08:39 - 15.11.2023
Nesen Kuldīgas vieglatlētikas manēžas ģērbtuvēs puikas uzpūta signalizācijas sensoriem dezodorantu, atskanēja trauksme, un visiem bija jāevakuējas. Par to satraukts bija kāda mazā sportista tēvs, kurš piezvanīja redakcijai un gribēja skaidrojumu.
ŠOREIZ RAKSTU SĒRIJĀ CILVĒKS UN DROŠĪBA – PAR GADĪJUMIEM, KAD SKOLĒNI TĪŠI VAI NETĪŠI IEDARBINA UGUNSDROŠĪBAS TRAUKSMES SIGNALIZĀCIJU VAI ARĪ TAM IR CITI IEMESLI, PAR TO, KO TAD DARĪT SKOLĀM, VECĀKIEM, DIENESTIEM UN KĀDA IR ŠĀDU ATGADĪJUMU MĀCĪBA.
Kā rīkoties? Ko ņemt vērā? Vai bērni var skolā justies droši? Par to runājām ar Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieku KASPARU ŠABĀNU (K.Š.), sociālā dienesta darbinieci darbam ar ģimenēm un bērniem LAILU JANKOVSKU (L.J.), Kuldīgas Centra vidusskolas direktora vietnieci izglītībā LELDI SELECKU un Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas vecāku padomes vadītāju BAIBU IVANOVSKU (B.I.).
Skolēniem tā neesot bijusi pirmā reize. Ko no šīs situācijas var mācīties?
L.S.: – Divu mēnešu laikā Centra vidusskolā evakuācijas trauksme skanējusi trīs reizes, bet tās bijušas saistītas nevis ar kādu negadījumu, bet ar virtuves tehniku. Trauksmi izraisījuši tvaiki. Skola evakuējas līdz brīdim, kamēr saprotam, kas atgadījies. Ja tas nav bīstami, visi var atgriezties telpās. Mums jāuzmanās, lai viltus trauksme tik bieži nenotiktu. Atceros: pirms sešiem gadiem skolēns telpās izpūta ugunsdzēšamo aparātu.
B.I.: – Modrībai jābūt, vai trauksme atskan vienreiz vai sešreiz gadā. Nekad nevar zināt, kura reize var būt īstā. Nevajadzētu teikt: tas nav nekas nopietns, atkal noteikti virtuvē vai citā vietā kas notika. Tā ir skolotāju atbildība. Viņiem jāceļ trauksme. Viņiem jārada sajūta, ka tomēr ir bīstami, kaut vai virtuvē sācis degt katls. Kad skolām tika izsūtītas viltus e-pasta vēstules, arī tad Latvijā bija vietas, kur evakuācija notikusi. Bet, ja bērnus izved laukā pie tās pašas bīstamās ēkas, ja kaut kas notiek, ja tur tiešām ir spridzeklis, tad bērni nav pasargāti. Vairāk par to jārunā, un jāuztver nopietni.
K.Š.: – Pašvaldības policijai par šiem gadījumiem, par evakuāciju neviens nepiezvanīja. Tāpat par e-pastu ar viltus draudiem. Pēc tam tikai esam pārrunājuši, tikušies ar Valsts policiju, arī ar pašvaldības vadību. Ja tādi gadījumi notiek, arī mums tomēr jāpaziņo.
Bērni jāmāca, kā evakuācijā no skolas pareizi jāiziet, cik tālu no skolas jābūt, kur jāpulcējas. Par šīm situācijām tiek runāts arī civilās aizsardzības komisijā.
B.I.: – Te jau parādās tas, ka skolas to neuztver nopietni, ja policijai neziņo.
L.S.: – Mūsu skola ziņoja Valsts policijai, un tā todien visas mācību iestādes izstaigāja. Skolas vadībai bija jāizstaigā visas telpas, jāpārbauda, vai nav kas aizdomīgs.
Vai skolā ir nolikums, kā šādās situācijās rīkoties?
