Šoreiz rakstu sērijā Cilvēks un drošība – vēja elektrostaciju nepieciešamība, iespējas, ieguvumi un zaudējumi.

Neskaidrība par atjaunīgo energoresursu izmantošanas stratēģiju, Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) nekonsekvence, normatīvo aktu nepilnības, ietekmes uz vidi novērtējuma necaurskatāmība, politiķu pretrunīgie izteikumi un pašvaldību atšķirīgā nostāja – tas viss vēja parku būvniecībā radījis haosu un iedzīvotāju šķelšanos. Sabiedriskā apspriešana bieži vien pārvēršas par neauglīgu diskusiju, kurā uzņēmējam nākas uzklausīt bargu kritiku un atbildēt arī uz tādiem jautājumiem, kas pat nav saistīti ar konkrēto ieceri.

TIK DAUDZ JAU NEBŪVĒS

Pēc Enerģētikas un vides aģentūras reģistra Latvijā dažādās stadijās ir ap 80 būvniecības ieceru, kurās turbīnu kopīgais skaits ir virs 2400. To plānotā jauda ir vairāk nekā 19 000 megavatu (MW), un tas ir daudzkārt vairāk par kopējo, jau ierīkoto elektrības ražošanas iekārtu jaudu, turklāt tas ievērojami pārsniedz tīkla jaudu. Kā atzinis klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis un citi nozares eksperti, uzbūvēta tiks tikai neliela daļa. Tiek lēsts, ka kopā tie būtu līdz 2000 MW. Pieteiktajās iecerēs pārsvarā norādīts, ka vienas mūsdienīgas turbīnas jauda ir 8 MW. Tas nozīmē, ka reāli uzbūvēs 250 rotoru jeb desmit reižu mazāk, nekā plānots. KEM izstrādātajā Latvijas enerģētikas stratēģijā paredzēts līdz 2030. gadam uzbūvēt vēja parkus ar 1500 MW kopējo jaudu, bet 2050. gadā visas turbīnas saražotu 5500 MW. Valdība likusi līdz 1. martam enerģētikas stratēģiju uzlabot.

VAIRĀK NEKĀ GADU

Tikmēr tie uzņēmēji, kas vēl nav pārdomājuši, virzās uz priekšu. Kuldīgas novadu skar deviņas dažādu investoru ieceres, vairākas ir Alsungas un Ēdoles pusē. Iedzīvotāju nemieri sākās jau pirms vairāk nekā gada, kad par ietekmes uz vidi novērtēšanu publiski paziņoja Somijas uzņēmums Eko ziemeļi. Lai rūpētos par iedzīvotāju veselību un vides aizsardzību, nodibināta biedrība Mēs Ēdolei. Gada laikā tā vērsusies neskaitāmās valsts un pašvaldību iestādēs.

UZSKATA PAR PĀRKĀPUMU

Aizvadītajā nedēļā pirmo sabiedrisko apspriešanu mūspusē rīkoja valsts akciju sabiedrības Latvenergo meitas uzņēmums Latvijas vēja parki (LVP). Runa ir par projektu Ventspils 2 un tā infrastruktūru Ēdoles, Padures un Ziru pagastā. Sanāksme norisinājās līdzīgi kā daudzviet pēdējā laikā. Noklausījušies pusstundu garo ieceres prezentāciju, iedzīvotāji gandrīz divas stundas klātienē un tiešsaistē izteica savu viedokli ar galveno domu, ka visas vēja parku ieceres tādā veidā, kā tās tiek virzītas, ir cilvēktiesību un dabas aizsardzības pārkāpums.

„NE PIE MANĀM MĀJĀM!”

Protestē iedzīvotāji arī citos novados, kur plānots vēja parkus būvēt. Aizstāvot tiesības dzīvot tādā vietā, kas nav industriāli ietekmēta, un rūpējoties par dzīves kvalitāti, sabiedrības līdzdalības platformā Manabalss.lv pieteikta iniciatīva Par Latviju bez vēja parkiem. Autori norāda, ka būvniecība skars visu valsti, taču apspriedes ir sadrumstalotas un balstītas principā Jo tālāk no manām mājām, jo labāk. Tās tiek rīkotas tikai tāpēc, lai cilvēkus pārliecinātu par vēja elektrostaciju nekaitīgumu, lai gan apņemšanās tuvumā mītošajiem un pašvaldībām maksāt kompensāciju liecina par pretējo. Iedzīvotāji apkopojuši daudzus argumentus pret, taču tie netiek ņemti vērā. Tā vietā neapmierinātība sabiedrībai tiek izskaidrota ar nepietiekamām zināšanām. Iniciatīvā pieprasīts Saeimai pieņemt tādu likumu, kas apturētu jebkādu vēja staciju projektēšanu un būvniecību Latvijā. Līdz šim to parakstījuši nepilni 5000 iedzīvotāju.

_________________________

Patiesība un mīti

Pirms diviem gadiem valsts akciju sabiedrības Latvenergo un Latvijas Valsts meži izveidoja SIA Latvijas vēja parki (LVP). Bet kopš pērnā aprīļa 100% daļu īpašnieks ir Latvenergo, kas kopējam elektrības ražošanas portfelim sola vismaz 800 MW atjaunīgās enerģijas jeb ap 130 vēja turbīnu visā valstī. Vēl pirms sapulces Ēdolē LVP valdes priekšsēdis JĀNIS URTĀNS, Latvenergo ietekmes uz vidi projektu vadītājas KRISTĪNE EGLĪTE un ANNA LANKOVSKA Kurzemnieka redakcijā atbildēja uz jautājumiem, tai skaitā lasītāju iesūtītajiem.

Atšķirībā no ārvalstu investoru iecerēm par Latvenergo kā valsts uzņēmumu dzirdēta kritika, ka virzība uz priekšu ir lēna.

Jānis Urtāns (J.U.): – Latvijā mums ir astoņas vēja parku ieceres: Ventspils 1 un Ventspils 2, kas skar arī Ēdoli, citas iekļaujas Ogres, Bauskas, Ķekavas, Augšdaugavas, Limbažu, Aizkraukles, Valmieras un Valkas novadā. Septiņās ir sākta ietekmes uz vidi izpēte. Vēja parks iezīmēts arī Bauskā un Ludzā, taču tas ir pārāk tuvu valsts robežai, un Aizsardzības ministrija noteikusi, ka tur būvēt nevar.

Es neteiktu, ka ir šķēršļi, kas traucē virzību. Kaut arī ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) ir definēts diezgan skaidri, procedūra ir laikietilpīga. Tas pat ir labi, jo cītīgāk tiek pievērsta uzmanība tam, kā konkrētā darbība ietekmēs putnus, biotopus un citus faktorus. Otrs iemesls, kāpēc esam nogaidošā pozīcijā: nav garantēts pieslēgums augstsprieguma tīklam. Gaidām izdevību, kad kāds no rezervētās jaudas atteiksies.

Pēc Enerģētikas un vides aģentūras ziņām dažādu uzņēmēju kopīgā plānotā jauda pārsniedz pārvades iespējas. Saules parki tur pat nav pieskaitīti.

J.U.: – Ieceru tiešām ļoti daudz, un skaitļi variē no 15 līdz 19 gigavatiem. Tik daudz pilnīgi noteikti netiks uzbūvēts kaut vai ierobežotā pieslēguma dēļ. Lai pieslēgtu 15 GW, Latvijā būtu jāpārbūvē visas elektrolīnijas, bet tas nav iespējams. Tagad pieejamā jauda ir 1,3 GW, un tā visa ir rezervēta. Daļa attīstītāju to ir rezervējusi, bet ieceri tālāk nevirza. Grūti spriest, kāpēc viņiem plāni izčibējuši. Jauda rezervēta, lai kādam to pārdotu.

Skaitļi sabiedrību mulsina visvairāk, īpaši torņu augstums.

J.U.: – Mēs esam paredzējuši līdz 300 metriem, bet reāli varētu būt 280. Varētu būvēt mazākus, bet tad to būs vairāk, un parks aizņems lielāku platību. Senāk uzbūvētajā Grobiņas vēja parkā ir 30 turbīnu. Tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka tagad tās visas var aizstāt ar trim četrām. No daudzuma arī būtiski atkarīga ietekme uz vidi. Novērtējumā ietverta ietekme ne tikai uz putniem, dzīvniekiem un citiem dabas aspektiem, bet vēl uz daudziem, tai skaitā ainavu. Mēs ar nolūku būvēsim mežā, lai turbīnas ir tālāk no apdzīvotām vietām. No dažām mājām redzēt tomēr varēs, bet pārsvarā torņus aizsegs mežs, un redzama būs tikai augšējā daļa.

Kristīne Eglīte (K.E.): – Var salīdzināt ar televīzijas torni, kas ir daudz augstāks par 280 metriem, bet no visām vietām Rīgā to neredz. Cilvēki pārsvarā skatās acu augstumā, un tad skatu aizsedz ēkas, koki. Turklāt daudz saulainu dienu Latvijā nav – biežāk atmosfēra ir dūmakaina, skaidras debesis lielākoties ir vasarā. Somijā ir 240 metru turbīnas. Pie mums tas ir jaunums, tāpēc cilvēki satraucas.

Vai paredzēts mežus izcirst?

J.U.: – Jā un nē. Apzināti meklējam tādas vietas, lai turbīnas var izvietot cirsmā vai jaunaudzē. Ja citas iespējas nebūs, izvietosim meža zemē, bet tādās vietās turbīnu nebūs daudz.

Kā tas saskan ar ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu un klimata neitralitāti? Iedzīvotāji pārmet, ka šādai ražošanai pakļauta mūsu bērnu nākotne.

K.E.: – Jaunaudze skaitās koki līdz 40 gadiem. Tātad tas vēl nav ne saimnieciski, ne bioloģiski vērtīgs mežs, un zaudējums dabai ir ievērojami mazāks nekā tad, ja tur izcērt vecākus kokus, kur var attīstīties kādi biotopi, būt vērtīgu sugu un dzīvotņu atradnes.

J.U.: – Ja kādā vietā mežu izcirtīsim, mūsu pienākums būs to atjaunot. Likums strikti paredz, kā iespējamais pārinodarījums dabai jākompensē. No ilgtspējības viedokļa jāvērtē ne tikai mežu apsaimniekošana, bet arī tas, kādi resursi un kā tiek izmantoti elektrības ražošanā. Tas darīts IVN procesā.

Ierosināts, ka IVN būtu jāmaina. Vai saskatāt nepilnības?

J.U.: – Varētu mainīt birokrātisko pieeju. Redzot apjomīgo IVN ziņojumu, rodas jautājums, vai to kāds vispār spēj izlasīt. Tas ir ļoti garš, tajā iekļauts daudz vairāk, nekā nepieciešams, specifiski termini. Vajadzētu koncentrēties uz videi būtiskāko, tad ar ziņojumu varētu iepazīties arī visas institūcijas un sabiedrība. Citādā ziņā dabas pētnieki un citi speciālisti strādā pietiekami rūpīgi.

K.E.: – Dabas izpēte sākas vēl pirms IVN, turpinās pēc tam, un ietekme tiek vērtēta arī tad, kad turbīnas jau darbojas. Mūsu teritorijās ornitologi mežā pavada vidēji pusotru gadu, strādā ar modernām tehnoloģijām. Monitorējam pirms un pēc būvniecības. Esam apņēmušies, ka katram vēja parkam ierobežojumi tiks pielāgoti. To uzmanīs Dabas aizsardzības pārvalde. Divus gadus speciālisti skatīsies, kas notiek, vai ir kāds sikspārnis vai putns gājis bojā. Pēc tam ierobežojumi tiks atcelti vai pastiprināti.

Anna Lankovska (A.L.): – Abos parkos Ventspils izpēte sākās pagājušā gada sākumā un notiek vēl tagad, jo vajadzīgs pilns uzskaites cikls. Ja cilvēki paskatītos plašāk, tad redzētu, kā strādā. Ierobežojumi ir mainīgs lielums – ekspluatācijas laikā tie var mainīties.

Kādos pētījumos un pasaules praksē balstāties?

J.U.: – Baltijā pētīts maz, bet Somijā, Zviedrijā, Rietumeiropā un citur pētījumi ir daudzi. Ja mūsu valsts noteiktus robežlielumus konkrētai darbībai neparedz, tad jāņem labākais piemērs no citiem.

Kāpēc vēja parkus nevarētu būvēt degradētās vietās, kā to dara Eiropā?

J.U.: – Vēja parku nevar būvēt, kur ienāk prātā. Ir savs ekonomiskais pamatojums, jābūt attiecīgai infrastruktūrai, nedrīkst būvēt tuvāk par 800 metriem no dzīvojamām mājām, nedrīkst būt aizsargājamās dabas teritorijās un vietās, kur tie traucētu valsts aizsardzībai. Elektrostacijas jābūvē augstsprieguma līniju tuvumā, citādi būvniecība sadārdzināsies, un tas nozīmē augstu elektroenerģijas ražošanas pašizmaksu. Ņemot to visu vērā, iespēju būvēt degradētās teritorijās pie mums ir visai maz.

Vai plānoti jauni pārvades tīkli?

J.U.: – Iecerēts tikai viens – no Ventspils uz Lietuvu. Par izmaksām un to, kas tās segs, jājautā uzņēmumam Augstsprieguma tīkls. Tās ir ilgtermiņa investīcijas, lai būtu jauns starpsavienojums un abas valstis varētu ar enerģijas jaudu apmainīties.

No kāda budžeta tiks ņemts tas miljards eiro, kas vajadzīgs elektrostaciju celtniecībai? Tā kā LVP ir valsts uzņēmums, iedzīvotāji satraucas par elektrības maksu.

J.U.: – Projekti tiks īstenoti pēc racionāla tirgus principiem bez jebkāda finansiāla valsts atbalsta. Latvenergo ir tāds pats elektroenerģijas tirgus dalībnieks kā citi. Pieliekot klāt pie tarifa, riskējam klientus zaudēt – tie aizies pie konkurentiem. Brīvā tirgus apstākļos jārēķinās ar ilgtermiņa prognozēm. Pēc tām uzņēmums konkrētām investīcijām veido finanšu aprēķinus.

Vai līdz ar to, ka vairāk ražosim paši, elektrība būs lētāka? Minējumi atšķiras.

J.U.: – Tas ir populārs jautājums. Mēs iedzīvotājiem parasti atbildam: tāpat kā daudzās jomās, arī šeit strādā ekonomikas pamatlikums par piedāvājumu un pieprasījumu. Pašlaik pieprasījums Latvijā un visā Baltijā ir diezgan liels un cena augstāka nekā Skandināvijā. Piedāvājumu un jaudu palielinot, teorētiski cenai būtu jākrītas, jo starp ražotājiem būs konkurence.

Vai, pieskaitot saules parkus, par kuriem precīzu ziņu nav, jo tiem IVN netiek prasīts, var paredzēt pārprodukciju?

J.U.: – Skatoties uz apjomu, ko reāli var uzbūvēt, vēja parki nesaražos vairāk, nekā patērējam. Ja nu vienīgi tajos mirkļos, kad pilnīgi visas turbīnas strādās intensīvi. Līdzīgi kā ar saules paneļu parkiem: kad saule spīd, elektrības cena krīt. Bet to īsti nevar saukt par pārprodukciju. Vienā Latvijas pusē mums ir starpsavienojums ar Lietuvu un tai tālāk ar Zviedriju, otrā – ar Igauniju un tālāk ar Somiju. Mēs elektrību ne tikai importējam vien – ir brīži, kad varam to arī pārdot.

A.L.: – Elektrifikāciju ietekmē dažādi faktori, kas attiecas gan uz ražošanu un sadali, gan patēriņu. Tam pieaugot, pārprodukcijas risks samazinās.

Kā ar iespēju uzkrāt, ņemot vērā to, ka atjaunīgā enerģija ir nestabila – vējš vienmēr nepūš un saule spīd tikai dienā?

J.U.: – Mums jau ir termoelektrocentrāles, kas nodrošina bāzes jaudu. Arī hidroelektrostaciju jauda nav pastāvīga – efektīvi tās ražo pavasaros un rudeņos, bet ziemās un vasarās bijuši tukšie mēneši. Šo bedri varēsim aizpildīt ar vēja un saules parkiem. Arī elektrības cena izlīdzināsies.

Ieceru autori deklarē atbildību pret vidi un sabiedrību, darbu iedzīvotāju interesēs. Bet sabiedriskajās apspriešanās droši vien esat piedzīvojuši negatīvu attieksmi.

J.U.: – Dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā katrs var izteikt savu viedokli un, ja vajag, vērsties tiesā. IVN procesā tiek pētītas arī iedzīvotāju intereses. Galvenie aspekti ir turbīnu redzamība, iespējamā trokšņa un mirgošanas iedarbība. Tiek pētīts, vai noteiktos brīžos turbīnu vajag izslēgt, lai nenoēnotu mājas pagalmu. Tiek mērīts trokšņa līmenis, un iedzīvotāji arī paši var vērsties valsts institūcijās, lai rīkotu neatkarīgus mērījumus, ja sertificētajiem speciālistiem neuzticas. 800 metru no pašreizējiem vēja parkiem troksnis nav dzirdams.

K.E.: – Jāatgādina, ka turbīnas kļūst arvien modernākas. Tās ir augstākas, bet, lai gan ievērojami jaudīgākas, tās ir klusākas nekā vecās. Vēl pirms pāris gadiem IVN minēti 113 decibeli augšpusē, bet tagad ir 108. Līdz zemei pie pašas turbīnas nonāk vismaz uz pusi mazāk, bet 500–800 metru attālumā pieļaujamo trokšņa līmeni noteikti nepārsniedz.

Vidi un iedzīvotāju labsajūtu var ietekmēt celtniecība: troksnis, putekļi, smagā transporta kustība u.tml.

J.U.: – Ar zināmu diskomfortu jārēķinās. Taču būvniecības laikā mūsu pienākums ir ceļus un citu infrastruktūru uzturēt kārtībā. Pēc tam tā būs vēl labāka. Latvijas vēja parki ļoti iestājas par to, lai Ministru kabinets pieņem noteikumus, ka tiem cilvēkiem, kuri dzīvo divu kilometru rādiusā ap parku, tiek maksāta kompensācija. Citās Eiropas valstīs tādi maksājumi ir.

K.E.: – Normatīvajos aktos ir ļoti strikti nosacījumi, ko drīkst un ko nedrīkst. Nezin kāpēc daudziem šķiet, ka IVN pēta tikai putnus un biotopus. Būtībā novērtējums domāts cilvēkam. Pārņemot labo praksi no tādām valstīm kā Dānija un Vācija, kur viss jau zināms, pētām to, kas var ietekmēt cilvēka labsajūtu.

_________________________

VIEDOKĻI

Ir jāskaidro

Maksis Apinis, vides organizācijas Zaļā brīvība enerģētikas pārejas eksperts:

– Janvārī sākām kampaņu Pūt, vējiņi!, lai vairotu sabiedrības izpratni par vēja parkiem. Dati rāda, ka pēdējos piecos gados 20% no Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas esam importējuši, savukārt 25% no tās, ko saražojam paši, ir no dabasgāzes, kas nākotnē kļūs dārgāka, turklāt tas veicina planētas uzkaršanu. Lai labāk izprastu, kādi ir vēja enerģijas pozitīvie un arī negatīvie aspekti, tie jāskata kopainā.

Līdzšinējā vēja parku plānošanas prakse nenoliedzami jāuzlabo, vienlaikus vēja enerģija ir kritiski svarīga Latvijas enerģētiskajai pašpietiekamībai. Tas ir arī valsts drošības jautājums, jo tas mūs padara noturīgākus gan militārās, gan dabas stihiju izraisītās krīzēs. Tas ļauj būt ekonomiski un politiski neatkarīgākiem. Tāpēc vēja enerģijas nozīme Latvijas drošībā, ekonomikā un labklājībā ir jāizskaidro, kā arī jārunā par tiem uzlabojumiem, kas jāievieš vēja parku attīstītājiem un politikas veidotājiem.

Maļ vienu un to pašu

Beata Āboliņa, biedrības Mēs Ēdolei pārstāve:

– No attīstītājiem regulāri esam dzirdējuši vienu un to pašu – uz visiem jautājumiem ir atbilde, ka viss notiek saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Reālu pētījumu nav, viss notiek uz simulāciju pamata, vai arī tiek piesaukta tāda citu valstu pieredze, kas ir izdevīga. Taču ir arī citi pētījumi un ārvalstu iedzīvotāju atzinumi, ka viss nav tik labi, kā mums tiek stāstīts. Bijušas arī tādas atbildes, ka nav normatīvo aktu, ka pētīs tad, kad tie būs… Pēdējā apspriedē šķita, ka Latvijas vēja parku pārstāvju vietā varēja būt arī roboti.

Rodas iespaids, ka labi atalgotiem ierēdņiem saprašana par labbūtību ļoti atšķiras no patiesajām vērtībām, ko par ilgtspējību atzīst iedzīvotāji. Mēs cīnāmies pretī, rakstām valsts iestādēm, ejam uz sapulcēm, atņemam laiku ģimenēm un bērniem, jo mums rūp Latvijas daba, cilvēki, mūsu visu nākotne. Bet atduramies pret atalgotiem robotiem, kas kā vecas plates maļ vienu un to pašu.

Jābūt skaidriem spēles noteikumiem

Artūrs Palsāns, Vārmes iedzīvotāju padomes priekšsēdis:

– Vēja parku attīstībā no Eiropas kopējiem rādītājiem esam ļoti atpalikuši. Latvijai vajadzīgi ekonomiskie balsti. Attiecībā uz vēja turbīnām normatīvi ir diezgan slideni. Nav konkrētu spēles noteikumu – attīstītāji var tos interpretēt, kā izdevīgāk. Šaubos, vai mūsu valsts ekonomika var to atļauties.

Informācijas ir pārāk maz. Mēs padomē esam aktīvi cilvēki: meklējam ministriju mājaslapās un citos oficiālajos interneta avotos, lai rastu kādu skaidrību. Pētām, analizējam, skaidrojam, kas būs izdevīgi, kāds iespējamais kaitējums. Investoram nevar pārmest, ka noteikumu nav, jo tā ir Ministru kabineta atbildība. Iespējams, no citām kopienām atšķiramies ar to, ka, pirms sākam protestēt, vēlamies iniciatīvu saprast. Un tā nāk no valsts. Droši vien ieguvumi būs, un pagasta ekonomiskajai attīstībai tā varētu būt iespēja. Bet tikpat labi var būt arī kādi zaudējumi. Neesmu ne par, ne pret vēja parkiem, jo vēl daudz neskaidrību.

_______________________

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks