„Kuldīgai futbols patīk”

Latvijas futbola čempionāta 3. līgā mājas spēlē Kuldīgas futbola skola/Goldingen United ar rezultātu 5:1 pieveikusi vienību Bauskas BJSS/Mēmele. Bet par pirmajā sezonā paveikto un plāniem stāsta komandas vadības pārstāvji KRISTERS ĀBELE (K.Ā.), RIČARDS VĒVERS (R.V.) un ARTŪRS ŠTERNBERGS (A.Š.). Vadības pienākumus pilda arī treneris Artūrs Šternbergs un Artūrs Liepiņš.

Kādi secinājumi pēc pirmās sezonas? Vai darbībā esat ieviesuši izmaiņas?

R.V.: – Pagājušais bija tāds testa gads, un rezultāta nebija. Nebija arī tāda mērķa, jo vēlējāmies iegriezt ratu, lai Kuldīgā atgriežas klasiskais futbols. Secinājumi nāk joprojām. Mums viss ir jauns, jo tāda ir arī pati komanda, kas startē 3. līgā, un arī vadība katru dienu mācās. Viena lieta, ko saprotam taktiskajā ziņā, ir tas, kā komanda var spēlēt, otra – organizatoriskajā ziņā, ko labāk pamainīt. Analizējam kļūdas.

K.Ā.: – Mums pārejas perioda īsti nebija. Paši bijām jaunie spēlētāji 2019. gadā, bet pagāja vairāki gadi, un tagad esam vadībā. Komandā vēl taustāmies. Ja gribam uztaisīt ko foršu, jānoiet daudz soļu, jāiegulda daudz darba. Cenšamies. Materiāls ir – sadarbojamies ar Kuldīgas futbola skolu. Jaunie spēlētāji nāk klāt, šogad četri. Visu darām ilgtermiņā. Kuldīgā futbolisti ir bijuši vienmēr. Ir tādi, ko izķer uz citām pilsētām, bet daļa paliek. Šī ir iespēja spēlēt šeit. Citādi iznāk, ka futbola dzīve beidzas 16 gados. Varbūt kāds pēc spēlēšanas citviet atgriezīsies mājās.

R.V.: – Mums ir labs piemērs, un mazajiem ir, uz ko skatīties. Viņi redz, kā spēlē lielā komanda. Atceros: kad pats biju mazs, bija labi redzēt, kā spēlē lielie, un nebija svarīgi, kurā līgā.

A.Š.: – Sākumā varbūt pat neapzinājāmies, ko uzņemamies, jo bija ideja. Izaicinājumu ļoti daudz, un tas ir nopietns process. Pēc pirmās sezonas secinām, ka jāturpina. Redzam, ka ir progress. Ir vairāk spēlētāju, arī finansiāli esam kļuvuši stabilāki – ir vairāk atbalstītāju.

K.Ā.: – Kuldīgai futbols patīk. Kurš šeit zem 40 gadu vecuma nav bijis uz treniņu pie Gvido Treimaņa? Te ir komandai jābūt, jo esam Kurzemes centrā.

Vai vēlaties spēlēt arī citās līgās?

K.Ā.: – Protams. Bet vēl neraujamies – pagaidīsim gadus divus, kad pienāks klāt jauni spēlētāji, kuri ne tikai nāks uz treniņiem, bet arī spēlēs laukumā.

Goldingen United pirmajā gadā nolasījāmies visi, kuri Kuldīgas novadā ir. Kāds spēlējis novada čempionātā, citam pieredze ir lielāka, jo spēlēts augstākā līmenī. Visi vienā laukumā, bet līmenis ļoti dažāds. Nākot klāt jaunajiem, tas izlīdzināsies. Futbolam jāpieiet taktiskāk, tehniskāk, tad varēs labāk aizvadīt treniņus.

A.Š.: – Arī es uzskatu, ka nevajadzētu sasteigt. Mēs gribam dot iespēju vietējiem, nevis ņemt spēlētājus no citām pilsētām.

K.Ā.: – Esam saņēmuši komplimentus par to, ka pagājušajā sezonā pēc virslīgas mums bija visapmeklētākās mājas spēles. Pēc sporta centra statistikas vidēji 280 cilvēku – gandrīz virslīgas līmenī. Tas arī apliecina to, ka Kuldīgai futbols patīk un cilvēki nāk vietējos atbalstīt. Kuldīga ar saviem sportistiem un komandām lepojas.

