Apgrūtināt pretinieku un komandai dabūt punktu

Kuldīdznieks, volejbolists EDUARDS STIEĢELIS otro sezonu pavada komandā Jēkabpils lūši. Oktobrī viņš no latviešu komandām atzīts par mēneša labāko spēlētāju Baltijas līgā.

Kāda izvērtusies šī sezona?

Sākās mazliet neierasti. Parasti sākas oktobra vidū ar spēlēm Baltijas līgā. Šoreiz jau septembra otrajā nedēļā, jo mūsu klubs piedalījās Eiropas prestižākajās sacensībās – Čempionu līgā. Tur spēlējām pret Šveices komandu. Labi ieskrējāmies Baltijas līgai un pirmo apli sākām ļoti labi. Treneris Mārcis Obrumanis teica, ka parasti tā nenotiekot, jo pirmajā aplī visi mēģina saspēlēties. Baltijas līgas tabulā šobrīd esam trešajā vietā – priekšā mums divas igauņu komandas. Tagad ir sezonas vidus. Vairākiem ir mikrotraumas, un veselība jāsaved kārtībā. Ziemā slimo arī spēlētāji, tāpēc esam mazliet nobremzējuši.

Komandā neesmu vienīgais no Kuldīgas – ir arī Jānis Jansons. Pirms kāda laika Jēkabpils lūšos bija Kristaps Šmits, kurš tagad spēlē Polijā.

Cik gadu pieredze profesionālajā sportā jau tev ir?

Baltijas līgā man ir ceturtais gads. Spēlēt sāku tad, kad Murjāņu Sporta ģimnāzijā mācījos 12. klasē. Biju apvienotajā klubā Biolars/Jelgava. Pēc skolas beigšanas devos uz Igauniju un spēlēju Tallinas Selver – vienā no tolaik spēcīgākajām Baltijas līgas komandām. Tur pavadīju sezonu, bet daudz spēles laika nedabūju. Pēc tam bija jāpiedalās U22 grupas Latvijas izlasē, un tur treneris bija Mārcis Obrumanis. Treniņi notika Jēkabpilī, un pirmās nedēļas laikā Jēkabpils lūšu menedžeris jautāja, ko darīšu nākamajā sezonā, un piedāvāja pievienoties komandai. Divas dienas apdomājos, uzzvanīju vecākiem un brālim, aprunājos, kā viņi domā. Beigās izvēlējos spēlēt Latvijā. Jēkabpils lūšos esmu otro sezonu, gribētu teikt, kā pamatsastāva spēlētājs.

Vai cīņa par vietu ir jūtama?

Protams, vienmēr jātrenējas cītīgi, jo treniņos notiek mikrodueļi. Pērn bija vairāk, šogad varbūt nav tik daudz. Ja kāds pamatsastāva spēlētājs treniņos sāk nosacīti slinkot un nespēlē, kā vajag, jo domā, ka laukumā būs visu laiku, tad treneris mazliet var nolikt malā, lai apdomājas. Ir jācīnās gan par uzvarām, gan par savu vietu komandā.

Kāda ir konkurence Baltijas līgā?

Baltijas līgā spēcīgas ir igauņu komandas – viņu klubiem finansējums ir lielāks. Tur katrā komandā ir vismaz viens vai divi ārzemnieki. Pērnavas klubā spēlē brazīlietis. Daudzi ir ļoti atlētiski. Tie, kuri atbraukuši uz Eiropu, jau ir no cita līmeņa. Latvijas komandās tomēr ir vietējie. Studenti lielākoties spēlē Robežsardzē/Rīgā, Jēkabpils lūšos, Ezerzemē/DU. Tie, kuri Latvijas izlasē spēlē Eiropas līmenī, izaugsmi sāk ar Baltijas līgu. Domāju, ka tur līmenis ir tik labs, lai var sevi pilnveidot un spēlēt tālāk.

Kāda ir profesionāla volejbolista ikdiena?

