Vilku skaits pieaug. Kā mazināt uzbrukumu risku?

Arvien biežāk dzirdēts par vilku uzbrukumiem aitu saimniecībās, turklāt par visiem pat netiek ziņots. Aitkopji norādījuši, ka šo Eiropas Savienībā aizsargājamo lielo plēsēju dēļ nozarei draud iznīcība. Kāda ir izplatība Latvijā, vai to vajag ierobežot, ko var darīt mednieki, kā postījumus novērst?

Rakstu ciklā Cilvēks un drošība šoreiz par lauksaimniekiem, īpaši lopkopjiem svarīgu tematu – vilku postošajiem uzbrukumiem. Kas vainīgs – vilks vai politika? Uz to redakcijā atbildi meklējām diskusijā ar vairākiem ekspertiem.

Sarunā piedalās Valsts meža dienesta Kurzemes virsmežniecības medību inženieris JĀNIS OKMANIS, mednieku kluba Rudupe vadītājs GUNĀRS FREIMANIS, Nīkrāces aitkopis, mednieku kolektīva pārstāvis ANDREJS ZONBERGS, Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēža vietnieks, Ēdoles zemnieku saimniecības Mežoki īpašnieks KRISTAPS MELBĀRDIS.

Jānis Okmanis (J.O.): – Pelēkā vilka sugu monitorē Latvijas mežzinātnes institūts Silava. Pētījumi rāda, ka pēdējos gados skaits ir diezgan stabils. Dienvidkurzemē reģistrēto postījumu pat ir mazāk: pirms trīs gadiem bija desmit, tad seši, šogad četri. Vairāk ir Latgales pusē. Taču tas, kas fiksēts Valsts meža dienestā, nav absolūtais skaits, jo daudzi neziņo. Medījamais limits pēdējos gados nav mainījies – ir 300 vilku sezonā, kas sākas 15. jūlijā un beidzas tad, kad skaits nomedīts, bet ne vēlāk par 31. martu.

Kristaps Melbārdis (K.M.): – Ja pieņemam, ka vilku metienā ir četri pieci kucēni, tad gadā pieaugums ir krietni lielāks par 300 vilkiem, ko atļauts medīt. Līdz ar to medību intensitāte pietiekamu kontroli nenodrošina. Faktiski vilku uzbrukumu Kurzemē ir vairāk, tāpēc daļa saimniecību nolemj likvidēties. „Paldies vilkiem – aitas vairs neaudzēsim,” tā man nesen teica kāds mūspuses aitkopis. Pusi ganāmpulka nokoda vilks, otru saimnieks aizveda uz kautuvi. Tobrīd saistības ar Lauku atbalsta dienestu bija beigušās, bet tās vienīgās šajā nozarē ar mokām vēl pieturēja.

Andrejs Zonbergs (A.Z.): – Par visiem gadījumiem jau neziņo, tikai par lielākiem. Ir diezgan apgrūtinoši ikreiz zvanīt mežzinim, lai brauc skatīties. Tad vēl birokrātiskais slogs – jāpierāda, ka esi izdarījis visu, lai vilks netiek klāt, un beigās izrādās, ka pats vien vainīgs.

Gunārs Freimanis (G.F.): – Tā valsts mēģina no šī jautājuma atkratīties. Dabā izmaiņas notiek nepārtraukti. Agrāk vilkiem pietiekama barības bāze bija mežā, bet tad uznāca Āfrikas cūku mēris, mežacūku skaits strauji samazinājās, dažviet populācija gandrīz izzuda. Vilks sāka pastiprināti ēst briežus un pievērsās mājlopiem. Vilks jūt, kur šie dzīvnieki koncentrējas, un ātri ir klāt. Kāpēc skriet pa mežu un meklēt niekus, ja tuvumā ir silta gaļa vairumā? Kad mežacūku bija daudz, vilks jutās paēdis un izplatība nebija tik uzkrītoša kā tagad.

