Tēvs un dēls ar sudraba medaļām

Kuldīdznieks ĢIRTS VĒVERS pasaules amatieru riteņbraukšanas čempionāta individuālajā braucienā Dānijā izcīnījis sudraba medaļu. Grupas braucienā sportistam nepaveicās, un pēc kritiena viņš pēdējos 150 metrus pieveica ar riteni plecos. Taču lepnums ir arī par dēlu Edvardu, kurš savās pirmajās starptautiskajās sacensībās Beļģijā tāpat izcīnījis sudraba godalgu.

Dānijā šogad piedalījās 3270 riteņbraucēju no 74 valstīm. Latviju pārstāvēja 14, arī vairāki kuldīdznieki.

Jau pirms sacensībām galvenās cerības saistītas ar Ģ.Vēveru (Goldingen Cycling Team), jo viņš pērn izcīnīja zelta medaļu, vēl gadu iepriekš – bronzu.

Kā vērtē savu sniegumu individuālajā braucienā?

Iepriekšējā gadā amatieriem izcīnīju pasaules čempiona godu. Pēc starta saraksta iezīmējās potenciālie pretinieki, un viņi visi tur bija. Šogad trase gara – 34 kilometri, parasti ir ap 20 vai 25. Ja 34 kilometrus ņem minūtēs, tās būtu 40–45, un faktiski tas ir tuvu elites līmenim individuālajā braucienā. Trase bija plakana, tehniska, it sevišķi otrā daļa, jo daudz līkumu un asu pagriezienu. Aizbraucām pāris dienu agrāk. Izbraucām trasi un sapratām, ka tā būs nevis ritma trase, bet gan saraustīta.

Neslēpšu: braucu pēc uzvaras. Mērķis bija aizstāvēt čempiona kreklu. Pienācīgi sagatavojos, lai to arī izdarītu. Bet viens apstāklis, kas Dānijā patraucēja, bija karstums – ap 30 grādiem. Man tas nav perfekts laiks, jo labi jūtos tad, kad ir 20, 22 grādi. Šoreiz uzvarēja spāņu riteņbraucējs Delgado, es viņu uzvarēju pērn. Laikam šie laika apstākļi viņam parocīgāki. (Ģirta ātrums trasē bija 47,64 km/h – aut.).

Latviju pārstāvēja 14 braucēju, tostarp kuldīdznieki.

Jā, trīs startējām individuālajā braucienā. Grupā M35–39 brauca arī Ginesa rekords īpašnieks Arvis Sprude, kurš 50 sportistu konkurencē ierindojās 26. vietā. Pēc individuālajām sacensībām Arvis lidoja uz mājām – grupas braucienā nestartēja. Vēl viens Latvijas pārstāvis Jānis Liepiņš grupā M60–64 izcīnīja 44. vietu.

No Goldingen Cycling Team grupā 19–34 gadi startēja Dzintars Ausmanis, un no 396 finišējušajiem viņam 158. vieta. Jānis Bruzinskis grupā M65–69 gadi ierindojās 21. vietā. Man grupā M50–54 bija 23. vieta.

Vai sacensību laikā tev palīdzēja tas, ka zināji: brauc vēl citi sportisti no Kuldīgas?

Vispār jā. Patiesībā man tas bija ceļojums. Mazajam puikam (Edvardam – aut.) 25. augustā ir dzimšanas diena – palika 14. Devāmies nelielā ceļojumā, un pamatmērķis bija aizvest dēlu uz sacensībām Beļģijā. Tās viņam bija pirmās starptautiskās. Edvards savu dzīvi grib saistīt ar profesionālo riteņbraukšanu.

Braucām ar mašīnu vispirms uz Beļģiju. Bija interesanti, kad gājām piereģistrēties. No organizatoriem varējām saprast tā: vai zinām, kur esam atbraukuši (smejas), jo šosejas riteņbraukšanā ir liels ātrums, jābrauc tehniski. Sacījām, ka zinām, mums ir licence, kas reģistrēta Latvijas Riteņbraukšanas federācijā. Sacensībās Edvards pat uzņēmās vadību, sāka komentēt angļu valodā. Pirmajā dienā grupas finišā viņš bija devītais, otrajā dienā izcīnīja 2. vietu. Edvards startēja U15 grupā, kas ir viņa vecumam atbilstoša. Pirms starta dēlam uztraukums bija liels. Pirmajā dienā viņš nezināja, cik citi braucēji stipri, lija lietus, trasē bija asi pagriezieni. Beigās saprata, ka var braukt droši un cīnīties. Var teikt – vietējiem uztaisīja mazu pārsteigumu. Beļģija ir maza valsts, bet riteņbraukšana tur ļoti populāra – tas ir prioritārais sporta veids. Ļoti sakārtota veloinfrastruktūra, un ikdienā ar riteņiem brauc gan pensionāri, gan bērni.

