Ceļš nav vainīgs, bet braukšanu var ietekmēt

Galvenie avāriju riska faktori ir satiksmes dalībnieku attieksme un transportlīdzekļu tehniskais stāvoklis, taču būtiska arī ceļu kvalitāte. Sarunā par situāciju mūspusē piedalās: Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa reaģēšanas nodaļas galvenais inspektors MĀRIS OZOLIŅŠ, Kuldīgas novada domes vides pārvaldības daļas vadītājs ANDRIS MEGNIS un SIA Autoveikals O.Z.I. īpašnieks, pieredzējis autovadītājs UĢIS MARTINSENS.

ŠOREIZ TĒMĀ CILVĒKS UN DROŠĪBA – SARUNA PAR TO, UZ KĀDIEM CEĻIEM UN KĀPĒC BIEŽĀK NOTIEK SATIKSMES NEGADĪJUMI.

Kādi ir jūsu novērojumi uz ceļiem no satiksmes drošības aspekta?

Māris Ozoliņš (M.O.): – Drošība ir katra autovadītāja ziņā. Jāievēro noteikumi un ātrums, bet jāskatās, kāds ir ceļa segums. Ja slikts – nav notīrīts, ir bedrains, līkumains vai nepārredzams –, tad ātrums jāsamazina, jo nav jau obligāti jābrauc ar maksimāli atļauto. Gribētos, lai visi ceļi būtu ideāli, bet arī uz tādiem var notikt negadījums, ja nebūsi uzmanīgs. Var pēkšņi priekšā iznākt meža zvērs. Pret tādiem riskiem aizsardzības nav – daudzviet ir zīmes Savvaļas dzīvnieki, bet tās vien nepasargās.

Andris Megnis (A.M.): – Jāpiekrīt, ka galvenais ir braukšanas iemaņas un kultūra. Reizēm negadījumi notiek neuzmanības, izklaidības dēļ. Nesen Kuldīgā pie bērnu un jauniešu centra automašīna iebrauca barjerā gaišā dienā: iela nebija pārāk slidena, ātrums bija neliels, jo vecpilsētā atļauti 30 km/h. Kā iemeslu izskaidrot?

Vai negadījuma vietā tiek pētīta infrastruktūra, lai ierosinātu drošības uzlabojumus?

M.O.: – Reizēm tieši sīkumi izraisa lielas nelaimes pat ar letālām sekām. Gada nogalē uz Skrundas šosejas pie Ierām (Raņķu pagastā) traģiskā avārijā bojā gāja četri cilvēki. Ceļš tur nav slikts, bet ir līkums – vajadzētu ātrumu ierobežot līdz 70 km/h. Tā ir Latvijas Valsts ceļu kompetence. Līdzīgi vajadzētu ātrumu samazināt posmā no Kuldīgas robežas līdz Ābeļciemam, jo ļoti daudz mašīnu izgriežas no dārziņiem. Zīmes būtu jāierīko pirms tam, kad notiek nelaime.

Uģis Martinsens (U.M.): – Tur satiksme ir dzīva, daudz gājēju: skolēni, kundzes, kas ar autobusu brauc uz dārziņiem. Pēc pārbūves ir gājēju un riteņbraucēju ceļš vienā pusē, bet intensīvas kustības laikā pāri netiek. Lai nebūtu jātērē nauda zīmēm, varētu to Apdzīvoto vietu pārlikt tālāk – ātrums tiktu ierobežots līdz 50 km/h.

Kā uzlabojumi tiek ierosināti?

A.M.: – Pašvaldība var drošību uzlabot tikai uz saviem ceļiem un ielām. Kuldīgā negadījumi lielākoties saistīti ar agresīvu braukšanu vai neuzmanību. Starp smagākajiem ir uzbraukšana gājējam uz pārejas. Tam īpaši pievērsāmies pēc nelaimes, kad pie Centra vidusskolas automašīna notrieca meitenīti, kas guva smagas traumas. Šī pāreja apgādāta ar visiem tur iespējamajiem elementiem, un ātrums ir 30 km/h, bet autovadītājs nebija ievērojis. Mūsu pilsētā nav daudz negadījumu ar smagām sekām. Pārsvarā atkal un atkal jāatjauno objekti, kuriem kāds uzbraucis. Valsts policija ziņo, vēršamies pie apdrošinātājiem, lai tos elementus atjaunotu.