Būt šajā režīmā sāku jau no 9. klases. No rīta jāceļas septiņos astoņos, ir brokastis, tad ap deviņiem desmitiem pirmais treniņš, kas ilgst pusotru vai divas stundas, tad pusdienas. Jēkabpils lūši ēdināšanu nodrošina – pašam par to nav jādomā. Var atpūsties un gatavoties vakara treniņam. Tie parasti ir četros un ilgst līdz sešiem vakarā. Citreiz treniņš ar bumbām ir divreiz dienā, citreiz vienu. Muskuļu stiprināšanai apmeklējam arī svaru zāli, lai būtu fiziskais spēks. Pēc vakariņām ap pusastoņiem sākas brīvais laiks. Murjāņos starp treniņiem vēl bija mācību stundas un mājasdarbi.

Vai tu tikai spēlē vai arī ko studē?

Tagad esmu iekšā tikai sportā. Iepriekšējā sezonā iestājos Turībā, jo tur piedāvāja studēt attālināti. Izvēlējos viesmīlības uzņēmumu vadību un tūrismu. Taču sapratu, ka mācības ar sportu nevaru apvienot. Cerams, ka kādreiz studijas turpināšu.

Kāda ir tava pozīcija laukumā?

Volejbola valodā tā būtu pusīte, bet tiem, kuri nesaprot, esmu serves uzņēmējs un uzbrucējs. Es uzbrūku lielākoties no kreisās puses. Bet mana pozīcija liek darīt pilnīgi visu, kas volejbolā ir: uzņemu servi, spēlēju aizsardzībā, uzbrukumā, blokā; ja vajag, bumbu ceļu. Iepriekš biju kā diagonāles spēlētājs, un tam uzdevums ir vairāk uzbrukt un dabūt punktus. Pozīciju nomainot, lai arī ir mazliet grūtāk, volejbols kļuva vēl interesantāks, jo spēlē esmu iesaistīts pilnībā.

Kurš elements vairāk iet pie sirds?

Parasti uzbrukums – apgrūtināt pretinieku un komandai dabūt punktus. Vienmēr ir laba sajūta, kad spēcīgu vai grūtu pretinieka servi esmu labi paņēmis, lai cēlājs var komandas biedriem bumbu izcelt. Arī tad, kad dabū labu bloku.

Vai atminies, kurš tevi aizveda uz pirmo treniņu?

Cik atceros, 1. klasē tētis kādu dienu pajautāja, vai es gribētu spēlēt volejbolu. To jau spēlēja abi vecākie brāļi, brālēni, arī tētis. Vienmēr biju domājis, ka gribu pamēģināt. Pirmais treneris bija Jānis Jerumanis. Sākumā biju pie puišiem, kuri par mani četrus gadus vecāki. Tā tomēr liela atšķirība: viņi jau spēlēja, es tikai sāku apgūt. Lielie man spēlēt neļāva, jo biju maziņš un nevarēju laukumā neko izdarīt. Negribēju pat uz treniņiem vairs iet. Pēc trīs gadiem izveidojās mana vecuma grupa. Sāku izaugt, un treneris ieteica doties uz Murjāņiem.

Zināms, ka volejbolā svarīgs augums. Kāds ir tavējais?

1,98 metri, bet ar sporta botēm, ar kurām dodos laukumā, ir divi metri. Augstākajā līmenī Eiropā ir ļoti gari spēlētāji arī tādās pozīcijās, kur augums nav tik būtisks. Divi metri manai pozīcijai ir visai viduvējs augums. Garākie vienmēr ir centrālie bloķētāji – Eiropā tiem ir 2,06 vai 2,10 metri.

Vai interesējies par volejbolu arī ārpus laukuma?

Jā, skatos izlašu spēles. Interesanti redzēt, kā cīnās lielvalstis Amerika, Brazīlija, Polija, Itālija un Francija, kur ir pasaulē labākie. Man patīk vērot, cik ātra ir spēle, ko viņi dara laukumā.

Vai uzspēlē arī pludmales volejbolu?

Atpūšoties. Man vairāk patīk klasiskais, jo tur atmosfēra citāda, laukumā ir vairāk cilvēku. Bet arī pludmales volejbolam ir savas labās puses, piemēram, vairāk tiek izmantota tehnika.

Ko labprāt dari brīvajos brīžos?

Sezonā to nav daudz. Skatos dažādu žanru filmas, arī grāmatas lasu. Pāris gadu spēlēju ģitāru. Kad ir labs laiks, Jēkabpilī dodos uz Mežaparku, kur var iznomāt katamarānus un supa dēļus, man patīk iziet disku golfa trasi. Kuldīgā daudz braucu ar riteni.