Sociālajos medijos un ziņās bieži redzam stāstus par suņiem un kaķiem, kas piedzīvojuši cietsirdīgu attieksmi, taču tas, visticamāk, notiek vēl biežāk, turklāt cilvēka prātam grūti aptvert: „Kāpēc tas notiek?” Kurzemniekā uzklausījām šādus pieredzes stāstus Kuldīgas novadā un meklējam cēloņus.

Kāpēc cilvēki mēdz mājdzīvniekus pieradināt un tad pamest? Kāpēc nežēlība pret dzīvniekiem sabiedrībā tik izplatīta? Par šiem jautājumiem mūsu stāsts šoreiz.

„Izturas kā pret priekšmetu…”

Dzīvnieku aizsardzības biedrībā Nika Skrundas pagastā pašlaik uzturas 20 kaķu un 11 suņu, kas pamesti vai no īpašniekiem piedzīvojuši cietsirdīgu, vardarbīgu attieksmi.

PAKAĻ TŪLĪT NEBRAUC

Šogad pieņemts ļoti maz dzīvnieku, un nākamie reidi kādās vietās pilsētās un pagastos varētu notikt rudenī. Stāsta biedrības vadītāja Inese Laukšteine: „Norunājam vietu, kur tiekamies ar Pārtikas un veterināro dienestu, un neitrāli sākam pārbaudi.” Vai pārbaudēs cilvēki neuzvedas agresīvi? „Nē, agresīvi viņi ir tad, ja no kaimiņiem saņemts ziņojums par pārkāpumiem. Mani pat ir mēģinājuši nogrūst pa trepēm. Kuldīgā ķerot kaķus, lai sterilizētu, man ar spainīšiem, lāpstām un citiem priekšmetiem ir uzbrukuši vecāki cilvēki, kas tos barojuši.

Liela daļa pie mums nonākušo ir klaiņojošie. Vienu laiku bija seši suņi, bet visi izrādījās saimnieksuņi, kurus atdevām sačipētus. Pēc cik ilga laika īpašnieks savu suni paņem, tas atkarīgs no viņa paša. Ir gadījumi, kad cilvēks zina – suns ir pie mums patversmē, bet atsaucas tikai pēc kādas nedēļas vai pat vēlāk. Citreiz saimnieks noskaidrots, bet dzīvniekam pakaļ vienkārši nebrauc. To tā neatstājam – tiek ierosināta administratīvā lieta, jo informāciju nosūtām policijai, kas to risina tālāk. Citi savu dzīvnieku izņem un ļaunprātīgi aizved uz mežu. Bieži vien atsaucas kaimiņi un paziņas, kuri zina, kam dzīvnieks pieder,” stāsta I.Laukšteine.

13 GADUS NEZINA, KA JĀČIPĒ, UN TUR PIE ĶĒDES

Daudzi, kuri novērojuši, ka īpašnieks pret dzīvnieku izturas cietsirdīgi, zvana biedrībai: „Atkarībā no situācijas zvanus novirzām Pārtikas un veterinārajam dienestam vai policijai. Bet reidos sētās atklājam daudzus nečipētus dzīvniekus. Daudzi joprojām nezina, ka dzīvnieks jāčipē, lai gan likums ir spēkā jau 13 gadus. Cits atbrauc pakaļ, bet uzskata, ka suns nav jāčipē: jautā, ar kādām tiesībām tas izdarīts, kāpēc esam dzīvnieku paņēmuši, ja redzam, ka pie kakla ir ķēdes gabals. Citi arī nav vakcinēti pret trakumsērgu. Daļa cilvēku izliekas, ka likumi uz viņiem neattiecas.

Tagad visbiežākie izsaukumi ir par suņa turēšanu pie ķēdes vai tāpēc, ka suns piesiets tādā vietā, kur nav būdas, dzeramā ūdens. Citreiz tiek turēts voljērā, bet tas nav tīrīts, tur nav labi dzīves apstākļi. Arī policisti to vērtē. Ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka dzīvnieks ir priekšmets, un tas ir cietsirdīgas attieksmes iemesls.” Visbiežāk tas novērots pilsētās – Kuldīgā un Saldū, kur biedrība darbojas. Drīz tā sāks darbu arī Liepājā.