M.O.: – Kuldīgā vainīgo daudzviet var atrast pēc videoierakstiem, ko izsniedz pašvaldības policija. Sameklējam autoīpašnieku. Ja pats nav braucis, jānorāda, kam mašīnu devis. Ziemā Pilsētas laukumā ik vakaru vai naktīs redzams, kā automašīnas slidinās. Kad policija brauc ar trafarēto auto, tās priekšā neviens apzināti sānslīdi netaisa.

Varbūt dažas konstrukcijas satiksmi apgrūtina? Piemēram, koka barjeras Dzirnavu un Mucenieku ielas krustojumā vai žogs pie Indriķa Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas pārejas.

A.M.: – Atzīšos, ka arī man nepatīk tās masīvās, tumšās barjeras. Minētajā krustojumā tās tiek bojātas šad un tad. Ielu projektējot, jāparedz gājēju kustība. Mucenieku ielā barjeras ierīkoja tāpēc, lai krustojumos organizētu gājējus. Ja tādas nebūtu, staigātu, kur pagadās. Tāds koridors izveidots arī pie veikala Saule Jelgavas ielā, kur ir sarežģīts piecu ielu krustojums.

U.M.: – No autobraucēju viedokļa tagad tas ir drošāks, jo gājējs nevar parādīties pēkšņi. Ja nu vienīgi, lecot pāri barjerām. Pie skolas Jelgavas ielā barjera pirms pārejas gan apgrūtina: braucot no Putnudārza uz centru, gājēji aiz tās nav pamanāmi. Skolēni dauzās un pēkšņi ir uz pārejas.

Kādi ir nosacījumi, kur pāreju var ierīkot?

A.M.: – Izvietošanu nosaka Latvijas valsts standarti. Pārejai jābūt pie izglītības iestādēm un intensīvas satiksmes ielās. Transporta komisijā iesniegumi ir vairāki, bet mūsu pilsētā satiksme nav tik intensīva. Tika prasīta pāreja Dzirnavu ielā pie manēžas. Saskaitīju gājējus un automašīnas – nu, neatbilst standartiem. Vairākkārt izskatījām iesniegumu par pāreju Jelgavas ielā posmā no Skrundas ielas līdz jauniešu mājai. Secinājām, ka panāksim pretējo. Pārejai jābūt pārredzamā vietā, bet tur sašaurinājums – kabata auto novietošanai. Tāpat ir ierobežojums līdz 30 km/h. Satiksme nav tik intensīva – var pagaidīt un tad pāriet. Izņēmums ir rīti, kad cilvēki brauc uz darbu, un vakari ap pieciem. Jāatzīst, ka vairākas pārejas autovadītājiem rada diskomfortu. Bet pie skolām Jelgavas, Mucenieku un Piltenes ielā jau tiek pārprojektētas – būs paaugstinātas.

U.M.: – Pie veikala Rimi gan ir intensīva satiksme, bet tur gājēji bieži vien ielu šķērso ne jau pa pāreju.

A.M.: – Šo vietu pārplānot nav vienkārši, jo ir autobusu pieturas, stāvvietas. Tas prasītu lielu ieguldījumu. Pirms kāda laika pie jaunā tilta tika uzbraukts bērnam pie autobusa pieturas. Līdz tam atļautais ātrums bija 70 km/h. Zīmi noņēma – palika 50 km/h kā apdzīvotā vietā. Tas vienīgais, ko varēja atļauties. Ietve būtu daudz drošāka. Grūti pateikt, cik būtiski drošība uzlabojusies.

Latvijas Valsts ceļi veido melno punktu karti, bet tikai par galvenajiem ceļiem. Kur bīstamas vietas varētu būt uz citiem?

