Neaprakstāmi – spēli vēro 3000 līdzjutēju

NIKOLA PRIEDE pirms četriem gadiem devās pāri okeānam, lai piepildītu sapni par basketbolu un izglītību, bet šodien viņa savu karjeru ASV Nacionālajā studentu sporta asociācijā (NCAA) beidz kā viens no balstiem Vērmontas Universitātes komandā Catamounts Bērlingtonā, kas 1. divīzijas Austrumu konferencē uzvarēja.

Nikola atklāj, kā no rezervistu soliņa pirmajos gados izcīnījusi vietu pamatsastāvā, kāpēc psiholoģijas studijas palīdz basketbola laukumā un kāpēc Rīgā dzimušajai sportistei miera osta vienmēr būs Kuldīgas vecpilsēta.

Kā komandai klājās finālturnīrā?

Emocijas joprojām sit augstu vilni. Finālturnīrs bija kaut kas neaprakstāms! Godīgi sakot, liels uztraukums valdīja jau divas dienas pirms izšķirošajām spēlēm. Īpaši to izjuta tās meitenes, kuras šogad koledžu beidz, – apziņa, ka šajā sastāvā tās ir pēdējās cīņas, uzlika papildu atbildību. Sākums gan nebija rožains – pirmajā ceturtdaļā ar kādiem septiņiem punktiem zaudējām, un cīņa bija ļoti sīva. Tomēr otrajā ceturtdaļā pretinieces atkodām, aizgājām priekšā un beigās uzvarējām pārliecinoši, šķiet, ar 20 punktu pārsvaru. Atmosfēra zālē bija nereāla – apmēram 3000 skatītāju, troksnis, atbalsts!

Tu esi viena no komandas līderēm. Vai jūti spiedienu, kad biedrenes un treneri uz tevi skatās brīžos, kad spēle jāizvelk?

Uztraukums ir vienmēr, un finālspēlē tas bija īpašs, jo man bija uzticēts segt pretinieku labāko spēlētāju. Tā bija milzīga atbildība, jo es sapratu: ja neizdosies viņu apturēt, uzvarēt mums būs grūti. Bet beigās viss izdevās. Runājot par līderes lomu, šī sezona man bija ļoti veiksmīga – treneri uzticējās un deva daudz iespēju uzbrukt grozam. Ja visu gadu ej cauri šādai slodzei, tad finālā ir vieglāk. Tad sistēma ir skaidra, atliek tikai izdarīt savu darbu.

Šīs komandas rindās sezona ir beigusies. Kā tu vērtē šo gadu savā karjerā?

Es teiktu – deviņi vai pat desmit no desmit! Nereāli forši! Uzvarēt savā konferencē, būt līderes lomā savā pēdējā gadā… Es tiešām šogad visu enerģiju atstāju basketbola zālē. Izdevās realizēt gandrīz visu iecerēto. Es vienkārši baudīju spēles.

Kā nokļuvi Vērmontā? Amerikas sapnis daudziem paliek tikai sapnis, bet tev tas kļuva par realitāti.

Viss sākās ar aģentu iesaisti. Man palīdzēja aģents no Skandināvijas. Es nosūtīju savus labākos spēļu videofragmentus, un viņš tos tālāk pārsūtīja ASV universitātēm. Vērmontas Universitāte atsūtīja e-pastu, sakot, ka es tai šķietu ļoti perspektīva spēlētāja. Sākām sazināties ar asistentiem, un tad nāca uzaicinājums universitāti apskatīt klātienē. Viņi samaksāja par lidojumu, nodrošināja dzīvošanu. Man uzreiz iepatikās treneru korpuss un tas, ka skola piedāvāja tieši to programmu, ko vēlējos, – psiholoģiju. Turklāt viss bija samaksāts: studijas, ēšana, dzīvošana. Sapratu, ka tādu iespēju nedrīkst laist garām.

Šis tev Amerikā ir ceturtais gads. Ja salīdzini sevi pirmajā kursā un tagad, cik liela ir izaugsme?

Atceroties sākumu… Tas bija dīvaini un grūti. Vispirms jau valoda. Latvijā nebiju tik daudz runājusi angliski, un pēkšņi visapkārt ir tikai sveša valoda. Arī basketbolā pirmais gads bija vissmagākais. Es gandrīz nespēlēju – treneris mani laukumā nelika, jo sākumā jāsaprot visa sistēma, aizsardzības rotācijas, tas, ko tieši treneris no tevis prasa. Skolā gāja gludāk. Pirmajos divos gados spēlēju vidēji mazāk par desmit minūtēm, un tajā brīdī piezogas domas: „Vai tas vispār ir domāts man?” Bet tad saproti, ka ar parastajiem treniņiem nepietiek, – ir jāiet uz zāli individuāli, jādara ekstradarbs. Kad izturi trakāko posmu, trešajā gadā durvis sāk vērties vaļā.

Pieminēji psiholoģijas studijas. Vai šogad tās pabeigsi?

