37. seriāls aizvadīts

1. novembra vakarā noslēguma pasākumā klubā Poligons pulcējās skriešanas seriāla Kuldīgas apļi dalībnieki, un šosezon bijuši 43 skrējēji.

Astoņas reizes seriāla kārtās uzvarējuši Nora Ferstere un Krišjānis Fersters, septiņas uzvaras ieguvuši Kevins Ozoliņš, Laura Ozoliņa un Kaspars Stukuls, sešas – Dace Verpakovska, Āris Brantevics, Ludmila Joce. Visaktīvākā bijusi Stukulu ģimene, jo skrējuši pieci no plašās saimes.

Pasākumu jau ilgstoši rīko sporta pedagogs un skriešanas entuziasts Arvīds Šefanovskis.

Skriešana kļuvusi par tradīciju

Viens no ilggadējiem dalībniekiem ir Ā.Brantevics: „Godīgi sakot, precīzi nevarēšu pateikt, cik ilgi piedalos. Zinu tikai to, ka skrējējs esmu jau sen – kopš bērnības. Atceros, ka man bija kādi pieci vai seši gadi, kad piedalījos pirmo reizi. Tagad man ir 35, un tas nozīmē, ka pirmie soļi skriešanā sperti pirms kādiem 29 gadiem.”

Pirmās atmiņas Ārim saistās ar noslēguma pasākumu vēl rūpnīcas Vulkāns vecajās telpās: „Pēc tam bija pārtraukums, bet vidusskolas laikā skriešana atkal ienāca manā dzīvē. Kopš tā brīža tā ir palikusi un kļuvusi par tradīciju. Skrienot es jūtu gandarījumu. Tas palīdz uzturēt fizisko formu, iedod ikdienai enerģiju.

Vienā noslēguma pasākumā satiku sievu Zani. Nu esam vecāki diviem bērniņiem. Šoreiz sieviņas gan nav līdzi – mazā apslimusi, tāpēc viņa palika mājās auklēt. Bet mēs ar vecāko meitu Ievu esam šeit. Vecākajai meitiņai ir trīsarpus gadu, un viņa jau divas reizes piedalījusies bērnu skrējienos jaunākajā grupiņā. Vai turpinās? To laiks rādīs. Mēs noteikti atbalstīsim, ja viņai būs vēlme. Nākamajā sezonā būsim uz starta līnijas visa ģimene. Tā ir mūsu tradīcija, mūsu kopīgais piedzīvojums.”

Smaida un kopības spēks

Dace Verpakovska un Sintija Gredzena, meita un māte, uz seriāla kārtām braukušas no Ventspils novada Zlēku pagasta. „Pozitīvais ir Arvīda smaids, tāpēc vien ir vērts braukt,” saka Sintija. „Taču ir arī negatīvais – priedes mežā iet mazumā, tās izcērt. Atbraucot skatāmies – koku atkal ir mazāk. Šoks!” Dace piebilst, ka viņa skrien kopš bērnības. Sintija turpina: „Seriālā sākām skriet, kad dzīvojām Kuldīgā. Taču sports mums svarīgs ir bijis vienmēr. Skriešana dod pozitīvas emocijas un sakārto domas – jo garāks gabals jāskrien, jo skaidrākas domas.”

Abas par Kuldīgas apļiem runā sirsnīgi. „Tā ir vieta, kur jūtamies kā mājās,” saka Dace. „Tur ir īpaša atmosfēra, tāds siltums un mīļums.” Sintija papildina: „Un tā nav tikai Kuldīgā. Skrienot jebkur – pat citā valstī –, tu satiec cilvēkus, kas domā līdzīgi. Neesam pazīstami, bet viens otram smaidām. Tā ir tā skriešanas ģimene. Sajūta, ka mēs visi esam daļa no kaut kā lielāka.”