Lai medības sagādātu prieku un neatnestu nelaimi

Šoreiz rakstu ciklā Cilvēks un drošība – par medībām, kas Kuldīgas novada un pierobežas mežos ir ļoti populāras. Negadījumi tajās gandrīz vienmēr notiek drošības noteikumu neievērošanas dēļ. Tā noticis arī pagājušā gada oktobrī, kad Kuldīgas novada Pelču pagastā dzinējmedībās cilvēks sašauts – šāviens raidīts pa mednieku līniju.

Atbildība par sevi un domubiedriem

Cik bieži, ejot medībās, tiek pārrunāti drošības noteikumi? Kurus mednieki visbiežāk neievēro? Kurzemnieka redakcijā par to runājam ar GUNĀRU FREIMANI (G.F.), kuram ir 40 gadu medību pieredze un kurš līdz pensijai strādājis Valsts meža dienestā, kur medību uzraudzība bijusi viena no atbildības sfērām; VINETU ĶINI (V.Ķ.) – medību kluba Rudupe valdes priekšsēdi, KRISTU BERGMANI (K.B.) – jauno mednieku Rendas pagasta klubā Ezeri, JĀNI MOROZOVU (J.M.), kurš apsaimnieko šautuvi Rumbas pagastā un ir Kuldīgas rajona mednieku un makšķernieku biedrības valdes prieksšēdis; MEINARDU MĒTELI (M.M.) – Īvandes pagasta mednieku kluba Pilskalni vadītāju.

Kā medību kolektīvi noteikumus ievēro? Vai notiek mācības?

K.B.: – Rendas kolektīvā ir medību vadītājs, un dienā pirms dzinējmedībām viņš izstāsta noteikumus, kas jāievēro. Tu nevari kļūt par mednieku, ja nezini likumus un noteikumus, un tie jāapgūst, lai nokārtotu eksāmenu un dabūtu mednieka apliecību. Eksāmenu pieņem Valsts meža dienests. Jautājumu ir daudz, un tiešām jāmācās. Dodoties individuālajās medībās, katram pašam jāsaprot, ko dara. Nedrīkst būt vieglprātīgs.

G.F.: – Medību vadītājs esmu vairāk nekā 30 gadus. Ir pienākums medniekiem izstāstīt, kādi konkrētajā objektā var būt riski. Īpaši uzmanība jāpievērš tam, kas medībās piedalīsies: jaunie mednieki vai vecie. Kā notiek negadījumi? Cilvēks ilgi nav medībās gājis un ir aizmirsis, kā apieties ar ieroci, arī noteikumi piemirsušies. Visu pirms medībām izstāstīt nevar, var tikai atgādināt galveno. To, kā apieties ar ieroci, par jaunu nemāca. Nelaime var gadīties arī jaunajiem, jo viņiem prakse maza. Ja medību vadītājs kādu niansi nepamana, var atgadīties nelaime. Medību vadītājs var tikai instruēt, norādīt, kas jāievēro, bet viņš nevienu nesodīs. Redzot, ka kāds netiek galā, viņš var šo cilvēku palūgt medības beigt. Soda iespēju medību vadītājam nav.

V.Ķ.: – Esmu medniece ar vairāk nekā 20 gadu stāžu, bet medību vadītāja nevaru būt. Tad jāiziet speciāls mācību kurss. Katrs to negrib uzņemties. Zinu, ka dažos kolektīvos tā ir visai liela problēma. Ierindas mednieks atbild par sevi, savu rīcību, bet medību vadītājam ir atbildība par kolektīvu, visu norisi. Tagad medību eksāmens ir daudz sarežģītāks nekā tad, kad to kārtoju es. Jaunais mednieks pārkāpumus varbūt pieļauj mazāk, jo ir centīgāks. Viņam gan trūkst pieredzes. Vairāk grēko tieši vecie, sakot, ko nu vecam runcim mācīs pelnos kārpīt… Vecuma dēļ tomēr jāizvērtē, kā būs ar redzēšanu, dzirdēšanu un šaušanu.

M.M.: – Noteikumi par drošību jāatgādina ikreiz. Vēl joprojām nav sakārtoti likumi. Medību gabali izkaisīti, vadītāji par tiem vienoties nevar un reizēm arī negrib, tad ir naidošanās. Un viss tāpēc, ka valsts līmenī nav sakārtotas medību teritorijas. Reizēm nezini, aiz kura krūma sēdēs cita kolektīva mednieks. Medību robežas nav strikti novilktas. Likums pieļauj būt 100 metru attālumā, un pēc tiem tas var būt jau nākamais medību gabaliņš. Taču aiz stūra ir otrs kolektīvs, kas arī dodas uz gaides medībām. To neviens nesaskaņo, un tas rada lielu bīstamību. Medībās līnijai jābūt taisnai, bet bieži vien tā nav. Medību vadītājam jāzina, kur katru mednieku viņš nolicis. Arī medniekiem būtu jāsazinās, kur katrs atrodas. Nolikto vietu neviens nedrīkst pārkāpt, bet daudzi pārkāpj. Esam daudz ieguldījuši, veidojot 3,5 metru zemes valni, un augšā ir tornītis – tas medniekam ir droši: redzi apkārtni, un lodes iet zemāk. Katram jāatbild par savu rīcību un drošība jāievēro.

Vēl nebūtu vēlams iet medībās tad, kad kokiem nav nokritušas lapas, jo nevar saprast, kas kustas: lapas vai zvērs, bet varbūt cits mednieks. Mūsu klubs medībās dodas divas nedēļas pēc sezonas atklāšanas.

J.M.: – Dzinēju medībās drošībai palīdz arī vārnu kājas (šaušanas stidziņas – aut.) – tā mastos labi var redzēt, ka nāk zvērs. Mežā to tikpat kā neredz. Medību apliecību iedod uz mūžu, bet ieroci ne, un medniekam ik pēc pieciem gadiem jāiziet ārstu komisija.

V.Ķ.: – Galvenais ir medības vienmēr saskaņot un draudzēties ar kaimiņiem. Neviens likums nevar noteikt labas attiecības starp kolektīviem.

Cik medību klubu Kuldīgas novadā ir?

G.F.: – Atšķiramies ar to, ka mums ir lielāki klubi nekā citos novados. Agrāk vecie klubi tika putināti ārā un dalīti pēc likumā paredzētās platības – 100 hektāru uz mednieku. Kuram klubam tik daudz nebija, tam platību ņēma nost un dalīja citiem. Toreizējais Kuldīgas rajons tika sadrumstalots, un sākās strīdi. Virsmežniecībā par mežu inženieri sāku strādāt 1992. gadā un turējos pie tā, ka tam klubam, kuram platība bijusi liela, kas ieguldījis darbu un to apsaimniekojis, teritoriju tik smalki nedalīju. Uzņēmos atbildību. Kārtīga platība vajadzīga arī dzīvniekiem. Dzīves telpa jau nav desmit hektāru – tie dzīvo vismaz 1000 hektāros. Vēlāk dzīvi atviegloja tas, ka apvienojāmies ar Saldus un Liepājas virsmežniecību, izveidojām Dienvidkurzemes. Tur līdz 2019. gadam bija 186 klubi, Kuldīgas virsmežniecībā – ap 40. Vairākums tomēr bija Liepājas un Saldus pusē. Ir vērojams, ka šodien klubi nevar ietekmi sadalīt.

Vai mūsējie draudzējas, rīko kopīgus pasākumus?

G.F.: – Zinu, ka tādas tradīcijas ir klubiem Liepājas un Pāvilostas pusē. Arī viens otrs Kuldīgas novadā rīko atpūtas vakarus, pasākumus ar bērniem. Vairākiem klubiem kopā gan retāk. Nav jau tā, ka visu laiku naidojas. Katrā ziņā jāizvērtē visi riski, ja piedalās mazi bērni.

V.Ķ.: – Ir sarunu vakari ar kaimiņu klubu vadītājiem par mierīgu līdzāspastāvēšanu. Ziemassvētkos rīkojam pasākumu, kopā pušķosim eglīti.

M.M.: – Esam organizējuši pasākumus visai ģimenei: kurinām ugunskuru, gatavojam pusdienas. Notiek arī pārrunu vakari. Tas kolektīvu saliedē.

Vai zeme, kurā medības notiek, pieder valstij vai privātajiem?

M.M.: – Gan tā, gan tā. Mums no kopējās platības trešā daļa ir valsts zeme, pārējā – privātā.

Cik klubos ir sieviešu un vīriešu?

M.M.: – Mums klubā sieviešu nav. Viņas iesaistās pasākumos visai ģimenei.

G.F.: – Pietiekami daudz. Medību klubā Skrundā ir tikai sievietes.

Par drošību tiek runāts ikreiz pirms medībām. Bet kā ir ar šaušanas prasmi? Arī tā jāuzlabo?

J.M.: – Parasti desmit, 15 kolektīvu brauc uz šautuvi Rumbas pagastā, gatavojoties dzinējmedībām: izšauj vecās patronas, paskatās, vai var trāpīt, pieregulē ieročus.

V.Ķ.: – Kad tuvojas medības sezona, vasaras beigās jau dodamies uz šautuvi pašaudīties.

G.F.: – Tradīcija, ka jābrauc uz šautuvi, katrā klubā būtu tikai jāvairo. Ir svarīgi ieroci pārbaudīt un saprast, kā proti apieties. Savulaik darbojos arī šautuvē, piepalīdzēju kā instruktors un tiesnesis. Ar Jāni esam daudz mednieku apmācījuši. Padomju laikos obligāta prasība bija šaušanas eksāmenu kārtot ik pēc pieciem gadiem, tagad esam brīva valsts un kluba vadībai ārkārtīgi grūti piespiest ierindas mednieku doties uz šautuvi prasmes pārbaudīt un atsvaidzināt. Ir pretī daudz argumentu, kāpēc nevar: darbs, nauda, transports…

Izstāstiet kādu gadījumu no savas pieredzes medībās!

V.Ķ.: – Bīstamas situācijas cenšos neradīt. Taču ir gadījies. Agrāk bija tradīcija pirms došanās mastā ar ieroci iet par dzinēju. Tas bija skaists laiks – daudz ko iemācījos. Bija tā: gāju pa lauku, kur ļoti blīvi saaugušas eglītes un smird pēc kūts. Man rokās koks, ar to vicinājos un klaigāju. Izcēlās kuilis… Labi, ka bija miermīlīgs. Pēc gadiem saprotu, ka mani varēja ļoti savainot. Tagad tā, protams, nedarītu un nelīstu iekšā biezoknī, kur smird pēc kūts.

G.F.: – Negadījums bija kolēģim. Viņš gāja pa kuiļa iedzītu taku sniegā. Kuilis pat to pašu taku skrien pretī. Neviens ārā nekāpj, jo sniegs dziļš. Kolēģis šauj, bet noņemt plinti un salā lielā ātrumā izšaut precīzi nemaz nevar tik viegli. Šāviens ir, bet kuilis iet garām, un kolēģis lido pa gaisu. Veiksmīgi bija nošāvis ilkni tajā pusē, ar kuru kuilis skrēja garām. Ja tas būtu palicis, cilvēks būtu uzšķērsts. Bet tā – nedēļu dibens zils… Agresīvas ir arī sivēnmātes, īpaši, ja mazuļi ir tikko dzimuši. Cilvēkam pieejot par tuvu, dzīvnieks aizstāvas. Kuilis var būt izņēmums, jo par to, ka ir ievainots, var atriebties.

K.B.: – Medībās ar ieroci esmu pirmo gadu, un man tādi gadījumi nav bijuši. Ceru, ka nenāksies piedzīvot.

J.M.: – Bija pīļu medību sezonas atklāšana Latgalē. Iedeva man mazu laiviņu, ieairējos ūdenī. Kaut kur jānoslēpjas. Nolieku priekšā telefonu, lai redzu, kad varēs šaut, salieku patronas. Turpat puduris ar niedrēm. Velkos ar laivu klāt un pēkšņi attopos – kaut kas melns, ceļu galvu – atsitos, un laiva virs manis. Labi, ka nebija dziļš: izlīdu ārā, apgriezu laivu otrādi. Biju slapjš, nosalis. Medībām metu mieru.

M.M.: – Mums viens dzinējs nāca klusi, bez trokšņa. Dzirdama iešanas čaboņa, un īsti nevar saprast, kas tur ir. Gaidām, kas iznāks, – parādās dzinējs. Šaut drīkst tikai tad, kad mērķis skaidri redzams. Mugurā jābūt oranžai vestei. Otrs gadījums. Mūsu medību platībās redzam auzās kaut ko melnu. Gaidām, kas nāks ārā: varbūt cūka. Beigās izrādās cilvēks, kurš devies nelikumīgās medībās. Vēl cits stāsts. Mežā atskan šāviens, cūka ir aizšauta un metas tieši man virsū. Pielaidu to divu trīs metru tuvumā un tad palēcu nost – cūka aizskrēja garām. Tā jādara tāpēc, ka cūka tik ātri nevar pagriezties. Medniekam jābūt izturībai un jāspēj situāciju ātri izvērtēt.

Kāpēc kļuvāt par medniekiem?

V.Ķ.: – 1997. gadā sāku Valsts meža dienestā strādāt par juristi. Aicināja mani medībās par dzinēju. Ļoti iepatikās. No rīta astoņos visi pulcējas, un ir jau tumšs, kad tiec mājās. Visu dienu svaigā gaisā. Kādreiz pie televizora ar tostermaizi rokās aizmiegu. Mana profesija – advokāts – ir diezgan smaga, vīrišķīga, sevi jāpierāda. Kur varu būt dāma? Mežā, medībās. Piemēram, esmu guvusi medījumu, un vīrieši palīdz ar visu tikt galā.

G.F.: – Par mednieku kļuvu diezgan vēlu, jo jaunībā vairāk nodarbojos ar mūziku un sportu. Arī mežs interesēja. Meža tehnikumā bija mācību priekšmets par medībām. Tālāk tas attīstījās kā atpūtas veids: ir interesanti redzēt dzīvniekus, izpētīt dzīves ritmu. Medību vadītājs esmu bijis vairākos klubos un novērojis: ja klubā ir vismaz viena sieviete, kārtība ir labāka, mednieki runā solīdāk. Bet, ja vairāk nekā divas, tad ir smagi: sākas konkurence (smejas).

V.Ķ.: – Jāzina, cik tālu vīriešu pasaulē var līst.

K.B.: – Pārcēlos uz dzīvi mežā, tāpēc dabiski likās, ka jākļūst par mednieku. Par dzinēju esmu gājis kopš bērnības. Man patīk medīt jenotsuņus, jo uzskatu, ka tie dara vairāk slikta nekā laba. Iegādājos ieroci, un šogad ir pirmais gads, kad ar to eju medībās.

J.M.: – Vienreiz, otrreiz draugi uzaicināja uz pīļu sezonas atklāšanu. Agrāk tā bija svēta lieta. Pamēģināju, un iepatikās. Tur ir arī laba kompānija, atpūta – labi pavadīts laiks.

M.M.: – Man patīk tas, ka sapulcējas domubiedri. Pēc medībām risinām darba jautājumus, dibinām kontaktus. Man patīk gaides medības: sēdi tornī un gaidi dzīvnieku. Var pārdomāt un saplānot visu savu dzīvi.

K.B.: – Piekrītu pilnībā. No visiem esi aizbēdzis, telefons atslēgts. Tā var ļoti labi sakārtot domas.

M.M.: – Daudzi medniekiem pārmet šaušanu uz dzīvniekiem. Tādās reizēs jautāju, vai tad viņi gaļu neēd nemaz. Ēdot. Ir jāpavērtē: mednieks zvēru nošauj, un viss. Bet, turot cūciņu, tu to baro un mīlini, bet pēc tam nokauj. Vai tas ir humānāk?

K.B.: – Cilvēks jau ir iejaucies mežsaimniecībā, lauksaimniecībā. Ir jāiejaucas arī meža dzīvē, jo dzīvnieku populācija aug un tā jāregulē.

G.F.: – Mežsaimniecību, lauksaimniecību, medību saimniecību daudzi joprojām neizprot. Kopš cilvēks šīs nozares attīstījis, no tā brīža tās ir konkurentes. Medību saimniecība vienmēr bijis šķērslis. Dzīvniekiem teritorija atņemta, un jāprot visu sabalansēt.

____________________________________

PIEREDZE

„No sīkumiem rodas lielas problēmas”

Pērnruden Pelču pagastā dzinējmedībās sašauts kāds mednieks – gludstobra ieroča lode trāpījusi viņam sānā. Pirmo palīdzību cietušajam steidza sniegt Vjačeslavs Revins.

Viņa medību pieredze ir vairāk nekā 20 gadu, bet trešo gadu viņš ir kluba Pelču mednieks vadītājs, šovasar ieguvis medību vadītāja apliecību. „Visur, kur iesaistīti ieroči, ir liela nelaimes gadījumu iespējamība. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks ieiet rutīnā un sāk uz sīkumiem pievērt acis. Bet no sīkumiem rodas lielas problēmas,” saka V.Revins. Viņam šis nav pirmais gadījums, kad jāpalīdz: „Ir nācies palīdzēt medniekiem gan ar dzīvnieku, gan šaujamieroču radītajiem bojājumiem. Arī pats tiku savainots – pāris reižu esmu cietis no mežacūkas. Šuves gan lika tikai vienreiz.” V.Revins secina, ka ievainotie dzīvnieki ir agresīvāki: „Tie cīnās par dzīvību, un tad rīcība reizēm ir neprognozējama.”

Būdams kolektīva vadītājs, pēc negadījuma viņš visus medniekus saaicinājis un drošību pārrunājis: „Analizējām situāciju, kāpēc tā notika, kas jādara, lai tā nebūtu. Instruktāža dzinējmedībās notiek katru reizi. Taču ir kādi bet, kas tomēr izlien ārā. Mūsu kolektīvā gadus četrus ir noruna, ka vismaz divas reizes gadā dodamies uz šautuvi pārbaudīt prasmi apieties ar ieroci. Medniekam jāsaprot, ko ierocis var nodarīt, ja ar to nerīkojas pienācīgi. Es šautuvē cenšos būt vismaz trīs reizes mēnesī. Tas ir tāpat kā diendienā braukt ar mašīnu – to darām automātiski. Bet automātiska rīcība ir laba tad, kad to kontrolējam.” Viņaprāt, valstiskā līmenī drošībai medībās vajadzētu stingrāku pieeju: „Nav pareizi, ka ieroci var iegūt jauni mednieki. Agrāk, lai to iegādātos, bija jābūt trīs gadu stāžam.”

Pelču mednieks dzinējmedības rīko katru sestdienu: „Var doties arī individuāli, bet tas iepriekš man jāpiesaka, norādot konkrētu vietu, lai tā nekrustojas ar kādu citu. No drošības viedokļa vatsapā izveidojām sarunu grupu, kurā biedri redz, kurš medības pieteicis un kur atradīsies.”

____________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai jums pazīstams kāds mednieks? Kā šo nodarbi vērtējat, un kas šiem cilvēkiem mežā vēl būtu jādara? Vai zināt kādu mednieku stāstu?

Arnis Ašmis, ventspilnieks:

– Man pazīstamu mednieku nav, taču medījumu gaļa man garšo. To nepērku, bet gadās kāds, kurš gabaliņu uzdāvina. Tas ir lielisks vaļasprieks. Pats medībās neesmu bijis. Ja kāds ir ko stāstījis, ātri aizmirstu. Medniekiem ir ļoti daudz pienākumu – vairāk nekā lustes. Viņi gādā barību, būvē torņus, stāda mežus un dara vēl daudz ko citu – ir, ko noņemties!

Karīna Karule, mājsaimniece:

– Jā, tēvs ir mednieks Saldus novada kolektīvā. Redzot, ka mednieki vienīgie dzīvniekus baro cauru gadu, esmu tikai un vienīgi par medībām! Savulaik mednieku kopienās daudz runāts, ka konkrētas dzīvnieku sugas ir svarīgi noteiktā daudzumā saglabāt. Ja mednieku nebūtu, pašiem nāktos cīnīties ar meža zvēriem. Ja saimniecībā ir problēmas ar mežacūkām vai vilkiem, tad meklē medniekus. Piedzīvojumi bijuši visādi. Visinteresantākie ir ar mežacūkām. Reiz tēvam sanāca no tās mukt, un ir kājas trauma uz mūžu. Tā bija sadusmojusies un metusies virsū. Tornī nevienu zvēru nav redzējis, bet, tikko nokāpis, mežacūka klāt. Mednieki gādā zvēriem barību, vaktē, lai bebri, veidojot dambjus, apkārtni nepārpludinātu. Kaimiņi kādreiz izsauc, lai pabiedē vilkus vai jenotus, kas saimniecībās nāk plēst lopus. Arī mani bērni ir gājuši tēvam līdzi skatīties, kā medības notiek bauru laikā. Pa to laiku tēvs pastāsta par mežu, kokiem, zvēru raksturu. Nu dēls dabaszinībās ir pats zinošākais klasē!

Ingūna Baumane, bērna kopšanas atvaļinājumā:

– Zinu paziņas, dažus draugus, kas ar to nodarbojas, taču īpaši runājuši neesam. Viņiem tas kā vaļasprieks brīvdienās. Medījuma gaļu esmu ēdusi, bet tai ir nepatīkama piegarša. Labāk izvēlos cūciņu no gaļas veikala. Ko mednieks dara? Retina populāciju. Vēl zinu, ka viņiem nākas patīrīt mežus, būvēt torņus. Domāju: ja visus noteikumus neievēro, tas var būt ļoti bīstami. Zinu to gadījumu, kad mūspusē mednieks tika nošauts.

Normunds Danenbergs, nekustamo īpašumu speciālists:

– Pats esmu mednieks, bet pēdējā laikā neesmu mežā bijis. Nekas tāds pārsteidzošs nav atgadījies. Viss vienmēr mierīgi. Darbi, ko vēl mežā daru kā mednieks, ir stigu tīrīšana, dzīvnieku piebarošana ar sienu, graudiem un vēl ko citu. Medīju Skrundas pusē. Klubā neesmu – pievienojos tad, kad kāds uzaicina.

Mairita Šulca, saldeniece:

– Mans dēls ir mednieks Saldus klubā. Viņš ir dzinējs, jo šaut negrib. Uzvelk garos zābakus līdz viduklim, darba tērpu, kā tas ir pēc noteikumiem, tad iet un bļauj, trenkā zvērus. Kolektīvā ir kādi 20 mednieki. Tā kā zvēri mūspusē daudz posta labības zemi, viņi to atrisina. Bīstami nav, ja izpilda visus noteikumus un ir piesardzīgi. Taču daļai žēl nošauto dzīvnieku – viena meita un mazdēls ir veģetārieši. Viņi ir pret šo nodarbošanos, bet mums, pārējiem, šī gaļa ļoti garšo. Mājās lielākoties nes brieža gaļu, arī pa mežacūkai.

Ieva Bergholde, turlavniece:

– Jā, dēls ar to nodarbojas. Viņš tikai šosezon sāka: palika 18 gadu, un iestājās Turlavas mednieku kolektīvā. Ir jau nošauti vairāki buki, pagājušajā nedēļā bija pirmā cūka. Viņš ir šāvējs ar visu plinti. Medniekam diezgan liela atbildība – jāievēro visi likumi. Mežā zvēri tiek piebaroti, vīri taisa medību torņus.

____________________________________

#SIF_MAF2023