Svarīgākas nevis medaļas, bet cilvēks

Kuldīgas novadā futbolam ir senas tradīcijas, un aiz katras paaudzes jaunajiem spēlētājiem stāv tie, kuri iegulda milzīgu darbu. Viens no viņiem ir sporta skolas futbola treneris un ugunsdzēsējs AIVARS ANSONS. Viņš stāsta par savu ceļu sportā, darbu ar bērniem, par ģimeni un mērķiem.

Pastāsti par sevi un darbu sporta skolā!

Tur strādāju kopš aizpagājušā gada septembra, bet ar futbolu esmu saistīts ilgāk – vēl pirms tam gadu praktizējos Kuldīgas futbola skolā, lai iegūtu pieredzi. Lai šajā amatā strādātu, trenera izglītību ieguvu Latvijas Universitātē – tur mācījos divus gadus, aizstāvēju kvalifikācijas darbu, un februāra beigās būs izlaidums. Faktiski kā treneris jau strādāju, bet šis būs formālais punkts studiju posmam. Sporta skolā esmu futbola treneris, un tas ir viens no maniem galvenajiem darba virzieniem.

Cik audzēkņu grupu tu trenē?

Pašlaik ir divas grupas – U12 un U9, kas izveidota pavisam nesen. Ar lielākajiem strādā citādi: tur jau ir disciplīna, sapratne par treniņu procesu, spēles plānu, taktiku. Daudz kas ir iestrādāts, un bērni zina, ko darīt, ir koncentrēšanās.

Ar mazākajiem viss sākas no nulles: jāmāca pamati, jāveido ieradumi, jāievieš kārtība. Protams, tur ir vairāk kustību, emociju, spontanitātes. Var teikt, vairāk haosa, bet arī daudz prieka. Tas ir sarežģītāks, bet ļoti svarīgs posms.

Kā tu treniņus organizē?

Trenējamies trīs reizes nedēļā. Viena nodarbība ir fiziskā sagatavotība pie Uģa Monceviča sporta klubā Garāža – tur bērni strādā pie spēka, izturības, koordinācijas. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši U12 grupā, jo fiziskā bāze nosaka, cik tālu vari attīstīties. Divreiz nedēļā ir zāles treniņi. Kuldīgā sporta zāles ir ļoti noslogotas, tāpēc vienu reizi bieži aizvadām Ēdolē. Jābrauc ap 20 minūtēm, bet tas ir tā vērts – mums ir pilnvērtīga zāle un neierobežots laiks. Pilsētā bieži iedod tikai stundu, un tajā laikā nevar izdarīt visu, ko gribas. Papildus ir baseina nodarbības, ko vada cits treneris. Tas palīdz vispārējai fiziskajai attīstībai.

Kā veicas sacensībās?

U12 komanda piedalās Kurzemes čempionātā telpās. Turnīrā ir 14 komandu, un bērnu futbolā rezultāti mēdz būt neprognozējami: komandas var pārsteigt un uzvarēt favorītus, un tabula mainās strauji. Mēs cīnāmies par medaļām – reāli skatāmies uz otro vai trešo vietu, bet viss izšķirsies pēdējā sabraukumā Kuldīgā. Tur būs četras spēles vienā reizē – bērnu futbolā tas nozīmē, ka var notikt jebkas. Bet mērķis mums skaidrs.

Kā tiek veidota komandas saliedētība?

Disciplīna ir pamats. Treniņa laiks jāizmanto jēgpilni. Bet svarīga ir arī kopābūšana ārpus laukuma. Organizējam saliedēšanās pasākumus: ekskursijas, Ziemassvētkus, tikšanos ar vecākiem. Pirms turnīra Francijā kopā ar audzēkņiem un vecākiem devāmies pārgājienā uz Kundu pilskalnu.

Pirms spēlēm mums ir savs rituāls – ģērbtuvēs skan mūzika. Tas palīdz bērniem noskaņoties, pamosties, sajust enerģiju. Es redzu, ka tas strādā, – viņi kļūst brīvāki, drošāki, spēlei emocionāli gatavi.

Kādi ir komandas tuvākie plāni?

Gribam piedalīties vismaz vienā vai divos komercturnīros. Esam braukuši arī uz ārzemēm, un bērniem tā ir milzīga pieredze. Tā ir arī motivācija – redzēt, kā spēlē citi, un saprast, uz ko tiekties.

Tev vēl ir darbs ugunsdzēsībā.

Jā, es esmu ugunsdzēsēju komandieris Skrundā. Manā pakļautībā ir komanda – 17 darbinieku. Esmu arī praktisko nodarbību pasniedzējs Saldus tehnikumā, kur mācu glābšanas darbus. Tur ir tikai prakse: braucam ar laivām, strādājam ar tehniku, griežam automašīnas. Visur pamatā ir viens – darbs ar cilvēkiem, disciplīna un atbildība. Tas ļoti palīdz arī futbolā.

Kāda ir tava sporta pieredze?

Sports vienmēr bijis dzīves centrā. Visilgāk nodarbojos ar basketbolu – spēlēju līdz 40 gadu vecumam. Esmu arī peldētājs, un Kuldīgas baseinā mans rekords joprojām nav gāzts. Sacensībās esmu peldējis vēl ātrāk, bet tas bija citur. Sportu turpina arī bērni: vecākais dēls Gustavs trenējas peldēšanā, abi jaunākie Kārlis un Kristaps – futbolā. Ar vecāko dēlu mums šogad ir mērķis novada sacensībās peldēšanā dabūt dubultuzvaru.

Kāpēc izvēlējies futbolu?

Sākumā bērnu dēļ. Vedot viņus uz treniņiem, redzēju vidi: struktūru, attīstības iespējas, nākotni. Sāku palīdzēt kā tētis, tad iesaistījos arvien vairāk, līdz man piedāvāja trenēt. Sākumā vilcinājos – tas nozīmē daudz brīvdienu pavadīt sacensībās. Bet nolēmu pamēģināt un ne mirkli neesmu nožēlojis.

Pabeidzu Saldus tehnikumu un kļuvu par ugunsdzēsēju. Agrāk domāju – pabeigšu vienu skolu, un viss. Bet ar laiku sapratu, ka attīstība nekad neapstājas, pēc desmit gadiem pabeidzu Ugunsdzēsības un civilās aizsardzības koledžu un kļuvu par virsnieku, bet pēc sešiem gadiem sāku trenera studijas Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē.

Tagad saprotu: lai kļūtu labāks, jāmācās nepārtraukti.

Kāds ir lielākais profesionālais mērķis?

Tās nav uzvaras vai citas godalgotas vietas. Mans sapnis: lai kāds no audzēkņiem kļūtu profesionāls futbolists, lai spēlētu labā klubā vai Latvijas izlasē. Bet vēl svarīgāk, lai viņi izaug par stipriem, disciplinētiem cilvēkiem. Visiem nav jākļūst par profesionāļiem, bet visiem jābūt veseliem, sportiskiem un atbildīgiem.

Kāda ir ģimenes nozīme tavā dzīvē?

Milzīga. Dzīvesbiedre Liene nav sportiste, bet ir liela sporta fane. Kopā braucam uz spēlēm Latvijā un ārzemēs, sekojam izlasēm, atbalstām bērnus.

Kā tu skaidro futbola popularitāti Kuldīgā?

Tradīcijas, paaudžu pēctecība. Vecāki, kuri spēlējuši paši, ved bērnus. Turklāt bērni sāk trenēties ļoti agrā vecumā – jau četros piecos gados, līdz ar to ir daudz audzēkņu un laba konkurence.