Kopīpašumā katrs velk uz savu pusi

Mājokļa drošība sākas ar saimniecisku pieeju, un tā nozīmē aizsardzību ne tikai pret zagļiem, bet arī pret negadījumiem, ko var izraisīt problēmas ar ēkas konstrukcijām, apkuri, ūdensapgādi, santehniku vai elektroinstalāciju. Vai tam pievērsta pietiekama uzmanība?

Diskusijā Kurzemnieka redakcijā piedalās:

• Kuldīgas komunālo pakalpojumu valdes priekšsēdis KASPARS PORIĶIS,
• Skrundas komunālās saimniecības nekustamā īpašuma pārvaldnieks ANDRIS LISECKIS,
• SIA Asfora valdes priekšsēde, būvinženiere KRISTĪNA ANSONE,
• Kuldīgas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības Pļavas 5 vadītājs PĒTERIS ČAČS.

_____________________________

Kādi mājokļa drošības aspekti ir vissvarīgākie?

Andris Liseckis (A.L.): – Ēkai svarīgs viss inžerniertehniskais stāvoklis, bet iemītnieki pievērš uzmanību detaļām atkarībā no tā, kur dzīvoklis atrodas. Pirmajos stāvos svarīgākas šķiet pamatīgas durvis, labi logi, augšējos galvenais ir, lai jumts kārtībā. Skrundā dzīvojamais fonds ir ļoti novecojis. Lai visas mājas būtu drošas, vajadzētu tās atjaunot, bet nepietiek līdzekļu. Salīdzinot ar citām pilsētām, uzkrājumu sākām veidot diezgan vēlu, tādēļ esam atpalikuši. Daudz nosaka ienākumi – laukos tie ir daudz mazāki nekā pilsētās, un tas nosaka darbus drošībai, ko var atļauties. Mūra ēkas ir drošākas par koka, kādu mums ir vairums. Atšķirīga ir dzīvokļu kvalitāte un iemītnieku attieksme, īpaši īrnieku vidū, un koka mājās tā ir sliktāka, līdz ar to riska faktoru vairāk.

Kaspars Poriķis (K.P.): – Drošības pasākumi noteikti normatīvajos aktos, piemēram, jābūt regulārai ugunsdrošības pārbaudei, reizi desmit gados vajadzīga tehniskā apsekošana. Ja prasības izpildītas, bīstamību var novērst vai vismaz ir skaidrs cēlonis. Var būt neparedzamas situācijas, tāpēc vēlams īpašumu apdrošināt, bet to daudzi nedara. Ēkas nolietojas, un nekā nedarīšanu nevar argumentēt ar to, ka 40 gadus māja stāvējusi, nekas slikts nav noticis, tad jau arī turpmāk nenotiks.

Mūsu pārziņā visā novadā ir 350 māju. Ugunsdrošība ir pārbaudīta 90% – skursteņslauķi pamatīgi izpētījuši un norādījuši uz bīstamību. To esam novērsuši, patērējot daļu apsaimniekošanas naudas. Reizi piecos gados jābūt nopietnai pārbaudei, un šo posmu esam tikpat kā pabeiguši. Kopš pagājušā gada notiek intensīvs darbs – tehniski pārbaudītas 50 mājas. Tas prasa daudz laika un darba, arī lielas izmaksas, jo pētīt var sertificēts speciālists un ir jāņem ārpakalpojums.

A.L.: – Dokumentācija tikai parāda problēmu: varbūtību vai jau sekas. Jautājums, cik var izdarīt, lai to novērstu.

Kristīna Ansone (K.A.): – Piekrītu, ka ēkai jābūt drošai no pamatiem līdz jumtam, logus, durvis, ūdensvadu, apkuri un citas konstrukcijas ieskaitot. Tāpēc svarīgi, kam apsaimniekošanu un uzraudzību uzticam. Daudzdzīvokļu mājas iemītnieks galvenokārt domā par komfortu un drošību savā dzīvoklī, mazāk pievēršoties tam, kāds ir kopējais stāvoklis. Man ir atšķirīga pieredze, jo dzīvoju mājā, kuras apsaimniekotājam var uzticēties, bet mana uzņēmuma birojs ir citā daudzdzīvokļu ēkā, ko pārvalda cilvēks, kam šajā jomā nav izpratnes. Manuprāt, apsaimniekotājam jāzina tehniskas lietas. Ja tās ir specifiskas, jāiesaista speciālists, citādi uzkrājums tiek izsviests vējā, drošību neuzlabojot. Ja apsaimniekošanu uzticam uzņēmumam, tad paļaujamies, ka tur strādā zinoša komanda. Tikpat labi māju var pārvaldīt dzīvokļu īpašnieki, bet tad pašiem arī jābūt ieinteresētiem un jāapzinās, ka to māju, kas 40 gadus stāvējusi, vajag remontēt.

