Kad katrai gotiņai vēl ir savs vārds

Uz tikšanos ar komisiju Rudbāržos bija ieradušās vairākas dalībnieces no piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības Kalnmuiža. Tās vadītāja ir Laima Stepanoviča, kuras ģimenes saimniecība ir lielākā (520 tonnu gadā) svaigpiena piegādātāja jau 20 gadus.

Cik plašs ir kooperatīvs, un kā tas darbojas?

Mēs, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība Kalnmuiža, pastāvam jau no 1993. gada marta. Šogad uzņēmumam palika 31 gads. Savācam svaigpienu no zemnieku saimniecībām. Sākotnēji kooperatīvā bija 28 biedri, gadu gaitā skaits mainījās, bet maksimālais, ko es zinu, ir 68. Pašlaik aktīvie zemnieki ir 46, kas mums nodod pienu. Ir nelielas zemnieku saimniecības un piemājas saimniecības.

Katru otro vakaru divas automašīnas izbrauc no bāzes un brauc divus lokus: viena iet caur Kalvenes, Rudbāržu, Laidu un Snēpeles pagastu (bija arī Gudenieki, bet pašlaik nav), otra – caur Skrundas un Zirņu pagastu. Apkalpojam trīs novadu saimniecības, bet ne visas.

Kur jūs pienu vedat?

Piens tiek savākts, un pusvienpadsmitos vakarā mašīnas atgriežas bāzē. Tad pienam tiek taisītas inhibitoranalīzes, jo nevar realizēt tādu, kuram ir inhibitori. Kad piens pārbaudīts, tas tiek pārsūknēts lielajā automašīnā, kura brauc uz Lietuvu – uz Žemaitijas pienu. Otra mašīna brauc uz mūsu pašu pārstrādi Kazdangā, jo Kalnmuiža ir iesaistīta 2. pakāpes kooperatīvā Baltu piens, kurā bija apvienojušies desmit kooperatīvi. Viens ir no Lietuvas. Dundaga bankrotēja, tad nu esam palikuši deviņi. Baltu piens iegādājās bijušo Elpu, un mēs esam tie izredzētie, kas savu pienu ved uz pārstrādi. Citi kooperatīvi pašlaik neved, tikai mūsējais. Mēnesī apmēram trešdaļu vedam uz Kazdangu un divas trešdaļas uz Žemaitiju.

Cik tonnu?

Gadā savācam pāri par 3000 tonnām piena. Kad ir sezona un govīm ir vairāk zāles, ko ēst, tad vasarā piena ir vairāk, bet rudenī un ziemā paliek arvien mazāk. Ir arī daudz lielāki kooperatīvi, bet mums tāpat ir miljona eiro apgrozījums. Apmēram desmito daļu gadā nomaksājam nodokļos – ap 100 000 eiro.

Kāda ir vidēja saimniecība, cik tajā govju?

Mums ir tikai ģimenes saimniecības. Lielākā ir Skrundas pagasta Jaunmuižā, un tajā ir 84. Ir ļoti mazas saimniecības, vairumā tādas, kurās ir no piecām līdz padsmit govīm. Manuprāt, kooperatīvā esam tie, kas dara to melno darbu, – mēs no visām mazajām saimniecībām savācam un pārstrādātājiem pievedam gatavu pienu. Viņi paši brauc tikai uz lielajām, kur ir labi ceļi, bet mēs braucam pa visurieni. Vasarā, kad ceļi nebija nogreiderēti un bija jābrauc pa redeli, mašīnai pazuda numurzīme – dabūjām mainīt.

Kāpēc jūs to darāt? Lai varētu nodot savu pienu un vēl arī nopelnīt?

Lai palīdzētu zemniekiem. Peļņu neveidojam. Ja kādu gadu nauda paliek, izlietojam konkrētam mērķim. Ja mums vajadzīga jauna mašīna, par to, protams, maksā zemnieki – mēs ar to naudu tikai darbojamies, bet tas viss ir ar zemnieku piekrišanu. Viņi saprot: ja tās mašīnas nebūs, tad arī pienu no viņiem nesavāks.

Un kas taisa analīzes?

Te Gaidiņa (Ostrovska – red.) sagaida šoferus, arī viņi paši māk analīzes uztaisīt.

Ko tad, ja analīzēs parādās inhibitori?

Inhibitori ir antibiotikas un ķīmiski piemaisījumi. Analīzēs tie ir ļoti liels retums, ja nu vienīgi nostrādā cilvēciskais faktors, taču ļaunprātīgi to neviens nedara, jo pašiem zemniekiem tad viss jāapmaksā. Ja tādu pienu ielej kopējā mašīnā, tas sabojā visu. Iebraucot saimniecībā, no katra dzesētāja tiek paņemts piena paraudziņš. Tas stāv pie mums tik ilgi, kamēr piens tiek nodots pārstrādātājiem. Ja viņi pasaka, ka pienā ir inhibitors, tad ņem visus paraugus un skatās, kurš par kravu maksās.

Vai kooperatīvs ir tāds kā pārstāvis, kurš cīnās par to, lai būtu labāka cena, vai ir tikai piena savācējs?

Jā, un mēs arī cenšamies kooperatīva vajadzībām paturēt mazāk tās naudas, it sevišķi tad, kad ir pavasaris un vasara un zemniekam jāsavāc barība, viss jānokuļ. Tad kooperatīva vajadzībām tik daudz netērējam, lai vairāk palīdzētu zemniekiem, piemēram, ja kādam siena laikā saplīsusi prese, tad no kooperatīva naudas aizdodam. Zemnieks no piena naudas mums atmaksā – noslēdzam vienošanos. Lai zemniekiem vieglāk, jau februārī sākam meklēt ietinamo plēvi. Kooperatīvs par to samaksā, jo, ņemot lielu apjomu, viss iznāk lētāk. Tāpat arī mazgājamos lī-
dzekļus ņemam. Cilvēks pēc tam pasūta, bet mums jau tie ir noliktavā. Kad šoferi brauc ar mašīnām, tad izvadā mazgājamos līdzekļus, filtrus un tādas lietas. Kopš ir pārstrāde, cenšamies divreiz mēnesī zemniekiem produkciju piedāvāt par pašizmaksu: šeit sadalām pa maisiņiem un izvadājam.

Vai ir tādi zemnieki, kuri vēl domā kooperatīvā iestāties? Un kā pagastos ar govju skaitu?

Ir tendence iet tikai mazumā. Nesen bija valdes sēde, kurā runājām, ka 8. novembrī ir pārvēlēšanu sapulce, bet nevaram zemniekiem apgalvot, ka piecus gadus pastāvēsim, jo, zemnieku skaitam samazinoties, tiem, kuri paliek, kooperatīvs ir jāuztur. Ja pienāks tā diena, kad sapratīsim, ka varam lokā palaist tikai vienu mašīnu, kura visu nakti vāks pienu, tad tas būs brīdis, kad jāapvienojas ar citu kooperatīvu. Mums tuvumā ir vairāki, un starp kooperatīviem pastāv konkurence, ko grūti par konkurenci nosaukt, jo pienu realizējam vienā vietā. Mūsu piens iet uz Žemaitiju. Nīca un Rucava ved uz Roķišķiem.

Vai šajā novadā ir vēl kāds kooperatīvs?

Nē, bet Kurzemē vēl ir Nīcas Laura. Mēs esam kooperatīvu asociācijā, un ir atzītie un neatzītie. Lai iegūtu atzītā kooperatīvu statusu, katru gadu asociācijā jāiziet atzīšana: nedrīkst būt nodokļu parādu, starp zemniekiem jābūt apgrozījumam ar mazgā-
jamajiem līdzekļiem, lopbarību un dažādām precēm. Ja atzīšanu neizejam, nevaram zemniekam par pienu kompensācijā maksāt PVN – 14%. Neatzītie kooperatīvi strādā kā SIA, bet kooperatīvi tie skaitās. Īstenībā mums ar tiem konkurence nav godīga, jo tādi var veidot peļņu un ar to darīt, ko grib. Tiem nav vajadzīga kooperatīva biedru piekrišana. Tie vairāk ir privāti, bet mēs esam kā biedrība: ja mums zemnieki kaut kam nepiekrīt, nevaram neko darīt.

Būtībā jau paši zemnieki kooperatīvu uztur, jo to naudu neviens mums nedod – tā ir mūsu piena nauda. Nav nekāda atbalsta ne no valsts, ne no citurienes. Esam uztaisījuši vienu projektu – mums ir vieglāk apmaksāt analīzes. Tagad moderni pārejam uz digitalizāciju. Mums atļāva par šo naudu iegādāties piena programmu – tie ir 15 000 eiro uz pieciem gadiem. Katru gadu drīkstam iztērēt 3000. Tur ir zemnieku un darbinieku mācības par analīzēm, par tiem pašiem inhibitortestiem, lai mums nav jāpērk par savu naudu. Mēnesi aptuveni 100 eiro aiziet, lai tikai tos testus uztaisītu. Ir daudz zemnieku, kas atsūta savu pienu pārbaudīt, vai tajā nav inhibitoru vai somatisko šūnu. Laboranti to izvērtē un naktī raksta īsziņu, ka piens ir derīgs un to var liet klāt.

Kā ar piena cenu?

Mēs jau visu laiku kā uz naža asmens balansējam ar to cenu. 15. novembrī paliek pieci gadi, kopš uzņēmumā strādāju, un šo gadu laikā ir bijušas 36 piena cenas maiņas. Kā lai tas nabaga zemnieks savu dzīvi plāno, kā viņš var uztaisīt biznesa plānu, projektu, es īsti nesaprotu.

Cik piens litrā tagad maksā?

Lielākajiem zemniekiem maksā vairāk, bet vidējā cena varētu būt ap 0,42 eiro.

Cik litrs piena maksā veikalā?

Nezinu – es nepērku. Man mājās ir govs (smejas).

Kur Kuldīgā var nopirkt Baltu piena produkciju?

Kuldīgas labumos, bet mēs nevaram apjomu attīstīt, jo pastāv nenormāla birokrātija. Elpas laikā tika nogriezta kanalizācija – aizmetināja ciet centrālo kanalizāciju uz Kazdangas pagastu. Pašlaik top projekts attīrīšanas iekārtām. Tas, pirmkārt, ir darbietilpīgi, otrkārt, ir nenormālas cenas – šīs iekārtas izmaksā ap 600 000 eiro. Uzņēmumam, kas tikko sācis labi strādāt, ir nereāli to vispār nopelnīt kaut kādā laika posmā. Valdība projektam piedāvā tikai 40% atbalsta intensitāti. Valde kopā ar asociāciju lūdz Zemkopības ministrijai vismaz 60% atbalstu.

Paši droši vien savu produkciju lietojat.

Jā! Mēs dzeram savu pienu, ēdam savu biezpienu. Es, ieejot veikalā, neņemšu ne to Almu, ne kādu citu. Es arī neņemšu Baltā produktus, ja blakus stāvēs šis, jo zinu, kas tur iekšā. Mums visām govīm ir vārds. Ja tu diendienā redzi, tu jau katru pazīsti kā cilvēku: vienai viena acs melna, otrai otra. Un tās visas iet ganos – nav nevienas saimniecības, kurai govis dzīvotu tikai fermā.

Kā šo nozari redzat ilgtermiņā?

Mēs visi dzīvojam tikai šodienai. Mūsu saimniecību īpašniekiem ir jau tas vecums – neviens vairs neesam pat piecdesmitgadnieki, visi esam jau ap 60. Šogad divas saimniecības nolikvidējās: abās īpašnieki jauni, vienam puisim 24 gadi.

Un visas tās kontrolējošās iestādes – PVD un vides dienestu –, kas nāk zemniekam pāri, arī mēs par savu naudu uzturam. Tas ir no nodokļu maksātāju naudas. Tāpat arī visas tās asociācijas. Nesaņemsi tādu naudu, ja nebūsi šķirnes audzētājs tajā asociācijā. Nesaņemsi tādu naudu, ja nebūsi tādas un tādas biedrības biedrs. Liekas, ka tev visu laiku viens tā ar kāju…