J.O.: – Līdz pagājušajai nedēļai nomedīti 278 vilki, no tiem Kurzemē – 68, Vidzemē – 74. Rezultāti atkarīgi no tā, cik kurā vietā ir aktīvi medību klubi, arī no sadarbības ar lauksaimniekiem – vai viņi ieinteresēti slēgt līgumu par medību platību. Manuprāt, mūspusē mednieki ir aktīvi.

G.F.: – Mednieki ir aktīvi, bet tās medības neiznāk tik veiksmīgas. Nav pareizi, ka vilkiem limits noteikts Latvijai kopā, jo tas jādala zonās. To skaļi rosināju tad, kad vēl strādāju Valsts meža dienestā, bet neviens neieklausījās. Kurzemē sniega nav, atmedīt grūti, tikmēr valsts austrumos sasnieg agri, sniega sega noturas, tur var iet uz vilkiem un ātri nomedīt visu skaitu. Netiek ņemts vērā, ka Kurzemē sniegs, ja arī ir, tad ilgi neturas. Vilks jau arī pirmajā sniegā negrib kustēties – nogaida divas trīs dienas. Mednieks knapi uzgājis pēdas, kad sniegs jau nokusis.

K.M.: – Mēs ierosinājām limitu palielināt tieši tajās vietās, kur vairāk plēsumu. Problēma, ka pēc juridiskā statusa vilks tiek dalīts uz divām ministrijām: medību laikā – Zemkopības ministrijas kompetencē, pārējā laikā – Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā esošās Dabas aizsardzības pārvaldes pārziņā, jo tā ir aizsargājama suga. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kas tad par postu atbildīgs un kam tas jākompensē. Dabas pārvalde kratās nost, jo vilks taču sargājams. Zemkopības ministrija kompensācijas nemaksā, jo vilks ir medījama suga.

Kāda vēl ir rīcība, lai būtu droši?

A.Z.: – Mana saimniecība nav liela: ap 40 aitu mammu. Pavasarī, kad sadzima jēri, daļa pazuda – pat īsti nevarēja saprast, pieļāvām, ka vilku uzbrukums. Rudenī jēri jau izauguši, un tad postījums bija ievērojams, tāpēc ziņojām. Vilks bija sešas aitas nobeidzis, kādas trīs sakodis, un tās vēlāk nomira. Jēri žiperīgāki, tie pabēguši, tomēr stress ietekmēja nelabvēlīgi. Es tajā laikā biju ārzemēs, sarunāju kluba medniekus, lai pavaktē. Jau posta dienas vakarā vilks bija klāt un tika nomedīts. Kādu brīdi bija miers, bet pirms nedēļas trīs aitas atkal nokostas. Drošībai maz iespēju. Aplokam bija elektriskais gans, bet vilks tam var pārlēkt. Iegādājos arī sietu, bet tas ir pārāk dārgs, lai apvilktu visam aplokam.

G.F.: – Esmu papētījis žoga efektivitāti. Tas strādā līdz brīdim, kad laika vai citu apstākļu ietekmē tiek bojāts. Vilks ir gudrs – iet līdzi tehnoloģiju attīstībai. Nav noslēpums, ka mednieki iemāca vilku lēkt karodziņiem pāri. Tāpat ir ar elektrisko žogu. Ja vilks iemanīsies, ka var tikt pāri, tad būs aplokā un parējos pavilks līdzi. Tālāko izdarīs aitas – panikā no plēsēja mūkot, noraus elektrisko ganu gar zemi. Atliks konstatēt faktu. Bet ir jāmeklē, kā to nepieļaut.

Kurā virzienā meklēt?