Jā, maijā iegūšu bakalaura grādu. Zinu: lai Latvijā strādātu par sertificētu psihologu, ir vajadzīgs maģistra grāds. To plānoju iegūt vēlāk, iespējams, vienlaikus ar profesionālo gaitu Eiropā.

Kādi tagad plāni?

Pagaidām plāns ir meklēt profesionālu klubu Eiropā. Man ir jauns aģents, turklāt no Latvijas, un tas komunikāciju atvieglo. Skatīsimies, ko viņš piedāvās. Vasarā noteikti būšu Latvijā, bet rudenī ceru sezonu sākt kādā spēcīgā Eiropas līgā. Mani saista Spānija – gan laikapstākļu, gan basketbola līmeņa dēļ. Arī Itālija un Vācija būtu lieliskas opcijas.

Kur sākās tavs basketbolistes ceļš?

Es 2. klasē sāku spēlēt Rīdzenē, tagadējā basketbola skolā Rīga. Pirmie treneri bija Līga Alilujeva, kura iemācīja pašus pamatus, un vēlāk treneris Ainārs Čukste, kurš strādā tieši ar centra spēlētāju kustībām un metieniem. Tas nebija viegli – katru dienu iet uz treniņiem, bet tagad to novērtēju.

Tavs augums ir 1,88 metri. Vai centra spēlētājai tas ir pietiekami?

Godīgi sakot, nopietnam centra spēlētājam tas ir nedaudz par īsu. Bet, ja esi virs 1,85 metriem un ir laba tehnika, tu vari zem groza cīnīties veiksmīgi. Pagājušajā vasarā bija lieliska iespēja ar Latvijas sieviešu izlasi trenēties pie Matīsa Rožlapas. Trenēties kopā ar Aneti Šteinbergu un citām pieredzējušām spēlētājām bija milzīgs stimuls. Tas palīdzēja neapstāties un parādīt, ka es joprojām progresēju.

Kāda ir galvenā atšķirība starp basketbolu Latvijā un ASV?

Amerikā tas šķiet nedaudz lēnāks uzbrukuma laika dēļ – tur tās ir 30 sekundes pretstatā Eiropas 24 sekundēm. Tāpēc Amerikā ir daudz garu kombināciju. Bet fiziskā sagatavotība un atlētisms Amerikā ir citā līmenī.

Vai Bērlingtonā basketbols ir populārs?

Domāju, ka basketbols ir Top 2 tūlīt aiz hokeja. Kad sāku spēlēt, skatītāju nebija tik daudz, bet katru gadu zāle kļuva arvien pilnāka. Mūsu universitātes komanda pierādīja, ka basketbolā esam spēcīgas, un pilsēta to novērtēja. Tās emocijas, ko sniedz pārpildītas tribīnes, nav iespējams notēlot. Tas ir labākais dzinulis.

Kāda ir tava ikdiena kā studentei un sportistei?

Nav viegli, bet pierod. Treniņi parasti ir no rītiem, tie ilgst apmēram trīs stundas plus vēl stunda svaru zālē. Pēcpusdienās ir lekcijas, bet vakaros – mājasdarbi. Mēs dzīvojam studentu pilsētiņā. Es izvēlējos palikt pavisam tuvu sporta zālei, lai no rītiem nebūtu tālu jāiet.

Tava dzimtā puse ir Rīga, bet tev ir cieša saikne ar Kuldīgu.

Kuldīga man ir ļoti mīļa, jo tur dzīvo vecmāmiņa (Dace Priede – red.), krustmāte, māsīcas un visa pārējā ģimene. Kamēr dzīvoju Latvijā, centāmies tur aizbraukt vismaz vairākas reizes gadā, bet tagad, esot Amerikā, iznāk retāk – reizi gadā, kad braucam kopā ar tēti Svenu. Kuldīga ir tik skaista! Man ļoti patīk vienkārši staigāt pa vecpilsētu, vērot, kā viss tiek atjaunots. Vasarās mēs ar omi lasām zālītes tējām vai tamdēļ, lai liktu grāmatās kā herbāriju. Tā ir tāda mierīga atpūta pie Ventas rumbas, kas palīdz uzlādēties.

Vai Amerikā atliek laiks hobijiem?

Bērlingtonā, kur atrodas universitāte, nemaz nav tik daudz, ko redzēt, tāpēc mans galvenais hobijs ir lasīšana. Esmu sapirkusi daudz grāmatu angļu valodā, pārsvarā fantāzijas žanru. Un, protams, pavadu laiku ar komandas biedrenēm. Savos 22 šoziem pikojos un cēlu sniegavīrus (smejas).

Vai tu interesējies par citiem latviešu sportistiem ASV?

Diemžēl laika zonu dēļ tas ir grūti. Mums universitātē bija viens latviešu hokejists, bet viņš pārcēlās uz citu štatu. Reizēm iznāk noskatīties kādu Latvijas izlases spēli, ja tā sakrīt ar manu brīvo laiku. Piemēram, skatījos sieviešu izlases spēli pret Igauniju – bija patīkami redzēt mūsējās darbībā. Tas uzreiz rada māju sajūtu.