Alkoholisms – posts, kas piezogas nemanāmi, bet nežēlīgi

Statistika liecina: alkohola patēriņš Latvijā ir viens lielākajiem Eiropā. No paceltas glāzes draugu svinībās līdz pudelei katru piektdienas vakaru un vēl biežāk var būt tikai solis. Skaidrojam, kā novilkt robežu starp atpūtu un atkarību, kādi ir tās psiholoģiskie cēloņi un sekas.

Nemelot sev, meklēt ticību un gribasspēku

„Pirmais solis, lai pats sev palīdzētu, ir attīrīt sirdi – nemelot sev, ka atbrīvoties varu pats. Tas man bija biežākais teiciens. Un, ja kāds teica, ka nevaru, tad situ pa muti,” atklāj kuldīdznieks Māris Vītoliņš, kurš ilgus gadus bijis alkoholiķis, bet nu četrus gadus par mājvietu sauc Evaņģēlisko kristiešu draudzes Zilais krusts patversmi Kabilē.

DZERŠANAS DĒĻ ZAUDĒ VISDĀRGĀKO

Kopš Māris nonācis Zilajā krustā, alkoholu vairs nav lietojis. Viņš stāsta, kā tur nokļuvis un kā atradis spēku ar dzeršanu cīnīties: „Policisti mani pamodināja Kuldīgā pie veikala: biju piedzēries un tur atlūzis. Viņi prasīja, vai negribu braukt uz patversmi. Man nebija, kur palikt, jo alkohola dēļ biju nonācis uz ielas. Zilā krusta vadītājs Agris Reinis piekrita mani pieņemt. Esmu pateicīgs Dievam, ka te nonācu, jo kopš tā laika, pateicoties Tam Kungam, manam gribasspēkam un Agrim, daudz kas ir mainījies.”

Atkarība sākusies ļoti agri: „Alkohols bieži tika lietots ģimenē, un arī es, būdams vēl mazs, sāku iedzert.” Šī iemesla dēļ vēlāk zaudējis draudzeni un dēlu, kas dzīvē bijuši paši svarīgākie, un tagad to nožēlo. „Savas dzeršanas dēļ vairākkārt esmu bijis ieslodzījumā un sabojājis veselību. Skatoties atpakaļ, domāju: labi, ka nesāku lietot arī smagās narkotikas. Taču azartspēles spēlēju bieži. Bijušo meiteni pazaudēju tieši tādēļ. Tas bija 2000. gadu sākumā. Pēc tam spēlēt pārtraucu, jo bija jāatdod parādi. To es izdarīju. Pēdējoreiz pirms četriem gadiem spēlēju Kuldīgas Klondaikā un to darīju tad, kad biju iedzēris. Lielas summas arī vinnēju, taču viss aizgāja pudelēs.

Līdz brīdim, kad nonācu Zilajā krustā, nemaz nebija domas, ka jāmeklē palīdzība. Tad dzīvoju ar domu, ka nevienam neesmu vajadzīgs un ar mani ir čau – nodzeršos. Taču liktenis lēma citādi. Kādreiz biju kristietis, bet Jēzu savā sirdī nebiju pieņēmis. Kad mani atveda uz patversmi, otrajā dienā sapratu, ka man situšas pēdējās stundas – varu neizdzīvot, ja neko nemainīšu. Lūdzu palīdzību Dievam, lai dod man savu žēlastību.

Kopš tā vakara pārtraucu lietot un uzticos Dievam. Četros gados esmu ieguvis autovadītāja apliecību un darbu patversmē. Te apkopju lopus, jo ir cūkas un liellopi, strādāju arī ar traktoru. Tas viss man patīk. Kādreiz par šādu dzīvi sapņoju. Otrdienās, ceturtdienās atbrauc mācītājs no Kuldīgas, un es eju uz dievkalpojumu.”

SPĒKU ROD GARĪGĀ AICINĀJUMĀ

Māris atzīst: „Tagad tikai atliek sadzīvot ar visu, ko kādreiz dzērumā sastrādāju. Savas darbības apzinos. Dodos arī uz Rīgu pie ārstiem, jo alkohola dēļ esmu ieguvis slimību, kuru izārstēt nevar, – pārgulēju ar sievieti, kurai bija seksuāli transmisīva slimība. Ar to sadzīvoju, lietoju zāles, bet katru dienu pateicos Dievam, ka man ir abas kājas un rokas un varu strādāt. Kādreiz apmeklēju arī psihologu un 28 dienas biju Minesotas programmā. Tas noteikti palīdzēja: izzināju sevi, kā atkarība man sākusies, mācījos dzīvot pareizi un iepazinu citus, kuri tur atradās vēl smagāku problēmu dēļ. Tagad domas mainījušās uz labo pusi. Kādreiz domāju, ka nevienam neesmu vajadzīgs, bet nu saprotu, ka esmu vajadzīgs Dievam un citiem, kas nonāk pie mums patversmē.”

Kā Māris citiem palīdz? „Stāstu par savu dzīvi. Piedalos arī anonīmo alkoholiķu grupā Kuldīgā, citus motivējot ar savu stāstu, kas ir drūms un nežēlīgs – zemāks par dīķa dūņām… Bet tagad no savas pieredzes varu teikt, ka Dievs spēj mainīt, un Viņš to dara, ja vien cilvēks pats vēlas mainīties. Katram pie sevis jāstrādā un jāsaprot, ka vajag pieņemt palīdzību no citiem, ka visu pats nevari. Bet jābūt arī lielam gribasspēkam.”

Kādi cēloņi ir citu cilvēku atkarībai? „Tie ir pārdzīvojumi, problēmas ģimenē, citur dzīvē. Citiem iemesls tāds, ka nespēj atrast darbu, ir dzīves apnikums vai pazaudēts tuvs cilvēks. Es pastiprināti sāku alkoholu lietot tad, kad no manis aizgāja mana meitene, – divarpus gadus dzēru dienu un nakti. Paģiras nepazinu, jo dzīvoju spirtā, biju nemitīgos dzerstiņos, pārtiku no tā, ko atradu miskastēs… Pēc tam kļuva vēl sliktāk: kāvos, zagu, nonācu ieslodzījumā.” Par ko Māris sapņo tagad? „Gribu uzticēties Dievam un kalpot Zilajam krustam – palīdzēt citiem, kas ar šo nelaimi, ar slimību cīnās. Vēl viens sapnis – ceru kādreiz satikt dēlu un izrunāties. Cik zinu, viņš dzīvo Brazīlijā, ir precējies un audzina savus bērnus.”

Krist vai piecelties – katra paša izvēle

Sarunai pie psiholoģes, geštaltpraktiķes Ivonnas Ķezberes Rīgā vai tiešsaistē diezgan bieži piesakās cilvēki, kas cietuši no vīra, sievas vai cita tuvinieka alkoholisma līdzatkarības. Atkarīgie paši palīdzību meklē reti, jo problēmu neredz.

VISBIEŽĀK CIEŠ APKĀRTĒJIE

„Pie manis nāk sievas – vīriešu alkoholiķu partneres. Sievietes biežāk dodas pie psihoterapeita un runā par psiholoģisko veselību. Vīrieši biežāk izvēlas ar visu galā tikt paši. Bet alkoholiķa partnerim dzīve bieži ir daudz grūtāka nekā pašam dzērājam. Viņš savu vēlmi apmierina – dzer, un viņam ir labi, bet otram no pārdzīvojumiem sākas trauksme, panika, bezmiegs, tādēļ cilvēki meklē palīdzību.”

Kā dzērāju atpazīt? „Alkoholiķis pats alkohola patēriņu vairs nekontrolē, jo tā vairs nav viņa paša izvēle. Savukārt tas cilvēks, kurš alkoholu lieto, bet nav alkoholiķis, grādīgos dzērienus var lietot vai nelietot – viņa dzīvi tas neietekmē. Alkoholiķis ne vienmēr ir bezpajumtnieks, kādu to bieži iztēlojamies. Viņš var būt arī ofisā strādājošs, it kā normāls cilvēks, kurš nevar atteikties no alus pudeles vai vīna glāzes katru vakaru. Pats bieži neapzinās, ka tā ir problēma, bet no tieksmes iedzert atteikties nevar – pudele jau sāk viņa dzīvi kontrolēt.”

CĒLOŅI JĀROK SEVĪ

Kādi ir cēloņi? „Ļoti dažādi. Esmu lasījusi pētījumus, ka alkoholisms var būt arī ģenētiski predisponēts. Tas nozīmē, ka tieksme var nākt no vecākiem. Bet daudzi to izmanto kā atrunu, jo galu galā nopirkt alkoholu vai sporta zāles apmeklējumu ir katra paša izvēle. Alkoholiķim vienmēr būs nopietni iemesli, kāpēc viņš dzer, tā meklējot mierinājumu. Biežāk tā ir šķiršanās, darba zaudēšana. Taču ne jau visi, kurus šādas likstas ir piemeklējušas, kļūst par alkoholiķiem! Tā ir katra paša atbildība par savu dzīvi, bet alkoholiķi savās nelaimēs parasti vaino kādu citu, nevis uzņemas atbildību par savām darbībām. Kāds cilvēks, kurš tiek atlaists no darba, pēc laika to saskata kā jaunu iespēju meklēt ko labāku, bet cits ieslīgst depresīvās domās un ver vaļā pudeli. Cilvēki un viņu reakcija uz situācijām ir ļoti atšķirīga, bet tas, kā dzīvi turpināt, ir katra paša izvēle. Ja vajadzība palīdzība un cilvēks to vēlas, mūsdienās ir plašas iespējas, kur to atrast.” Daudzi izvēlas piezvanīt pa palīdzības tālruni, un arvien biežāk cilvēki sāk vērsties pie psihiatra.

Atkarību visbiežāk pamana apkārtējie: „Taču nevienu alkoholiķi izārstēt nevar, ja pie ārsta viņu ved otrs. Lai ārstēšana izdotos, pašam atkarīgajam jāapzinās, ka viņš savu tieksmi kontrolēt vairs nevar, un ir jāgrib savu dzīvi kontrolēt. Alkoholismu var ārstēt, meklējot kompleksu palīdzību pie psihiatra un psihologa. Nav jābaidās no padomju laiku stigmas, ka tūlīt cilvēks nonāks uzskaitē un dzīve būs beigusies. Tā nebūs – mūsdienās ir efektīvas, tieksmi pēc alkohola un blakusefektus mazinošas zāles, kuras var izrakstīt tikai ārsts, runājot ar pacientu. Savukārt sarunā ar psihologu var saprast atkarības cēloņus – to, kas zem šīs tieksmes slēpjas. Liela nozīme ir apkārtējo atbalstam.”

SARUNA PALĪDZ SAPRAST

I.Ķezbere stāsta par gadījumu no savas prakses: „Pie manis atnāca 28 gadus veca sieviete – alkoholiķe, kura katru vakaru izdzēra divas vīna glāzes. Viņa strādāja veikalā par pārdevēju. Alkoholu sākusi lietot vidusskolā, dodoties uz tusiņiem. Kopš tā laika to nav pārtraukusi, bet ar kompāniju, ar ko kopā dzēra, gan vairs netiekas. Visi pēc vidusskolas iestājušies augstskolā, arī viņa, bet pēc pirmā semestra pametusi un aizgājusi strādāt veikalā. Viņa atklāja, ka katru vakaru dzer tāpēc, ka tracina pircēji un vienveidīgie jautājumi. Katru vakaru mājās viņa aiziet aizkaitināta. Tālāk jau pati secināja, ka kādreiz šķietami nenozīmīgi lēmumi, kā aiziešana no drauga un citi, likuši pamatu tādiem neapzinātiem lēmumiem, kas noveduši pie pašreizējās dzīves. Sieviete sevi saprata, pēc laika mācības atsāka un darbu nomainīja.”

* Geštaltterapija – psihoterapijas metode, kas palīdz sevi uztvert un novērtēt kā veselumu, vienlaikus uzsverot atbildību par savu rīcību

_____________________________________

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Veselība tuvplānā (Nr. 2025.LV/ RMA/1.6.4./004/L3) saturu atbild SIA Jaunais kurzemnieks.