L.S.: – Jā. Katrai jābūt savai kārtībai, kā rīkoties. No izglītības pārvaldes atnāca rīkojums, lai skatāmies e-pastu un čekojam, vai nav kaut kas aizdomīgs. Man šķiet, ka Kuldīgas novada skolas draudu e-pastu nesaņēma. Tajā laikā ziņas, kā rīkoties, e-pastā vienlaikus sāka sūtīt dažādas policijas struktūras, un beigās arī tās sāka šķist kā viltus ziņas. Šīs situācijas mūs visus māca.
L.J.: – Sociālajam dienestam par šo gadījumu papildu informācija netika nosūtīta. Darbiniekus, kuri strādā ar ģimenēm ar bērniem, uzrunā tikai tajās situācijās, kad Jānītis vai Pēterītis trauksmes pogu spiedis trīs reizes un kad skolā ir problēmas ar uzvedību.
Ar kāda vecuma bērniem pārsvarā strādājat?
L.J.: – Bērni ir dažāda vecuma. Nu jau sākam ar pirmsskolas izglītības iestādes bērniem.
Kādi ir secinājumi pēc šīm sarunām?
L.J.: – Tie vecāki, kuri nokļūst mūsu redzeslokā, ar bērniem par šiem jautājumiem runā maz. Ir atbildīgas ģimenes, kuras to dara. Bet daļa vecāku paši jāizglīto šajos jautājumos. Tāpēc sociālais dienests rīko diskusijas. Arī mūsu nodaļa ģimenēm ar bērniem kopš septembra reizi mēnesī ir sākusi jaunu diskusiju klubu – pēcpusdienu sarunas grupās par dažādām tēmām, kas klientiem vai sabiedrībai ir aktuālas. Piedalīties var ikviens, ne tikai sociālā dienesta klienti.
Tiek apskatīti jautājumi par drošību, vardarbību, manipulēšanu. Tās ir sarunas ar vecākiem. Arī ar jauniešiem tiek pārrunātas aktuālākās tēmas.
Vai bērniem uz tām obligāti jāiet?
L.J.: – Bērnus uz tām aicina. Arī kopā ar vecākiem. Tas atkarīgs no viņu vecuma.
No kāda vecuma būtu jāsāk runāt, ka nedrīkst muļķoties, izraisīt trauksmi.
L.J.: – Domāju, ka tas varētu sākties jau pirmsskolas izglītības iestādē, jo arī šajā vecumā bērni jāinformē, kā jāuzvedas, jārīkojas. Ir dzirdēti dažādi gadījumi par trauksmes signāla iedarbošanos: kāds to dara aiz neko nedarīšanas, cits aiz spīta, vēl kāds par to, ka ir izdzīts no klases, jo nezina, kā sevi izpaust. Skolai sabojā visu pēcpusdienu, bet pats jūtas gandarīts, ka ir pievērsis uzmanību.
L.S.: – Tas atkarīgs no situācijas. Ja bērns ir tikai mājās, nedodas uz pirmsskolas izglītības iestādi vai skolu, tad viņam jāmācās, kā evakuēties no mājas. Ja dodas uz vietu, kur cilvēku ir vairāk, piemēram, bērnudārzu, skolu, bibliotēku, veikalu, tad jāievēro konkrētās iestādes noteikumi. Skolās notiek arī audzināšanas stundas, kurās drošība ir viena no sadaļām. Par to tiek runāts sociālo zinību stundās, arī ķīmijā, fizikā, dabaszinībās, datorikā. Tiek pārrunāta instruktāža par drošību.
B.I.: – Šīs tēma liek pašai sev uzdod jautājumu, vai par to esmu runājusi ar saviem bērniem. Man viņi ir trīs dažādā vecumā. Tā īsti neesmu runājusi. Man licies loģiski, ka vajadzētu zināt, ko darīt. Vienmēr gribas teikt: „Nepiesauksim nelaimi!” Tāpēc reizēm par to nerunājam. Esmu lasījusi par dažādiem gadījumiem. Par tiem gan esmu ar bērniem runājusi. Rīgā viens bērns izskrējis cauri stikliem. Mamma nevarēja uzreiz nokļūt mājās, un viņam palīdzēja brālis. Man bija svarīgi ar bērniem to pārrunāt. Mēs dzīvojam ārpus pilsētas, arī es mājās uzreiz nevarētu nokļūt. Nelaimes gadījums var notikt nejauši – ne vienmēr tas darīts speciāli.
