„Ikdienā bez sporta nevaru”

Kuldīdznieks UĢIS MONCEVIČS futbola prasmes slīpējis arī ārzemēs – Čehijā un Vācijā. Profesionālajai karjerai pieliekot punktu, viņš atgriezies dzimtajā pilsētā, bet turpina spēlēt gan 3. līgā, gan telpu futbola komandā Nikers. Ikdienas darbā Uģis ir ugunsdzēsējs un neatliekamās medicīniskās palīdzības šoferis.

Šovasar Kuldīgas futbola skola/ Goldingen United spēlē Latvijas čempionāta 3. līgā. Kā jums veicas?

Džeki nolēma savākt komandu, lai prieka pēc uzspēlētu lielo futbolu, kāda Kuldīgā ilgi nebija bijis. Kopā esam vairāk nekā 20 futbolistu, kuri gatavi to darīt regulāri. Pagaidām sastāvu iznāk salasīt. Tā nav, ka būtu kāds īpaši jālūdz: katrai spēlei piesakās paši. Mums treneris skaitās Artūrs Šternbergs, viņš arī skatās, kādu sastāvu laukumā laist.

Pirmais aplis ir nospēlēts, un rezultāts varbūt nav spožs, bet prieku katrā ziņā gūstam. Un pašā sākumā tas ir galvenais. Reizēm zaudējam ar lielu rezultātu, bet pārsvarā cīņa ir diezgan līdzīga. Sākumā nevarējām īsti saprast, kurā pozīcijā katru spēlētāju likt.

Vai komandai ir treniņi?

Jā, divreiz nedēļā, un tajos ir no 14 līdz 20 spēlētājiem. Gribu piebilst, ka pagaidām viss ir hobija līmenī. Galvenais mērķis – iesaistīt jaunatni, lai tai ir, kur palikt, lai būtu pašmāju komanda, kurā izaugt.

Emocionāla bija pirmā mājas spēle. To skatīties ieradās vairāki simti.

Tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Izejot no ģērbtuves, redzot pārpildītās tribīnes, kļuva patīkami ap sirdi. Arī uz pārējām spēlēm nāca daudz līdzjutēju. Cilvēki turpina atbalstīt. Mums, futbolistiem, tad ir patīkami spēlēt.

Laukumā ļoti labi var dzirdēt, ko līdzjutēji sauc. Reizēm tas ir labs grūdiens sapurināties. Protams, tajā brīdī, kad ir adrenalīns, visu jau nepiefiksējam. Bet skatītāji noteikti palīdz. Tad laukumā gribas parādīt vairāk, nekā sportisti spēj. Tas ir tikai pozitīvi.

Komandai esot laba tradīcija pēc spēles kādam piešķirt zelta bučus.

Jā, es biju pirmais, kurš tos dabūja (smejas). Bija patīkami, jo darbs laukumā ir novērtēts. Pozitīvas emocijas vajadzīgas.

Kā šajā komandā nokļuvi?

Mājās esmu jau dažus gadus. Pēc spēlēšanas Čehijas komandā biju aizbraucis uz Vāciju, bet sākās kovids, un atgriezos Latvijā. Ambīcijas un mērķi futbolā beidzās. Nolēmu, ka mācīšos. Tomēr viss sagrozījās tā, ka atgriezos Kuldīgā. Nikera vadītājs Zigmunds Dvarons piedāvāja, un sāku spēlēt telpu futbolu. Regulāri to daru trīs gadus.

Pastāsti par savu pieredzi ārzemēs!

Pēc sezonas, kuru nospēlēju Čehijas komandā Teplice, pēc kāda laika atgriezos. Spēlēju pie augstākās līgas otrās komandas dublieriem. Trenējos arī pie pirmās komandas. Mana pozīcija laukumā ir centra aizsargs. Vienu sezonu nospēlēju un to aizvadīju labi. Sezonas beigās visu sabojāja trauma: bija jūtams, ka varētu iekļūt pirmajā komandā, un sporta direktors ar mani runāja. Traumas dēļ trīs nedēļas spēles bija jāizlaiž. Atsākot spēlēt, tik labi vairs negāja, un arī sezona bija beigusies. Man piedāvāja palikt un mani izīrēt Čehijas otrās vai trešās līgas komandai. Nolēmu, ka vajag ko pamainīt.

Aģents piedāvāja variantu Vācijā. Spēlēju Oberlīgas klubā, kas Vācijas piramīdā pēc spēka skaitās piektais. Sākums bija grūts. Beigās iespēlējos, biju pamatsastāvā. Kausa izcīņā vinnējām 3. Bundeslīgas klubu. Sākās kovids. Treniņi un spēles nenotika. Kādus divus mēnešus Vācijā nosēdēju dzīvoklī. Pēc pārdomām nolēmu, ka jāliek visam punkts un jābrauc mājās. Biju arī noilgojies pēc ģimenes.

Vai ilgi apsvēri visus par un pret pirms lēmuma par šīs karjeras beigām?

Jā. Es teiktu, ka tas bija vissarežģītākais lēmums dzīvē. Es pilnībā biju iekšā futbolā. Atbraucu mājās no Vācijas, un nāca piedāvājums braukt uz pārbaudēm Itālijas, Austrijas vai Čehijas komandā. Tomēr beigās nolēmu, ka neturpināšu. Varbūt pārdegu – par daudz biju sevi noslogojis.

Ko darīji atgriezies?

Kādu laiku dzīvoju Rīgā, vasarā strādāju pie paziņas. Iestājos Aizsardzības akadēmijā. Domāju, ka mācīšos un kļūšu par virsnieku, biju izgājis visas pārbaudes. Beigās paliku darbā un uz akadēmiju neaizgāju. Pēc gada atgriezos Kuldīgā. Kopš 16 gadiem esmu projām no mājām, bet Kuldīga man palikusi vismīļākā pilsēta – citur dzīvot negribētos. Iestājos koledžā, pabeidzu ugunsdzēsējus un sāku strādāt. Tagad esmu arī šoferis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.

Vai futbolam laiks atliek?

Visu var apvienot, bet, protams, tas prasa laiku daudz plānot. Pagaidām man izdodas.

Lielais futbols un telpu – divi atšķirīgi sporta veidi. Vai viegli pārslēgties no viena uz otru?

Sākumā bija grūtāk, pēc laika piešāvos (smejas). Lielais futbols man tomēr patīk vairāk. Es arī pats esmu tāds lielāks augumā. Zālē spēlētājiem jābūt tehniskākiem, bet es esmu lielā futbola spēlētājs, kurš aizsardzībā tos uzbrukumus norauj.

Vai gara auguma spēlētājam futbolā ir priekšrocības?

Ir savi plusi un mīnusi. Manā pozīcijā centra aizsargam garais augums vairāk ir pluss. Man galvenais ir uzvarēt gaisa bumbas, un tad augums palīdz.

Vai abās komandās esi pamatsastāva spēlētājs?

Pagaidām jā. Ar to negribētu lielīties. Priecājos par katru reizi, kurā var spēlēt uz dabīgā laukuma. Telpu futbolā mūsu treneris ir Vitālijs Voskāns – viņš ir ar savu redzējumu, šo sporta veidu pārzina, ir trenējis augstākā līmenī. Viens no labākajiem telpu futbola speciālistiem Latvijā. Pateicoties viņam, nopelnījām 3. vietu gan virslīgā, gan kausa izcīņā.

Vai spēlētāju vidū ir sīva cīņa par iekļūšanu pamatsastāvā?

Telpu futbolā tā ir diezgan sīva. Treniņos centīgi jāstrādā. Jābūt uz katru, jāparāda sevi no vislabākās puses. Četrinieki mums ir iespēlējušies. Es esmu otrajā.

Kas tevi šajos sporta veidos aizrauj?

Tās ir emocijas, aizrautība, degsme. Spēlējot futbolu, visas citas lietas aizmirstu.

Kādas īpašības vajadzīgas labam futbolistam?

Ja grib spēlēt profesionāli, noteikti jābūt lielai disciplīnai, gribasspēkam un pacietībai. Arī talantam jābūt.

Kurā skolā mācījies?

Pirmās divas klases apguvu Vilgāles pamatskolā, tad līdz 8. klasei mācījos Kuldīgas Centra vidusskolā. Pēc tam līdz 10. klasei biju Ķekavas vidusskolā. Man bija jābrauc uz Čehiju, tāpēc pārgāju uz Rīgas 1. tālmācības vidusskolu.

Ko dari brīvos brīžos?

Noteikti eju uz trenažieru zāli (smejas). Ikdienā bez sporta nevaru iztikt.