M.O.: – Ik pa laikam kāds kaut kur satiksmes noteikumus pārkāpj. Nav tādas informācijas, ka konkrētā vietā avārijas notiktu neizskaidrojamu iemeslu dēļ.

A.M.: – Kuldīgā sadursmes bieži notiek Mucenieku un Dzirnavu ielas krustojumā, bet tur vēsturiski tāda apbūve (šaura vieta – red.), ka ļoti jāuzmanās.

U.M.: – Pārāk bieži avārijas notiek uz Kuldīgas apvedceļa – krustojumā gan ar Aizputes ceļu, gan Planīcas ielu –, lai gan abos ir stopzīme un uz apvedceļa jāievēro ātrums līdz 70 km/h. Bet arī tos nevar saukt par melnajiem punktiem, jo iemesls ir noteikumu neievērošana. Pēdējā laikā darba dēļ iznāk pa apvedceļu braukt naktīs. Vienmēr jāpiebremzē vēl zem 70 km/h, jo bieži kāds pāri krustojumam pārskrien bez apstāšanās. Dienā esmu redzējis, ka stopzīmi neievēro arī riteņbraucēju treniņgrupa un tās transports.

A.M.: – Rotācijas aplis ir labākais, kā drošību krustojumos uzlabot. Diemžēl ierobežotie līdzekļi tādus neļauj pat plānot. Un, ja varētu, nav teikts, ka no negadījumiem izvairīsimies. Pie Kabiles ceļa ir apļveida krustojums, bet tik un tā kāds pamanījies avarēt. Plānojot uzlabojumus pilsētā, cenšamies braukšanas telpu ierobežot, jo tas liek samazināt ātrumu, kas ir biežākais iemesls negadījumiem arī ar letālām sekām.

Kā notiek cīņa ar agresīvajiem braucējiem, kuri ne tikai apdraud drošību, bet arī bojā ceļus un ielas?

M.O.: – Skrundā arvien vairāk ielu tiek asfaltēts, dažas grantētās palikušas. Dzīvojamo māju sektoru jaunieši naktīs izmanto agresīvai braukšanai, taisa sānslīdi un citus manevrus. Iedzīvotāji ļoti neapmierināti. Mums nav tādu resursu, lai nepārtraukti dežurētu vienā vietā, jo izsaukumu daudz visā novadā. Ja ierobežo ar 30 km/h zonu kā Putnudārzā un Pārventā, daļa ātro braucēju atkrīt. Sods ir lielāks atkarībā no tā, par cik kilometriem ātrums pārsniegts. Ja šie braucēji redz patruļu ar trafarēto auto, neviens noteikumus nepārkāpj. Turklāt nav noslēpums, ka vatsapa grupās tiek ziņots, kur ekipāža atrodas. Mērķis nav uzlikt bargu sodu, bet izskaidrot, ka ātruma ierobežojums izlikts paša un citu drošībai. Daudziem pietiek ar brīdinājumu, tad šķiramies kā draugi, un es zinu, ka no sarunas būs lielāks efekts nekā no strīda un dusmām.

U.M.: – Ar sodu vien nepietiek, lai braukšanas kultūru uzlabotu. Jānomainās paaudzei, lai mainītos attieksme pret noteikumu ievērošanu. Audzināšana sākas ģimenē no mazotnes. Pieaugušo grūti pāraudzināt. Zinu ģimeni, kurā puikam uzdāvināts rolleris, un viņš triecās pa ielu kā negudrs. Bet vecākiem vienalga. Visbeidzot notika negadījums, bet bez lielām sekām. Iesaistījās policija, pusotru stundu runāja. No tās dienas puika brauc kārtīgi. Ja grib paraļļot, dodas uz pļavu, jo sapratis, ka citus apdraudēt nedrīkst. Ātruma izvēli, drošības jostu lietošanu, noteikumu ievērošanu bērns vispirms apgūst ģimenē.

