Lai sapņi piepildās, nevis nogrimst dzelmē

Karstais laiks daudzus vilina veldzēties jūrā, upē, ezerā vai citur. Diemžēl šogad Latvijā noslīkuši jau 94 cilvēki, Kuldīgas novadā – divi. Aptaujātie cilvēki secina, ka viens no galvenajiem iemesliem ir pārgalvība. Pēc Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) datiem Kurzemē visbiežāk cilvēki noslīkuši ezeros, Zemgalē, Rīgā un Pierīgā – upēs, bet Vidzemē un Latgalē – piemājas dīķos. Lielākā daļa to, kurus glābēji no ūdenstilpēm izcēluši, bijuši vīrieši.

_______________________________

RAKSTU SĒRIJĀ CILVĒKS UN DROŠĪBA ŠOREIZ TURPINĀM TĒMU PAR BĒRNU, PUSAUDŽU, KĀ ARĪ PIEAUGUŠO DROŠĪBU VASARĀ, ĪPAŠU UZMANĪBU PIEVĒRŠOT ATPŪTAI PIE ŪDENS UN ŪDENĪ.

_______________________________

Bērnus neizlaist no acīm

„Pieredze rāda, ka visbiežāk nelaime notiek neuzmanības dēļ,” saka VUGD Kuldīgas daļas komandiera pienākumu izpildītājs Dāvis Biksons.

„Svarīgi ģimenēs ar bērniem drošību pārrunāt: ko konkrētajā vietā atpūšoties drīkst darīt un nedrīkst, kā rīkoties, ja nelaime tomēr notiek.

Visbiežāk tās notiek tāpēc, ka ir lietots alkohols. Tad ir traucēta apziņa, un cilvēks neapdomīgi riskē ar dzīvību. Reibumā ir samazināta koordinācija un reakcijas ātrums, piemēram, lai saprastu, cik tālu viņš aizpeldējis. Vēl ir tādi, kuri jūtas pārdroši un ūdenī lec nepārbaudītās vietās.” Viņaprāt, labi un teicami peld apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Tomēr katram pašam savas prasmes vajadzētu izvērtēt.

„Vecākiem bērni noteikti jāpieskata, arī tie, kuri peldēt prot labi, jo bērns var savas spējas pārvērtēt – aizpeldēt par tālu un nespēt atgriezties krastā. Bērniem var atļaut plunčāties vai peldēties tik tālu, cik pieaugušais var labi redzēt un vajadzības gadījumā steigties palīgā. Visdrošāk būtu, ja pieaugušais atrastos ūdenī starp krastu un dziļumu,” saka D.Biksons.

Peldēties var sākt tad, kad ūdens temperatūra sasniegusi vismaz +18C ⁰. „Kaitēt var pārāk strauja ieiešana aukstā ūdenī – tas var izraisīt krampjus. Ja cilvēks nav bijis ūdenī no pagājušā gada, tas jādara pakāpeniski, lēnām,” skaidro D.Biksons. Viņš arī iesaka pirms tam pārbaudīt gultni – vai tā nav bedraina, dūņaina, nav asu priekšmetu. Ja tā nav oficiāla peldvieta, vajadzētu izvēlēties tādu, kurai ir lēzens krasts, ciets pamats, kura ir pazīstama un ko apmeklē daudzi: „Ja kas atgadīsies, arī mums tā būs zināma, varēsim piebraukt.”

Matrači, riņķi, uzroči nav droši – tās ir tikai rotaļlietas, uzsver D.Biksons: „Tie nav peldlīdzekļi un no noslīkšanas nepasargā. Jāizvēlas tādi, kas nav piepūšami ar gaisu, piemēram, viena no zināmajām ir baseinos izmantotā nūdele. Uzmanīgiem jābūt, braucot ar laivām. Dažādu apstākļu dēļ tās var apgāzties. Te drošības garants ir glābšanas veste – tā cilvēku noturēs virs ūdens. Bērniem līdz 12 gadiem laivā veste jāvelk obligāti. Jāuzturas savā sēdvietā, nedrīkst celties kājās, nevar liekties pāri malai. Veste jāvelk, braucot arī ar ūdensmotociklu un burājot.”