Arī dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai jāievēro likumi.

K.A.: – Tas arī tiek darīts. Bet viena lieta ir dokumentācija, cita – reāla darbība. Tajā mājā, kur ir uzņēmuma birojs, jumts joprojām tek, lai gan tika remontēts. Pārvaldniece ar īpašniekiem nerunā, lielai daļai nav ne laika, ne intereses, kas notiek, jo viņiem uz galvas netek. Kopsapulci sasaukt nav viegli. Ja piecu stāvu mājā ir 45–60 dzīvokļu, vienoties par laiku ir gandrīz neiespējami, labākajā gadījumā atnāks puse un kliegs, ka nekas netiek darīts. Daļa paliks sēžam dzīvoklī, nejūtot vajadzību piedalīties. Privātmājas īpašnieki jau arī nav būvinženieri, elektriķi vai santehniķi, taču attieksme ir nopietnāka. Galvenais ir tas, kā par īpašumu rūpējamies, atceroties, ka tas cieši sasaistīts ar citiem. Iegādājoties īpašumu daudzdzīvokļu mājā, kaimiņus diemžēl nevaram izvēlēties. Tā ir gandrīz kā laimes spēle: vai paveicas, ka pārējie jūtas atbildīgi ne tikai par savu īpašumu, bet arī koplietošanas telpām: pagrabiem, bēniņiem, apkārtni.

Pēteris Čačs: – Manā mājā situācija nav tik slikta. Ko mūsdienās nozīmē drošība? To var salīdzināt ar komfortu: atnāc siltā dzīvoklī, pagriez krānu, un ūdens tek, kaimiņi ir saticīgi. Pati ēka un komunikācijas lielai daļai tā saukto jauno māju, kas celtas pirms gadiem 40, ir nolietojušās. Kaut kas iekavēts, bet daudz arī izdarīts. Visās mājās ir problēmas ar stāvvadiem. Jāņem vērā, ka tolaik, kad ēkas būvētas, bija cita tehnoloģija un citi sadzīves paradumi. Iedzīvotāju attieksme ir atšķirīga, un, kā saka, ar viņiem jāstrādā. Bet daudzstāvu namos tie mainās, jo dzīvokļu trūkst, tie ir dārgi. Kāds izīrējis citam, bet tas vairs nespēj maksāt vai darba dēļ dzīvesvietu maina. Nav kā agrāk, kad mājokli iegādājās uz mūžu. Privātmāju gan pērk vai būvē ilgākam laikam, un tas nosaka arī attieksmi.

K.A.: – Cilvēkiem jāsaprot, ka viņi dzīvo kopīpašumā un ka atbildībai jābūt tikpat lielai kā privātmājas īpašniekam, kurš par nama drošību rūpējas viens. Daudzdzīvokļu mājā daudzi paļaujas, ka cits izdarīs viņu vietā. Lielāka sapratne ir tiem, kuri izveidojuši kopības vai biedrības, apņemoties saimniekot paši.

K.P.: – Jābūt vismaz vienam, kas uzņemas iniciatīvu un spēj aizraut citus. Bet arī tad nav viegli veidot kopību. Mājas apsaimniekošanā jābūt drošības garantijai. Ja uzkrājuma nav, bet rodas neparedzama situācija, steidzams remonts, tad mēs kā uzņēmums varam ieguldīt savu naudu, un iedzīvotāji to pakāpeniski atmaksā.

P.Č.: – Apņēmība atkarīga arī no tā, kāda rakstura cilvēki tur dzīvo. Kādreiz rīkojām talkas apkārtnes sakopšanai. Tagad cilvēki labāk samaksā naudu sētniekam, lai tikai liek mierā. Nevajag viņiem to kopību.

K.P.: – Daudzdzīvokļu mājā katrs to plāno deķīti velk uz savu pusi. Ja dzīvoklis ir ēkas galā, cilvēks grib, lai siltina to sienu; ja augšstāvā, tad jumtu; ja apakšstāvā – pagrabu. Tāpēc grūti savākt iedzīvotāju kvorumu, lai pieņemtu kopīgu lēmumu.

K.A.: – Vēl jau daudzviet pagrabos cilvēki tur kartupeļus un citas dārza veltes, tāpēc siltināt nemaz nedrīkst. Diez vai no drošības viedokļa pagrabi ir labākā vieta.

Kas pagrabu lietošanas mērķi nosaka?

A.L.: – Arī par to jābūt īpašnieku lēmumam. Iegādājoties dzīvokli, cilvēks uzskata, ka nopircis tiesības arī uz pagrabu vai pat šķūnīti, garāžu pie mājas. Juridiski tas nav korekti.

K.P.: – Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienests ēkas regulāri pārbauda, un viens no biežākajiem aizrādījumiem: pagrabi aizkrauti ar kastēm, ratiņiem un citām mantām. Tiek dots rīkojums noteiktā laikā atbrīvot.

K.A.: – Dažu sēriju mājām ir arī ratiņtelpa, kurā bērnu ratiņus neviens neliek, jo tā nav droša. Vienā sekcijā nav tik daudz bērnu, lai ierīkotu kārtīgu slēdzeni.

A.L.: – Daudzviet pagrabos paaugstinātu bīstamību rada vecā elektroinstalācija, kas sen vairs neatbilst noteikumiem.

P.Č.: – Tāpat citi inženiertīkli iet caur pagrabiem: ja tie aizkrauti, netiek klāt ūdensvadam, apkures sistēmai. Daudzi īpašnieki pagrabā gadiem pat nav iegājuši. Kad mainījām stāvvadus, celtniekam vajadzēja dažus nodalījumus uzlauzt, un saimnieks bija dusmīgs, kaut 20 gadus par pagrabu nelikās ne zinis. Bet tad vismaz visu satīrījām, un tagad ir kārtība.

Ja naudas nepietiek, kas drošībai ir vissvarīgākais?

P.Č.: – Cilvēka prioritātes: lai, atnākot mājās, viss darbotos. Atliek saslēgt podziņas, un televizors rāda, ir internets, automāts mazgā veļu, radiatori silti.

K.A.: – Tomēr jāizskaidro, ka drošības pamatā ir visas ēkas stāvoklis. Noraus vējš jumtu, un vajadzēs evakuēties, tad televīzija vairs nebūs prioritāte.

K.P.: – Ar vecākās paaudzes cilvēkiem sarunāt nav tik vienkārši. Liela daļa teic, ka viņu mūžam pietiks ar to, kā ir: neko uzlabot nevajag. Tomēr iedzīvotāji sākuši saprast, ka māju stāvoklis iet uz otru pusi, un tas jūtams pēc tā, ka izdodas apsaimniekošanas maksu paaugstināt. Cenšamies uzreiz kaut ko izdarīt, lai cilvēki jūt efektu. Finansiālā situācija nav tā labākā. Mūsu mājām vidējais uzkrājums ir ap 3000 eiro – neko lielu ar to nevar pat iesākt.

Tiek spriests par padomju laikā celto māju ekspluatācijas termiņu.

K.P.: – Visam, arī ēkai termiņš kaut kad beidzas, ja nekas netiek atjaunots, pat ne labots. Renovācija ir labākā drošības atslēga. Nav iespēju visiem uz gadu vai ilgāku laiku ierādīt dzīvokļus, kamēr viņu nams no pamatiem tiek atjaunots, tāpēc vajadzīga pakāpeniska apkope, nenovelkot līdz pēdējam. Tomēr esam aizkavējušies, un domāšana jāmaina, bet tas notiek tikai līdz ar paaudžu maiņu.

Kā ar drošību pret nevēlamiem viesiem: zagļiem, bezpajumtniekiem, dzērājiem, kuri ieklīst pasildīties?

P.Č.: – Mums viens tāds apmaldījies apmeklētājs pirms kāda laika bija, bet nekaitīgs. Kodu slēdzeni neesam ierīkojuši, jo nav lielas nozīmes. Durvis mājai labas, bet stiklotas. Ja gribēs, izies cauri stiklam.

K.A.: – Durvis ar kodu nav pilnīgi drošas, jo daudz pūļu nevajag, lai atšifrētu. Mazpilsētā cilvēki viens otru pazīst, un kods ātri izplatītos. Varbūt no iereibušajiem var pasargāt – tie ar varu nelauzīsies, aizies citur, kur durvis vaļā.

A.L.: – Skrundā problēmu ar liekiem iedzīvotājiem nav bijis. Mums nav tādu māju, kuru iemītnieki būtu izteikuši vajadzību pēc īpašas apsardzes. Cik zināms, kodu atslēgas pie mums nav populāras. Ja zaglis kādu vietu nolūkojis, tās no plāna neatturēs. Videonovērošana ierīkota galvenokārt tamdēļ, lai pasargātu mašīnas.