Negadījumu skaits samazinājies uz tiem ceļiem, kur izvietoti radari. Vai mūsu novadā tos varētu ieviest?

A.M.: – Novados tiek izmantoti pārvietojamie, bet pārsvarā uz lielajiem ceļiem, jo uz mazajiem jau nav intensitātes.

U.M.: – Negadījumu risku palielina nekopti ceļi, īpaši ziemā. Tad sava vaina jāuzņemas ceļu pārvaldītājam vai uzturētājam. Par Basu ceļu esmu zvanījis Latvijas Valsts ceļiem un saņēmis atteikumu, ka ceļš tikko atlaidies un greiderēt vēl nevar. Bet, lai ātrāk apžūst, var taču nozāģēt kokus, kas pārkārušies pāri, grāvjus biežāk iztīrīt, ceļmalas appļaut.

A.M.: – Pašvaldības ceļus pagastos kontrolē pārvaldes vadītājs, saņemot informāciju arī no iedzīvotājiem. Darbi plānoti atbilstoši budžetam un valsts mērķdotācijai. Jāatzīst, ka ne vienmēr uzturēšana vai remonts notiek pietiekamā kvalitātē. Likums paredz, ka iepirkumā jāizvēlas lētākais piedāvājums. Mērķdotācija nav tik liela, lai paveiktu ko apjomīgu. Pārber vienu kritiskāko posmu, tad citu, bet stāvoklis nav uzlabots, kā gribētos. Un nepārtraukti iznāk cīnīties. Tāpat ik gadu pašvaldība ņem aizdevumu, lai vismaz pa gabaliņam uzlabotu. Tas maciņš ir plāns, bet būvizmaksas – nežēlīgas. Latvijas Valsts ceļi mūs kontrolē, vai zīmes izliktas, kā prasa noteikumi. Rudeņos un pavasaros ceļus izbraukā smagais transports, un tad liekam masas ierobežojumu. Ir gadījies, ka zīme pazudusi vai – vēl biežāk – to neievēro. Policija visu izkontrolēt nevar, un tad noder iedzīvotāju atsaucība piezvanot.

M.O.: – Tieši ar sabiedrības atbalstu daudz var mainīt. Par katru pārkāpumu var zvanīt 110. Nevajag kautrēties – var zvanīt atkārtoti. Tikai izsaukumu daudz, un uz visām pusēm uzreiz netiekam. Var to mežizstrādātāju transportu, kas iebraucis aiz aizlieguma, vai citu pārkāpumu nofotografēt tā, lai redzams auto numurs. Publiskot nedrīkst, bet var atsūtīt Valsts policijai, lai varam noskaidrot pārkāpēju.

_____________________________

VIEDOKĻI

Biežāk jāremontē un jāpārbauda

Uģis Rukuts, Kuldīgas IMA autoservisa izpilddirektors:

– Sliktu ceļu dēļ automašīnām nepārtraukti nākas remontēt ritošo daļu, stūres uzgaļus, bukses, šarnīrus un tādas lietas. Tās nolietojas arī pa labiem ceļiem, bet uz sliktajiem daudz ātrāk. Vēl pa bedrēm sabeigtas riepas, sasisti diski. Mums tiek stāstīts, ka ceļi Latvijā ir ļoti slikti, ka transportlīdzekļi tiek sabojāti ātrāk nekā citur, tāpēc tehniskā apskate jāiziet reizi gadā. Citās valstīs tas prasīts reizi divos gados. Situācija visur nav vienāda: ir tādi ceļi, ar kuriem var lepoties. Kuldīgā ielas diezgan labas: esmu bijis daudzās pilsētās, kur situācija ir sliktāka. Ja vien neskaita pārbūvi Virkas un Lapegļu ielā – tā ievilkusies un būtiski ierobežo kustību tajā pilsētas daļā, kur daudz uzņēmumu. Bet to var pieciest, lai sagaidītu drošu ielu. Vienīgi nav saprotams, kāpēc Virkas un Lapegļu iela projektēta tik šaura. Abas izmanto lielgabarīta kravas transports, jo citur pilsētā tas nedrīkst braukt. Redzēsim, cik droši varēs samainīties.