„Pagājušogad Kuldīgas novadā mums bija izmēģinājuma reids. Paņēmām pagastā konkrētu vietu, un cilvēki nāca skatīties, kāpēc pārbaudām kaimiņu suni. Tad apstādinām arī viņus pašus un prasām, vai suns ir čipēts, – izrādās, ka nav. No 48 suņiem, ko mēnesī pārbaudījām, tikai 12 bija čipēti. Policija izteica brīdinājumu.”

PĀRMĒRĪGA MĪLESTĪBA UN PILNĪGA VIENALDZĪBA

Citreiz par iemeslu labturības pārkāpumiem kļuvusi šķietama labestība: „Pirms gada no vienistabas dzīvokļa nācās izņemt 21 kaķi. Viens mums vēl palicis. Sieviete ar tiem dzīvoja kopā, pati gulēja uz grīdas. Visu, visu, pat mēbeles atdeva kaķiem. Šie cilvēki nav slikti, jo viņi grib tikai labu, taču tāda mīlestība neapzināti pāraug par cietsirdīgu izturēšanos. Ļoti daudzās vietās cilvēki dzīvo pašiem bīstamos apstākļos, jo no izkārnījumiem elpo dzīvnieku toksīnus.”

Smagāki pārkāpumi ar cietsirdīgu attieksmi esot laukos: „Kuldīgas novadā sieviete zvanīja, ka kaimiņienes suns ir ļoti sliktā stāvoklī. Konstatējām, ka sunim ir gangrēna – kāja nopuvusi, palicis tikai kauls un melna āda. Saimnieks katru dienu iet barot, bet atrunājas, ka nav pamanījis. Kāda kuldīdzniece suni atdevusi mātei Ventspils novadā, un sunim bija kašķis. Tas netika ārstēts, un dzīvnieks sev izplēsis pat sešus centimetrus dziļas brūces. Suns bija kā dzīvs puveklis. Uz jautājumu, kāpēc netika sniegta palīdzība, atbilde bija tāda: gaidījusi, ka Dieviņš parūpēsies…”

PAR KAĶU STERILIZĀCIJU, PRET CILVĒKU AGRESIJU

Arī izturēšanās pret kaķiem ir cietsirdīga: „Bieži mums Valsts policija tos atved uzglabāšanai, kamēr notiek ekspertīze. Decembrī tika atvests nosists kaķis, un tur vēl ir krimināllieta. Saldus novadā bija lieta par indētu kaķi. To ievēroja apkārtējie, jo kaķis ņaudēja, uzvedās ļoti dīvaini. Domāja, ka tā ir mašīnas trauma, bet atklājās, ka indēšana. Visi iekšējie orgāni kaķim asiņoja, un to vairs nevarēja glābt. Ar ko indēts, nezinu, jo pārbaudes netaisījām. Nezinājām arī to, kam dzīvnieks pieder, un tas bija nesterilizēts. Pieļaujam, ka indēts tāpēc, ka iezīmējis vietas, – tas parasti ir agresijas iemesls. Kādiem savukārt riebjas, ka citi svešus kaķus baro pie mājām, taisa tur bardaku – par to bieži sūdzas daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji. Koloniju kaķi guļ uz automašīnām un tās saskrāpē. Ja mašīnas īpašnieks nav dzīvnieku mīļotājs, tad var reaģēt agresīvi. Saldū vīrietis mums regulāri sūdzējās, ka kaķu dēļ auto jāved pārkrāsot katru mēnesi.