Speciālists atgādina, ka vajadzētu līdzi ņemt uzlādētu mobilo telefonu un peldēties nevis vienatnē, bet vismaz divatā, jo nelaimes brīdī otrs var meklēt palīdzību, zvanot uz 112: „Bet nevajadzētu uzsaukt citam, lai zvana glābējiem, un pašam mesties ūdenī, jo rezultātā palīdzību var neizsaukt neviens. Ja cilvēks par savām spējām nav pārliecināts, nevajag doties slīkstošo glābt, citādi beigās noslīkušie var būt divi. Tādā brīdī jāgaida glābēji. Labākais, ko var darīt, ir atrast kādu peldošu līdzekli vai rīku, piemēram, tukšu pudeli vai bumbu, kas peld virs ūdens, un pamest to slīkstošajam.”

_______________________________

PIEREDZE

GAN SLĪKUŠI, GAN GLĀBUŠI

Vairāki mūspuses cilvēki riskantas situācijas piedzīvojuši paši vai tādās palīdzējuši citiem.

Divi klupšanas akmeņi

Kuldīgas novada pašvaldības administratīvās nodaļas vadītāja Inese Ozola savulaik bijusi laba peldētāja un startējusi Latvijas jaunatnes izlasē. Savam priekam peld arī šodien.

„No pieredzes varu teikt, ka vislielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir savu spēju pārvērtēšana. Tas ir klupšanas akmens. Lai cik dīvaini neizklausītos, arī es esmu slīkusi. Ūdens ir neprognozējama stihija. Es peldēju labi, man bija kādi 13 gadi. Kopā ar draudzeni izvēlējāmies neadekvātu gaisa gabalu. Peldējām gar krastu, kādā brīdī sapratām, ka netiksim galā, bet sataustīt ezera pamatni ar kājām vairs nevarējām. Sākās panika. Spēka arī vairs nebija. Veiksmīgi izkūlāmies ārā, bet paslīkt iznāca. Tādā brīdī jāsaglabā miers. Panika ir otrais klupšanas akmens.”

I.Ozola atbalsta to, ka skolās bērniem peldēšana būtu jāmāca obligāti: „Pirms kāda laika intensīvi par to runāja Latvijas Peldēšanas federācija – tieši drošības apsvēruma dēļ, jo noslīkušo statistika ir ļoti bēdīga. Mērķis bija panākt, lai pirmajās klasēs peldēšana būtu obligāta. Citās valstīs šāda prakse ir.”

Visbiežāk nenovērtē spējas

Kuldīdznieks Mārtiņš Štofregens 14 gadu vecumā par savu dzīvību nebaidījās un izglāba mazās radu meitenes, kuras slīka piemājas dīķī. Toreiz – 2007. gadā – viņš tika godināts LNT raidījuma Degpunktā ceremonijā Gada varonis.

Tagad Mārtiņš ir tētis diviem bērniem un atzīst: „Šodien to gadījumu vairs negribas atcerēties. Pēc tās reizes nevienam vairs nav bijis jāpalīdz. Maz esmu gājis peldēties, šogad vēl neesmu bijis. Slīkšanai ir dažādi iemesli: kādam paliek slikti, citu sarauj krampis, bet visbiežāk cilvēki nenovērtē savas spējas. Pusaudžu vecumā grib turēt līdzi lielākiem, bet, kad slīkst, tad nav, kas palīdz.”

Vairākus gadus M.Štofregens vadīja basketbola treniņus un bija sporta skolotājs: „Bērniem bija iespēja doties uz baseinu. Tie, kuri nāca, peldēt iemācījās, bet bija arī tādi, kuri nenāca, jo šīs nodarbības nebija obligātas, tāpēc prasmes viņi neapguva. Saviem bērniem stāstu, ka bez pieaugušajiem pie ūdens nedrīkst iet.”

Var iestāties lūzuma punkts

Novadnieks Juris Zundovskis divas sezonas bijis glābējs Liepājas pludmalē: „Nācās trīs reizes palīdzēt. Viens cilvēks aizpeldēja ārpus atļautās vietas un bija jādzen atpakaļ uz drošo zonu. Cits kādu laiku nebija redzams – atradām un palīdzējām izkļūt no ārā. Brīdī, kad jāsteidzas palīgā, nav laika uztraukumam vai domām par iznākumu. Pirms iestāšanās glābšanas dienestā jāizpilda normatīvi un ir mācības. Tās palīdz ar uztraukumu tikt galā.