K.M.: – Manā saimniecībā ir ap 1000 aitu, jo aitkopība ir ģimenes bizness un iztikas avots. Iepriekš uzbrukumu nebija, tuvākā vilku saime dzīvoja Gudeniekos desmit kilometru attālumā. Pagājušogad ap Jāņiem vilks ieklupa un kādu bariņu aitu nolasīja. Atgriezāmies pie vecās politikas, kas aitām nav labvēlīga: naktī turam iežogotā teritorijā pie novietnes, ko sargā suņi. Tas nav pats labākais, jo prasa lielas izmaksas. Turklāt karstās vasarās ganīšanās un barošanās ir tieši naktīs, kad vēsāk. Ilgtermiņā tas nedod rezultātu. Atbalsta programmā nozare ir izcīnījusi iespējas preventīviem pasākumiem, piemēram, ar 80% līdzfinansējumu ierīkot žogu. Saimniecībai jāmaksā 20%, bet arī tās ir ļoti lielas izmaksas, un ar žogiem nauda atpakaļ nenāk.

G.F.: – Varbūt jāņem piemērs no Āzijas, kur ļoti lielus ganāmpulkus kalnos gana suņi.

K.M.: – Latvijā ir tādas saimniecības, kurās ganāmpulku sargā suņi. Problēma rodas tad, kad ganībās tas sadalīts baros. Ja ir desmit grupas un katrai vajadzīgi vairāki suņi, tad arī tas ir ļoti dārgi. Lielām saimniecībām ir gan žogs, gan suņi. Komplekss risinājums risku samazina, tomēr neizslēdz iespēju vilkam iekļūt un nodarīt postu.

Kas medniekus motivē iet uz vilkiem?

J.O.: – Viens ir mērķis saglabāt vai līdzsvarot sugu populāciju. Otrs – līgums ar zemes īpašnieku par medību platības izmantošanu. Diemžēl pie mums par medījamo meža dzīvnieku postījumiem kompensācijas nemaksā. Cik zinu, Igaunijā un Lietuvā tas tiek darīts.

A.Z.: – Nomedīts vilks ir trofeja, mednieka prestiža lieta. Ja ir izvēle, tad ies uz vilkiem, nevis mežacūkām. Bet tas ir daudz retāk. Turklāt nomedīt vilku nav viegli. Jāatzīst, ka mednieki kļūst vecāki un uz mežu vairs neiet tik intensīvi, kā to varētu jaunie.

G.F.: – Aktivitātei traucē arī ekonomiskā situācija: degvielas izmaksas, arī laiks ir nauda. Vecie mednieki nespēj fiziski, bet jaunie aizņemti ar naudas pelnīšanu. Pa to laiku, kamēr, iespējams, mežā velti nosēdēts uz vakti, varētu padarīt ko jēdzīgāku. Nu, nomedīs vilku, bet ko tas galvaskauss dos? Ģimeni nepabarosi. 90% jau to plēsēju nesagaida, un vieglāk nomedīt pārnadzi.

J.O.: – Nav tik vienkārši. Ik gadu eksāmenus nokārto ap 1000 jauno mednieku. Paaudžu maiņa notiek, tikai kā jaunos uzņem klubi, cik tie ir aktīvi?

K.M.: – Jāņem vērā spiediens no sabiedrības, kas vēlas visu aizliegt. Pilsētā netiek saskatītas tās problēmas, kas ir laukos, – ar dažiem izņēmumiem, kad mežacūkas ieskrēja Rīgā. Tad pilsētnieki sarosījās, ka kaut kas nav kārtībā. Laukos cilvēkiem jāsadzīvo gan ar pārnadžiem, gan plēsējiem. Aizliedzot lūšu medības, varam jau sākt rēķināties ar to, ka turpmāk šī suga strauji pieaugs un no plēsējiem būs vēl viens bieds. Iepriekš lūši mājdzīvniekiem tikpat kā neuzbruka, bija tikai daži gadījumi. Pieļauju, ka turpmāk būs vairāk. Taču atkal tas pats, kas ar vilkiem, – neziņos.

Kāpēc?

K.M.: – Nav lielas jēgas. Mobilā lietotne Mednis radīta tam, lai ievāktu datus par meža dzīvniekiem un postījumiem. Tā nedarbojas efektīvi. Pērn Mednī par saviem postījumiem noziņoju, bet tas arī bija vienīgais ziņojums, ko redzēju. Tas nav objektīvi – informācijai jābūt pārskatāmākai, citiem pieejamai. Lai kaimiņš var saausīties un uzmanīties. Klusie telefoni ir laba lieta, bet, ja valstī izveidota centralizēta sistēma, tai jādarbojas. Medijos dzirdam tikai skaļākos gadījumus. Biežāk saimnieks to krupi norij un dzīvo tālāk.

