Anetes veiksmes stāsts

Kuldīdzniece ANETE MIRJAMA GAILĪTE (A.M.G., 14 gadu) pirms pāris gadiem bija viena no četrām meitenēm, kuras aizgāja uz pirmo futbola treniņu. Pēc laika viņa vienīgā turpināja trenēties, turklāt ar labām sekmēm. Tagad futboliste iekļauta Latvijas U17 meiteņu izlasē, kas nesen atgriezās no UEFA attīstības turnīra Maltā. Kopā ar audzēkni sarunā piedalās treneris ARTŪRS ŠTERNBERGS (A.Š.).

Anete, kā ar futbola spēlēšanu sokas?

A.M.G.: – Pagaidām veicas ļoti labi. Arī ar trenēšanos iet labi. Protams, kā visiem, arī man reizēm ir kā brauciens pa kalniem: te zemāk, te augstāk.

Kuldīgas novada sporta skolā esi vienīgā meitene, kura trenējas šajā sporta veidā. Vai ir viegli to darīt kopā ar zēniem?

A.M.G.: – Man ir viegli. Laikam pieraduši. Sākumā man bumbu deva mazāk. Bet esmu progresējusi, un tagad piespēles laukumā dod vairāk. Futbolā trenējos trīs gadus, sāku 11 gadu vecumā.

Kādēļ to izvēlējies? A.M.G.: – Mana labākā draudzene bija sākusi tur iet. Mēs visu darījām kopā, un es arī sāku iet uz nodarbībām. Atzīšos, ka pirms tam intereses par futbolu nebija. Taču darbojoties iepatikās gan sporta veids, gan atmosfēra.

A.Š.: – Kuldīgā nav tradīciju meiteņu futbolā. Pa retam kāda ir spēlējusi, bet neatceros, ka būtu izturējusi līdz galam. Nav viegli visu laiku trenēties kopā ar puišiem. Vēlāk meitenes izvēlas citu sporta veidu. Sākumā Anete ar trim draudzenēm nāca pie manis, bet puiši grupā jau bija trenējušies ilgāk, un meitenēm vēl nebija prasmes. Tāpēc visas sāka apmeklēt gadu jaunāku grupu, lai ar sporta veidu vieglāk aprast. Treniņi grupām notika vienlaikus. Skatījos, kā meitenēm veicās, un redzēju, ka Anetei ar katru reizi iet arvien labāk. Beigās sapratām, ka pretinieku vajag jaudīgāku, lai viņa vairāk progresē. Nāca atpakaļ pie manis. Te nu mēs esam: no četrinieka Anete vienīgā turpina spēlēt. Tā nu manā grupā ir puiši un viena meitene. Puiši viņu pieņēmuši un atbalsta, pilnībā iesaista spēlē.

Vai arī citās komandās spēlē meitenes?

A.Š.: – Reti kurā, bet jauniešu grupās līdz kādiem 13 gadiem tas nemaz nav tik nepopulāri: visai daudz meiteņu spēlē ar puišiem. Reizēm sacensībās pretinieku komandā varēja dzirdēt pa smiekliņam. Bet es ar Aneti ļoti lepojos – viņa tādu smīkņāšanu māk laist garām. Anete ir ļoti centīga, viņai ir raksturs. Protams, treniņos bijušas arī asaras un traumas, bet viņa tik un tā nāk, jo futbols viņai patīk. Vēl Anete mācās mūzikas skolā.

A.M.G.: – Jā, apgūstu klavierspēli pie skolotājas Larisas Gailītes. Pēc tikšanās tūlīt iešu uz mūzikas skolu.

Kāds ceļš bija jāpieveic, lai Anete tiktu pamanīta un iekļūtu Latvijas U17 izlasē?

A.Š.: – Aneti visu laiku iesaistīju spēlēs kopā ar puišiem. Aizbraucām uz turnīru Iecavā, uzvarējām, tur pienāca treneris un sacīja, ka vēlētos Aneti aicināt Iecavas meiteņu komandā. Bet uz treniņiem tur nevar izbraukāt – vienojāmies, ka brauks tikai uz spēlēm. Iecavā tradīcijas sieviešu futbolā ir ļoti spēcīgas, tur ir arī virslīgas komanda. Vienā treniņā bijām Liepājā, un tur meiteņu komandas treneris gribēja, lai viņa divreiz nedēļā brauktu arī uz treniņiem.

Vai Iecavas komandā esi spēlējusi?

A.M.G.: – Jā, jau pagājušajā sezonā. Vasarā visu laiku braukāju. Spēlēju šajā komandā arī telpu futbolu un šosezon guvu četrus vārtus. Spēlēju divās vecuma grupās. Tagad ziema beigusies, gatavojamies vasarai. Iecavas komandā esmu aizvadījusi pusotru sezonu. Man tur ļoti patīk, meitenes ir draudzīgas.

A.Š.: – Anete ar puišiem sacensībās vairs nestartē, tikai trenējas. Uz spēlēm viņa brauc kopā ar Iecavu. Pagājušajā gadā brauca uz attīstības treniņiem pie izlases treneres Rīgā. Anete daudz dara individuāli un arī kopā ar fiziskās sagatavotības treneri. Tāpēc liels prieks, ka viņa saņēma izsaukumu uz U17 izlasi.

A.M.G.: – Marta sākumā U17 izlases sastāvā UEFA attīstības turnīrā Maltā bija jāspēlē pret Ziemeļīriju, Maltu un Ganu. Tas bija piedzīvojums. Līdz tam nebiju lidojusi. Spēlēs guvu labu pieredzi, atmosfēra tur bija brīnišķīga. Saprotu šo spēli vairāk.

A.Š.: – Anete pilnībā izmantoja iespējas valsts izlasē sevi parādīt no vislabākās puses. Vienā spēlē laukumā devās pamatsastāvā. Ceru, ka arī turpmāk saņems izsaukumu.

Artūr, vai neesi domājis par meiteņu grupu Kuldīgā?

A.Š.: – Ir tāds plāns nākotnei. Anete ir mūsu karognesēja – spilgts piemērs tam, ka arī meitenes var. Jūnijā es vēlētos mēģināt sākt trenēt meitenes. Visas interesentes dzimušas 2015. gadā, un jaunākas ir aicinātas pieteikties e-pastā: sternbergsarturs@gmail.com. Tagad daudz tiek domāts par meiteņu futbola attīstību.