Cilvēki slīkst pārgalvības un savu spēju nenovērtēšanas dēļ. Reizēm grib izrādīties. Pārsvarā to dara jaunieši: viņi neapzinās, ka var iestāties lūzuma punkts, kad spēka pietiek tikai vienai pusei, bet atpakaļceļam ne; tāpat viņi lec no liela augstuma, nezinot, kas var būt zem ūdens. Pieaugušie ir uzmanīgāki un apzinīgāki. Kopumā cilvēkiem peldētprasme ir laba. Manuprāt, par drošību ūdenī vajag daudz vairāk informācijas.”

Glābt J.Zundovskim nācies arī ārpus darba: „Kad biju Anglijā, ar laivām brauca bēgļi, vairāki bija izkrituši ārā, un tad palīdzējām tikt krastā. Viens bija smagā stāvoklī – viņu aizveda neatliekamā palīdzība.”

Ierodas arī bez vecākiem

Otro vasaru Kuldīgas Mārtiņsalas peldētavā glābējs ir Juris Gluškovs: „Salīdzinājumā ar pagājušo gadu šis sācies diezgan mierīgi. Pērn Ventā ūdens līmenis bija augsts. Tagad ir zems un vieglāk visu kontrolēt. Straume nav tik spēcīga, ka cilvēki netiktu ārā saviem spēkiem. Pērn bija vairāki gadījumi, kad ūdens cilvēkus rumbā skaloja iekšā vai arī peldoties viņi iekļuva straumē un netika ārā. Iesaistījās glābēji. Šogad šķiet, ka cilvēki nav tik pārgalvīgi.

Liela daļa bērnu ir kopā ar vecākiem. Viņi arī pieskata. Mēs katram klāt nevaram būt, īpaši brīvdienās, kad cilvēku daudz. Bet ir viena kompānija, 11–12 gadus veci bērni, kas katru dienu ierodas bez vecākiem.”

Jāprot nirt un peldēt

Pieredzējusi sporta pedagoģe un peldēšanas trenere Dzintra Freimane stāsta, ka arī viņa nupat gandrīz piedzīvojusi sadursmi: „Vakar viens puisis peldēja virsū. Labi, ka redzēju – pieliku priekšā plaukstu, jo viņš ar galvu bija tiešā trāpījumā. Ja neskatītos arī es, būtu avārija.”

Dz.Freimane atzīst, ka dabā ir bīstamāk nekā baseinā: „Atklātā ūdenī neko neredz – nav līniju kā baseinā. Ieelpojot galva nedaudz jāpaceļ, lai redzētu virzienu un arī to, vai nebrauc laiva, lai neuzpeldētu virsū citam peldētājam. Tie, kuri peld kā sunītis – galva gaisā, kājas un dupsis velk uz leju –, ātri piekūst. Tad mierīgi jāpaguļ uz muguras. Ja iekļūst virpulī, nav jācīnās: ir jāaiztur elpa un jālaižas dziļāk lejā, tad ūdens pats uznesīs virspusē. Galvenais ir iztikt bez panikas. Tāpēc jāprot labi nirt un peldēt kā zivtiņām. Nevajag peldēt tālu no krasta.

Bīstami ir lēkt, bet daudzi rumbā met kūleņus. Vīrs reiz stāstīja, ka puikas lēkuši no rumbas, bet naktī lijis, līmenis Ventā pacēlies, un kaut kur bija iedūries baļķa gals, ko virspusē nevarēja redzēt. Otrā dienā puikas lēkuši atkal, viens pret šo baļķi atsitis galvu un bijis beigts. Citā gadījumā dīķa malā bijusi bedre, un bērni tajā lēkuši. Naktī kāds tur izgāzis būvgružus. Nākamajā dienā bērni lēkājuši atkal, un viens nosities. Ventā bīstamas ir laipas – bērni pa tām skrien, bet mitruma dēļ var paslīdēt un dabūt smagu traumu.”

Trenere uzskata, ka desmit nodarbības, lai bērns apgūtu peldētprasmi, ir krietni par maz: „Ja būtu no 1. līdz 5. klasei pa desmit stundām, tad būtu labi. Bērni ir dažādi. Kāds ir ļoti bailīgs un tikai desmitajā stundā sāk pa baseinu staigāt. Reiz kāda meitene sabijās, aizrijās ar ūdeni, un, ja es to mirkli nebūtu pamanījusi, viņa varēja noslīkt.”

Lai nav sāpju un ciešanu

„Mazie bērni, kuri nesen sākuši staigāt, ūdens tuvumā jāpieskata īpaši,” uzsver Kuldīgas slimnīcas anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītāja Svetlana Serpāne.

„Pieaugušais slīkstot mēģina glābties, kustināt ekstremitātes, bet mazs bērns tā nedara un paiet zem ūdens. Bērnus nedrīkst izlaist no acīm, jo ir bijuši gadījumi, kad viņi iekrīt piemājas dīķī un iznākums ir letāls, vecākiem sāpīgs.

Vēl bīstami ir lēkt nepazīstamā vietā uz galvas. Vairāki cilvēki ir lauzuši kakla skriemeļus vai citādi bojājuši mugurkaulu. Šīs traumas var būt ļoti smagas – cilvēks var būt paralizēts un visu mūžu pārvietoties ratiņkrēslā. Šādi gadījumi gadu gaitā bijuši arī Kuldīgas novadā.

Alkohols un ūdenstilpnes nav savienojamas lietas. Peldēt drīkst iet tikai tad, kad cilvēks jūtas vesels. Vēlams, lai krastā būtu vēl kāds, kas palīdz.”

_______________________________

VIEDOKĻI

Māk tad, ja var nopeldēt 200 metru

Pāvels Vilcāns, peldēšanas treneris, Latvijas Peldēšanas federācijas valdes loceklis:

– Cilvēki pie ūdens uzvedas vieglprātīgi. To esmu novērojis pie jūras Ventspilī, arī baseinā. 5–10% cilvēku baseinā māk noturēties uz ūdens, tas ir, peldēt. Daudzi šajā jautājumā nav izglītoti: visi domā, ka peldēt māk ļoti labi, bet īstenībā tā nav. Kad blakus ir alkohols un ir karsts laiks, rodas drosme, bet rezultāts beigās ir letāls. Vecāki pret bērniem ir diezgan pavirši – nepieskata, kā vajadzētu.

Man pašam ir četri bērni, un viņiem mācu, kā ūdenī būtu droši. Pirmā ir kāju un roku darbība, lai viņi pie ūdens pierod. Jānopeld 200 metru – tad tiek uzskatīts, ka cilvēks peldēt prot.

Kad vēl dzīvoju Daugavpilī, glābu kādu, kurš slīka baseinā: saderējuši, kurš zem ūdens nosēdēs ilgāk. Vienu cilvēku glābu jūrā: bija iedomājies, ka prot peldēt, un dosies aiz bojām. Bet tās tur ir tāpēc, ka tālāk nedrīkst, jo ir cita straume. Arī tam, kurš glābj, jābūt zināšanām, jo slīcējs parasti glābējam metas virsū. Palīgam jābūt mierīgam. Kā peldētājam man nepatīk atklātos ūdeņos, jo neredzu, kas ir zem ūdens, tāpēc dziļumā nelienu – peldu seklā vietā.

Daudzi domā, ka peldētmācībai pietiek ar desmit vai 20 nodarbībām. Kādam varbūt pietiek, bet šis skaits ir ļoti mazs. Vajag rīkot vēl vairāk semināru, informēt bērnus, vecākus. Ik gadu Peldēšanas federācija cīnās, lai peldētmācība skolās būtu obligāta. Un tā jāmāca peldēšanas treneriem, ne sporta skolotājiem.

Pārgalvību jauc ar drosmi

Inese Birģele, psiholoģe:

– Pārgalvība jau nav vērojama tikai ūdenī vien, tā ir dažādās situācijās: gan braucot ar auto, gan iesaistoties riskantās darbībās. Cilvēkiem patīk riskēt. Tā ir īslaicīga uzvedības izpausme. Pārgalvība ir pretēja iezīme pareizai spriešanai, kad loģiski izsveram, pamatojam, kas būtu labi. Pārgalvību bieži sajauc ar drosmi. Drosmīgs cilvēks izvērtēs riskus, bet cilvēki tiecas pēc apbrīnas, uzmanības. Ja izdodas, tas ceļ pašapziņu. Citreiz kāds grib citiem pierādīt, ka ir pārāks. Ekstrēma rīcība nav varonība – tā ir neapdomība, muļķība.

