Otrdiena, 3. decembris
Vārda dienas: Evija,  Raita,  Jogita,  Ako

„Kamēr katrs redzēs tikai sevi, būs problēmas”

Raksta autors: Inta Jansone, Daiga Bitiniece, Amanda Gustovska, Jēkaba Aleksandra Krūmiņa foto

15:05 - 13.09.2023

Whatsapp Attēls 2023 09 07 Plkst. 16.32.5999

Par satiksmes drošību Kurzemnieka redakcijā sarunājamies ar savas jomas ekspertiem: Kuldīgas slimnīcas galveno ārstu, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstu EDGARU SILIŅU (E.S.), Kuldīgas novada sporta skolas direktoru un riteņbraukšanas treneri AGRI KIMBORU (A.K.), Modra autoskolas īpašnieku, teorijas pasniedzēju un braukšanas instruktoru MODRI VITI (M.V.) un Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa 7. reaģēšanas grupas galveno inspektori GITU SOLDATENOKU (G.S.).

________________________________

Šoreiz tēmā Cilvēks un drošība – par satiksmes drošību no dažādu dalībnieku redzespunkta: gan autovadītāju, gan riteņbraucēju, gan gājēju. Kāda ir mūsu pašu uzvedība satiksmē, kādi aspekti vēl ietekmē drošību?

________________________________

Kā Kuldīgā jūtaties kā gājējs, riteņbraucējs vai autovadītājs? Kuras pilsētā ir bīstamākās vietas?

M.V.: – Pārsvarā braucu ar mašīnu, pabraucu arī ar motorolleru. Visur var rasties dažādas situācijas: kāds neapstājas pie zīmes Dodiet ceļu! vai Stop! vai arī ierauga motorolleru, nodomā – tas jau nepaspēs – un izgriež priekšā. Pašiem jābūt uzmanīgiem. Nevajadzētu uzvesties pārgalvīgi. To arī autoskolā mācām: lai gan tev ir priekšroka, nevajag rīkoties uzreiz.

E.S.: – Pie Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas ir guļošais policists, tur jābrauc ar 30 kilometriem stundā, bet 1. septembrī viens golfiņš līdz guļošajam policistam aizripināja ar kādiem 60 kilometriem stundā, tikai tad bremzēja. Otra vieta ir pie bijušās pamatskolas, kur ir aplis un zīme Stop. Griežot iekšā, cilvēki regulāri neievēro trajektoriju un pretimbraucošajam nogriež ceļu. Bet labi, ka Liepājas iela ir nodalīta gājējiem.

A.K.: – Braucu gan ar riteni, gan auto, eju kājām. Gājējam problēmas neredzu un esmu patīkami pārsteigts, jo šoferi ir laipni. Bet uz pārejas nekad virsū nekāpju, pirms neredzu, ka mašīna sāk bremzēt. To stāstu bērniem, ka labāk ir pārliecināties. Bieži bīstamība rodas tad, kad bērni un arī pieaugušie ar skrejriteni vai velosipēdu brauc pāri pārejai, ātrumu nesamazinot, jo šoferim tas var būt negaidīti. Viena bīstama vieta ir Leona Paegles iela: uz stūra uzbūvēta māja, un pārredzēt ļoti grūti. No abām pusēm nepārtraukti brauc auto pa galveno ielu. Vieta pie veikala Saulīte ir grūti izbraucama – jāuzmanās.

G.S.: – Gājējs vienmēr paskatīsies, kur viņam iešana ir izdevīgāka un drošāka. Ārpus centra varētu būt vairāk apgaismojuma, un viens no bīstamākajiem posmiem ir ceļš uz Mežvaldi. Tur iet daudzi, ar riteņiem brauc arī bērni, bet ietves nav. Taču pluss tāds, ka riteņbraucēji ievēro to, kur ir veloceliņi, un brauc pa tiem.

Agresīvie braucēji pilskalnā iebraukuši dziļas risas, un vakaros var labi dzirdēt, kā tur gonko. Gājējiem tā ir bīstama vieta. Pilsētā bīstams ir Vakara un Dzintaru ielas krustojums: mašīnas tur stāv rindā abās pusēs, un, kad jānogriežas pa kreisi, ir neomulīgi. Vērā jāņem arī gadalaiks – lielākoties izceļas agresīvie braucēji, kas ziemā krustojumus noslidina.

Kādi faktori ietekmē satiksmes dalībnieku rīcību? Kuri ir lielākie noteikumu pārkāpēji?

G.S.: – Pati svarīgākā ir cilvēku attieksme pret drošību un pārkāpumiem. Dažus neizmācīs ne likums, ne sodi. Domāšanu drīzāk varētu mainīt slikta pieredze. Svarīga arī infrastruktūra un ielu kvalitāte. Mēs ar savu pilsētu varam lepoties, jo ielas ir diezgan sakārtotas. Nozīme ir arī transporta līdzekļa tehniskajam stāvoklim.

Lielākie pārkāpēji ir autobraucēji, jo tie neievēro ātruma ierobežojumu. Ātruma pārsniedzēju pirmais iemesls ir es kavēju vai man jāsteidzas. Pie mums atšķirībā no lielām pilsētām nav sastrēgumu, satiksme nav intensīva.

A.K.: – Laikam riteņbraucēji. Ar riteni ir viegli izdarīt dažādus manevrus un, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, mesties pāri ielai, tāpēc autovadītājiem dažreiz rodas nepatīkamas situācijas. Daudzi ir stresaini – šausmīgi uzvelkas, ja kāds pa priekšu brauc lēni. Bet steidzoties tās piecas sekundes neko nemainīs.

M.V.: – Reizēm gājēji uz mums dusmīgi, ka apstājamies un palaižam viņus pāri pārejai. Man pat vienreiz ieteica izlasīt satiksmes noteikumus. Atbildēju: ja līdzi būtu mācību grāmata, tad uzdāvinātu. Es dzīvoju Pārventā. Vecais tilts tūrisma sezonā ir cilvēku pilns, un tad vēl kāds cenšas ar riteni izlauzties cauri pa ietvi, jo pa bruģi grūti braukt. Tur notiek grūstīšanās, cilvēki lec uz brauktuves mašīnām priekšā. Uz tilta tiešām visiem jābūt ļoti uzmanīgiem.

E.S.: – Ja atskaitām alkoholu, tad iemesls ir cilvēku neuzmanība. Braucot ar auto, uzmanību novērš ieskatīšanās telefonā, lai gan ir ieslēgts brīvroku režīms. Tas pats ar riteņbraucējiem un gājējiem – par maz koncentrējamies. Pretimbraucošās mašīnās bieži var redzēt, ka vadītājs spaida telefonu, pat īsti neskatoties, kur brauc.

G.S.: – Kad brauc policijas auto, redzam, ka telefoni tiek mesti nost. Kad no darba mājās braucu ar privāto auto, tad neviens telefonu vairs neslēpj. Ir vatsapa grupa, kurā tiek informēts, ka policija ir ielās. Arī mēs tajā iekļūstam, bet mūs met ārā. Savu rīcību, attieksmi rādām bērniem – ko labu viņi iemācīsies?

M.V.: – Man automašīnā ir brīvroku režīms, jo zvana daudzi. Taču tas novērš uzmanību. Pašam ir gadījies: braucot pa Rīgu, kāds piezvana, un, kamēr runāju brīvroku režīmā, esmu pārbraucis pie sarkanās gaismas. Bet velosipēdisti un gājēji īsti nepārzina satiksmes noteikumus par gājēju pārejām: cilvēki nepaskatās uz vienu un otru pusi un dodas pāri. Arī šoferi reizēm uzvedas agresīvi. Cilvēkiem jāmaina domāšana, bet tas nenotiks uzreiz – tam vajadzīgi gadi.

E.S.: – Cilvēkiem attieksme pret drošību ir visai vienaldzīga. Pie bērnudārza esmu novērojis, ka vecāki bērnus mašīnā sēdina priekšā nepiesprādzējot. Daudzi nesaprot, kāpēc bērnam aizmugurē vajadzīgs paliktnītis. Atbilde vienkārša: lai nenožņaugtos. Mums josta iznāk pāri plecam, bet bērnam – pāri kaklam. Nav jābūt avārijai – pietiek strauji nobremzēt, lai notiktu nelaime. Dara arī tā, ka drošības jostu tikai pārliek pāri, tā teikt, policijas dēļ. Iegurnis nav nofiksēts, un, kad ir avārija, cilvēks slīd uz priekšu, reizēm no auto tiek izmests. Dara arī tā: lai josta nespiestu, atstāj to vaļīgāku. Bet, kad notiek frontālā sadursme, tad vēderu sabeigt ir krietni vieglāk.

A.K.: – Tomēr jostu likšana sabiedrībā aizgājusi tīri labi.

M.V.: – Ar jostām vairāk grēko tie, kuri sēž aizmugurē.

E.S.: – Jaunākos auto ir iestrādāts: ja neesi piesprādzējies, tas pīkst. Un tas ir kaitinošs, bet labs atgādinājums.

Kādas ir raksturīgākās traumas?

E.S.: – Lauztas rokas, ir galvas traumas. Cik trauma sarežģīta, tas atkarīgs no tā, ar kādu ātrumu braukts. Ar elektroskuteriem gūto traumu Kuldīgā ir maz. Gaiļezerā ir daudz vairāk, un parasti tie ir rīti un vakari, kad cilvēki ar traumām tiek piegādāti masveidā. Vairāk ir galvas sasitumu, jo ķiveres netiek liktas. Lielās, smagās traumas uz Kuldīgas slimnīcu nevajadzētu vest, jo pēc hospitalizācijas plāna mums tās nav paredzētas. Tādus cietušos ved uz lieliem centriem. Pie mums nogādā vieglāk cietušos, piemēram, ja ir lauzta roka, kāja vai ir galvas sasitums.

Vai izmantojam atstarojošos elementus? Vai pieaugušiem riteņbraucējiem būtu jāliek ķivere?

G.S.: – Pilsētā varbūt nevajag. Braucot ārpusē un garākos ceļa posmos, kur ātrums lielāks, tā būtu jāliek.

M.V.: – Velotūristi, kuri brauc pa šosejām, to izmanto. Pieaugušajam pilsētā jāļauj izvēlēties pašam. No otras puses – tas būtu labs piemērs bērniem, jo viņiem līdz 12 gadiem ķivere jāliek.

A.K.: – Ar atstarotājiem cilvēki grēko. Pats arī esmu starp viņiem, bet tumsā pa ceļmalām nestaigāju. Ritenim var pielikt lampiņas, kas ir spilgtas un mirgo. Tās nav dārgas un viegli var uzlikt – iesaku visiem. Arī pašam pie riteņa tās ir. Ķiveres uzspiest nevajadzētu. Un kā izkontrolēt? Vai būs sodu sistēma? Kur dabūt ķiveri lielās pilsētās, kur darbojas riteņu noma? Neviens jau to līdzi nenēsā.

M.V.: – Lielāka problēma ir ar tiem, kuri brauc ar elektroskuteriem. Lielāks ātrums, brauc pa diviem, pat trijiem, vecāki ved bērnus – tas nav normāli.

A.K.: – Man divi radinieki ar tiem cieta: viens pamodās slimnīcā, jo bija iebraucis elektrības skapī, otrs laternas stabā guva traumu Nu abi skuteri pārdoti. Tie ir jaudīgi, un ātrums ir viltīgs – šķiet, ka vari kontrolēt, bet pietiek trāpīt pa mazāko bedrīti, un ir kritiens.

E.S.: – Braucot ar riteni, es ķiveri labprāt neliktu, bet man ir divi bērni un jārāda priekšzīme. Bērniem atstarotāji ir gan pie apģērba, gan somas.

Ik pa laikam notiek informatīvas kampaņas. Vai rezultāti ir?

G.S.: – Domāju, ka kampaņas rezultātus dod. Cilvēki tiek informēti par pārbaudēm – tas nav nekas slepens. Bet tie, kuri brauc dzērumā, to turpina. Var likt sodu, ņemt nost auto – nav apziņas, ka tā braukt nedrīkst. Vairāk izceļas vīrieši – viņi pret ģimeni ir bezatbildīgi. Bieži no sievām saņemam pārmetumus, ka policija ir slikta, jo atņēmusi auto. Bet likumi jāievēro. Līdzatbildīgi ir visi, kuri redz, ka kāds dzer, un braukt atļauj. Cilvēki par dzērājšoferiem mums arī ziņo.

M.V.: – Lietuvā attaisīta pudele rokās nedrīkst būt arī blakussēdētājam.

A.K.: – Dzērājšoferis ir potenciāls slepkava – var notriekt gājējus, riteņbraucējus, un viņam jāsaņem sods.

Kādi ir secinājumi, ierosinājumi?

M.V.: – Skolās pamatīgāk jāmāca satiksmes noteikumi. Pirms pandēmijas Kuldīgas Centra vidusskolā es un kolēģis mācījām tiem, kuri var kārtot velosipēdista tiesības. Tās bija divas dienas, bet vajadzētu vairāk.

E.S.: – Plānojot ielas, būtu jāņem vērā visas trīs grupas: autovadītāji, riteņbraucēji, gājēji. Pilsēta nav domāta tikai braucējiem. Nīderlandē ielas tiek projektētas ar dažādiem šķēršļiem, lai braucēji būtu spiesti samazināt ātrumu un nevarētu ar 70 kilometriem stundā braukt cauri visai pilsētai. Velosipēdistiem jābūt veloceliņiem. Jādomā arī par gājējiem.

A.K.: – Kuldīgā, atjaunojot ielas, tas daļēji ņemts vērā. Latvijai vēl tāls ceļš līdz Eiropas līmenim, kur veloceliņu tīkls ir plašs un tas transporta plūsmu atvieglo. Vajadzētu būt lielākai policistu uzraudzībai. Runā, ka arī pašvaldības policija varēs iesaistīties. Vecākiem jārāda piemērs bērniem. Tā sabiedrība kopā varētu augt.

G.S.: – Jā, viss sākas ģimenē. Agrāk nebija obligāti jāpiesprādzējas, un neviens neko neaizrādīja. Laiki mainās. Saviem bērniem mācu, ka jāpiesprādzējas, citādi auto no vietas ārā nekust. Policija nevar izaudzināt pieaugušos – jāsaprot pašiem. Varam kontrolēt, sodīt. Kuldīgā ir divas reaģēšanas grupas – 7. un 8., un mums palīdzēt brauc kolēģi no Talsiem un Ventspils. Jaunajiem braucējiem Latvijā nav nekādas kontroles. Daži pie stūres ir pārgalvīgi, bet pieredzes vēl nav. Anglijā jaunais autovadītājs kādu laiku braukā ar tā saukto melno kasti. Būtu vajadzīgas arī drošas braukšanas skolas. Tāda ir tikai Rīgā.

________________________________

PIEREDZE

Uztrauc riskantā apdzīšana

● Viesturs Lukševics, riteņbraukšanas treneris:

– Ir gadījies dažādi gan tad, kad pats biju sportists, gan tagad. Satiksmē esmu treniņā ar jaunatni. Audzēkņiem braucu līdzi ar tehnisko auto, kuram ir oranžā bākuguns, jo visiem vēl nav pieredzes – daži braukt tikai sākuši. Tā uz ceļa mūs vairāk respektē un nav riskantās apdzīšanas. Ikdienas ritms ir ļoti ātrs, visiem kaut kur jāsteidzas, un daudzi uz ceļa izrāda neapmierinātību. Mēs braucam lēni – ar 30 kilometriem stundā. Pārsteidz attieksme: ir tādi šoferi, kuri gatavi 10–15 sekunžu dēļ riskēt ar savu un citu cilvēku dzīvību. Citi pat stājas malā un sāk mums skaidrot satiksmes noteikumus. Bet pie gājēju pārejām cilvēki bieži nepārliecinās par drošību – metas ielai pāri. Neaizdomājas, ka automašīna nevar apstāties sekundes laikā. Tad strauja bremzēšana var izraisīt avāriju ar aizmugurē braucošo. Pilsētas centrā ir ierobežojums – 30 kilometru stundā, bet vakaros labi var dzirdēt, ka kāds grib parādīt, cik jaudīgs viņam auto. Kuldīgā bīstamākā vieta ir gājēju pāreja pie veikala Maxima. Tur bijuši vairāki negadījumi. Bīstama ir arī pāreja pie vecā universālveikala un Centra vidusskolas. Manuprāt, cilvēkiem pēc 70 gadiem būtu jāiziet papildu komisija, lai pārbaudītu reakcijas ātrumu. Var gadīties, ka bērns skrien pāri ceļam, bet onkulītis vairs nesabremzēs. Kamēr katrs redzēs tikai sevi, būs problēmas. Jāmācās būt pazemīgākiem un vienam pret otru lojālākiem.

Visi nedrīkst būt lielā čupā

● Jānis Valdmanis, bijušais sportists:

– 2000. gadā, kad kā sportists braucu Itālijā, treniņā smagā automašīna dzina garām, mani aizķēra un parāva apakšā, un es guvu smagu kājas traumu. Toreiz braucu komandā, un treneris līdzi nebraukāja, jo katrs trenējās pēc savas programmas. Toreiz bijām divatā. Šis nelaimes gadījums profesionālajai karjerai pielika punktu. Trīs četrus mēnešus nodzīvoju pa slimnīcām un rehabilitācijas centriem. Līgums ar komandu bija noslēgts uz gadu, bet sportists, kurš vēl dakterējas, nākamajai sezonai nebija interesants.

Arī šodien nevar uz ceļa justies droši ne Itālijā, ne Latvijā. Cits stāsts ir par Nīderlandi un Beļģiju, kur veloceliņi ir ļoti attīstīti. Tur riteņbraucējs nemaz nevar atrasties uz koplietošanas ceļa. Kamēr visi esam lielā čupā – riteņbraucēji, gājēji, autobraucēji –, būt satiksmē ir bīstami. Lai situācija uzlabotos, jāmainās veselam lietu kopumam. Šodien visi ļoti aizņemti un skrien – kamēr tā būs, nekas nemainīsies.

________________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Cik droši Kuldīgā jūtaties kā satiksmes dalībnieks? Kuras, jūsuprāt, ir bīstamākās vietas?

Inga Spēkaine, pašnodarbināta persona:

– Daudzas vietas autovadītājiem pilsētā nav visai pārredzamas. Vajadzētu vairāk spoguļu. Redzamību pasliktina starp veikaliem Maxima un Rimi novietotās automašīnas. Pie Rimi tagad tās stāv uz ielas, un grūti redzēt pretī braucošos. Bīstamas situācijas rodas, izbraucot no Mālu ielas uz Smilšu ielu vai otrādi. Spoguli vajadzētu arī Pētera un Ventspils ielas krustojumā – tur automašīnas ir grūti pamanīt gājējiem, un, ja malā novietotas automašīnas, tad ir arī grūti izbraukt. Ceļa noteikumus slikti ievēro velosipēdisti. Bieži esmu manījusi, ka viņi brauc pa ietvi, nevis veloceliņu, tāpat brauc nevis pa ielas labo, bet kreiso pusi.

Inga Trumsina

Inga TrumsiņaRumbabusa vadītāja:

– Visu vasaru Kuldīgā vadāju tūristus. Šajā sezonā, maigi izsakoties, tas ir liels izaicinājums. Ļoti bieži automašīnas man brauc pretī pa vienvirziena ielu: Kaļķu, Baznīcas, Dīķa un Rumbas. Pils ielā lietuviešu tūristi brauc skatīties Ventas rumbu tikai tāpēc, ka tur viņus ved navigācija. Nedēļas nogalēs tūristi savus auto novieto Rātslaukumā tieši pie restorāniem PagrabiņšKursas zemeGoldingen Room – gan man ar busu, gan tūristu vilcieniņam Ludis ir grūti tos apbraukt. Braucu ar specializēto tūristu transportu un piekrītu, ka ātrums ir lēns, taču vietās, kur ierobežojums ir 30 kilometru stundā un es braucu ar 27, ārkārtīgi nervozie kuldīdznieki ar Volvo vai melnu poršu vairākas reizes dienā lielā ātrumā mani apdzen, apdraudot gan gājējus, gan riteņbraucējus. Mucenieku ielā un citviet vecpilsētā, kur pastaigājas māmiņas ar bērnu ratiņiem un mazi bērni brauc ar dipdapiem, tāda ātra apdzīšana un braukšana nav pieļaujama.

Linda Volkovska

Linda Volkovska, kuldīdzniece:

– Lielākoties braucu ar auto. Esmu ievērojusi, ka autovadītāji pēc savas paciņas uz Omnivas pakomātu pie veikala Elvi regulāri brauc zem zīmes Iebraukt aizliegts. Tas rada bīstamu situāciju tiem, kas no šīs vietas izbrauc, jo viņi jau neiedomājas, ka kāds pret zīmi brauks pretī. Liela problēma daudzviet ir riteņbraucēji, kuri uz gājēju pārejām izbrauc pat nepaskatoties, – pie tā jau esmu pieradusi, tāpēc vienmēr pie pārejas laikus apstājos un paskatos, vai kāds nebrauc lielā ātrumā. Bīstamākas ir pārejas rotācijas apļos: tur autovadītāji, iebraucot joslā, ne vienmēr piebremzē un paskatās, vai netuvojas kāds riteņbraucējs.

Eduards Jakovlevs

Eduards Jakovļevs, mājsaimnieks:

– Pārsvarā braucu ar velosipēdu. Man bīstamas situācijas šeit nav gadījušās, taču jau sen esmu manījis, ka autovadītāji velobraucējiem priekšroku nedod. Bīstamāk ir Jelgavas un Graudu ielas krustojumā: tur jauni autovadītāji bieži nedod ceļu riteņbraucējiem, kuri tuvojas pa galveno ceļu. Gājēji gan Kuldīgā tiek respektēti – šoferi pie gājēju pārejām un citviet vienmēr pietur. Pa vasaru biežāk var manīt elektriskos skuterus, kas lielā ātrumā traucas cauri Liepājas ielai, un tas rada bīstamību ģimenēm, kas pastaigājas ar bērniem.

Sigita Jirgensone

Sigita Jirgensone, kuldīdzniece:

– Pārsvarā eju ar kājām un nedroši jūtos pie gājēju pārejām – autovadītāji gājējus ne vienmēr palaiž. Ļoti bīstama vieta ir pie bērnudārza Ābelīte pie Sūru ielas, kur staigā vecāki ar maziem bērniem un autovadītāji brauc neuzmanīgi. Tāda pati situācija ir pie Kuldīgas Centra vidusskolas – tur autovadītāji pie pārejas gājējus nepalaiž un brauc ātrāk par 30 kilometriem stundā.

Igors Treneris

Igors, treneris:

– Kā velobraucējs vecpilsētā jūtos droši. Pa gājēju pārejām vienmēr tieku palaists. Nepārredzamas ielas ir gandrīz visas: maza pilsēta, daudz šauru ieliņu. Grūti pārredzama un bīstama ir Skolas iela, kad brauc lejā pa kalnu. Vakaros esmu manījis, ka jaunieši pa pilsētu braukā ar automobiļiem un pārkāpj ātruma ierobežojumu, kas ir 30 kilometru stundā.

________________________________

Maf Logo

#SIF_MAF2023

#cilvēks un drošība

Atbildēt