Šahs starp tradīcijām un digitālo laikmetu

Kuldīgā uzaugušas šaha lielmeistares, Latvijas izlases dalībnieki un citi talanti, kas nesuši pilsētas vārdu pasaulē. Taču sporta veida pēctecība nav iedomājama bez treneriem, kas spēj nodot degsmi nākamajām paaudzēm. Viens no tiem ir RAIVO ŠTEINBERGS – jauns un mērķtiecīgs kuldīdznieks, kurš atrodas uz sliekšņa, lai novada sporta skolā oficiāli pārņemtu stafeti no sava vectēva, ilggadējā trenera Viktora Šteinberga.

Tu esi interesantā pārejas posmā – no audzēkņa kļūsti par skolotāju. Kas tev kā topošajam trenerim ir svarīgākais?

Galvenais ir radīt un uzturēt interesi. Atceros laiku, kad pats gāju skolā: toreiz šaha attīstība Kuldīgā bija cieši saistīta ar mūsu bijušo treneru aktivitāti tieši skolās. Viņi bija bieži redzami, nāca pie bērniem. Mūsdienās tas stipri mazinājies. Ja paskatāmies uz kaimiņiem Ventspilī vai Liepājā, tur šahs ir integrēts interešu izglītībā – treneri dodas uz skolām un trenē tur. Mūsu mērķis šaha nodaļā būtu šo tradīciju atjaunot – iet uz skolām, bērnus ieinteresēt, jo pašlaik jauno spēlētāju pieplūdums ir par mazu. Mēs vēlamies ne tikai saglabāt šo sistēmu, bet atjaunot.

Tradīcijas pie mums ir spēcīgas. Nesen, godinot tavu vectēvu par mūža ieguldījumu, Dana Reizniece un Nellija Maklakova uzsvēra, ka dažādās pasaules mēroga sacensībās Latviju pārstāvējušas piecas kuldīdznieces.

Tieši tā. No Kuldīgas nākuši gan spēcīgi lielmeistari, gan FIDE (Starptautiskās Šaha federācijas – red.) meistari. Ja runājam par vīriešu konkurenci, spilgts piemērs ir Aleksejs Širovs. Lai gan viņš tagad pārstāv Spāniju, saknes ir te, Latvijā. Man bija lieliska iespēja – kad mācījos Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumā, galdniecības praksē devos uz Spāniju. Izrādījās, ka viņa dibinātais klubs atrodas tieši Valensijā. Biju pārsteigts to redzēt! Bet, atgriežoties pie Kuldīgas, – jā, mēs bijām viena no spēcīgākajām pilsētām, taču laika gaitā daudzi spēlētāji pārcēlās uz Rīgu. Tagad Rīgā šahs ir ļoti koncentrēts, ir spēcīgi jaunieši, bet jādara viss, lai arī mums izveidotos savs kodols.

Cik liela ir šahistu komūna sporta skolā?

Divas grupas. Pirmā ir sākumskolas vecuma bērni – tie, kas tikko sāk vai spēlē neilgu laiku. Otrā ir vidusskolas grupa aptuveni no 9. līdz 12. klasei. Tajā ir potenciāli ļoti spēcīgs spēlētājs – Jānis Krūmiņš. Viņam ir panākumi reģionālajos turnīros. Nesen bija atlase Kurzemes sporta skolu olimpiādei, un aprīļa sākumā labākie dosies uz lielo finālu Ventspilī. Skaitliski runājot, sākumskolas grupā ir ap 30 bērnu, vecākajā – ap 20. Tas nav maz, bet gribam redzēt lielāku degsmi.

Tu mācies, lai kļūtu par treneri. Cik tālu šajā ceļā esi?

Esmu tieši pusceļā. Mācos Sporta izglītības aģentūras organizētajos treneru kursos. Lielākā daļa notiek attālināti. Lekcijas, testi – viss ir digitāli, un tas ir ļoti ērti. Esmu iestājies Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē, lai kļūtu par sākumskolas skolotāju. Studijas ilgs četrarpus gadus, esmu 1. kursā. Sporta skolā strādāju vectēva uzraudzībā – oficiāli treneris vēl neesmu, bet noteiktās dienās jauniešiem un bērniem vadu nodarbības. Tas ļauj uzkrāt pieredzi. Turklāt ir iespēja kopā ar grupām doties uz turnīriem, un tas ir svarīgi, lai redzētu, kā bērni uzvedas sacensībās.

Kāpēc tev svarīgi studēt pedagoģiju?

Trenerim obligāti vajag pedagoģisko pieredzi. Skolotāja prasmes palīdz saprast, kādi soļi jāsper, lai bērnam vispār kaut ko iemācītu. Jāsaprot pakāpieni: kas jāmāca četru gadu vecumā, kas sešu. Katrā vecumā ir jaunas robežas. Tikai tad, kad sportists izaug par personību, viņš sāk mērķus apzināties pats, bet līdz tam treneris pa šīm trepītēm viņu ved augšup. Tā ir mana filozofija. Runājot par izvēli, man bija iespēja studēt Liepājā vai palikt Kuldīgā. Izvēlējos palikt, jo te ir darbs, viss ir pazīstams, ceļš uz darbu mierīgs. Tas palīdz sakārtot domas un koncentrēties uz galveno.

Kuldīgas šahā ienāk jaunā treneru paaudze – Artūrs Feldmanis kādu laiku jau strādā, tagad tu.

Jā, Artūram ir ļoti spēcīgas metodes. Viņš uzsvaru liek uz mācīšanos – bērnam spēles laikā dod tādu kā otro roku, lai viņš uzreiz justu atgriezenisko saiti. To es gribu no viņa pārņemt. Mēģinu taustīties uz visām pusēm – paņemt labāko no vectēva milzīgās pieredzes, ko viņš uzkrājis gadu desmitos, bet ieviest modernās tehnoloģijas.

Kā trenera lomā jūties?

Sākumā bija dīvaini. Tikko pabeidzu sporta skolu un uzreiz esmu otrā pusē. Bet tagad jūtos komfortabli. Galvenais ir nepieļaut tās kļūdas, ko pieļāvu es. Es bērniem mācu: „Dariet pareizāk jau no sākuma, lai pēc tam nav jāmokās.” Es zinu, ka noturēt uzmanību bērniem ir grūti, tās ir kādas 15 minūtes, tāpēc aktivitātes mainām: mazliet teorijas, tad pauze, tad spēle, tad analīze. Redzēt, kā bērns sāk spēli saprast, ir gandarījums.

Šahs kļuvis digitāls. Kā tas maina pašu spēli?

Datori mainījuši visu. Tagad mums ir šaha programmas, piemēram, Stockfish. Tā spēj analizēt miljoniem gājienu variantu un precīzi pateikt, kā spēle beigsies. Tāds lielmeistars kā Magnuss Kārlsens ir izaudzis, izmantojot šīs tehnoloģijas. Senāk mācījāmies no grāmatām, skatījāmies skolotāju rādītos paraugus, bet tagad taktikas, atklātnes un galotnes ir pieejamas internetā vienas sekundes laikā. Dators nevadās pēc emocijām – tas vienkārši zina labāko gājienu. Cilvēks turpretim domā ar emocijām, un tur rodas tā interesantā daļa: kā neapjukt, kad dators saka vienu, bet intuīcija citu.

Bet vai šahu tas nepadara prognozējamu? Un kā ir ar godīgu spēli?

Tas ir liels izaicinājums. Īpaši attālinātajos turnīros krāpšanās ir liela problēma. Tagad ir ļoti stingri noteikumi – ir vērotāji, kas spēles skatās, un metāla detektori, telefoni jānodod tiesnešiem. Pat nejaušs telefona pīkstiens kabatā nozīmē tūlītēju zaudējumu. Starp citu, mācos arī par šaha tiesnesi. Kuldīgā vienīgais aktīvais tiesnesis ir Viktors, bet viņam trūkst pieredzes ar jauno elektroniku – programmām. Esmu apguvis digitālo pusi un drīz saņemšu licenci, lai varētu vadīt turnīrus bez palīdzības no Rīgas. Tas svarīgi visai Kurzemei, lai mums būtu pašiem savi tiesneši.

Kā pats sāki spēlēt? Vai ģimenes ietekme bija izšķiroša?

Pirmās atmiņas man ir no tēta puses – mēs daudz spēlējām vakaros un pirms skolas. Tiklīdz iestājos 1. klasē, uzreiz aizgāju arī uz sporta skolas šaha nodaļu. Pieredze nāca caur uzvarām un, protams, zaudējumiem. Atceros – bērnībā bija reizes, kad treniņā nevarēju uzvarēt nevienu partiju un visu laiku gribējās raudāt. Bet tieši tas iemāca pacietību. Izvēle šo ceļu turpināt nāca dabiski, jo redzēju, ka jauni treneri šeit nepaliek – visi brauc prom. Es jutu, ka vectēva darbs jāpārņem. Viņš mani ir trenējis gadiem un ļoti vēlējās, lai palieku.

Kurš panākums visvairāk palicis atmiņā?

11. klasē tiku līdz lielajam finālam. Tā bija pēdējā kārta, spēlēju pret labu draugu no Kandavas. Uz spēles bija 2. vieta. Spēle bija ļoti agresīva, bet reizē pasīva aizsardzībā. Vienā brīdī izšķīros par uzbrukumu. Ja būtu tagad, spēlētu citādāk, bet toreiz nospēlēja emocijas – likās, ka jāsit viss nost. Beigās uzvarēju un ieguvu 2. vietu. Tas bija milzīgs gandarījums par treniņos ieguldīto laiku.

Tāpat atmiņā ir Rumbas kauss, kur spēlē komandas no visas Latvijas. Tur esmu bijis otrais pie sava galdiņa, cīnoties ar ļoti spēcīgiem rīdziniekiem. Vēl neaizmirstams bija RTU Open – tur izbaudīju, kāda atmosfēra valda pasaules līmeņa turnīros, kur brauc lielmeistari no Amerikas un visas Eiropas. Redzēt tādus spēlētājus kā Fabiano Karuana – tā jauniešiem ir milzīga iedvesma. Ātrspēlē jeb blicā, kur laiks ir tikai trīs minūtes plus divas sekundes, man izdevās vienu punktu izraut itāļu lielmeistaram. Tur strādā intuīcija.

Tāpat atceros maču pret Danu Reiznieci. Viņa ir lielmeistare, es biju vēl skolas puika. Spēle bija saspringta, abiem laika par maz, bet beigās izvilku neizšķirtu. Viņa pienāca un paslavēja – tas bija kaut kas neticams! Dana joprojām atbrauc uz Kuldīgu, atbalsta sava kausa izcīņu, bet tagad man ar viņu ir jau pavisam cita līmeņa sarunas – par organizēšanu, tiesāšanu.

Kas tevi šahā aizrauj?

Izaugsme. Man patīk sasniegt mērķus. Mans mērķis ir kļūt par nacionālo meistaru, varbūt uzvarēt Latvijas čempionātā. Bet otrā lieta ir analīze. Man patīk skatīties uz spriedzi, kāda valda uz galdiņa starp diviem spēcīgiem spēlētājiem. Kurš pirmais sabruks? Kurš pirmais pieļaus kļūdu? Skatīties un analizēt man tagad patīk pat vairāk nekā spēlēt pašam. Trenēšanā tas palīdz – es jūtos mierīgāks, kad varu bērnam izskaidrot viņa kļūdas.

Jūsu ģimene ir pazīstama ar tradicionālo Ziemassvētku turnīru.

Tas ir pasākums priekam. Šogad spēlējām nevis parasto šahu, bet gan Dice Chess jeb kauliņu šahu. Tur ir trīs metamie kauliņi, un tie nosaka, ar kuru figūru drīkst iet. Pirmais, kurš nokauj karali, ir uzvarējis. Mēs ar brālēnu Aleksi dalījām pirmo vietu. Tā kā es kausu biju turējis četrus gadus, izlēmu uzvaru šoreiz atdot viņam.

Turnīrā piedalās visi: brālis Miķelis, māsīca Evelīna, onkuļi Dzintars un Gints, tētis Jānis, reizēm arī brālēns Kristers pēc futbola sezonas, ik pa laikam māsīca Reičela atbrauc. Vectēvs Viktors parasti ir tiesnesis. Viņš pats nespēlē, jo zina, ka mūs visus vinnētu, tāpēc labāk nolūkojas no malas.

Vai bez šaha ir vieta vēl kam citam?

Man ir divas lielas aizraušanās – videomontēšana un fotografēšana. Rudenī Kuldīgas fotokonkursā ieguvu 2. vietu vecpilsētas kategorijā. Fotografēt man patīk jau kopš tehnikuma laikiem – tvert dabu, infrastruktūru. Savukārt videomontāžu apguvu Varavīksnes kinopulciņā. Tur filmējām visu – no detektīviem līdz fantāzijas filmām. Tagad pulciņš ir atjaunojies, un es tur palīdzu. Patiesībā piepelnos, montējot videosižetus influenceriem. Man patīk tas process, kā 30 sekundēs ielikt stāstu.

Vēl nesen atsāku sportot. Gribas atgūt to formu, kāda bija vidusskolā, kad piedalījos Olimpiskās dienas skrējienos. Mērķis ir reiz noskriet pusmaratonu.