No Beļģijas pārbraucām uz Dāniju, un tur jau sākās mans piedzīvojums.

Vai starp individuālo un grupas braucienu bija atelpas brīdis?

Jā, divas dienas brīvas. Arī grupas braucienā sportisti jau zināmi, viens otru uzvaktē, trasē mēģina ķert, lai cits neaizbrauktu prom. Man pasaules čempionātā amatieriem goda pjedestāls ir ceturto reizi un ir pilns medaļu komplekts: pirmā, otrā un divas trešās vietas.

Vai visas grupas startē uzreiz?

Profesionālajā sportā ir viens starts. Amatieriem ir vecuma grupas, un katrai starts pēc piecām minūtēm. Vairākus gadus pierādās, ka piecas minūtes ir par maz. Tā bija problēma jau Igaunijā Pasaules kausa izcīņas posmā Tartu, kur es uzvarēju. To organizatoriem saka daudz braucēju. Arī šoreiz mazā laika atstarpe man patraucēja, un iekļuvu kritienā, un tas traucēja pacīnīties par uzvaru. Piebraucot tuvāk finišam, kad bija atlikuši kādi 15 kilometri, noķērām iepriekšējā vecuma grupu, kurā bija ap 200 braucējiem. Ceļi šauri, pilni ar ātruma slāpētājiem, ir tehniski līkumi. Brauc 200–300 riteņbraucēju, un tev jāmēģina viņus apdzīt, izskriet visiem cauri. Tajā pašā laikā jāvaktē savas grupas konkurenti, lai neaizmūk. Izbraukt šo masu man izdevās. Protams, bija arī kritieni – dzirdēju tos. Kādi 15 braucēji no grupas tikām tālāk. Tuvojāmies finišam, bija atlikuši 150 metri un pēdējais līkums. Es biju priekšgalā, lai cīnītos par uzvaru. Tomēr priekšā bija kritiens citā vecuma grupā, un man nebija iespējas izvairīties – uzgāzos virsū. Kā smējāmies: „Visu dienu esi staigājis pa mežu, cītīgi salasījis pilnu grozu ar mazām zemenītēm, bet, ejot uz mašīnu, pakrīti, un viss izbirst…”

Tomēr tavu apņēmību var apbrīnot. Cēlies augšā un līdz finišam devies skriešus.

Ritenis vairs nebija braucams. Sākumā vēl mēģināju, bet ķēde nost. Sāku skriet. Kad nokrīt, uzreiz nedrīkst augšā celties, jo aiz tevis nāk masa. Tas ir nerakstīts likums. Sekundes piecas desmit jāsagrupējas, jāmēģina sevi pasargāt. Tikai brīdī, kad citi piefiksējuši, ka kāds nokritis, un sāk braukt apkārt, drīkst celties augšā un turpināt.

Cik lielai atstarpei starp grupām vajadzētu būt?

Labākais variants būtu 15 minūtes. Jā, tas sacensības paildzinātu, bet tāda mēroga pasākumā, kurā piedalās 3000 braucēju, kas tam gatavojušies visu gadu, tas būtu labākais no drošības un arī godīguma viedokļa.

Kādi vēl plāni šosezon?

Lielos vilcienos sezona tuvojas noslēgumam, vēl būs sacensības Biķernieku trasē. Tad mainīsies treniņi – vairāk būs darbs svaru zālē, vingrošana, būs arī braukšana laukā. Būs darbs pie vispārējās fiziskās sagatavotības. Riteņbraukšana sezonā ir vienveidīga. Var teikt, ka visu organismu tu netrenē, tikai sirdi un kājas.

Vai nākamsezon pasaules čempionātā par tevi dzirdēsim?

Nākamgad būs liels izaicinājums, jo čempionāts notiks Austrālijā. Ļoti gribas tur aizbraukt, redzēt, kā tas notiek citā kontinentā.

Lieli izaicinājumi būs arī saistībā ar Edvardu. Viņam sākas vecums, kad treniņiem un sacensībām jāpievēršas nopietni, ja to vēlas darīt profesionāli. Plānotas nometnes. Riteņbraukšana ir ļoti smags sporta veids. Tas prasa lielu disciplīnu, gribēšanu. Būs jāpārvar arī lūzuma brīži. Uzvaras bijušas ļoti smagas – 90% no tām ir ieguldītais darbs. Ja strādāt uz tik daudz procentiem neesi gatavs, tas šis sporta veids nebūs domāts tev.

Vai esat runājuši par mācībām Murjāņu Sporta ģimnāzijā?

Šogad bija iespēja, bet nolēmām gadu iepauzēt, jo Edvardam jāpabeidz 9. klase. Mācības ir svarīgas. Nebijām pārliecināti, vai viens nevar otru sabojāt.