No mazākā bērna esmu dzirdējusi, ka skolā stundās pārrunātas dažādas lietas. Reizēm pat mūs mājās izglīto, kas un kā jādara. Skola to pat var izstāstīt vairāk. Vecāki ar informāciju varbūt nav tik pieredzējuši. Nav arī tā, ka ejam uz kursiem un mācāmies par drošību mājās.
K.Š.: – Par drošību ar bērniem jārunā ģimenē. Viņiem ir jāmācās no vecākiem, tuviniekiem. Mums Rīgā bija mācības par civilo aizsardzību un citām lietām. Instruktori prasīja: „Cik daudz jūs ģimenē esat pārrunājuši situāciju, sākoties karam? Kurā vietā esat sarunājuši tikties?”
B.I.: – Kad sākās Krievijas karš Ukrainā, ģimenē runājām, ka, iespējams, mums būs jāiepērk pārtika, ka var nebūt elektrības. Varbūt kādu dienu nebūs jāiet uz skolu. Bērniem skaidroju, kāpēc. Bet es viņus informēju ļoti saudzīgi, lai nesabiedētu un neiedzītu nevajadzīgu stresu. Jāskatās, kāds ir bērns: cits var visu uztvert ļoti emocionāli, cits vieglāk.
L.S.: – Ir filma par drošību, ko rāda skolēniem. Tajā redzami arī nepatīkami skati. Ja bērns ir emocionāls, viņš ļoti pārdzīvo. No stundā redzētā var arī noģībt. Mans pašas bērns to uztvēra ļoti emocionāli. Vecāki iesaistās brīžos, kad bijis kāds notikums. Man reiz bērns vēl pirmsskolas vecumā bija atnācis līdzi uz darbu. Pirms iešanas mājup aprunājos ar kādu skolotāju. Bērns izgāja ārā, sāka iet pakaļ svešai sievietei, nodomājot, ka tā esmu es. Skrēju pakaļ. Pēc tam runājām, ko darīt, ja esi aizgājis viens pats. Iet veikalā un teikt pārdevējai, ka esi pazudis. Uzrunāt svešu cilvēku uz ielas var būt bīstami.
B.I.: – Mums ar bērniem ir noruna: ja kādā pasākumā noklīst, īpaši Pilsētas svētkos, kad cilvēku ļoti daudz, tad jādodas atpakaļ uz to vietu, no kuras aizgājis. Man pirms 13 gadiem pilsētā pazuda vecākais puika. Gājām pastaigāties, stūmu ratiņos mazāko meitu, piecgadīgais dēls brauca blakus ar riteni. Pēkšņi viņš nebrauca atpakaļ, kaut vienmēr biju to teikusi. Skrēju un meklēju pa visu pilsētu kādas 40 minūtes. Bija aizbraucis pie manas mammas uz Planīcas ielu un spēlējās smilšukastē. Mamma domāja, ka es tūlīt būšu, tāpēc nezvanīja. Tādus gadījumus nevar paredzēt.
K.Š.: – Pilsētas svētkos vairāki bērni ir noklīduši. Tālākais, kur bērns jau paspēja aiziet, bija augšā uz Priedaini. Ir gadījies, ka omes Liepājas ielā aizskatījušās tirgotāju piedāvāto, bet mazie aiziet tālāk.
L.J.: – Mums bijuši gadījumi, ka svētkos pazūd vecāki. Bērni mājās paliek vieni, nepieskatīti, un kaimiņi ceļ trauksmi.
Trauksmes signāls ir pusaudži, kad viņi, piemēram, Pilsētas svētkos salasās lielākos baros, lieto alkoholu. Te nu vecākiem daudz jārunā, jo tā ir viņu atbildība, kur un ar ko pusaudzis atrodas. Lielākoties tas notiek ārpus skolas, kad bērns var būt apdraudēts.
Vai būtu jāsaņem sods par to, ka viena vai vairāku skolēnu dēļ visai skolai jāevakuējas?
K.Š.: – Valstiskā līmenī ir nostāja, ka bērni tikai jāaudzina – nekādas sodīšanas.
L.J.: – To nosaka arī Bērnu tiesību aizsardzības likums.
K.Š.: – Administratīvās komisijas bērnu lietu apakškomisijā materiālu ir daudz. Nāk arī bērni un vecāki, pārsvarā mammas. Audzinām, sūtot uz sociālā dienesta korekcijas programmām. Būtībā sodu vecākiem vajadzētu, bet mēs tā nedarām.
B.I.: – Tā 100% ir vecāku atbildība. Ģimenes ir ļoti dažādas, arī situācijas, bet viss sākas ģimenē. Daudzas ir šķirtas, dažreiz vecāki neiesaistās vai notikušajā nesaredz problēmas nopietnību – ne tikai nelabvēlīgās ģimenes, bet arī situētās. Izliekas neredzam to, ko viņu bērni izdarījuši. Visi citi ir vainīgi, tikai ne viņu bērns. Es vienmēr esmu rīkojusies otrādi: gājusi un jautājusi, vai nav noticis kas slikts. Pedagogi ar bērnu ir kopā lielāko dienas daļu. Man jāzina, kā bērns uzvedas ārpus ģimenes. Kā man to uzzināt, ja neviens nepasaka?
L.S.: – Vienaldzībai var būt arī otra galējība – pārāk liela stingrība. Vecāki bērnu sit par ne tik augstu vērtējumu. Tā ir vardarbība. Ja bērns tiek pieķerts brīdī, kad izdara pārkāpumu, kā skolotāja ar viņu neko nedarīšu, bet vedīšu pie sociālā pedagoga – viņš šo problēmu risina tālāk.
Vai jums pašiem gadījies, ka, piemēram, lielveikalā sāk skanēt trauksme. Kā rīkojāties?
L.J.: – Man šāda situācija bijusi tad, kad strādāju Rīgā. Pēc veikala Maxima traģēdijas biju citā lielveikalā, kad atskanēja trauksmes signāls. Pēc rakstura esmu savākta, neceļu haosu. Redzēju, ka kāda māmiņa sāka kliegt, arī viņas bērni, bet gāju mierināt, paņēmu aiz rokas, un devāmies uz izeju. Cilvēkam pirmais nostrādā: „Šausmas! Ko darīt?”
K.Š.: – Man tā nav bijis. Pašvaldības policijas izolatorā personas ievietojam uz pāris stundām, kamēr atžirgst no alkohola. Reiz viens pamanījās tā dziļāk noslēpt cigareti, ko pārmeklēšanā uzreiz nevarēja atrast. Viņš bija nolēmis uzpīpēt. Sāka skanēt trauksmes signāls. Pirmā doma bija, kas mums var brukt.
B.I.: – Mēs nezinām, kā tādā pastiprināta stresa situācijā rīkotos. Man ir bijušas sadzīviskas stresa situācijas, bet esmu spējusi sagrupēties uz rezultātu.
L.S.: – Veikalā trauksme ir atskanējusi. Atstāju iepirkuma grozu un devos uz izeju. Ja trauksme skan skolā, tad evakuējoties skolotājiem jāpārbauda ēkas stāvi, un man pienākums ir apskatīt ceturto stāvu. Skolas evakuācijas gadījumā stresa man nav, jo zinām, kas katram jādara. Personīgajā dzīvē gan esmu no tiem cilvēkiem, kuri sastingst un neko nevar izdarīt.
___________________________________
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Vai kādreiz esat jutušies nedroši par savu vai apkārtējo cilvēku dzīvību? Kādās situācijās?
Ingrīda Jankovska, mūzikas skolotāja Kuldīgā:
– Paldies Dievam, man tādas nav bijušas. Lielākas bažas un bailes bija kovida laikā, bet par to, domāju, jebkurš bija nobijies. Elektrība šad tad mēdz pazust, bet tad ne trauksme, ne bailes nepārņem. Satraukums un bažas rodas brīžos, kad paskatos ziņas un palasu šo to, kas citur pasaulē notiek, taču, lai lieki sevi nebaidītu, to cenšos darīt reti. Cenšos sevi mierināt ar domu, ka dzīvojam Baltijā un tas vēl ir tālu. Pašlaik ir bažas par to, kas notiek Izraēlā (karš ar palestīniešu teroristu grupējumu Hamās Gazas joslā – red.). Domāju, kas tagad ar pasauli notiek. Dēls dzīvo Vācijā: baidos, kāda viņam būs aizbraukšana, atbraukšana.
Dagnija Pocjus, bērna kopšanas atvaļinājumā:
– Man vēl nav tā bijis, ka uztrauktos par savu vai citu drošību. Notikumi citās valstīs mani šeit īsti nebaida. Tas ir tālu, un Latvijā jūtos droši. Satraukums būtu vien tad, ja izlādētos telefons un nebūtu elektrības, lai to uzlādētu, jo nevienu tuvinieku nevarētu sazvanīt, nezinātu, kas notiek. Taču citādi nesatrauktos: ēst varētu uztaisīt bez elektrības, arī apgaismojumu atrastu.
Aija Buka, skolotāja:
– Protams, televīzijā daudzas ziņas ir biedējošas. Tagad ir satraukums par to, kas notiek Izraēlā, kā pasaulē izturas pret ebrejiem. Par Krievijas karu Ukrainā arī vēl nevar zināt, kā viss tālāk atrisināsies. Tas arī visvairāk baida. Dzīvojot Latvijā, es jūtos droši un par savu dzīvību nebaidos. Ja kas atgadītos, ir signalizācija, dūmu detektors, kas par briesmām brīdinātu. Visi īpašumi apdrošināti. Par kiberuzbrukumiem, draudu vēstulēm neesmu bažījusies, jo ir cilvēki, attiecīgās iestādes, kas par reakciju uz tādiem uzbrukumiem ir atbildīgi: meklē vainīgos un visu nokārto. Vai tie ir meli vai ne, to gan nevar zināt – drošāk ir uz šādiem draudiem reaģēt un tos pārbaudīt.
Maira, pensionāre:
– Par visām tām šausmām, kas pasaulē notiek, esmu domājusi, un satraukums ir, taču, ja pēkšņi kas šausmīgs notiktu Latvijā, piemēram, sāktos karš, teroristu uzbrukumi vai kas cits, vēl tam neesmu sagatavojusies, jo man šķiet, ka pašreiz esam drošībā. Ja kas notiktu, nedomāju, ka to 72 stundu somu varētu pavilkt – tā ir ļoti smaga. Taču visu izdzīvošanai esmu sagatavojusi: iepirkusi zāles, kuras man vajadzīgas, arī kādu ātri uztaisāmu zupu, konservus. Taču, ja sāktos atomkarš, tad gan būtu bailes, ka nebūtu, kur palikt. Ir bijušas nedrošas situācijas, kad jāiet cauri vietām, kur var būt kāds liels suns. Putnudārzā viens bieži lec pāri žogam un rej. Ejot garām šai mājai, ar mazmeitu vienmēr pārejam ceļa otrajā pusē.
Ģirts Vilce, metinātājs:
– Es Latvijā jūtos droši. Neatceros gadījumus, kad būtu juties nedroši. Tas, kas notiek citur pasaulē, mani pagaidām nesatrauc. Šķiet, ka Latvijā vienīgais, kas mani varētu uztraukt, ir kāds paklīdis, agresīvs dzīvnieks. Tad mēģinu paiet tam garām, lieki nepievēršot uzmanību, vai eju pretējā virzienā. Pēdējā laikā gan tā nav bijis. Braucot vakaros pa ceļiem no vienas pilsētas uz otru, uzmanos no savvaļas dzīvniekiem.
Jānis Ciekals, pensionārs:
– Jūtos droši. Kāpēc ne? Manas dzīves laikā nav bijušas bailes par to, ka varētu sākties karš vai kas slikts ar mani vai tuviniekiem notikt. Par kiberuzbrukumiem nesatraucos – man nemaz nav datora, par tiem neko nezinu, tāpēc tie mani neskar. Arī no suņiem vai citiem dzīvniekiem nebaidos. Liepājā neviens liels suns pa ielām nestaigā.
#SIF_MAF2023
Trauksmes signalizācija! Ja nu briesmas ir pa īstam?