Katrs kilometrs – kā solis uz priekšu

Sudrabs individuālajā braucienā, 8. vieta grupas startā ir pierādījums tam, ka kuldīdznieks ĢIRTS VĒVERS pasaules riteņbraukšanas amatieru M50–54 grupā ir meistars. Kā viņš gatavojās pasaules čempionātam Austrālijā, kas notiek sacensību laikā un kāpēc svarīga ir nākamās paaudzes izaugsme, par to mūsu saruna.

Ģirtam šis nav pirmais panākums pasaules mērogā, taču katrs gads nozīmē arvien jaunu cīņu ar konkurentiem, ar sevi pašu un ar laiku. Runājam par sacensību taktiku, Austrālijas klimatu, sportistu vidi, motivāciju turpināt augstā līmenī. Arī par Ģirta apņemšanos atbalstīt jaunāko dēlu Edvardu, kurš tāpat trenējas riteņbraukšanā un vēlas to darīt profesionāli.

Pirmo pieredzi šādās sacensībās guvis kuldīdznieks Jānis Sala.

Cik pārstāvju no Latvijas bijāt?

Kopā bijām pieci – četri vīri un viena sportiste no Baldones. No Kuldīgas – es un Jānis Sala, kuru vairāk pazīst kā rallija braucēju, bet viņš ir arī aktīvs riteņbraucējs un ļoti iesaistās mūsu riteņbraukšanas kluba dzīvē. Tiesa, šogad dalībnieku no Latvijas nebija pārāk daudz tieši tāpēc, ka čempionāts notika Austrālijā: tas ir tālu, dārgi, un ir arī atšķirīgi klimatiskie apstākļi.

Ja grib startēt pasaules čempionātā, vai ir kopējā valsts ieskaite vai katrs kvalificējas individuāli?

Dalībai ir vairāki kritēriji. Vai nu jābūt Latvijas čempionam, vai jāpiedalās kvalifikācijas sacensībās, tā sauktajos UCI Gran Fondo posmos. Baltijā tie visbiežāk notiek Tartu. Ja tur iekļūsti labāko 25% sportistu vidū, tad kvalificējies pasaules čempionātam. Tā mēs to arī darām jau vairākus gadus.

Kā ar sagatavošanos? Tur taču ir cits klimats, cits dienas ritms.

Ceturto gadu gatavojos ļoti nopietni. Mērķis – cīnīties par medaļām. Parasti čempionāts notiek augusta beigās vai septembra sākumā. Tā kā šis bija Austrālijas gads, tad, lai būtu normāli laikapstākļi, to organizēja oktobra beigās. Individuālais starts bija 16. oktobrī, bet grupas brauciens – 19. oktobrī. Riteņbraukšanā tās ir sezonas beigas. Nācās ilgi turēt fizisko formu.

Runājot par klimatu, šoreiz tas mūs pat nedaudz glāba. Austrālijā tagad ir pavasaris un ap plus 28, 30 grādiem, bet gaisa mitrums un temperatūra ir diezgan līdzīga kā Latvijā labā rudenī. Grūtāka bija laika joslu maiņa – astoņu stundu starpība. Austrālieši dzīvo citā ritmā nekā mēs: diena sākas ļoti agri – viņi ceļas piecos rītā un pirms darba, piemēram, paspēj uz treniņu. Savukārt agri dodas pie miera – jau deviņos vakarā. Arī čempionātā starts bija septiņos no rīta, un mums tas likās ļoti agri, bet viņiem – normāli (smejas). Mēs visus hobijus un citas lietas atstājam vakaram pēc darba.

Kāda bija trase? Kartē viss izskatās skaidri, bet realitāte dažreiz var pārsteigt

Tā mazliet pārsteidza. Mēs bijām rūpīgi izpētījuši karti, reljefu, segumu. Bet, aizbraukuši uz vietas, sapratām, ka viegli tas nebūs. Trase gāja gar okeānu, vietām cauri klintīm, ar asiem pagriezieniem, ar kāpumiem. Tā bija diezgan sarežģīta, un koncentrācija jānotur bez kļūdām.

Kā vērtē savu sniegumu individuālajā startā?

Jau trešo gadu par medaļām cīnos ar vienu spāņu sportistu. Pirms diviem gadiem Skotijā es uzvarēju viņu, bet pērn un šogad viņš pārspēja mani. Mums ir izveidojusies tāda sportiska sāncensība: apsveicam viens otru, motivējam. Viņš mani aicina nākamajā gadā uz Japānu. Savukārt es pārspēju Austrālijas favorītu, kuru tur uzskatīja par nepārspējamu un uzskata par vietējo leģendu. Man izdevās viņu apsteigt par divām sekundēm. Tāpēc par savu startu neesmu vīlies.

Un kāds bija grupas brauciens?

Pirmie 10–12 kilometri bija kalns. Mana taktika bija turēties grupas priekšgalā un pēc kalna mēģināt aizbraukt prom ar domu, ka līdzi brauks vēl kādi trīs vai četri jaudīgi braucēji. Bet iznāca tā, ka aizbraucu viens un līdzi neviens nebrauca. Kādus 30-40 kilometrus nobraucu atrāvienā, bet pirms otrā kāpuma grupa mani noķēra. Pēdējie 35–40 kilometri gāja gar okeānu – tur daudz vēja, grūti aizbraukt prom, visi viens otru vaktē. Vairākas reizes mēģināju aizmukt. Pirms finiša mani atkal noķēra. Grupas finišs gāja pa kalnu lejup, un tur vajadzīgas sprintera dotības un arī veiksmes faktors. Pirmo 12 braucēju rezultāts bija vienas sekundes robežās.

Kādi secinājumi pēc sezonas?

Lielākais gandarījums būtu pirmā vieta, bet sportā tā notiek – uzvar stiprākais. Savā ziņā tas ir mērķis neatlaisties un turpināt. Esam viena kopiena, viens otru uzvaktējam, ar kādu treniņprogrammu katrs strādā. Visi riteņbraukšanai pieiet nopietni, un gadā ir nobraukti vairāk nekā 20 tūkstoši kilometru. Svarīgi apzināties: es esmu tajā līmenī, kurā uzvar vai zaudē sekundēs. Tur nav neviena, kas būtu neaptverami spēcīgāks.

Daudzi par tevi saka: savos gados esi apbrīnojami labā formā. Kas motivē darboties?

Fiziskā forma ir darbs, un to krāj gadus, nevis mēnešus. Ja apstātos, atgriezties būtu ļoti grūti. Noturēt formu ir vieglāk nekā to atgūt. Motivācija ir turēt tik ilgi, cik vien var. Lielākais dzinulis ir mans jaunākais dēls Edvards. Viņu riteņbraukšanā virzām profesionāli – viņš savā vecuma grupā ir Latvijas čempions, šogad startēja Beļģijā, guva starptautisku pieredzi. Liels darbs jāiegulda treniņnometnēs. Manuprāt, svarīgi ir rādīt piemēru, nesalūzt. Mēs strādājam ar treneri Jāni Mūsiņu un trenējamies pēc viena grafika. Atlaides nav ne vienam, ne otram. Kad redzu, ka puika visu dara ar aizrautību, tad es nedrīkstu atslābt. Drīz jau viņš mani noķers. Un tas būs tikai normāli.

Kāda ir riteņbraukšanas vide Kuldīgā? Vai daudziem ir interese?

Kluba Goldingen Cycling Team kopiena ir stabila. Kāds pievienojas, kāds aiziet, bet kodols paliek. Darbojamies kopā ar Goldingen Cycling Academy, kas skaitās pie sporta skolas. Jaunajiem tas dod iespēju mācīties no pieredzējušiem braucējiem, bet mums – saglabāt kustību.

Kas notiek tagad – ir atpūta?

Brīvdienas neņemsim, vienkārši uz kādu periodu mazliet samazinām slodzi. Strādājam trenažieru zālē, vingrojam. Treniņi būs arī uz velotrenažiera.

Kādi plāni izvirzīti nākamajam gadam?

Nākamgad pasaules čempionāts notiks Japānā. Mērķis paliek tas pats: cīnīties par medaļu. Bet plāna centrā – Edvards un viņa attīstība. Viņam būs vairākas sacensības. Pavasarī dosimies uz treniņnometni Spānijā.