Kopā būt vislabāk mežā

Alsungas pusē dzīvo aktīva, jauna ģimene – dedzīgā orientieriste JANETA TURKA (J.T.) un bijušais soļotājs, Latvijas un Kuldīgas novada rekordists, starptautisku sacensību dalībnieks INGUS JANEVICS (I.J.). Būt tikpat aktīvām tiek mācīts arī trim meitām: Paulai Lotei (drīz būs seši gadi), Emmai Katei (4) un Elzai Annei (gads un trīs mēneši).

ORIENTĒŠANĀS

/Atbild Janeta./

Nesen Kuldīgas apkaimē notika sacensības Kurzemes pavasaris, un jūs iesaistījāties organizēšanā. Cik svarīgi, ka šāda mēroga pasākums notiek mūspusē?

– Ļoti. Vairākus gadus cilvēki jautāja, kad tas atkal būs pie mums. Mēs, orientēšanās klubs Taka, cenšamies seriāla Taciņas kārtas rīkot visā Kuldīgas novadā. Gribas, lai vietējie vairāk redz. Reizēm vajag impulsu no malas. Kurzemē orientēšanās pasākumu ir mazāk nekā Rīgā vai Vidzemē. Tagad gaidām, kad pēc Jāņiem būs trīs dienu sacensības Kāpa Ventspils pusē. Parasti tajās ir ap 2000 dalībnieku. Arī mēs būsim viņu vidū, bet organizatori zina, ka vajadzības gadījumā vienmēr palīdzēsim.

Pastāsti, kā distance un kontrolpunkti tiek plānoti!

– Plānošana ir liels darbs, jo uzmanība jāvelta attiecīgajai sarežģītības pakāpei, piemēram, bērniem distance būs vienkāršāka. Jāatceras, ka ne viss der visiem, un tad jādomā par iespējām. Liela mēroga sacensībās ir citādi – tur jābūt cilvēkam ar zināšanām. Noteikumos ir plānotais laiks, kurā dalībniekiem jāiekļaujas. Katras sacensības tiek izvērtētas pēc dažādiem kritērijiem. Lielās mēs neplānojam, jo saprotam, ka mums nevienam īsti nav zināšanu tik augstam līmenim. Jā, jauniešu vecumā startēju Latvijas izlasē, bet nu plānošanai vajadzīga cita pieeja. Mums distances labi plāno Jānis Pommers, kuram jūlijā būs 91. dzimšanas diena. Viņš padomju laikā bija viens no sacensību plānotājiem.

Vai šajā sporta veidā palīgs ir arī viedās tehnoloģijas, mākslīgais intelekts?

– Manuprāt, mākslīgo intelektu vēl neizmanto. Šķiet, izplānot distanci būtu sarežģīti, jo jābūt pamatīgai datubāzei. Ir bijuši mēģinājumi automatizēti veidot orientēšanās kartes, jo tās uzzīmēt ir viens sagatavošanās posms, kas aizņem daudz laika. Lauku apvidos tas būtu izdarāms ļoti grūti.

Vai orientēšanās pasākumi pēdējos gados mainījušies?

– Vairāk tehniskā puse, piemēram, rezultātus nolasa no iekārtām. Pirms tam laiks tika ņemts pēc pulksteņa un papīra kontrolkartītēs vajadzēja atzīmēties ar kompostieriem. Pēc tam sēdējām un galvā rēķinājām rezultātus. Varēja jau braukt mājās un rezultātus ievadīt datorā, bet visus dalībniekus tie interesēja uzreiz.

Kāda orientēšanās ir populārāka šodien: piedzīvojumu, klasiskā, rogaininga vai vēl cita?

– Rogainings agrāk bija izteikts modes kliedziens, tagad tas ieguvis stabilu vietu. Klasiskais rogainings ir ļoti smags – distancē tās ir 24 stundas. Šodien vairums maršrutu ir saīsināts, un tie ilgst no divām līdz sešām stundām. Tie ir draudzīgi iesācējiem, kuri grib izmēģināt.

Priecājamies, ka tagad mūsu pulkā ir daudz mazu bērnu. Jauniešu centrā Dace Traniņa vada orientēšanās pulciņu.

Ko orientēšanās nozīmē pašai?

– Man tas ir dzīvesveids. Es laikam vairs nevaru savu ikdienu bez tās iedomāties – pāris reižu nedēļā vajag aizbraukt un izskriet distanci mežā, izvēdināt galvu. Tā ir mana atpūta, izklaide. Līdzi ir arī meitas, un zinu, ka ar viņām nekas slikts nenotiks, jo apkārt ir savējie, kas bērnus pieskata. Nu līdzi brauc arī Ingus. Viņam izvēles nav (smejas).

SOĻOŠANA

/Atbild pārsvarā Ingus./

Ingu, vēl joprojām nav pārspēti tavi Kuldīgas novada rekordi piecu, desmit, 20, 30 un 50 kilometru soļojumā. – Patīkams pārsteigums. Soļošana ir grūta, daudz darba jāiegulda smagos treniņos, un daudzi to kā savu sporta veidu neizvēlas. Atceroties laiku, kad pats biju profesionāls sportists, diena iesākās ar rīta treniņu, kas bija stundu ilgs un intensīvs, pēc tam vakara treniņš aizņēma četras piecas stundas. Tā tas bija dienu no dienas cauru gadu.

Ar kuru sasniegumu lepojies visvairāk?

– Ar Latvijas rekordu 10 000 metros stadionā. Labs rezultāts izdevās arī 50 kilometru soļojumā. Protams, būšana arī olimpiskajās spēlēs, vienīgi žēl, ka tur neizdevās parādīt cerēto – dabūju izstāties. Taču jebkurā gadījumā tā bija laba pieredze.

Kādas bija lielākās grūtības?

– Teikšu, ka tie bija treniņi: iet uz tiem diendienā bija grūti. Savukārt sacensībās, piemēram, 50 kilometru distancē, sākums nešķiet grūts, bet grūtības rodas tad, kad esi nosoļojis vairāk nekā 30 kilometrus. Tad ir lūzuma punkts un sevi piespiest turpināt ir grūti.

Vai šodien par soļošanu interesējies?

– Jā, bet ļoti maz.

J.T.: – Es vairāk! Kad ko redzu, aizsūtu Ingum rezultātus. Tad tos apspriežam.

I.J.: – Soļošana mazliet ir mainījusies. Tagad ir 35 kilometru distance, manā laikā tādas nebija. Profesionālajā sportā neesmu jau 15 gadus. Bija vairāku apstākļu kopums, kādēļ toreiz nolēmu karjeru beigt. Viens bija tas, ka trūka finansējuma un valsts atbalsta. Otrs – man bija potītes trauma, kuru ārstēju gandrīz gadu, bija grūtības staigāt. Atbraucu mājās uz Alsungu un sportā vairs neatgriezos.

Vai vari ko ieteikt tiem, kuri vēlētos spēkus soļošanā izmēģināt?

– Grūti ko ieteikt, jo tas ir individuāli. Katrā ziņā tas nav viegls sporta veids. Grūti apvienot, piemēram, ar studijām augstskolā, jo, trenējoties garajām distancēm, gandrīz visa diena aiziet treniņā. Vajadzīgs ļoti liels gribasspēks.

Ja būtu iespēja sākt no jauna, vai darītu ko citādāk?

– Grūti atbildēt. Tiešām nezinu. Godīgi sakot, reizēm vēlme atgriezties ir bijusi. Bet, visu pārdomājot, atceroties treniņu grafiku, saprotu, ka to vairs nevēlos. Man ir trīs meitas – gribu vairāk laika pavadīt ar viņām.

Vai profesionālā sportista prasmes esi pārnesis uz citu jomu, piemēram, orientēšanos?

– Laikam ne (smejas). Orientēšanās man vairāk ir pastaigas, būšana kopā ar ģimeni.

Vai vēlaties, lai meitas kļūtu par sportistēm?

– Jāskatās, ko izvēlēsies viņas.

J.T.: – Orientēšanos vai soļošanu neuzspiedīsim. Pagaidām viņām tā vēlme darboties mainās trīs reizes dienā. Bet Taciņās un citās orientēšanās sacensībās meitas piedalās.

ĢIMENE

Pastāstiet, kā iepazināties! I.J.: – Esam pazīstami kopš 2002. gada.

J.T.: – Ziemā bija jābrauc uz Rīgu, uz vieglatlētikas sacensībām, un braucām vienā autobusā. Nedaudz iekrita acīs (smejas). Ingum tās bija pirmās sacensības soļošanā, pēc tam viņš sāka mācīties Murjāņos. Stāsts ir garš un sarežģīts.

I.J.: – Bija arī pārtraukums.

J.T.: – Bija laiks, kad satikāmies reizi gadā un parunājāmies kā seni draugi. Reizēm saskrējāmies Rīgā, jo es studēju. Reizēm runājāmies pa telefonu. Atceros, ka kopā ar manu tēti mēs abi no Rīgas braucām uz Sporta laureātu Kuldīgā. Bet klikšķis bija 2017. gadā, kad Ingus atbrauca ciemos.

Ko darāt ikdienā?

J.T.: – Vēl esmu mamma uz pilnu slodzi, bet rudenī būs jāatgriežas darbā. Strādāju uzņēmumā Rīgā, un darbs saistīts ar projektu vadību, varu to paveikt mājās – attālināti. Uzņēmums plāno komplicētus maršrutus. Lielie klienti ir Latvijas Pasts, atkritumu vedēji dažādās Latvijas vietās. Kovida laikā sniedzām atbalstu Kuldīgas novada pašvaldībai, kas piegādāja mājās pusdienas. Mans tiešais klients ir Austrijas pilsēta Grāca, jo man ir vācu valodas zināšanas.

I.J.: – Es strādāju mežizstrādē. Brīvajā laikā darba pietiek savā saimniecībā. Vēl ar darbiem laukos palīdzam gan Janetas mammai, gan manai mammai. Mums dzīve laukos patīk – pilsētas dzīvoklī nevarētu dzīvot.

J.T.: – Bērniem šeit ir plašums, viņi var spēlēties pagalmā. Reizēm meitas dodas pie kaimiņiem un laimīgas ēd saldējumu.

Ko brīvajā laikā darāt visi?

I.J.: – Tagad, kad sākusies jaunā orientēšanās sezona, brīvdienas vairāk pavadām mežā. Kamēr Janeta distancē, es pieskatu meitenes.

J.T.: – Brīvdienas pielāgojam Ingus darba grafikam. Visi ļoti gaidām sacensības Kāpa – tās var pielīdzināt festivālam, jo ir gan sacensības, gan ballītes un citas nodarbes.