Arī Kuldīgā tā gadās daudzdzīvokļu ēkās, privātmājās, dārziņos. Kaimiņš kaķi nesterilizē, un tas nočurā visus stūrus. Mums un pašvaldības policijai zvana cilvēki, kuri brīvdienās aiziet uz dārziņu un secina: viss smird, viss izdemolēts, un no dārza, kur sieviete kaķus baro, vēl nāk atkritumu smaka. Tā bija Ābeļciemā. Ļoti grūti to novērst, ja cilvēks ir pret sterilizāciju un nesaprot, kāpēc tā vajadzīga. Tāpēc brīžiem sarunas beidzas ar kašķi. Taču, ja neko nedarīsim, kāds var sākt indēt. Pilsētās pietiek ar to, ka viena ārā izlaista nesterila kaķene dzemdē kaķēnus un cilvēks beigās tos izmet laukā. Arī tā ir cietsirdīga izturēšanās, bet tā diemžēl notiek. Vēl cilvēki pārvācas citur un dzīvniekus atstāj.”

VĒRTĪBA ZŪD NELEGĀLO PAVAIROTĀJU DĒĻ

Atsaucība pret pamestajiem kaķiem ir daudz mazāka nekā pret suņiem: „Cilvēki domā: „Kāpēc braukt pakaļ un maksāt sodu? Labāk paņemt nākamo.” Jo kaķi ir brīvāk pieejami nekā suņi. Pats trakākais: patversmē nonāk arī šķirnes kaķi un suņi. Pat tādi, kas maksā tūkstošus un ir ar visiem ciltsrakstiem. Kādreiz likās, ka šķirnes dzīvnieks ir kas īpašs, bet mūsdienās tā vairs nedomā. Tāpēc, ka ļoti daudzi pavairotāji to dara bez licences un pārdod ar atlaidi. Šķirnes dzīvnieki kļūst tādi paši kā bezšķirnes. Bieži noķeram suņus, un, uzmetot skatienu, var pateikt: šķirnes suns. Bet dokumentu saimniekam nav. Nopircis par pāris simtiem.”

Nereti suns tiek pamests pēc tam, kad saimnieku tas sakodis: „Iemesli, kāpēc agresivitāte rodas, ir vairāki. Viens ir baiļu dēļ, otrs – dzīvnieks no šī cilvēka ir cietis, citi suņi uzbrūk tāpēc, ka nav pieradināti, socializēti. Tad cilvēki vēršas policijā. Bieži tiek sakosti tie, kuri savu suni aizstāv no sveša.”

Bezmāju kaķiem palīgu netrūkst

Kuldīgā pašvaldība bezmāju kaķiem ierīkojusi mājiņu Smilšu, Gaismas, Skrundas, Piltenes ielā un Mežvaldē. Ar dzīvnieku aizsardzības biedrības Nika un pašvaldības palīdzību visi sterilizēti. Kāda ir tuvumā dzīvojošo cilvēku attieksme, stāsta labdarības akcijas organizatore Vineta Blāķe, kas par savu darbību stāsta feisbuka lapā Pūks&Leo Leopolds.

IR ASTOŅAS MĀJIŅAS

„Smilšu ielā mājiņu ir visvairāk – veselas četras. Tagad uzturas 12 kaķi, vienu brīdi bijuši pat 19. Klaiņojošos pieradināt ļoti grūti. Barību sagādā atbalstītāji, kaķu mīļotāji: gan privātpersonas, gan izglītības iestādes. Daži redz, ka šeit kaķiem klājas labi, un kāds izdomā atvest un atstāt arī savējo. Smilšu ielā tādi bijuši divi.” Gaismas ielā vienā mājiņā dzīvo pieci kaķi. Divi nezināmu iemeslu dēļ nesen devušies aizsaulē. Skrundas ielas mājiņā mīt četri kaķi, Piltenes ielā tagad tikai viens, bet bijuši septiņi – seši pieradināti, un kāda kuldīdzniece tos paņēmusi uz mājām. Mežvaldē dzīvo septiņi: „Viens ruds runcītis pienācis nesen. Staigā uz trim kājiņām, bet ir ļoti enerģisks.” Septiņiem kaķiem barība tiek vesta uz dārziņiem Veckuldīgas virzienā, kur par tiem rūpējas divas pensionāres.