Cilvēki nepievērš pietiekamu uzmanību savas rīcības sekām, piemēram, peldot pāri ezeram. Principā tad nedomā ne par sevi, ne tuviniekiem, ne citiem. Ja klāt būs draugi, viņi jutīsies vainīgi, ka no pārgalvīgas rīcības, smagas traumas vai letāla iznākuma nav atturējuši.

_______________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kur dodaties peldēt? Vai esat piedzīvojuši bīstamas situācijas, redzējuši, ka kāds slīkst? Kā mazināt bojāgājušo skaitu?

Larisa Šneidere, kuldīdzniece:

– Peldos, kad vien ir iespēja. Dēls dzīvo Putnudārzā tieši pie Ventas. Tur viņam ir pašam sava laipa. Dodamies kopā ar mazbērniem. Tur nav bīstami – tā mums ir ļoti zināma vieta, peldamies jau gadiem. Bieži braucu uz Nabes ezeru. Esmu braukusi ar supiem, arī ar kvadriciklu Vilgāles ezerā un ūdensslēpēm. Esmu dzirdējusi, ka pērn Ventā pie Kuldīgas novada muzeja cilvēks noslīka. Nedrīkst peldēt alkohola reibumā, pārvērtēt savas spējas un peldēt vietās, kuras nepārzini.

Marija Pilskunga, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēkne:

– Daudz nepeldos. Nelaimes gadījumus neesmu manījusi. Lai bīstamas situācijas ūdenī nenotiktu, drošāk peldēt kopā ar kādu pieaugušo, kurš māk un, ja būtu vajadzība, varētu otru izglābt. Protams, nedrīkst peldēt reibumā. Un, ja ir doma peldēt nezināmā vietā, kādam, kurš to pārzina, vajadzētu prasīt, vai tur ir droši.

Agris Treiguts un Elīna Baranovska, atpūtnieki no Salaspils:

– Ļoti reti. Ja ejam, tad Salaspilī oficiālajā peldvietā pie Daugavas. Tur ir droši, ir arī glābēji. Domāju, ka agrā vecumā un vairāk skolā jārīko peldēšanas nodarbības, jo pie katras vietas glābēju nevar nolikt.

Daina Blanka, strādā Kuldīgas slimnīcā:

– Es peldēt nemāku: parasti iebrienu ne dziļāk kā līdz ceļiem. Kad esmu pie kādas ūdenstilpnes bijusi, neviens nav bijis tik pārgalvīgs, lai peldētu par tālu. Esmu redzējusi, ka daudzi lec upē no plosta, bet to nedrīkst darīt, taču šādus gadījumus cītīgi uzmana glābēji. Lai nelaime nenotiktu, katram pašam jādomā ar galvu. Ja nemāk peldēt, dziļi ūdenī iet nevajag. Nevajag būt pārāk drošam, jo dzirdēts, ka noslīkst arī tādi, kuri peldēt labi pratuši.

Aiva Sustrupa, māmiņa:

– Es nemāku, taču bērni un vīrs peldas visās tuvākajās vietās novadā. Bīstamāk, šķiet, ir Ventas rumbā: tur reiz bērns uz asa akmens sagrieza kāju, tur ir arī slidenāk nekā citur. Lai nelaimes mazinātu, vajadzētu vairāk glābēju peldvietās, kuri ne tikai sēž savā postenī, bet arī staigā gar ūdeni un peldētājus uzrauga. Mārtiņsalā glābēju ir par maz.

Gita, pensionāre:

– Neprotu, un man no ūdens ir bail. Kad mācījos 70. gados, Abavā slīku, un kopš tā laika ir bail iet par dziļu. Tagad ūdenī eju tikai ar piepūšamo peldriņķi vai ko citu. Reiz redzēju, kā cilvēks slīkst Zvirgzdu ezerā. Atbrauca ātrā palīdzība, un izrādījās, ka viņš ir alkohola reibumā. Ja iet ūdenī, dzert nedrīkst. Nevar iet arī tad, ja cilvēks ir pārkarsis. Glābējus vajadzētu arī pie ezeriem.

_______________________________