Ja vienojies, tad tā arī dari!

„Komforta zona ir mans ienaidnieks – gan mentāli, gan fiziski. Kad pārstāj sevi izaicināt, sākas degradācija. Daži mēdz teikt, ka man veicas. Bet tas vienmēr ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs darbs, lai trāpītos īstajā laikā un īstajā vietā,” saka kuldīdznieks JURĢIS KALNIŅŠ, uzņēmuma Rietumu būvvadība līdzīpašnieks, kurš iesaistījies dažādos attīstības projektos.

Laiki nav vienkārši. Kā veicas ar būvniecību?

Gada beigās nodevām objektu Liepājas ielā 14 (tas ir pašvaldības pasūtījums: ēkas pārbūve par sociālo pakalpojumu centru Tilts – red.). Kā apakšuzņēmēji izpildījām tur lielāko daļu darbu, un šķiet, ka uzstādījām Kuldīgas rekordu: nezinu nevienu citu rekonstrukciju vecpilsētā, kas būtu paveikta gada laikā. Ir liels gandarījums gan par savu komandu, gan kopdarbu ar pasūtītāju. Pašlaik izpildām darbus Kuldīgā, Liepājā, Saldū. Lielākoties mūsu objekti ir ar izaicinošiem termiņiem vai pēc tipa projektē un būvē: ir pasūtītāja uzdevums, un paši domājam, kā to realizēt laikā un iekļauties budžetā.

Pēc Liepājas ielā 14 padarītā ir gandarījums, jo uzņēmuma latiņu esam pacēluši un ar kompromisiem nesamierinājāmies. Vecu ēku rekonstrukcijā visu laiku parādās kas negaidīts. Bija situācija, ka telpas ir slikti pieejamas bērniem ar īpašām vajadzībām. Atklājās, ka grīdas nevar dabūt īstajā līmenī, jo ir milzīgi pamati. Projektu pārplānojām, lai telpas vieglāk pieejamas. Koka detaļas taisīja četrās galdniecībās, un visi bija iespringuši līdz pēdējam.

Cik liela ir jūsu komanda?

Vadības komanda, kas ir darbu, projektu vadītāji, ofisā esam deviņi. Apakšuzņēmējus un būvstrādniekus atrast nav grūtības, jo reputācija mums laba. Maksājam laikā, solījumus pildām un nemēģinām iedzīvoties uz citu rēķina. Ja tā nebūtu, tad nevarētu tādu rezultātu sasniegt. Kad pienāk brīdis rīkoties, visi strādā, nevis notur nebeidzamas pārrunas un skatās pār plecu, vai neuzmetīs.

Tagad pārbūvējat Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centru.

Arī tur esam apakšuzņēmēji. Rekonstruējam visu, izņemot jumtu. Lielākais mūsu darba cēliens vēl priekšā, kad jumts tiks pabeigts.

Vai esat kuldīdznieks kopš bērnības?

Nosacīti. Dzīvojām Kuldīgā un lauku mājās Padurē, pa vasarām arī Kabilē. Līdz 9. klasei mācījos Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā, tad četrus gadus Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiālē par komersantu. Pēc tam mazliet Rīgā.

Kas bija pirmā darbavieta?

Kad man bija 14 gadu, sāku strādāt būvniecībā uzņēmumā Linde N. Tik jaunu neviens negrib darbā ņemt – nācās spiest uz neatlaidību. Vasarā katru rītu bez desmit minūtēm astoņos gāju pie ofisa gaidīt, kad kāds darba vadī-
tājs mani paņems. Pēc divām nedēļām paņēma. Es gribēju pelnīt, un tad bija divi varianti: gaterī vai būvniecībā. Pēdējā nozare man patika vairāk, tādēļ neatlaidos.

Pirmais priekšnieks bija Jānis Āboliņš. Pēc tam no objektiem zvanīja darbu vadītāji un piedāvāja strādāt. Tajās vasarās palīdzēju būvēt jauno veikalu Elvi un Vilgāles pamatskolu. Kad man bija 17, strādāju Metropoles celtniecībā. Man jāvada 14 palīgstrādnieku brigāde – daļa vīru vecāka par mani. Visādi gāja – viens otram arī ar ķiverēm metām, bet tā bija laba vadīšanas pieredze.

Apbrīnojama neatlaidība!

Domāju, ka tas ir likumsakarīgi. Deviņdesmitie bija kā desmit gadu rūdījums grūtības pārvarēt un nepadoties. Nebija viegli, bet bija vērtīgi. Mācu to arī bērniem. Mēdzu sakāmo beigt ar aicinājumu: „Nepadodies nekad!” Meita Evelīna nesen mani pamācīja, ka drīkst padoties, ja saproti, ka dari kaut ko nejēdzīgu. Jaunā paaudze aug gudra.

Kur strādājāt pēc komercstudijām?

Būvniecībā. 2007. gads šajā nozarē bija treknais laiks. Maksāja tik daudz, ka nesapratu, par ko maksā. Es flīzēju, un katru otro dienu man iedeva no naudas pakas. Pirmajā nedēļā pierakstīju, ko saņēmu, bet tad pārstāju, jo naudu deva neskaitot. Uz vagonu atnāca pasūtītājs, pilnu galdu ar naudu nokrāmēja. Nereāli, bet tā bija. Taču sapratu, ka visu dzīvi nestrādāšu kā flīzētājs.

Aizgāju uz SIA Amazone par grāmatveža palīgu. Parakstīju līgumu. Biju bez pieredzes, sākumā alga – 200 latu, kas tolaik bija mana divu dienu alga būvniecībā. Pēc 11 gadiem, beidzot tur strādāt, biju finanšu vadītājs. Amazonē bija laba pieredze: uzņēmējdarbība, starptautiski kontakti, dīlertiesības, daudz mācījos no kolēģiem. Mana tiešā vadītāja bija Baiba Mikāla – laba vadītāja paraugs ar ļoti augstu biznesa ētiku. Tā bija veiksme – profesionāli augt tādā uzņēmumā.

Pēc tam dažus gadus strādāju ar starptautiskiem tirdzniecības projektiem. Jāatrod precēm pircējs, pārdevējs, jānoslēdz darījumi, pat padsmit miljonu vērtībā. Interesanti: brauc pa pasauli, meklē partnerus, pārliecinies, ka ir uzticami, slēdz līgumus, finansē. Kad sākās kovids, atsāku darboties būvniecībā Skrundā, Kuldīgā, Liepājā. Vienlaikus bijuši pāris startapi* un enerģētikas projekti.

Kāda jūsu izpratnē ir ideāla biznesa ētika?

Nauda neiet pāri cilvēkam. Biznesā jāpelna, bet ne pāri citu dzīvei. Man patīk godīga, atklāta spēle. Ja vienojies, tad tā arī dari! Esmu ilgtermiņa sadarbības cilvēks – tā strādāt vieglāk. Sadarbība ir atslēgas vārds, lai visu var darīt efektīvi un kvalitatīvi.

Pastāstiet par ģimeni!

Man ir sieva Evita un trīs bērni. Vecākā meita Evelīna mācās Kuldīgas Centra vidusskolā, Elizabete un Roberts iet bērnudārzā. Bērni ir vēl viena izglītība, jo viņi māca mūs. Man izdevies atrast līdzsvaru: ir laiks gan ģimenei, gan darbam, gan sev.

Uzņēmējs nereti strādā, galvu nepacēlis, un ir viegli aiziet galējībās. Darbā esi kopā ar komandu, pa vakariem un naktīs dari savus darbus. Tad rodas disbalanss, ko cilvēks cenšas kompensēt: brauc ceļojumos vai uz retrītiem**, jo jūtas pārdedzis. Tas atkal slikti – bizness paliek novārtā, un atkal jāskrien glābt. Nebeidzams vāveres ritenis… Tas vairs nav mans stāsts, bet tiem līdzsvara meklējumiem ir gājis cauri katrs uzņēmējs.

Tagad studējat Rīgas Biznesa skolā. Ir dzirdēts sakām, ka izglītībai nav nozīmes, jo visu varot iemācīties praksē.

Par to arī man agrāk bija pārdomas, cik liela nozīme ir formālajai izglītībai. Uzskatu, ka ir, ja tēma pašam aizraujoša un skola ir kvalitatīva. Rīgas Biznesa skola tāda ir. Intensitāte bija augsta, negulētas naktis bija norma, bet studijas – ļoti vērtīgas, un nevienā brīdī neradās jautājums, vai ir vērts. Tagad ir daudzi profesionāli kursi – gan Latvijā, gan tiešsaistē var mācīties visā pasaulē. Esmu mācījies ļoti daudz. Ja to nedaru, jūtu, ka sāku slīdēt atpakaļ. Prāts jāasina nepārtraukti, un jāiet līdzi laikam.

Kas mācīšanās iespaidā mainās biznesa vadībā?

Ne tikai studijas, bet arī katra grāmata, ko izlasu, mani maina un papildina. Izlasu un jūtu, kā pēc tam lietoju tur iegūto. Biznesa skolā iemāca, kā uzņēmējam vadīt vadītājus. Uzņēmējiem ar ķērienu biznesa un operatīvais līmenis ir saprotams intuitīvi. Bet spēles noteikumi mainās tad, kad uzņēmums aug lielāks.

Kāds ir jūsu vadības stils?

Visticamāk, nekad nebūšu ikdienas vadītājs. Strādāju pie uzņēmuma attīstības un jaunievedumiem. Kad process sākts, ikdienas darbos cenšos neiejaukties – jāļauj pārējiem darīt savu darbu, un man jādara savs. Uzņēmējam vissvarīgākā ir komanda – mums ir laba, saliedēta, nav pasīvu malā stāvētāju. Uzņēmuma attīstības budžetā vislielākā pozīcija ieplānota darbiniekiem: mācībām, izaugsmei. Komanda, uz kuru var paļauties, ir vissvarīgākā.

Gribas ticēt, ka neviens būvnieks apzināti procesus objektā nevilcina. Vai vilcina?

Tas ir attieksmes jautājums. Var noiet to ekstra jūdzi: lieku reizi kādam piezvanīt, atgādināt, pamudināt, noprecizēt, noskaidrot. Var arī pasīvi pieņemt, ka tāds ir process, sak’, tā notiek – vienmēr kavējas. Būvniecība ir ļoti atbildīga, jo klientam objekts ir lielas, nozīmīgas investīcijas. Viņam vajag, lai ātrāk var sākt lietot, lai tas būtu efektīvs, ērts un ieguldījumi ātrāk atpelnās. Klients būvnieku pieminēs nākamos desmit gadus un vairāk. Es to atbildību jūtu.

Nupat Liepājā vajadzēja ļoti īsā laikā pielāgot ražošanas telpas, lai klients saņemtu Eiropas finansējumu. Citi būvnieki neiedeva pat piedāvājumu, jo teica, ka nav iespējams. Mēs to izdarījām un pirms termiņa. 12. decembrī sākām, termiņš – mēnesis, objektu nodevām 4. janvārī. Strādājot tādā ātrumā, problēmas nāk nepārtraukti: elektrības pieslēgums par vāju, Slovākijā nevar uzkraut kravu, salūst urbšanas iekārta, visur svētki un atvaļinājumi. Katrs komandas loceklis darīja vislabāko, lai klients var iekārtu montāžu sākt ātrāk.

Attieksmi mainīt var jebkurš – vajag enerģiju un motivāciju. Pāļu urbējs man četras reizes pateica nē, ka starp svētkiem neurbs. Piektajā pateica jā. Klients bija tik priecīgs, ka uzdāvināja man ceļojumu uz Jordāniju.

Vai darbinieku motivē tikai alga?

Mūsu komandu motivē sasniegumi. Protams, spējīgs darbinieks pelna vairāk nekā nozarē vidēji. Mums ir daudz pasākumu: svinam dzimšanas dienas, braucam ar kvadracikliem, daļa bijām Taizemē.

Vai jums ir vaļasprieki?

Jā, daudz. Esmu izlasījis vairāk nekā 2000 grāmatu. Eju uz sporta zāli, patīk volejbols, kādreiz spēlēju basketbolu. Patīk piedzīvojumu sacensības, piemēram, Mamutu medības. Arī ceļošana, prāta spēles, pokers, kas ir nevis blefošanas, bet disciplīnas un izsvērtu lēmumu spēle. Šahs, dambrete, braucieni ar krosa mocīti un apvidus automašīnu.

* Jaunuzņēmums (no angļu val. start up)
** Garīgas atjaunotnes nodarbības