GAN LABSIRDĪGI, GAN CIETSIRDĪGI

V.Blāķe priecājas, ka Kuldīgā daudz cilvēku vēlas bezmāju kaķiem palīdzēt, ja ne tos paņemot, tad barojot un pieskatot: „Mani atbalsta pašvaldība, biedrības Dzīvnieku SOS un arī Nika, kam varu zvanīt jebkurā diennakts laikā. Barību pērku veikalos Animu, Zoocentrs, degvielas stacijā JK un Lopbarības sētā, kur mani atbalsta ar atlaidi. Ziedojumu namiņi ir veikalos Elvi un Mego. Vienu mājiņu Smilšu ielā uzdāvināja apdrošināšanas sabiedrības BTA kolektīvs Kuldīgā. Kaķi tiek baroti katru dienu, lielākoties ar sauso barību. Retāk, uz svētkiem, tiek nopirkta slapjā.”

Gadoties arī tādi, kuri nav mierā, ka kaķi uzturas blakus, un dzirdēti negatīvi komentāri: visus te vajadzētu noindēt, maisās pa kājām… No Smilšu ielas mājiņām ir zagtas kaķu bļodiņas. Arī cietsirdīgi gadījumi bijuši, taču par tiem cilvēki ziņo reti, tāpēc policija par daudziem nezina: „Domāju, ka ziņot ir bail, daudzi ir arī vienaldzīgi. Ja tas ir nevis viņu kaķis vai suns, bet klaiņojošs, labāk pievērt acis.”

Smilšu ielas iedzīvotāja Aina Gregore ar barību palīdz bieži, pieskata, vai ir ūdens: „Te dzīvojam divas ģimenes, un, kas mums ir, to dodam. Citreiz nolieku desas gabaliņu. Speciāli neko nepērku, jo esmu pensionāre un tik daudz naudiņas man nav. Man un citiem iebildumu nav, bet kādas šmuces jau kaķi uztaisa, piemēram, iet pakakāt šķūnītī.”

NOINDĒTI VESELI TRĪS

Gaismas ielas iedzīvotāja Zita nesen Kuldīgā piedzīvojusi sāpīgu gadījumu – viens viņas kaķis bez traumām atrasts miris: „Man bija trīs, visi kastrēti un sterilizēti. Divi dzīvo dzīvoklī, bet viens runcis mājsēdes laikā pierada iet laukā un nākt, kad pats vēlējās. Tam bija pieci gadi. Bet vienā rītā man paziņoja, ka zālē pie mājas guļ miris kaķis. Tas bija mans Princis. Likās dīvaini, ka bez jebkādām traumām. Vēlāk noskaidrojās, ka ir noindēts. Tajā pašā laikā nogalināti vēl divi kaķi – ķermenī viss no iekšpuses bija saēsts. Kaķīši no sāpēm ļoti mocījās, un nekādi nevarēja tos glābt. Kāds iedevis saindētu barību. Apkārtnē runā, ka kādam mūsu rajonā esot alerģija pret kaķu spalvu. Bet vai tāpēc tie jānogalina? Cilvēku cietsirdībai nav robežu.”

______________________________

VIEDOKĻI

Kādi Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) ir biežākie izsaukumu iemesli? Kādi ir cēloņi cilvēka agresivitātei pret dzīvniekiem?

