Vēl mirklis, un superfināls klāt

12. aprīlī Rīgā, arēnā Xiaomi, notiks Latvijas florbola sezonas galvenais notikums – superfināls. Laukumā dosies arī Kuldīgas novada sporta skolas/ Linde grupas florbolisti, lai cīnītos par uzvaru 1. līgā. Par to, kas paveikts līdz lielajam notikumam, stāsta RŪDOLFS ĶĪVĪTIS, kurš ieguvis Latvijas Florbola savienības balvu kā viens no līgas rezultatīvākajiem spēlētājiem.

Kā tu vērtē komandas sniegumu pusfinālā?

Arī pagājušogad vēlējāmies nokļūt superfinālā, taču toreiz neizdevās – palikām trešie. Šosezon sapnis par superfinālu piepildījās.

Pusfināla trešā spēle bija aizraujoša un notikumiem bagāta. Paldies mūsu līdzjutējiem, jo viņi bija skaļāki nekā citreiz un atmosfēra Grobiņas sporta centrā bija satriecoša. Šajā spēlē pret komandu Leģions/Grobiņas sporta centrs rezultāts bija 3:2, līdz ar to uzvarējām arī sērijā līdz trīs uzvarām.

Ja vērtē sezonu kopumā, tā bijusi gan ar panākumiem, gan kritumiem. Tomēr pabeidzām pozitīvi, jo regulārajā sezonā bija desmit uzvaras un astoņi zaudējumi un tas deva trešo vietu Rietumu grupā. Pēc tam pirmā izslēgšanas kārta bija grūta, jo tika izspēlētas visas piecas spēles. Pirmās divas mājās uzvarējām, bet izbraukumā divas zaudējām. Bija vajadzīga piektā – izšķirošā. Saņēmāmies un izdarījām darbu līdz galam – tikām nākamajā kārtā.

Vai līdzjutēju atbalsts laukumā palīdz?

Protams, palīdz! Ir patīkami spēlēt savās mājās, kur skatītāju tribīnes pilnas. Prieks, ka ir tādi līdzjutēji, kuri brauc arī uz izbraukuma spēlēm, un tad malā var redzēt plīvojam Kuldīgas karogu.

Kā tu vērtētu savu sniegumu?

Pašam būtu gribējies, lai es būtu iesitis vairāk vārtu. Savu sniegumu komandā es vērtētu apmierinoši.

Taču pēdējā spēlē Kuldīgā saņēmi Latvijas Florbola savienības balvu.

Jā, par to, ka regulārajā sezonā biju sasniedzis 35 rezultativitātes punktus, un tas nozīmē, ka bijusi rezultatīva piespēle vai vārtu guvums. Godīgi sakot, pašam balva bija pārsteigums.

Cik gadu komandā esi?

Pirmās līgas komandā no 2013./2014. gada. Iznāk 11. sezona. Sākumā spēlēju jauniešu komandā. Runājot par tagadējo sastāvu, jāsaka: ienāk arvien vairāk jauno spēlētāju, tā teikt, paaudzes mainās. Cepuri nost – jaunie ir malači! Viņi ir centīgi, spēlē kārtīgi. Vislielākais prieks par to, ka visi esam vietējie un pazīstami.

Vai laukumā ir pozīcija, kurā tu spēlē vairāk?

Jā, vairāk esmu labās malas uzbrucējs. Mans uzdevums: lai vairāk tiktu gūti vārti un komandai būtu labāks rezultāts. Daudz pa vārtiem jāmet, jādod piespēles. Protams, jāspēlē arī aizsardzībā. Florbols ir tāds sporta veids, kurā nav viena konkrēta uzdevuma: jāspēlē dažādās pozīcijās. Katram laukumā ir, ko darīt (smejas).

Vai ir cīņa par iekļūšanu pamatsastāvā?

Pats esmu pamatsastāva spēlētājs. Vispār cīņa par to ir. Jaunajiem censoņiem reizēm kādas spēles diemžēl jāpaliek malā. Tad viņiem ir motivācija treniņos strādāt vairāk – treneris jau to pamana. Tad jaunajam varbūt būs iespēja tikt laukumā.

Kas pēc 11 sezonām tev liek turpināt?

Man situācija ir tāda, ka darbdienās esmu Rīgā un katru nedēļas nogali braucu uz Kuldīgu, lai piektdienā būtu treniņā un brīvdienās arī spēlēs. Vēl spēlēju tāpēc, ka satieku draugus. Komandas atmosfēra ir ļoti laba: prieks visus piektdienā satikt, parunāties, arī pasmieties. Varētu teikt, ka mani motivē kolektīvs. Pēdējos gados komandu trenē Toms Grinkevičs, un viņš ir no spēlētāju vidus, arī pats dodas laukumā.

Man patīk, kā viņš mūs trenē.

Kādas pārmaiņas esi novērojis 1. līgā?

Katru gadu līmenis aug. Katrā ziņā vājāka neviena komanda nekļūst. Katra meklē veidus, kā spēlēt labāk un radīt lielāku konkurenci. Arī mēs treniņos daudz strādājam pie tā, kā spēlēt pozicionālajā aizsardzībā, kā veidot uzbrukumus.

Kā komanda tiek pāri zaudējuma rūgtumam?

Sportā tā notiek – kāds zaudē. To spēlētāji saprot. Protams, patīkami tas nav, bet tāds ir sports. Pēc spēlēm treneris rāda video, analizējam, kas izdarīts labi un kas ne. Tā notiek gan ar uzvarētu, gan zaudētu spēli. Arī ar gūtajiem un ielaistajiem vārtiem, ar slikti nospēlētu aizsardzību. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai komandas līmenis augtu.

Kuri brīži no šīs sezonas paliks atmiņā?

Es teiktu, ka tā ir ceturtdaļfināla piektā spēle izslēgšanas kārtā. Tas bija ļoti patīkams brīdis, kad spējām saņemties un uzvarēt ne tikai pēdējā spēlē, bet arī visā sērijā un tikt tālāk.

Kad izvēlējies trenēties florbolā?

Biju mazs puika (smejas). Toreiz Kuldīgā tas bija jauns sporta veids. Uz vienu treniņu aizgāju līdzi klasesbiedram. Tad nevienus citus treniņus neapmeklēju, bet, kā jau puikam, sportot gribējās. Klasesbiedrs vairs nespēlē, bet es to daru joprojām.

Tu esi no sportiskas ģimenes: tētis bija vieglatlētikas treneris, mamma spēlēja volejbolu. Vai nevēlējies trenēties šajos sporta veidos?

Bija laiks, kad trenējos abos. Vieglatlētikā tētis bija mans treneris, un manas bija īsās skriešanas disciplīnas. Taču tā īsti man šis sporta veids nepatika. Tomēr vieglatlētika bija labs pamats, jo iedeva fizisko sagatavotību. Kādu laiku trenējos arī volejbolā, bet arī tas mani neuzrunāja. Florbols no visiem patika vislabāk. Laikam mani tajā aizrauj emocijas, komandas saliedētība.

Ko Rīgā dari ikdienā?

Esmu students – Rīgas Tehniskās universitātes koledžā 2. kursā apgūstu loģistiku.