K.P.: – Tādā ziņā arī Kuldīga ir mierīga un droša. Nav dzirdēts par biežām un lielām dzīvokļu zādzībām. Runājot par videonovērošanu, gandrīz katrā mājā ir dzīvā novērošana – gados vecāki iedzīvotāji, kas uzrauga kārtību mājā un ap to.

Vai daudzdzīvokļu mājās cilvēki īpašumu apdrošina?

K.P.: – Savu dzīvokli un mantu jā, bet ne kopīpašumu. Kuldīgā ir apdrošinātas 40 mājas, vairums vecpilsētā. Mēs sapulcēs cenšamies skaidrot, cik tas nozīmīgi, bet atsaucība maza.

A.L.: – Apdrošināšana rada papildu izmaksas. Varbūt cilvēki neredz lietderību. Apsaimniekošanas, īres, apkures, elektrības rēķini jau tā lieli, kur nu vēl maksāt apdrošinātājiem, jo arī tas ir dārgs prieks. Skrundā apdrošinātas divas mājas – tās, kuras atjaunotas. Tas attieksmi ir mainījis: cilvēki remontā ieguldījuši savu naudu, kaut vai ņemot aizdevumu, tāpēc to drošības spilvenu saredz citādi.

______________________________

VIEDOKĻI

Kaimiņš kaimiņu pieskata

Kaspars Šabāns, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieks:

– Saņemam informāciju par dažādiem mājokļu apdraudējumiem. Zādzības ir Valsts policijas kompetencē – mēs tikai palīdzam uzraudzīt procesuālo kārtību. Mūsu pārziņā galvenokārt ir kārtības traucējumi: nevēlami ciemiņi, kas bez ļauna nodoma ieklīduši svešā īpašumā, skaļa mūzika un citāda trokšņošana, naktsmiera traucēšana, sadzīviski pārpratumi. Piedzēries cilvēks, kas iegājis daudzdzīvokļu namā, var būt miermīlīgs, bet var arī kļūt agresīvs. Tādas situācijas ir retas, bet, tādu sastopot savas mājas kāpņu telpā, cilvēks nevar justies drošs. Visur nevar tā vienkārši ierīkot videonovērošanu pat tad, ja telpa ir publiska. Vajadzīga visu iedzīvotāju piekrišana, un jābūt skaidri norādītam mērķim, ka tiek filmēts sabiedrības interesēs. Pēc mūsu novērojumiem durvju slēdzenes ar kodiem tiek izmantotas reti – nav nācies ar tām saskarties. Gan jau Kuldīgā tādas ir. Dažkārt zvana par nopludinātiem dzīvokļiem, aizdomām par elektroinstalācijas, apkures vai citu iekārtu nedrošību, par nesakoptiem īpašumiem, netīrītiem jumtiem, kas rada apdraudējumu.

Bieži tiekam izsaukti uz konfliktiem kopīpašumā, bet lielākoties tās ir vienas un tās pašas mājas, kurās kaimiņi kaut ko nevar sadalīt. Tomēr tieši kaimiņi ir modri kārtības sargi: uzrauga ne tikai svešiniekus, bet arī savējos, turklāt labvēlīgos nolūkos. Pieskata savu un kaimiņa šķūnīti. Uztraucas, ja kāds nav ilgāku laiku redzēts, un zvana mums.

Apdrošināšanas pieteikumu ir vairāk

Kristīna Pētersone, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas ombuds:

– Pagājušajā gadā esam saņēmuši 44 apdrošināšanas klientu sūdzības par šiem pakalpojumiem, tostarp visvairāk par īpašumu apdrošināšanu – 18. Tas nav daudz, ņemot vērā to, ka apdrošināšanas sabiedrībām ar fiziskām personām ir noslēgti vairāki miljoni līgumu. Laikapstākļu dēļ atlīdzība par īpašumu pērn strauji pieauga – par 42%. Attiecīgi palielinājies apdrošināšanas gadījumu skaits, un ir tikai likumsakarīgi, ka arī pieteikumu visvairāk ir par šo jomu.

Tomēr kopumā sūdzību skaits nav liels, un tas jau vairākus gadus turas dažu desmitu robežās. Salīdzinot ar 2022. gadu, tas palielinājies no 35 līdz 44, kā arī mainījies tas apdrošināšanas veids, par kuru klienti sūdzas visvairāk. Iepriekš tas bija KASKO, tagad – īpašumu apdrošināšana. Par sūdzībām sāktas 38 pārbaudes, sešos gadījumos tās atstātas bez virzības, jo neatbilda reglamentam.

Pamatā ombuds risina strīdus par atlīdzību – domstarpības par noteikumu un apstākļu interpretāciju, par atlīdzības lielumu. Protams, apdrošinātājiem jāturpina pakalpojumus un saziņu ar klientiem uzlabot. Mūsu pieredze rāda, ka ar klientiem jārunā vienkāršāk, skaidrāk un detalizētāk: gan līguma noteikumi, gan izņēmumi jāpaskaidro nespeciālistam saprotamā valodā. Tāpat klientiem noteikumi jālasa uzmanīgāk, jāuzdod jautājumi. Taču pilnībā izvairīties no domstarpībām nav iespējams.

______________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai mājoklī jūtaties droši? Vai regulāri to pārbaudāt? Vai esat to apdrošinājuši, un vai tā jūtaties drošāk?

Aina, kuldīdzniece:

– Dzīvoklī jūtos droši, taču par zagļiem neko nevar zināt. Zādzības nepārsteidz, un es pieņemu: kā būs, tā būs. Otrs aspekts, par ko bažījos, ir ugunsdrošība, jo ziņās un apkārtnē bieži var manīt ugunsnelaimes. Kuldīgā pirms gada vai diviem tīšām tika dedzināti šķūņi, bet tagad ir klusums. Man dzīvoklis ir apdrošināts, taču uz to nepaļaujos nemaz.

Anda Kaminska, ventspilniece:

– Dzīvoju privātmājā. Apdrošināta ir, bet uz to paļaujos daļēji. Nekādu apdraudējumu apkārtnē nav: tuvumā nav pat neviena kaimiņa, un zādzības mūspusē nenotiek. Mājā ir droši: reizi gadā tīrām skursteni, darām citus darbus piesardzībai – ko vajag remontēt, to remontējam. Pašreizējā vietā dzīvojam septiņus gadus, un remonts visu šo laiku nav apstājies.

Jānis Virbulis, pensionārs:

– Skaidrs, ka jūtos droši, jo dzīvokli esmu apdrošinājis. Māju apsaimnieko Kuldīgas komunālie pakalpojumi. Ēka ir veca, un uz apsaimniekotāju vien paļauties nevaram – katram pašam dzīvokļa drošība jāpārbauda. Par saviem elektrības vadiem zinu, ka ir droši, par pārējo ēku gan nezinu, bet nekādas nelaimes, paldies Dievam, nav notikušas. Par zagļiem pagaidām nebaidāmies, jo mums ir labi kaimiņi. Ja uz vairākām dienām aizbraucam, varam uzticēt dzīvokli pieskatīt.

Haralds Jansons, kuldīdznieks:

– Dzīvoju dzīvoklī, padomju laikā celtā ēkā. Mums ir apsaimniekotājs. Pēdējās bija ugunsdrošības pārbaudes rudenī. Kaut kādi uzlabojumi bija vajadzīgi, bet izskatās, ka remonts trepju telpās kādu laiku nav bijis. Bažu par drošību īsti nav. Par elektrības vadu nolietojumu nezinu – droši vien vadi ir veci, bet nelaimes nav gadījušās. No zagļiem arī nav jābaidās.

Agnese Galdika no Brocēniem:

– Vispār nejūtos droši, tāpēc ka mūsu daudzdzīvokļu ēkai jālabo jumts. Pašreiz problēmu nav, bet tas vienkārši ir savu laiku nokalpojis. Ēkai ir apsaimniekotājs, un pret to man pretenziju nav. Bet pie tā, ka uzlabojumi nenotiek, vainojama mājas biedrība – dzīvokļu īpašnieki, kuriem nav intereses, lai kaut kas notiktu. Dzīvoklis nav apdrošināts, un par to tieši domājam: kad sāksies jumta nomaiņa, vajadzētu to izdarīt. Tā ir veca sarkano ķieģeļu māja, un visas drošības pārbaudes notiek. Par zādzībām nav jābaidās. Ap ēku ir sēta, un svešie iekļūt nevar. Taču gadās jau visādi – piesardzība nevienam nekaitē.

Laila Puķīte, alsundzniece:

– Dzīvoju dzīvoklī. Ēku apsaimniekojam un drošību pārbaudām paši. Tieši ir doma paaicināt kādu, kas pārbaudītu elektrības vadus. Māja nav veca. Apdrošināšanas nav. Ja visu laiku baidīsimies, ka var notikt kaut kas slikts, tad nekas labs arī nenotiks. Ja kāds vēlas ko zagt, tas nozīmē, ka viņam to vajag. Katram pašam jābūt modram.

___________________________________

#SIF_MAF2023