileju. Vēl ilgi darbojas ēdnīca Rumba. Ir vēl vietas, kur kafejnīca bijusi visu laiku, piemēram, Staburadze, bet tur īpašnieki gadu gaitā mainījušies.”

Konkurenci īpašnieks nesaskata: „Varbūt citi domā, ka kādam esam konkurenti, bet mēs citus par tādiem neuzskatām. Tikai priecājamies, ja kādam sokas ļoti labi. Tagad jau negaršīgi taisīt ēst nemaz nevar, citādi bizness tūlīt beidzas. Pēdējos gadus pats neesmu pa kafejnīcām staigājis, tāpēc nemāku teikt, kur būtu labāk, kur ne tik labi.”

Klūdziņā strādājuši tādi darbinieki, kuri pēc septiņiem astoņiem gadiem aizgājuši pensijā, arī viesmīļi lielākoties izvēlēti uz ilgāku periodu, taču bijuši arī praktikanti no Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma, bet pavāri gan bieži nav mainījušies: „Tagad par pavāri strādā mana vedekla Mārīte Stucere. Savukārt par viesmīļiem esmu secinājis, ka labāk darbā pieņemt nevis cilvēku uz vienu sezonu, bet tādu, kas šeit vēlas strādāt pastāvīgi. Uz laiku pieņemtie nekad nedod pilnvērtīgu atdevi. Kopš vasaras sākuma strādā Annija, un viņa vēl mācās Liepājā – kad jābūt skolā, tad palaižam.”

Darba laiks ir mainījies: „Kādreiz strādājām arī sestdienā līdz 17.00 un tikai svētdienu ņēmām brīvu. Taču, tā kā strādājam vienā maiņā, izdomājām, ka brīvu ņemsim arī pirmdienu. Par darbaholiķiem kļūt nevajag – katram cilvēkam resursu ir tik, cik ir.”

ĒDIENI, KURUS PAZĪST LATVIETIS

Galvenais piedāvājums – šašliks un citi pamatēdieni – nav mainījies: „Kā pirms 30 gadiem sākām ar šašliku, kas telpā cepts uz dzīvas uguns, tā arī turpinām. Agrāk gan vieta bija šaurāka. Piecu gadu laikā līdz 1998. gadam pamazām paplašinājāmies.” No ēdieniem, desertiem un dzērieniem ik pa laikam tomēr tiek ieviests kas jauns, nesen izveidota bērnu ēdienkarte, kas piedāvā pastu, nagetus vai veselīgu putru: „Kaut ko papildinām, taču svešzemju virtuvi īpaši neieviesīsim. Piedāvājam tradicionālus ēdienus, kādus zina un saprot latvietis. Un to, ko cilvēks no mūsu ēdienkartes izvēlas, to pagatavojam. Nekā iepriekš sagatavota nav, izņemot dienas zupiņu un mērces. Pat kartupeļus katrai porcijai vārām atsevišķi. Citi jautā, cik daudz klientu šodien būs. To nekad nevaram zināt, tāpēc uz priekšu neko negatavojam. Citu dienu atnāk tikai divi, citu – pat neviens. Simt cilvēku pa dienu nav bijuši. Citreiz vairāk atnāk nedēļas vidū, citreiz domājam – varbūt svētdienā būs vairāk. Taču ir bijis tā, ka svētdien mazāk nekā piektdien, un otrādi. Tas laikam atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa.

Pēdējā laikā vairāk nāk ģimenes ar bērniem, tāpēc izdomājām ēdienkarti bērniem. Tas nebija grūti – tagad viņi ēd ļoti veselīgi: vajag čipsus, kolu, un pārējais var arī nebūt. Ja vēlas ko veselīgāku, kaut ko no 70 dažādiem produktiem varam sakombinēt.” Te taisot arī dienas piedāvājumu: „Kad pienāk svaiga, jauna prece, tad ko izdomājam. Tikko no gaļas kombināta atveda svaigas akniņas – iekļāvām šīsdienas piedāvājumā.” Vaicāts par sezonāliem produktiem, Guntis teic: „Sēnes mums ēdienkartē ir visu gadu – rudenī sēņojam paši, citos gadalaikos pasūtām no vairumtirgotājiem.”

ŠODIEN GARŠĪGS VISS UN NEKAS

Gaļa tiek pasūtīta no tādiem lieliem tirgotājiem kā Lāses AM un Reaton: „No mājražotājiem neko neņemam, tāpēc ka arī mums ir zināmas prasības. Mājražotāji lai tirgū darbojas paši! Savā dārziņā kādreiz izaudzējām kādu ķiploku vai citu garšaugu, taču tagad pašiem darboties vairs neatmaksājas.”

Guntim iecienīts ēdiens esot zupas: „Tās mūsu saimniecēm vienmēr ļoti labi padodas, bet visi ēdieni jau ir garšīgi. Bieži kāds ienāk un pajautā: „Kas jums šodien garšīgs?” Šis jautājums man patīk, un, ja tādā brīdī esmu zālē, saku: „Šodien garšīgs nav nekas!” Kā to var pateikt? Jebkuru labu porciju vai produktu var sabojāt vai nesabojāt.”

Lielākās pārmaiņas notikušas informācijas apritē: „Reklamējamies sociālajos medijos, piemēram, feisbukā, citreiz mūsu bārmene Annija kādus uzmanību piesaistošus jociņus ieliek tiktokā. Tagad jau informācijas apmaiņa notiek tur – tā par mūsu restorānu uzzina tūristi. Labākā reklāma gan ir no mutes mutē.”

Banketiem tiek klāts galds pēc pašu piedāvājuma: „Visu var sarunāt, kā vajag. Daudz lētāk gan piedāvāt nevaram, jo tad arī piedāvājums krasi mainītos. Desiņas un štovēti kāposti tagad nav aktuāli – ja tos pasniegtu svētku galdā, cilvēki nesaprastu.”

Vaicāts par kurioziem ar darbiniekiem vai klientiem, G.Stucers teic: „Nekas tāds nenāk prātā – aizmirsis samaksāt neviens nav. Kad tikko sākām strādāt, tad gan laikam sālstrauciņš bija pazudis, taču vēlāk ne. Kādu trauku vai citu piederumu iebāzt somā jau ir studentu jociņi. Atceros: kad pats mācījos Jelgavā, turpat kopmītnēs bija ēdnīca. Paņēmām dakšiņas, porciju, paēdām istabiņā un traukus no rīta uz ēdnīcu aiznesām atpakaļ.”

PAR LABU CENU GAN PAĒST, GAN IZBAUDĪT

Uz priekšu esot grūti ko paredzēt: „Situācija tāda, ka plānot neko nevar, – gandrīz pa dienām mainās nodokļi, minimālā alga. Lai ko uzlabotu, vajag līdzekļus. Bankas mūs neatbalsta – mēs esot riskanti. Šo gadu laikā uzņēmuma attīstībai neesmu ieguvis nevienu kredītu. Tā tikai visi saka: „Ņemiet, dariet, atbalstīsim!” Pagaidām atbalstu, sevišķi mazajiem uzņēmējiem, neredzu. Viss tikai kļūst dārgāks: materiāli, produkti, elektrība, apkure. Kādreiz cenas tik krasi nemainījās. Savulaik cūkgaļu pirku par 2,50 eiro kilogramā, tagad jāpērk par sešiem septiņiem. Starpība ir liela, taču pacelt ēdienu cenu atļauties nevaram. Lielajās pilsētās, kur apgrozījums ir liels, nav tik traki. Taču nedomāju, ka mazpilsētā esam tik bagāti, lai ēstu ēdienu par 20–25 eiro. Mēs cenšamies šīs divas puses apvienot par zemāko cenu – lai var gan labi paēst, gan ēdienu izbaudīt. Noformējumu taisām gaumīgu, taču modei līdzi neskrienam – ar šķaidītiem zaļumiem, visādām spricētām mērcītēm pa šķīvi porciju nedekorējam. Ēdiens ir vienkāršs.”

Vaicāts, vai tas, ka Kuldīga nu ieļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, varētu ko mainīt, uzņēmējs atzīst: „Mūs tas, šķiet, nekādi neskars. Lielāks tūristu pieplūdums būs pilsētas centrā, vecpilsētā. Ir mums bijušas domas par naktsmītnēm. Jau tagad ir tādas telpas, ko varētu tūristiem piedāvāt, taču tas jau ir cits bizness ar citām prasībām, un tas vēl kārtīgi jāapsver. Tad jābūt pienācīgam servisam, vajag brokastu piedāvājumu un arī vairāk darbinieku, bet tas prasa lielākas izmaksas.”