Dzīvnieks cieš no cilvēka dusmām pret cilvēku

Dace Giela, psiholoģe Kuldīgā:

– Visbiežāk cilvēki ir nevērīgi vai agresīvi tāpēc, ka uzskata: tas ir tikai dzīvnieks, tikai suns vai kaķis. Taču, ja tiem ieskatās acīs, var redzēt, ka arī dzīvnieki jūt, un var saprast, ko tie saka. Vismaz es no skatiena varu saprast, ko man saka mans sunītis. Mēs pret to izturamies kā pret ģimenes locekli. Dzīvniekam gan fiziski, gan emocionāli sāp tikpat ļoti kā cilvēkam. Arī tam ir pārdzīvojumi. Un, manuprāt, tādiem cilvēkiem, kas dzīvnieku uzskata tikai par spēļmantiņu, nevajag to ņemt. Un noteikti nekad nevienam nevajag dzīvnieku dāvināt.

Agresivitātes iemesls var būt dusmas uz kādu citu. Esmu praksē dzirdējusi, ka bērns saka: „Man bija tādas dusmas uz tēti, ka iespēru sunim!” Tētim viņš nevarēja atļauties tā izdarīt, tāpēc dusmas pārnesa uz dzīvnieku, domājot, ka tam tā var darīt. Ir arī tādi cilvēki, kuriem dzīvnieki nepatīk vispār. Ir gadījies dzirdēt komentāru, ejot pa ielu: „Nākamreiz, ja ieraudzīšu, aizsperšu projām kā bullis!”

Ir arī starpība starp vienkāršu patiku pret dzīvniekiem un rūpēšanos par to. Ja kāds uzskata, ka ir normāli dzīvnieku vienu uz visu dienu ieslēgt dzīvoklī, tas nenozīmē, ka viņš dzīvniekus nemīl. Ir arī tādi, kam patīk darīt pāri vājākajam, un tur iemesli var būt ļoti dažādi.

Ar pāridarījumu izrāda varu

Anita Kalniņa, Kuldīgas klīnikas WellVet veterinārārste:

– Manā praksē Kuldīgā ir bijuši gadījumi, kad cilvēki no malas redz: kāds uz ielas dzīvniekam sit vai sper. Esam redzējuši, ka biežāk kaķi mūspusē sašauti ar gaiseni, jo dzīvniekos atrodam skrotis. Skaidrs, ka tā ir vardarbība, mērķtiecīga rīcība. To gan grūti pierādīt, jo šiem ieročiem atļauja nav vajadzīga. Ir bijuši gadījumi ar smagām vardarbības izpausmēm, ko pārņem policija.

Vienmēr saku, ka vardarbība pret dzīvnieku ir arī palīdzības nesniegšana vajadzīgajā laikā. Diemžēl šādi gadījumi ir, bet, paldies Dievam, tos redzu maz. Domāju, ka cilvēkam tas saistīts ar kādām psiholoģiskām traumām. Ar šādu attieksmi viņš parāda savu varu, jo dzīvnieks nespēj aizstāvēties un atbildēt. Otrs iemesls noteikti ir apreibinošas vielas, alkohols. Psiholoģiski sakārtots cilvēks, kurš saprot ētikas normas, nekad apzināti nedarītu pāri ne dzīvniekam, ne cilvēkam.

Pārbauda pēc sūdzībām

Aivita Vītoliņa, PVD Dienvidkurzemes pārvaldes vadītājas vietniece:

– Naudas sodu par dzīvnieka nereģistrēšanu tūlīt neuzliekam. Vispirms izsakām brīdinājumu un, ja noteiktā laikā to neizdara, piespriežam piespiedu naudu. Pārbaudēs ejam uz sūdzību pamata. Nav tā, ka mēs kādu dzīvojamo zonu pārbaudītu regulāri. Tā arī nedrīkstam darīt. Sūdzības bijušas par dzīvnieku turēšanu: būda par mazu, ķēde par īsu, ir aizdomas, ka dzīvnieks var būt pabarots nepietiekami, izskatās neveselīgi. Citreiz suns piesiets piegružotā vietā, atkritumos, dzīvo antisanitāros apstākļos, fekālijas netiek savāktas.

Liela sūdzību grupa ir par kaitējumu citam dzīvniekam, kad viens suns sakodis citu. Šogad Kuldīgā esam izskatījuši pāris tādas situācijas, taču sods nav pieņemts. Visbiežāk ziņo par gadījumiem Kuldīgā, nevis laukos. Atsevišķas reizes pērn esam devušies pārbaudē uz Gudenieku, Rumbas un Kabiles pagastu. Par labturības neievērošanu soda diapazons ir ļoti liels. Katru lietu skatāmies pēc nodarījuma smaguma.

________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai esat redzējuši klaiņojošus kaķus, suņus vai novērojuši cietsirdīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem?

Ieva no Ogres:

– Dzīvoju privātmāju rajonā, un tur pamesti mājdzīvnieki nestaigā. Ir kaķi, kas dodas savās gaitās, bet zinu, no kurām mājām tie nāk. Protams, Latvijā par to esmu dzirdējusi dikti daudz.

Aivars no Kuldīgas:

– Pie mūsu mājām Virkas rajonā nav. Bija kādi kaķi diezgan sen, bet, tā kā mūspusē staigāja lapsas, tad arī tie pazuda. Par cietsirdību ir dzirdēts televīzijā, radio. Mums agrāk bijusi jūrascūciņa un šinšilla, bet ar tiem grūti – visas šķirbas jātaisa ciet, ļoti jāuzmana, lai ko nesagrauž. Vienu reizi šinšilla ielēca ķīseļa grāpī, un pēc tam bija jāmazgā. Mūsu mājā vienam otram ir gan suņi, gan kaķi, bet visi par saviem mīluļiem rūpējas, cits pat katru pusdienlaiku no darba nāk mājās, lai varētu sunīti izstaidzināt. Tagad pat ar kaķi iet pavadā – tādus gadījumus pats esmu redzējis. Es teiktu, ka tās rūpes ir pat par daudz.

Vikija Karpa, kuldīdzniece:

– Mums tepat Smilšu ielā, pagalmā pie mūzikas skolas, kaķu ir diezgan daudz. Viena tante tur baro, pieskata, bet kaķi dzīvo savā vaļā. Man to ir žēl, bet, protams, zināms apgrūtinājums tas ir, ka tie tur tā dzīvojas. Nežēlīgu attieksmi no kaimiņiem neesmu redzējusi. Man pašai ir kaķītis, kas dzīvojas pa māju, jo draudzēties ar klaiņojošiem kaķiem laukā nelaižam.

Artis Rudoks, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēknis:

– Jā, esmu redzējis daudz kaķu Liepājas ielā veikala pie Saldo. Grūti teikt, vai tie ir klaiņojoši, iespējams, pieder cilvēkiem, kas pie šī veikala dzīvo. Divi trīs ir katru rītu, cilvēki baro, arī mēs esam pabarojuši garāmejot. Vienu reizi speciāli nopirkām slapjo barību. Pie kafejnīcas Marmelāde visu laiku staigājas oranžs kaķis. Nežēlīgu attieksmi gan nekad neesmu redzējis.

Žanete Škapare, kuldīdzniece:

– Mums pie mājas Gaismas ielā 2 pamestos kaķus baro. Daudz tur nav – bija trīs, tagad redzu divus. Uzskatu, ka labāk, lai tur ir kaķu mājiņas un dzīvnieki tiek baroti ar atbilstošu barību, nevis cilvēki tur tiem izgāž kādas vecās zupas. Kāds citreiz papurkšķ, bet uz mani tas neattiecas – neklausos.

Aija Veckunga no Kuldīgas:

– Dzīvoju pie Pilsētas dārza, un man ir kaķenīte, kas pati staigā pa visām malām, bet tā neklaiņo – tā ir manējā. Pie cilvēkiem ir pieradusi, mājās atnāk paēst. Vienu reizi pie vecā ķieģeļu tilta redzēju, kā vīrietis sita savu sunīti. Es tūlīt iejaucos – teicu, ka tūlīt iesitīšu pašam. Dzīvniekus aizstāvēšu vienmēr! Arī man ir sunītis, pieklīda pirms diviem gadiem.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks