Rudens – fizisko aktivitāšu starts

Jaunais mācību gads rit otro mēnesi, bērni apmeklē dažādas nodarbības, un izņēmums nav arī vieglatlētika. Kā iesācies darba cēliens, stāsta Kuldīgas novada sporta skolas vieglatlētikas trenere ZANE ANDERSONE-BRANTEVICA, kura tur strādā septīto gadu – sākusi to darīt 2017. gadā.

Vai grupas ar sportotājiem pilnas?

Priecē tas, ka gribētāji ir. Liels pieprasījums bija tieši interešu izglītības pulciņam. Šogad esmu paņēmusi tikai vienu grupu, bet gribētāju ir krietni vairāk. Esmu vienīgā, kas ņem interešu izglītību. Diemžēl nākas vecākiem atteikt, jo vietas grupās ir stingri noteiktas. Protams, man gribētos, lai iespēja būtu vairāk bērniem. Arī treniņu grupās sporta skolā audzēkņu ir pietiekami. Cītīgi strādājam un gatavojamies jaunajai sezonai.

Ar cik veciem bērniem tu strādā?

Manējie jau izauguši līdz 7. un 11. klasei. Kopā man ir trīs grupas.

Cik audzēkņu grupā ir pietiekami?

Pašā sākumā var būt līdz 20, taču bērni izaug, un ar gadiem arī intereses pamainās. Lielākajā grupā strādāju ar sešiem audzēkņiem, mazākajā – ar 15.

Bet kādi bērni ir interešu izglītības pulciņā?

Gan pagājušogad, gan šogad strādāju ar bērniem, kam ir pieci un seši gadi. Pirms diviem gadiem arī ar trīs un četrus gadus veciem.

Vai tas ir piemērots vecums, kad sākt kustēties?

Man šķiet, ka jā. Arī no trim un četriem gadiem var to darīt. Vienīgi jāskatās, cik bērniņš spējīgs. Šajā vecumā viss notiek rotaļājoties, mazliet pavingrojot. Tās noteikti nav intensīvas nodarbības. Viņiem pietiek ar 20 minūtēm.

Ar ko bērni nodarbības sāk?

Rudens ir laiks, kad sagatavoties ziemai. Mēs ieliekam bāzi: skrienam krosiņu, izpildām fiziskos vingrinājumus. Strādājam arī pie emocionālās, psiholoģiskās puses. Svarīgi, lai audzēkņi negūtu traumu. Treniņu procesam pieejam ļoti nopietni.

Cik viegli vai grūti ir bērnu interesi noturēt?

Kā nu kuram trenerim izdodas. Es ar bērniem katru reizi runājos, jautāju, piemēram, kā iet. Mēģinu atrast kopīgas intereses, lai treniņu padarītu interesantāku, audzēkņiem saistošāku. Lai nebūtu tā, ka tikai atnāk un notrenējas.

Un vai bērni runājas?

Jā, viņiem tas ir svarīgi. Ne tikai par sevi pastāsta, bet arī man jautā, kā diena pagājusi. Mums ir ļoti laba komunikācija.

Kad bērni pirmo reizi ierodas uz nodarbību, ko viņiem stāsti par vieglatlētiku, ko rādi?

Sāku ar iepazīšanos, pastāstu, ko darīsim, to, ka būs rotaļas, darbosimies stafetēs, vingrosim. Lēnām virzāmies uz nākamo līmeni. Tad jau nodarbībās vairāk ir dažādi vingrojumi, lēcieni, pamazām lieku klāt uzdevumus fiziskajai sagatavotībai.

Kas bērniem patīk vairāk: skriet vai izpildīt vingrinājumus?

Mazākajiem no 1. līdz 5. klasei tās noteikti ir stafetes un rotaļas. Bet arī tie, kuri mācās 7., 8., 11. klasē, reizēm tās prasa. Viņiem jau treniņos vairāk jāstrādā pie fiziskās sagatavotības. Reizēm uzspēlējam kādu komandas sporta spēli: basketbolu, volejbolu. Vairāk jākoncentrējas treniņam – jāsaprot, ka tā nav nekāda izprieca.

Tu teici, ka audzēkņi izauguši. Vai ir sasniegti kādi rezultāti?

Audzēkņi piedalās sacensībās gan Kurzemē, gan citur Latvijā. Vēl nav neviena tāda, kas ir startējis ārpus Latvijas, bet es ļoti ceru, ka būs. Uz to ejam, cītīgi trenējamies. Visi bērni ir labi. Citiem varbūt apņēmība un fiziskā sagatavotība ir labāka. Viens no tādiem ir Jānis Rūķis, kurš mācās 10. klasē, ļoti apzinīgs un apņēmīgs. Viņš treniņos vienmēr grib izdarīt vairāk, nekā ir noteikts. Jaunākajās grupās varu palepoties ar audzēkņiem Kristīni Grīnbergu, Kurtu Žvīguru, Anniju Rakinu. Es varētu saukt vēl un vēl. Apbrīnojama ir apņēmība, ar kādu viņi trenējas, nodarbībā sevi atdod pilnībā. Varbūt kādam reizēm ir tā, ka slinkuma dēļ nevar saņemties un uz treniņu atnākt. Bet tā nav bieži, jo rezultāti kļuvuši vēl labāki un tie aug ar katrām nākamajām sacensībām. Varu palepoties, ka nākamā gada sezonā četri minētie audzēkņi ir Latvijas jaunatnes izlases kandidāti.

Kurās disciplīnās viņi specializējas?

Jānis un Annija vairāk trenējas sprintā, Kurts un Kristīne – trīssoļlēkšanā. Jānis un Kurts varētu būt arī daudzcīņnieki, ja tikai to gribētu. Redzu, ka abi no tā mazliet baidās.

Cik agri var saskatīt, kurā disciplīnā rezultāti būs labāki?

Pirmajos trīs treneres darba gados domāju, ka audzēkņiem labāk padodas kādas citas disciplīnas, bet mazliet aplauzos. Acs vēl nebija uztrenēta (smejas). Tagad varu pamanīt, kas kuram padodas labāk. Disciplīnas pamainām – skatos līdzi, kā sezonā veicas, kādi ir rezultāti. Tad var saprast, vai izvēle bijusi pareizā. Piemēram, Kurtam sākumā padevās barjeras. Nesaku, ka tagad viņš tās skrien slikti. Bet redzu, ka labāk padodas lēkšana, ir atsperīgums un eksplozivitāte. Savukārt Jānim sprints padodas jau kopš mazotnes. Šajā virzienā arī turpinām strādāt.

Vai audzēkņi trenera izvēlei piekrīt?

Kā kurš. Vieni ir pārmaiņām gatavi un mēģina. Citi baidās, negrib mēģināt, vēlas palikt pie ierastās disciplīnas. Lielākā daļa tomēr ir pretimnākoša un gatava izmēģināt ko jaunu. Redzot, ka arī padodas, rodas motivācija turpināt.

Cik reižu nedēļā treniņi notiek?

Vieglatlētikas manēžā ar interešu izglītības grupas bērniem esmu divreiz nedēļā – otrdienās un ceturtdienās no 18.00 līdz 19.00. Bet ar sporta skolas audzēkņiem – no pirmdienas līdz piektdienai pēcpusdienās.

Kuras būs pirmās sacensības šajā sezonā?

Vēl īsti nezinu, jo ir tā sauktais mierīgais periods. Visi vēl gatavojas. Patiesībā mēs nesteidzamies braukt vēl uz kādiem mačiem – lai audzēkņi vairāk nostiprinās, kārtīgi sagatavojas.

Kā tu motivē papildus?

Mēģinu iesaistīt ar palīdzību sacensību tiesāšanā, ja tās notiek Kuldīgā. Iesaku arī pašiem meklēt informāciju par dažādiem vingrinājumiem. Tas ir ļoti vērtīgi. Reizēm viņiem vatsapā sūtu vingrinājumus, ko esmu atradusi internetā. Bērni ir pietiekami gudri – vajadzīgo materiālu atradīs un paņems sev to labāko, kas noderēs.

Vai labāk strādāt visiem kopā vai tomēr ļaut pašiem mājās?

Esmu novērojusi, ka produktīvāks darbs tomēr ir klātienē. Mājās negribas pildīt vingrinājumus, skriet vienatnē.

Kā izveidojusies sadarbība ar vecākiem?

Vecāku iesaiste, manuprāt, ir apmierinoša. Viņi bērnam nopērk, piemēram, sacensību formu, naglenes, nāk uz sacensībām, atbalsta ar nometnēm, lai bērni varētu tur aizbraukt un trenēties. Esmu novērojusi, ka katru gadu vecāki iesaistās arvien vairāk, lai bērnam būtu motivācija un vēlme uz treniņiem nākt.

Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, ka cilvēkiem trūkst kustību.

Es varētu teikt, ka ir 50 uz 50. Puse nodarbojas ar dažādām fiziskām aktivitātēm, piemēram, skrien, nūjo, vingro, bet otra – ne: atturas, ir slinkums, nevēlēšanās ko darīt. Gribētos cilvēkus iesaistīt sportā pēc iespējas vairāk, lai viņiem būtu aktīvs dzīvesveids. Tā uzlabotos veselība, pašsajūta.

Zinu, ka arī pati tu sporto – piedalies skriešanas seriālā Kuldīgas apļi.

Kuldīgas apļos piedalos kopš mazotnes, kad trenējos sporta skolā. Pēc absolvēšanas turpināju. Protams, bija brīži, kad gribējās atmest ar roku, trūka motivācijas. Piedzimstot meitai Ievai, gribēju sevi uzturēt formā un turpināju skriet. Arī mājās Turlavā skrienu katru dienu.

Kopā ar vīru (Āri Brantevicu – aut.) un meitiņu reizi nedēļā brīvdienās braucam uz manēžu. Meita visu uzmanīgi vēro.

Treniņos darbojos kopā ar audzēkņiem. Gribas bērnus vairāk tajā ievilkt, jo skriet var jebkur un tas neprasa nekādu papildu inventāru.

Kad pati trenējies sporta skolā, kuras bija tavas disciplīnas?

Sākumā biju daudzcīņniece, taču pēc traumas pārgāju tikai uz vienu – skrēju barjeras un sprintu.

Kas pašu vieglatlētikā interesē?

Mani vecāki sportoja. Mamma vēl joprojām spēlē basketbolu, arī tētis bērnībā bijis aktīvs. Droši vien tāpēc sportošana šķita pašsaprotama. Vēlāk liela nozīme bija treneriem – viņi prata motivēt. Tagad, trenerei esot pašai, sportot gribas. Es nevaru to nolikt malā. Dzīvē bija posms, kad aizrāvos tikai ar skriešanu – skrēju krosu. Tagad papildus vēl vingroju.

Cik reižu nedēļā pieaugušajam vajadzētu vingrot, kustēties?

Es ieteiktu fiziskām aktivitātēm atvēlēt laiku trīs reizes nedēļā vismaz pa pusstundai, varbūt pat vairāk – 45 minūtes. Katram jāatrod sava nodarbe: vienam tā būs nūjošana, citam vingrošana, vēl kādam pastaigas.