J.O.: – Tā kā vilks ir Eiropā aizsargājama suga, Silavā tā tiek īpaši pētīta. Nododam arī savus datus. Ir lielo plēsēju monitorings – visa Latvija sadalīta 10×10 kilometru kvadrātos. No decembra līdz martam, vēlams sniega apstākļos, mežziņi lielo plēsēju klātbūtni fiksē, lielāko uzmanību pievēršot vilkam. Fiksē arī lūsi, lai gan tas tagad ir nemedījams. Tāpat institūtam nodots nomedīto vilku skaits, arī ziņas par postījumiem. Pēc pētījuma noteikts medījamo skaits. Vienlaikus tas ir kompromiss ar tām organizācijām, kas vēlas, lai vilks netiktu medīts vispār.

K.M.: – Nezinu, vai tas ir kompromiss. Monitoringa programmā ierakstīts, ka Latvijā maksimālais nomedījamo vilku skaits ir 300 un to nedrīkst pārsniegt, lai cik strauji populācija augtu. Te veidojas tas apburtais loks. Apzinoties problēmu, valdībai jārunā Eiropas līmenī, lielo plēsēju monitoringā un limitā jāpieprasa izmaiņas. Bet starp ministrijām ir pretruna par vilka statusu: medījams vai aizsargājams.

G.F.: – Nav arī īsta pamatojuma, ko Eiropai teikt. Kāds sprādziens tad Latvijā noticis, ka te vilki tā savairojušies, ka sāk apdraudēt cilvēkus?

A.Z.: – Pamatojums var būt kaut fakts, ka limitu nomedījam jau tad, kad sezona vēl tikai pusē.

K.M.: – Kā jau minēju, Latvijā birokrātisks apgrūtinājums traucē un nemudina ziņot par visiem gadījumiem, tāpēc monitorings ir nepilnīgs. Tā vietā, lai lauksaimnieku atbalstītu, viņš drīzāk saņems pārmetumus, ka mājdzīvniekus palaidis pārāk tuvu mežam. Tad netiek ņemts vērā tas, ka dabas aizsardzības politika kā labāko zālāju apsaimniekošanas veidu nosaka noganīšanu, nerunājot par ekonomiku. Kādreiz bija nostādne, ka jādara viss, lai lopi neaiziet uz kaimiņu lauku un nenoēd tur labību. Tagad jācīnās ar diviem faktoriem: lai dzīvnieks neiziet ārā un lai meža zvērs neienāk ganāmpulkā. Jebkurā gadījumā saimnieks vainīgs.

Āfrikas cūku mēris samazinājis mežacūku skaitu, vilki pievērsušies aitām. Ko pelēcis darīs tad, ja būs beigusies šī barības bāze?

G.F.: – Ies uz gaļas lopiem, un arī tādi gadījumi bijuši. Atklāti sakot, ģenētiski tīru vilku tikpat kā nav – vairums ir suņu un vilku hibrīdi. 90. gados, kad uz Itāliju sūtījām paraugus, lai noteiktu gēnus, eksemplāram no Nīkrāces 80% bija suņa gēni. Bet dabā tas neko nemaina. Varbūt vienīgi jābaidās, ka tāds hibrīds vilka izskatā var pieiet par tuvu cilvēkam. Vilks būtībā ir bailīgs, ne velti nepakļaujas dresūrai. Drošs šis plēsējs kļūst tad, kad netiek apdraudēts, tas ir, netiek medīts.

K.M.: – Nu jau lielo plēsēju problēma kļuvusi aktuāla visā Eiropā. Kad vilks daudzās valstīs sāka izzust, to noteica kā aizsargājamu. Priecājās, kad atkal parādījās, bet nu jūt, ka pieaugums sāk apdraudēt.

VIEDOKĻI

Nepieļaut, ka vairs nebaidās

Ilmārs Tīrmanis, dabas pētnieks:

– Nevajadzētu būt tā, ka vilku medīšanas limits ir tāds vispārīgs uz Latviju kopumā. Aktīvākie mednieki tos 300 ātri vien nošauj tur, kur ir sniegs, kamēr citi pie šaušanas nemaz nav tikuši, kaut arī vilki savairojušies. Ja nav sniega, pēdas grūti sameklēt. Jāizpēta, kur vilki tiešām uzturas, un limits jāsadala pēc tā. Tas jādara neitrāliem speciālistiem – ne medniekiem, ne aitkopjiem, kuri ir ieinteresēti. Taču pētījumi maksā naudu. Jāņem vērā vēl citi apstākļi, jo nav jau visi vilki jāizšauj. Aitkopjiem arī jāizvērtē, vai ir jēga turēt aitas rezervātā. Tas ir tikpat neapdomīgi kā rakt dīķi, lai ar zivkopību nodarbotos tur, kur tuvumā ligzdo zivju ērgļi. Nevarēs taču tos putnus apšaut. Aitkopībā pastāv riski, jo aita ir tāds diezgan tizls radījums. Vilks ierauga, ka tuvumā ir kas apaļīgs un garšīgs, kas pamukt nevar, tātad jāņem ciet. No cilvēka vilks baidās. Tāpēc nekad nevajadzētu pārtraukt vilkus šaut, citādi šīs bailes izzudīs. Un tad arī cilvēki būs apdraudēti. Paldies Dievam, trakumsērga Latvijā apkarota, un par tādu risku nav jāuztraucas. Lūšu arī jau ir daudz, bet neesmu dzirdējis, ka kāds būtu uzklupis cilvēkam.

Apdrošināt ir dārgi

Alvis Erbs, SIA Eurorisk apdrošināšanas brokeris:

– Septiņus gadus apdrošinu lauksaimniecības dzīvniekus. Pārsvarā apdrošina piena un gaļas liellopu ganāmpulkus. Ar aitām ir bēdīgāk: ir apdrošināšanas mehānisms arī šiem dzīvniekiem, bet visas kompānijas to neizmanto. Vienas aitas vērtība ir diezgan zema – Latvijas tumšgalvei vai krustojumam standarta cena ir 70–80 eiro, brangam teķim labākajā gadījumā 100 eiro. Šķirņu audzētavās dzīvnieki ir kvalitatīvāki un dārgāki. Taču aitas ir jutīgākas, un tām pāri var nodarīt ne tikai vilki vien. Plēsējs ieklūp ganāmpulkā, desmit aitas noplēš un aiziet. Ne jau noēd, bet, instinktu vadīts, paplosās. Tāpat ir liels slimību risks – pietiek vienai aitai inficēties, kad ātri vien nokrīt liels skaits. Tādu un citu momentu dēļ apdrošināšanas polise ir diezgan dārga, bet ganāmpulks nav tik vērtīgs. Var arī saņemt palīdzību no Lauku atbalsta dienesta, tomēr ganāmpulku turētāji aitas neapdrošina, jo tas nav lēti. Liellopu ganāmpulkus gan apdrošina.

Aizsardzībai ir Eiropas atbalsts

Inese Kulberga, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kuldīgas biroja projektu vadītāja, ekonomikas konsultante:

– Ir Eiropas atbalsts ieguldījumiem lauku saimniecību konkurētspējā. Šajā kārtā var pieteikties tādiem ieguldījumiem kā žogi un sargsuņi. Atbalsts ir 80% no kopējām izmaksām. Līdz 5. janvārim var pieteikties līdzīgiem pasākumiem tieši aitkopības, kā arī bioloģiskajās saimniecībās. Interese par šiem projektiem ir, bet mazāka, salīdzinot ar iepriekšējām kārtām, jo daudzi savas finansiālās iespējas jau izsmēluši. Tomēr nāk joprojām konsultēties, raksta projektus un taisa žogus, lai ganāmpulkus pasargātu. Svarīgi, ka finansējums sadalīts trīs grupās pēc apgrozījuma: mazām, vidējām un lielām saimniecībām. Aitkopībā lielu saimniecību nav daudz.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai ir gadījies sastapt meža dzīvniekus? Vai esat dzirdējuši par vilkiem, kas uzbrūk aitām un citiem mājdzīvniekiem? Vai zvēri vairāk jāmedī vai jāsaudzē?

Nikolajs Kucenko, kuldīdznieks:

– Kuldīgas centrā staigā lapsas, esmu redzējis, kā skrien te pa Smilšu ielu. Man satiekot ir mazliet bail, jo neviens jau nezina, vai tai ir kāda sērga. Par uzbrukumiem vairāk dzirdēju pirms kādiem 20 gadiem. Tolaik dzīvoju pie Saldus, un dzīvnieku mežos bija ļoti daudz. Tagad, cik saprotu, tie kļuvuši drošāki, no cilvēka vairs nebaidās – staigā pa pilsētām, pa dārziem.

Ēvalds Johansons no Skrundas:

– Es neko par meža zvēriem neesmu dzirdējis. Viens mednieks pazīstams ir, bet par medībām neesam runājuši. Viņš medī Skrundas pusē. Plēsīgākais dzīvnieks, ko esmu saticis, bijis mans kaķis. (Smejas.) Pa ceļu braucot, esmu manījis diezgan daudz lapsu, arī brieži, stirnas pēkšņi izlec uz ceļa. Bijuši daudzi bīstami gadījumi. Tas, vai jāmedī vai jāsaudzē, atkarīgs no dzīvnieka sugas. Aizsargājamās, protams, jāaizsargā, bet tos, kas ir par daudz, kā bebri, var medīt.

Māris, alsundznieks:

– Protams, esmu sastapis. Pirms diviem gadiem lapsas mitinājās mums pie mājām, bet tas netraucēja. Bieži dzirdu gan ziņās, gan no pazīstamiem, ka mājlopus nokož vilki. Pats arī esmu to redzējis. Šādi gadījumi man vairāk zināmi Vidzemes pusē, bet Kurzemē manījis neesmu. Plēsoņas būtu jāmedī, bet brieži un stirnas vairāk jāsaudzē.

Valentīna Peskopa no Mežvaldes:

– Neesmu plēsīgus mūspusē manījusi. Aitu nevienam Mežvaldē nav, tāpēc par tādiem gadījumiem neesmu dzirdējusi. Viens vilks pašiem ir mājās – pa pusei haskijs. (Smejas.) Lapsas gan ir redzētas, arī brieži staigā apkārt. Man bail nav. Lai mednieki paši tiek galā, un lai citi domā, kuri zvēri jāmedī, kuri jāsaudzē.

Ilze Jēkabsone, kuldīdzniece:

– Dzīvoju Ābeļciemā. Man neviens lopkopis nav pazīstams, tāpēc par nokostiem dzīvniekiem nezinu. Ziņās arī neko tādu neesmu manījusi. Medniekiem, domāju, zvēri būtu vairāk jāsaudzē, protams, ja to nav par daudz. Ja būs par daudz, tad par uzbrukumiem mājlopiem noteikti dzirdēsim bieži.

Selga Aleksandrova no Rumbas:

– Tādus plēsīgus pie mājām neesmu manījusi, bet stirnas gan staigā. Esmu no pazīstamajiem dzirdējusi, ka vilki staigājuši Mežvaldes pusē, bet tas jau bija pirms kāda laika. Pilsētā lapsas vai citus meža zvērus neesmu redzējusi, nav arī gadījušās bīstamas situācijas uz ceļa, bet, protams, pa tumsu braucot, no meža zvēriem ir jāuzmanās. Medniekiem zvēri gan jāmedī, gan jāsaudzē.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks