Sarunā ar speciālistiem – vērojumi un pārdomas, kāda šovasar Kuldīgas novadā bijusi situācija ar bērnu drošību, jo, tikai sadarbojoties un daloties pieredzē, var panākt to, lai brīvais laiks bērniem būtu priecīgs un drošs.

Šoreiz rubrikā Izpēti, izgaismo, risini! par bērnu drošību – kāda tā bijusi vasarā, kas mainās, sākoties skolai, un kam jāuzņemas atbildība.

Sarunā Kurzemnieka redakcijā piedalās Kuldīgas novada bērnu un jauniešu centra direktores vietniece darbā ar jaunatni JUTA REĶELE (J.R.), pašvaldības policijas priekšnieks KASPARS ŠABĀNS (K.Š.), Kuldīgas slimnīcas galvenais ārsts EDGARS SILIŅŠ (E.S.), sociālā dienesta ģimeņu ar bērniem atbalsta nodaļas vecākā sociālā darbiniece LIGITA BERGMANE (L.B.) un Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēde LIENE LĀCEKLE (L.L.).

Vai šovasar bijušas situācijas, kas raisa bažas par bērnu drošību, vai gadījumi, no kuriem sabiedrībai vajadzētu mācīties?

L.L.: – Pie mums nonāk ziņas par ģimenēm. Diemžēl situācija neuzlabojas. Statistikas datus katru mēnesi neapkopojam, bet kopaina ir redzama: vardarbība ģimenē palielinās. Tai ir dažādi veidi, piemēram, pamešana novārtā, un tas nozīmē, ka vecāki savus pienākumus nepilda, bērns paliek viens pats. Pieaug arī gadījumi ar tīšu vardarbību – emocionālu un fizisku. Augustā vairāki bērni ievietoti krīzes centrā. Vienmēr vajadzētu padomāt, kā bērns ģimenē jūtas, kādas ir viņa vajadzības. Ja nepieciešams atbalsts, to arī vajag meklēt, nevis sagaidīt brīdi, kad vairs nevar izturēt un vardarbība tiek vērsta arī pret bērnu. Svarīgi tiešām to meklēt un nepalikt vienam.

Bāriņtiesā nonāk ziņas arī par to, ka brīvdienās, naktīs un arī citos laikos mazs bērns atstāts viens pats vai ir kur aizklīdis. Notiek arī vardarbība bērnu starpā, īpaši pusaudžu vidū. Tādu gadījumu nav maz. Tiek runāts ar vecākiem, un jāmēģina saprast, kāpēc tā notiek.

L.B.: – Gadījumi ir dažādi: vieni ir smagi un ilgstoši, citi ir vienreizēji, kad bērns vasarā bez pieskatīšanas sadarījis nedarbus vai kur noklīdis. Līdzcilvēki kļūst arvien modrāki un ziņo, ja pamanīts kāds bērns bez vecāku aprūpes. Sociālais dienests informāciju saņem nevis no vecākiem, bet pārsvarā no bāriņtiesas, policijas. Tad ar ģimenēm to pārrunājam. Attieksme ir dažāda. Citreiz vecāki iesaistās un runājam, kas šādai bērna rīcībai bija par cēloni, ko darīt, lai tāda vairs neatkārtotos. Bet ir arī tādas ģimenes, kas uzskata, ka citi viņus apmelo, ka nekas tāds nav noticis. Sadarbība veidojas atkarībā no tā, cik iesaistās vecāki. Sociālais dienests preventīvi viņiem organizē atbalsta un mācību grupas. Viena tēma, kuru apskatām, ir robežu likšana. Runājam par to, kā bērnam ievērot robežas un kas tās ir. Tā ir uzvedība: ko drīkst darīt un ko ne. Runājam, kā ģimenē izstrādāt savus noteikumus.

K.Š.: – Pārrunājot šo jautājumu ar vietnieci, secinājām, ka šogad Kuldīgas novadā situācija ir visai laba, rādītāji ir labi. Daudz esam strādājuši preventīvi, pateicoties sadarbības partneriem: Valsts policijai, sociālajam dienestam un bāriņtiesai. Ikdienā strādājam roku rokā.

Šogad Kuldīgā ļoti bija aktivizējušies braucēji ar skūteriem, motorolleriem. Saņēmām daudz sūdzību, bija iedzīvotāju sapulce, un tika uzrakstīts iesniegums. Jūnijā Kaļķu ielas kvartālam otrā pusē jaunieši bija uztaisījuši braukšanas vietu. Iesaistoties Valsts policijai, kopā organizējām reidus un ar situāciju tikām galā. Tur tiešām situācija bija sasāpējusi. Jaunieši brauca bez vadītāja apliecības, bez mopēdu apliecībām, skūteri nebija tehniskā kārtībā. Bija izveidojies bardaks, bet tas tagad likvidēts, un vide sakārtota. Uzrunājām arī teritorijas īpašnieku: ja tur laiž nepilngadīgos, tad arī viņam par to jānes atbildība.

Ja bijis kāds pasākums, naktī kāds jaunietis ir kaut kur aizkavējies. Taču ikdienā šādu gadījumu nav daudz, izņemot atsevišķus jauniešus, kas zināmi arī bāriņtiesai un sociālajam dienestam. Vecāki par viņiem īpaši nerūpējas. Viņi bijuši uz mūsu komisijām, ir vairākkārt sodīti, bet uzlabojumi nav jūtami. Tās ir lielākās rūpes.

E.S.: – Slimnīcai vasara bijusi diezgan mierīga – lielu traumu, ar dažiem izņēmumiem, nav bijis daudz. Nav daudz trāpījušās arī mazās, ko var gūt, piemēram, lēkājot pa batutu. Pēdējā mēnesī uzņemšanas nodaļā pēc palīdzības nāca cilvēki ar dažādiem izsitumiem, un tas, visticamāk, saistīts ar to, ka Ventā ūdens nebija labs, tomēr viņi peldējās.

J.R.: – Man bažas vairāk rada digitālā drošība. Strādājot jauniešu centrā, redzu, ka ļoti daudz bērnu uzaug ar jūtūbi un tiktoku. Pieaugušajiem par to būtu jārunā un telefonu lietošana tomēr jāierobežo, jo sekas ir diezgan negatīvas. Redzu, ka pasākumos mazos bērnus bieži vien pieskata telefons. Sabiedrībā par digitālo drošību būtu jārunā daudz vairāk. Ko mūsu bērni skatās, kur viņi internetā ir, kas viņus tur dažkārt uzrunā? Pat kaitīgas vielas tiek piedāvātas.

Arī mani bērni ir šajā vidē, un pilnībā to aizliegt nevaram. Mums ir daudz vatsapa grupu – skolai, treniņiem. Bērna telefons ir arī saziņas rīks. Bet tam ir arī otra puse. Svarīgi būtu bērniem jau no agra vecuma veicināt kritisko domāšanu.

Jaunieši kļūst arvien pārgalvīgāki. Vērojot skeitparkā notiekošo, redzu, ka mazākajiem ķiveres un citi aizsarglīdzekļi vēl ir, bet lielākajiem ne, jo tas nav stilīgi. Saskatījušies dažādus trikus, pārgalvīgi tos dara. Ir forši, ka bērnam ir hobijs, bet drošība paliek otrajā plānā. Tas varētu būt saistīts arī ar internetu. Bērni grib ātru rezultātu: ir ātrais impulss, adrenalīns, un viņi to grib arvien vairāk. Vienkāršas lietas vairs nav interesantas.

Dalīšanās pieredzē varbūt uzrunātu. Esmu dzirdējusi, kā jaunietis stāsta par lēcienu ūdenī uz galvas: ir lauzts mugurkauls, un cilvēks uz mūžu invalīds. Varbūt tā varam mērķauditoriju sasniegt ar konkrētiem piemēriem. Nevis skolotāja stāsts uzrunā, bet reālie piemēri.

K.Š.: – Vecāki rāda piemēru bērniem: braucot ar riteni, nelieto ne ķiveri, ne citus aizsarglīdzekļus. Nesen biju komandējumā Norvēģijā, un tur mani pārsteidza tas, ka ar ķiverēm brauc visi. Mums jau nomainījušās paaudzes, bet uz priekšu netiekam.

E.S.: – Redzēju, kā šovasar pieaugušais brauc ar motociklu, bet bērns sēž viņam priekšā. Labi, ka bija vismaz ķivere. Rītos pie bērnudārza redzu, ka bērni, kuriem vajadzētu, sēž nevis krēsliņos, bet gan automašīnas priekšējā sēdeklī. Vecākiem jāuzņemas atbildība. Manuprāt, mazs bērns viens pats arī nevar soļot uz skolu.

L.L.: – Likumā ir noteikts, ka bērns viens pats drīkst būt no septiņiem gadiem. Bet man vienmēr ir piebilde: katram pieaugušajam savs bērns jānovērtē, jo kāds septiņos gados jau ir ļoti patstāvīgs un mājās var atrasties viens, bet citi vēl astoņos gados nejūtas droši. Vēl kāds var būt pārāk pārgalvīgs un risku neizvērtē. Jāvērtē arī tas, cik tāls un kāds ceļš ir līdz mācību iestādei. Bērniem jāstāsta, kā jārīkojas, ja viņš apmaldījies. Tā ir vecāku atbildība – ar bērnu visu pārrunāt. Mans ieteikums ir sākumā ceļu iziet kopā, lai bērnam būtu pārliecība, ka viņš zina, kur iet, kā rīkoties, ja ir kādi riski. Apdraudoša vide var bērnam radīt satraukumu.

Kas vajadzīgs, lai sadarbībā ar jūsu iestādi bērniem mācītu drošību, lai viņi prastu dažādus riskus saskatīt un izvērtēt?

L.L.: – Svarīgi, lai iedzīvotāji būtu informēti, kā vispār ar mums sazināties. Nevajag baidīties zvanīt un jautāt. Ja kāds jautājums nebūs bāriņtiesas kompetencē, noteikti palīdzēsim, kur tā jāmeklē. Pašvaldības mājaslapā ir atrodami visu speciālistu tālruņa numuri. Galvenais ir tikt līdz vajadzīgajam speciālistam – viņš sapratīs, kā problēmu risināt. Vēlreiz atgādinu: svarīgi ir nebaidīties prasīt palīdzību un teikt, kāds atbalsts vajadzīgs. Nevajag domāt, ka tāpēc vecāki ir slikti, ja kāds lūdz padomu.

L.B.: – Šovasar man bija tikšanās ar vienu ģimeni. Vecmāmiņa stāstīja, ka policija mazdēlu aizturējusi par to, ka viņš ar skrejriteni braucis bez ķiveres. Visiem klāt nevar pieiet, bet aizrādīšana, ka bērns kaut ko neievēro, strādā labi. Tāpat labi, ka aizrāda par piesprādzēšanos automašīnā, par bērnu sēdeklīšiem. Vienmēr būs tādi, kas likumus pārkāpj. Tuvojas skolas gads, un visiem uz ielas jābūt ļoti uzmanīgiem, jo zinām, ka mazāki un lielāki bērni tur skries.

E.S.: – Es teiktu, ka vecāki daudz grēko, par policistu sakot, ka tas ir bubulis. Tā nav – bērnam jāmāca, ka policistam var droši iet klāt un viņš palīdzēs problēmu atrisināt. Policijas pamatuzdevums ir gādāt, lai ir drošība.

Runājot par to, kā varam vairāk par drošību mācīt, vecākiem vajag dažādas lietas izmēģināt kopā ar bērniem. Manam dēlam Albertam patīk riskēt – viņam nav robežu. Manā uztverē puikas krīt un sitas un tas ir normāli. Zēni nav tik mierīgi kā meitenes. Es novērtēju, kādas var būt kritiena traumas, un reizēs, kad saku, ka tā nedrīkst, bet dēls netic, saku, lai pārbauda. Mūžīgie aizliegumi nestrādā. Tāpēc labāk lai pamēģina kopā ar vecākiem. Piemēram, braucot ar riteni pa lapām, varu pateikt, kāpēc var slīdēt. Es neteiktu, ka man patīk valkāt ķiveri, bet, kopš man ir bērni, lieku to ikreiz, ar riteni braucot kopā ar viņiem. Citādi nevar – man jārāda pareizais piemērs.

L.L.: – No mazotnes svarīgs ir vecāku un citu tuvāko cilvēku iedrošinājums, iemācoties būt pārliecinātam par sevi, spēt par sevi pastāvēt, pateikt nē. Tas risku daudzkārt mazinātu, jo tad bērns neskries līdzi pārējiem un neļaus sev darīt pāri. Svarīgi būt drošam, pārliecinātam, nevis tādam, kurš grib pakļauties baram, kurš pat tad, ja pāri dara pieaugušais, to pieņem. To nevar izdarīt vienā dienā – tas ir ilgs process.

K.Š.: – Jābūt algoritmam. Ja kaut kas notiek skolā, tad jāsaka skolotājai, jo viņa zinās, ko ar šo informāciju darīt. Mājās jārunā ar vecākiem. Ne reti ir bijis tā, ka skolā bērns bērnam dara pāri. Mājās viņš par to nerunā, jo ir bail, tāpat nesaka sociālajam pedagogam, arī skolotājai ne. Tikai tad, kad kāds cits to redz un sadūšojas to pateikt, šī informācija aiziet tālāk un visas institūcijas strādā. Bērnam jāstāsta, kur jāvēršas pēc palīdzības, ja kaut kas notiek. Pašvaldības policija strādā 24 stundas dienā. Bieži ejam uz skolām un runājam.

J.R.: – Svarīga ir institūciju sadarbība un informācijas apmaiņa. Zinām vājos punktus un speciālistus aicinām uz tikšanos ar jauniešiem, lai viņi aizdomātos vai uzzinātu to, kas dzīvē var noderēt. Pie mums nāk jaunieši no dažādām ģimenēm, un jauniešu māja, iespējams, kādam ir drošā vide, kur viņš jūtas vislabāk. Jau no agra vecuma iedrošinām institūcijām uzticēties.

K.Š.: – Skolās daudz tiek lietoti saltiņi (smēķēšanas ierīces – red.). Tas atklājas, kad Valsts policija reidā dodas ar suni. Lietotāju vecums pārsteidz – 12 gadus vecs zēns var aiziet un to iegādāties! Pieaudzis cilvēks saltiņus automašīnā pieved pie skolas.

Atbildība jāuzņemas vecākiem, bet kā līdz viņiem aizklauvēties? Kas liktu viņiem rādīt pozitīvo piemēru?

L.L.: – Nav vienas receptes, kā būtu vislabāk. Šodien notiek šī saruna, un tas arī ir veids, kā ziņu aiznest sabiedrībai. Manā skatījumā skolas ir ļoti liels resurss, kas šo ziņu var aiznest līdz vecākiem, lai situāciju pamazām mainītu. Ir vecāki, kuri visu to saprot un rīkojas, palīdzot citiem. Taču ir tāda sabiedrības daļa, kas to neizprot, neko nav dzirdējusi vai arī neņem vērā. Manuprāt, piemēri palīdz vislabāk. Ik pa laikam Labklājības ministrija rīko dažādas akcijas un mēģina sabiedrību informēt. Jautājums – cik tā ir gatava ieklausīties un to ņemt vērā.

L.B.: – Pašlaik mums notiek sarunas par bērnu audzināšanu, un tās apmeklē ap 15 vecāku. Rudenī plānots, ka centrā Dardedze divas kolēģes mācīsimies par pozitīvu robežu likšanu bērniem. Pēc mācībām šo informāciju nesīsim tiem vecākiem, kuriem bērni ir pirmsskolas vecumā. Esmu runājusi ar Ēdoles kluba Depo jauniešiem, pārrunājām tādas tēmas kā mobings, vardarbība. Bija arī atgriezeniskā saite, jo kāda meitene uzdrošinājās ar jauniešu mājas vadītāju par savu sāpi runāt. Situācija varēja tikt risināta.

E.S.: – Es neteiktu, ka atbildīgi ir tikai vecāki. Arī bērns ir atbildīgs, bet līmenis atkarīgs no vecuma. Bērnam atbildība jāmāca jau no bērnudārza vecuma. Viņam jābūt kādiem darbiem, pienākumiem, par kuriem viņš ir atbildīgs ar visām no tā izrietošajām sekām, citādi bērns neiemācīsies cēloņu un seku likumsakarību.

K.Š.: – Ja jaunieši ir ielās pēc 23.00, tad aizvedam līdz pašvaldības policijai, sazvanām vecākus. Viņiem atbraucot, situāciju pārrunājam. Tāds ir preventīvais darbs, lai pēc tam neatkārtojas. Administratīvais sods ir audzinošs līdzeklis.

J.R.: – Esam interešu izglītības audzēkņu vecākus aicinājuši uz sapulci un kopīgu darbošanos, lai veicinātu bērnu un vecāku sadarbību. Atnāca viens cilvēks. Manuprāt, skola būtu tā, ar kuru varētu sākt, jo vecāki vismaz sākumā uz sapulcēm dodas. Tajās varētu runāt arī par pusaudžu vecumposma īpatnībām. Tas vecākiem palīdzētu, jo reizēm tiešām grūti saprast, kas ar bērnu notiek. Ideālā modelī skola būtu izglītības centrs ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.

Pirmā skolas diena jau pavisam drīz. Vai sagaidāt to ar bažām?

K.Š.: – 1. septembrī dežurējam pie skolām, pie gājēju pārejām. To darām katru gadu, diemžēl uz visām skolām nevar aizbraukt, pamatā būsim pilsētā. Katru rītu brauksim garām skolām un vērosim gājēju pārejas. Situācijas ir dažādas. Kāds grib bērnu izlaist tuvāk skolai. Sevišķi tas redzams pie Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas. Vairums izvēlas vietu, kurā ir pa taisno un ātrāk, nevis drošāk. Mēģinām ar autovadītājiem runāt par to un aizrādīt, bet sodījuši nevienu par to neesam.

Pie skolām tagad ierīkotas paaugstinātas pārejas, kur autovadītājam jāpiebremzē. Mucenieku ielā pie Kuldīgas Centra vidusskolas iepriekš bijušas vairākas avārijas. Bīstami bija arī Jelgavas ielā pie Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas, bet tur gājēju pāreja pārcelta tālāk.

VIEDOKĻI

Vai bērni Kuldīgā var justies droši? Kā novērst nelaimes gadījumus?

Lietotne var paglābt

Anete Strazdiņa, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vecākā inspektore:

– Dažkārt saņemam izsaukumus, kur mēdz būt iesaistīti arī nepilngadīgie. Atgādinām, ka ir svarīgi bērnam jau no mazotnes iemācīt, kā rīkoties ārkārtas situācijā, ja viņam pašam vai draugam draud briesmas. Bērnam jāzina vienotais ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112, kā arī jāsaprot, ka palīdzību drīkst saukt un ir jāizsauc vienmēr, kad notikusi nelaime. Aicinām vecākus bērna viedtālrunī lejupielādēt lietotni 112 Latvija – tā ļauj operatīvajiem dienestiem piezvanīt arī tad, ja bērns ir nobijies, aizmirsis numuru, kā arī nespēj nosaukt savu atrašanās vietu. Bērnam jāzina, ka tad, kad telefona nav pa rokai, viņam nekavējoties jāmeklē tuvākais pieaugušais un jāizstāsta, kas noticis. Tāpat, ja bērni tiek atstāti vienatnē, aicinām vecākus parūpēties, lai viņi mācētu pareizi lietot plīti, vai arī gādāt, lai bērniem pašiem ēdiens uz plīts nav jāgatavo vai jāsilda. Ne vienmēr bērnu izraisīto ugunsgrēku iemesls ir pārgalvība. Nereti tie izceļas tieši no nezināšanas vai saimniecisko darbu neprasmes.

Nākas aizrādīt gan bērniem, gan vecākiem

Zane Zvirbule, Mārtiņsalas peldvietas glābēja:

– Par glābēju peldvietā strādāju sesto gadu. Kad sāku to darīt, bērni bija daudz pārgalvīgāki nekā tagad. Bīstamākās situācijas Ventā ir tad, kad bērni no lielā akmens peld pret straumi atpakaļ uz lielo laipu. Tad viņi ātrāk nogurst. Ja kāds vēlas aizpeldēt līdz akmenim, es ieteiktu atpakaļ peldēt uz mazo laipu. Taču kopumā mūsu, Kuldīgas, bērni saprot, ko nozīmē straume un dziļums, jo pie Ventas ir izauguši. Reizēm bērni ap 10–12 gadiem uz peldvietu nāk bez vecākiem. Jautāju, kur mamma, tētis. Viņi atbild, ka tepat vien esot, bet patiesībā viņu te nav. Tad aizrādu, ka bez pieaugušo klātbūtnes peldēties nedrīkst.

Bīstamāk ir tiem, kuri lec no Ventas rumbas. Daudzi neapzinīgi dodas rumbai pāri. Ir bijis arī tā, ka pieaugušais dodas pāri rumbai ar trim bērniem vienlaikus un visus nevar novaktēt. Tad mums jāskrien palīgā, lai kāds neiekristu dziļumā.

Lielāka bīstamība bija pie gājēju pārejām

Aija Oliņa, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas vecāku padomes locekle, divu bērnu mamma:

– Nav tāda konkrēta bērna vecuma, kad par drošību būtu jāsāk runāt. Manuprāt, tas audzināšanā jāievieš jau no brīža, kad bērni sāk runāt, staigāt. Tagad, kad man skolā (2. un 3. klasē) iet abi bērni, pārrunājam satiksmes drošību, runāšanu ar svešiniekiem un citas tēmas, jo uz pulciņiem viņi dodas paši. Pati braucu ar auto un redzu, ka bērni uz ielas ir neuzmanīgi – skrien pāri nepaskatoties. Citreiz redzēts, ka bērns iet ar telefonu rokās un nemana, ka iet pāri ielai. Ir bijušas reizes, kad esmu apstājusies un aizgājusi ar šiem bērniem aprunāties.

Kuldīgā bīstamāk, manuprāt, ir pie gājēju pārejām, kas tagad tiek uzlabotas. Līdz šim pie Centra vidusskolas bija bīstamāk. Arī pie I.Zeberiņa pamatskolas, kur pāreja nebija pārredzama, jo priekšā koks. Bet šīs vietas tagad būs pārbūvētas. Grūti teikt, kā uz ielas uzvedas mani bērni, kad klāt neesmu: par gadījumiem, ko esmu piedzīvojusi pati, esmu runājusi ar viņiem. Abu telefoniem esmu uzlikusi izsekošanu: kad neesmu blakus, zinu, kur viņi atrodas. Viņi vēl ir diezgan mazi, tāpēc arī bailīgāki un uzmanīgāki nekā pusaudži, kuri draugu lokā uzvedas bravūrīgāk. Novērošanas kamera pie mūsu skolas bija tikai ēkas aizmugurē. Skolas vecāku padome ierosināja uzlikt arī priekšpusē. Tas nu ir izdarīts un liek justies drošāk.

Man gan liekas, ka Kuldīga bērniem ir ļoti droša vieta. Un bērni jau diezgan agrā vecumā uz mūzikas vai sporta skolu var aiziet paši. To esmu dzirdējusi no vairākām ģimenēm, kas iepriekš dzīvojušas Rīgā.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai uz ielas, peldvietās, citur esat novērojuši bīstamas situācijas, kurās iesaistīti bērni?

Kristīne Ziemele, Laidu pagasta saimniecības un zoodārza Zemturi īpašniece:

– Saimniecībā situācijas bijušas dažādas. Pie mums ir spēļlaukumi un ūdens. Nelaimes gadījumi pie mums nav bijuši, jo, kad ko tādu redzam, bērnus tūlīt apsaucam. Pie ūdens mums ir piepūšamās atrakcijas – tur biežāk kāds uzlien pēc iespējas augstāk, kur var nokrist. Pilsētā, cik esmu staigājusi, jaunieši diezgan neuzmanīgi brauc ar riteņiem: ir bijis tā, ka man jālec malā, lai netiktu uzbraukts.

Laura Jaunzeme no Liepājas:

– Liepājā par drošu vidi domā. Mums ir brauktuves riteņbraucējiem, arī gājēji var justies droši. Vienreiz dzīvē man bijusi situācija, kad, braucot ar automašīnu, pagriezos krustojumā un pēkšņi uz ceļa izbrauca meitene ar elektrisko skūteri. Luksoforā gaisma jau bija mainījusies, un viņa braukt nedrīkstēja. Abas bijām sabijušās. Tagad gan ir drošāk, jo, lai lietotu elektrisko skrejriteni, vajadzīga apdrošināšana, un braucēju ir mazāk. Ar bērniem par drošību vairāk jārunā tad, kad viņi sāk iet skolā.

Ilze Bišofa no Rīgas:

– Rīgā vecāki bērnus brīžiem nepieskata, palaiž trīs četrus metrus pa priekšu, lai iet. Mamma tai brīdī iet, runā pa telefonu un uzmanību nepievērš. Visbīstamākie pašlaik bērniem ir skūteri. Viņi negaidīti metas pāri ceļam. Kuldīgā esam otro dienu, un neko tādu nemanu – ar skūteriem te brauc retais. Peldvietās gan bērnus pieskata. Jūrmalā daudziem bērniem galvā ir spoža cepurīte, lai var uzmanīt. Par drošību jārunā no brīža, kad bērns spēj iet ar savām kājām.

Kārlis Sedliņš no Turlavas:

– Par uzmanību uz ielas un ceļa teiktu, ka bērni ir prātīgāki nekā agrāk. Par drošību vajadzētu stāstīt jau no divu trīs gadu vecuma. Arī es savam dēlam stāstu, kā un kur jāuzvedas. Pašlaik runāju par iešanu uz ielas, par gājēju pārejām. Tur ļoti cenšos viņu pievaktēt – pāri ejam pie rociņas.

Ilze Kundziņa no Jūrmalas:

– Mums pilsētā jābrauc ar 30 kilometriem stundā, līdz ar to nelaimes gadījumi nenotiek. Kuldīgā vakarā manīju, ka Pilsētas laukumā kāds jaunietis ar automašīnu brauca pārgalvīgi – milzīgā ātrumā traucās laukumam apkārt, gribēja izrādīties meitenēm. Man ir trīs meitas, jaunākajai ir 13 gadu. Visas brauc ar riteni, jaunākā valkā ķiveri. Ikdienā viņas ar riteņiem brauc uz skolu. Par drošību uz ceļa jārunā jau bērnudārzā.

Sintija Priede no Turlavas:

– Kuldīgā un Turlavā ir droši. Bīstamāk ir uz gājēju pārejām pie skolām, kur brīžiem bērni skrien pāri neskatoties, bet tās jau tagad tiek pārveidotas. Peldēties braucam uz Vilgāli, un arī tur bērni tiek pieskatīti. Par drošību jārunā no kādiem četriem pieciem gadiem, kad bērns sāk saprast. Skolās, uzskatu, par drošību tiek runāts pietiekami.

#SIF_MAF2025 | #izpēti_izgaismo_risini | #kurzemnieks