R.V.: – Šogad mērķis ir nevis tikt 2. līgā, bet mēģināt parādīt rezultātu. Komandu izveidojām labā laikā, jo Kuldīgas futbola skolas pirmajai paaudzei ir 15–16 gadu un šajā vecumā var sākt līgā spēlēt. Jaunajiem ir labāki pamati nekā mums.

K.Ā.: – Iespējams, nākotnē 2. līgā tiekam ar jauniešiem, bet 3. līgā spēlētu tie, kuriem ir vairāk par 30 gadiem. Tad lielajā laukumā būtu divas komandas.

R.V.: – Tas būtu izcili!

Pieņemsim, tiekat nākamajā līgā. Vai nebaida, ka tas prasīs vēl vairāk darba?

R.V.: – Spēles organizējam labā līmenī. Ja tiktu augstāk, tur būtu jautājums ne tikai par to, kā noorganizēsim, bet arī par infrastruktūru. Ja pēkšņi kaut kā tiekam 1. līgā, mums nemaz nav, kur spēlēt, jo tai neatbilst neviens stadions. Zinu, ka ir projekts Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas mākslīgajam laukumam, un ceru, ka doma būs vērsta uz nākotni – ka nebūs atkal tā, ka tur var notikt tikai reģionāli mači. Tagad stadioniem ir kategorijas, kas nosaka, kādas spēles tur var notikt.

K.Ā.: – Vajadzētu taisīt ar domu, ka nākotnē mums būs komanda, nevis uztaisīt ātrāk un varbūt lētāk.

Vai komandai ir treneris?

R.V.: – Bez mums ir trīs, vēl ir cits Artūrs Šternbergs, arī treneris. Ir brīži, kad treniņu novadu es, citreiz Kristers vai Artūrs. Ar Kristeru esam apņēmušies rudenī Kuldīgā sākt studijas un treneru pulciņu papildināt. Viens no uzdevumiem šogad – aizvadīt pēc iespējas kvalitatīvākus treniņus. Pagājušajā gadā mēģinājām, bet neiznāca, un tad vienkārši uzspēlējām. Šogad jābūt strukturētiem.

K.Ā.: – Ideālais variants būtu tāds, ka komandā spēlē vietējie, un nākotnē iesaistītu treneri, līdzīgi, kā to izdarīja telpu futbola komanda Nikers, – tai treneris ir Vitālijs Voskāns no Rēzeknes, kuram ir ļoti liela pieredze, un komandai parādījušies rezultāti.

A.Š.: – Noteikti vajadzīga tāda kultūra, ka uz treniņiem jānāk, bet tā nerodas ātri. Prieks par tiem jauniešiem, kuri nāk, jo viņi grib sevi pierādīt tā, lai varētu spēlēt.

Cik liels ir futbolistu pulks?

R.V.: – Grupā, kas gatavojas, ir 50 cilvēku. Bet ir arī tāda kā komūna, un tajā esam 85. Ar mums var sazināties, ja kāds vēlas pievienoties.

Jūs ne tikai spēlējat, bet kopā arī uzlabojat Antona Grundmaņa stadionu.

R.V.: – Nav jau noslēpums, ka stadionu ļoti ietekmējis laika zobs. Nav ko gaidīt – spēju robežās rīkojamies. Šogad sakārtojām noliktavu. Vietā, kur ir vecais mākslīgais segums, ierīkojām stāvvietu automašīnām. Novērojām, ka tā ir liela problēma: kad notiek spēles, cilvēkiem nav, kur atstāt auto. Gribam uzlabot arī ģērbtuvi. Pagājušajā gadā iztīrījām un nokrāsojām tribīnes.

Manuprāt, vieta stadionam ir ideāla. Lai to sakārtotu, protams, vajadzīga liela nauda. Bet es ticu: ja izveidotu bāzi, tad starpsezonā lielie klubi brauktu te uz treniņnometnēm. Blakus ir viesnīca, netālu – baseins un manēža, līdzās Venta, top pastaigu taka, kur varēs skriet krosu. Ideāli apstākļi! Esmu meklējis projektu iespējas, bet atrast grūti.

Kā komandai veicas šajā sezonā?

R.V.: – Noteikti varam palepoties ar spēles kvalitāti. Salīdzinot ar pagājušo gadu, tā ir uzlabojusies. Vārtu guvuma nedaudz pietrūcis. Pirmajā spēlē ar 1:2 zaudējām, bet bija gaidāma grūta spēle. Pirmajā puslaikā divus vārtus ielaidām, otrajā vienus vārtus guvām, bet līdz uzvarai pietrūka. Pēc tam bija Latvijas kausa izcīņas spēle – tikāmies ar komandu, kas spēlē līgu augstāk. Izvirzījāmies vadībā ar 2:0, bet beigās mazliet salūzām, jo pietrūka fiziskā spēka.

K.Ā.: – 86. minūtē bija pārkāpums un 11 metru soda sitiens. Arī papildlaikā pretinieks guva vārtus.

A.Š.: – Īsais secinājums ir tāds, ka mums visas spēles bijuši diezgan sīvas un līdzvērtīgas, izņemot spēli pret Iecavu, jo tur tā bija šosezon sliktākā. Mums jāiemācās uzvarēt, jāsajūt uzvaras garša.

R.V.: – Bet arī tāds periods audzina raksturu.

Ko jums katram pašam nozīmē futbols?

A.Š.: – Spēlēju no četriem gadiem, trenējos pie Gvido Treimaņa, spēlēju Nikerā. Uznāca kovida laiks, tad aizbraucu uz Rīgu, tur dzīvoju arī tagad un, cik varu, atbalstu. Man futbols pagaidām ir sāpīgs jautājums: otro gadu ir traumas, bija operācijas, un spēlēt nevaru.

K.Ā.: – Bērnībā izmēģināju visus sporta veidus, bet aizgāju uz futbolu un sapratu, ka tas ir mans. Man paveicās – Gvido Treimanis, kad man bija 14 vai 15 gadu, piedāvāja spēlēt Liepājā. Bet tas beidzās ātri: vienu sezonu nospēlēju, jo Liepājas metalurgs bankrotēja, un atgriezos Kuldīgā. Lielo futbolu uzspēlēju arī ar Nikeru. No tā laika ir foršas atmiņas, bija iespēja spēlēt kopā ar Gati Rožkalnu, Guntaru Rumbenieku. Arī es kovida laikā aizbraucu uz Rīgu, pēc tam uz ārzemēm. Pēc pāris gadiem atgriezos Kuldīgā, un kopā ar Ričardu nolēmām, ka Kuldīgā futbols jā-
atdzīvina. Manuprāt, tas bija ļoti labs lēmums, un nākotnē tas vainagosies ar rezultātiem. Mājas spēles ir kā mazi svētki – to mēs arī gribētu noturēt.

R.V.: – Uz treniņiem paaicināja Artūrs. Pirms tam laukos kopā spēlējām bumbu. Arī es trenējos pie Gvido Treimaņa, treneris bija arī Artūrs Šternbergs. Savulaik mums bija apvienotā Grobiņas komanda, un Latvijā spēlējām elites čempionātā. Ir būts arī tā sauktajās talantu skatēs. 9. klasē bija jāsaprot, vai mēģināt sportista karjeru. Es sapratu, ka futbolista karjera neveidojas, ka daru to prieka pēc. Lielā komanda Kuldīgā pajuka, tāda palika tikai telpu futbolā. Divus gadus braucu ar riteni un piedalījos sacensībās. Palīdzēju Ivo Solomahinam ar florbolu.

Tieši Gvido Treimanis ielicis pamatus un mīlestību pret šo spēli. Komanda nebeidzas ar futbolu vai stadionu – ir plānots rīkot saliedēšanas pasākumus. Arī pēc mājas spēlēm vēlamies iedibināt tradīciju: visiem satikties un brīvā atmosfērā parunāties. Ja grib rezultātus, ļoti svarīgs ir mikroklimats. Mūsu komandā tas ir labs. Tā ir arī priekšrocība: esam vietējie un viens otru pazīstam.

K.Ā.: – Ja ir kāds šķērslis, tad tā ir vecuma atšķirība. Pagājušogad nolasījāmies džeki līdz 40 gadiem, tad pievienojās jaunie, kuriem ir 16, un viņi uzreiz nevar iejusties.

A.Š.: – Ļoti labs piemērs ir Kuldīgas florbolisti, jo mikroklimats komandā ir superīgs. To mēs varētu no viņiem pamācīties. Galvenais, lai jaunieši, kuri komandā ienāk, nejūtas apspiesti un jūtas labi. Taču viss nāk ar laiku.

Komandas Kuldīgas futbola skola/Goldingen United pretinieki Antona Grundmaņa stadionā Kuldīgā (Īsajā ielā 4):

• 6. jūlijā 17.00 – Talsi,
• 26. jūlijā 14.00 – Dobele/Allegro,
• 10. augustā 16.00 – Tukums 2000-3,
• 16. augustā 16.00 – Liepāja/LFS-2,
• 30. augustā 18.00 – Iecava.