Reģionālo ceļu melnos punktus nemeklē

Anna Kononova, Latvijas Valsts ceļu (LVC) komunikācijas daļas vadītāja:

– Moderni un droši ceļi ir viens no nosacījumiem, lai negadījumu skaitu samazinātu. Par to sanāksmēs regulāri runāts. Ir izveidota jauna valsts galveno ceļu bīstamo posmu un krustojumu jeb melno punktu karte, kurā apkopoti dati no 2020. līdz 2022. gadam. Melno punktu skaits samazinājies. Metodika ir mainīta, un pēc tās izstrādās nākamo karti. Pirmā daļa ietvers analīzi, kas ceļa posmus klasificē pēc tiem negadījumiem, kuros cietušie ir vismaz trīs gadus, un pēc blīvuma, ņemot vērā satiksmes intensitāti. Otro daļu veidos ceļa konstrukcijas un elementu pārbaude, kas apkopo ziņas par ceļa un nomales platumu, pieslēgumu blīvumu, krustojumu veidu utt. Reģionālajiem ceļiem melno punktu karte netiek veidota. Sadarbojamies ar Satiksmes ministriju, Ceļu satiksmes drošības direkciju, Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti, kā arī dažādiem ekspertiem. Ceļus un tiltus projektējam pēc valsts standartiem un specifikācijām. Manā rīcībā nav datu par ieguldījumiem ceļos tieši Kuldīgas novadā, jo novadu griezumā tas netiek plānots.

Ietaupa uz drošības rēķina

Atis Celms, Saldus autoskolas instruktors un pasniedzējs:

– Kuldīgu var uzteikt par to, ka gan centrā, gan ārpus tā dzīvojamajos sektoros ir ātruma ierobežojums – 30 km/h. Esmu dzirdējis sūdzības par šaurajām ieliņām, īpaši ziemā, kad nav pietiekami iztīrīts vai nevar izbraukt tāds smagais transports kā atkritumu vedējs. Esmu starp tiem, kuri uzskata, ka 90 procentos vainīgs ir ātrums pat tad, ja ievērots atļautais. Braucot ātri, ir mazāk iespēju reaģēt uz neparedzētu šķērsli. Un sekas bēdīgākas. Ceļam jābūt paredzamam, ar zīmēm brīdinot par pagriezieniem, nelīdzenu virsmu vai sašaurinājumiem.

Nevar sūdzēties par ceļu Kuldīga–Tukums caur Kabili, kaut gan vietām vajadzēja drīz pārremontēt. Taču pietrūkst drošu nomaļu – uzreiz ir grāvis, turklāt dziļš. Daudziem ceļiem, tai skaitā šauriem un līkumainiem, blakus ir tādi dziļi grāvji! No projektēšanas viedokļa drošības pietrūkst.

Nepiekrītu, ka to nosaka Eiropas vai Latvijas standarti. Pie manis uz kursiem nāk pieredzējuši autovadītāji, tālbraucēji, kuriem jāatjauno 95. kods. Nāk no Latvijas Valsts ceļiem, no Saldus ceļinieka. Kad jautāju, kāpēc ceļus nevar taisīt platākus, tiek atjautāts, vai zinu, cik tas maksā. Kaut desmit centimetru platāks uz vairākiem desmitiem kilometru prasītu milzīgas izmaksas. Acīmredzot tā ir ekonomija, un drošība paliek otrajā plānā. Ekonomējam uz dzīvības rēķina. Bet Ceļu satiksmes likuma mērķis taču ir garantēt veselību un dzīvību.

Ātruma ierobežošanai ik gadu tiek ierīkoti radari, bet tikai uz galvenajiem ceļiem. Reģionālie un vietējie paliek novārtā. Ja pietrūkst naudas, var sākt ar radaru butaforijām – Polijā tām ir efekts. Lietuvā ievēroju, ka daudzviet melnā punkta zīmi izliek noteiktos posmos, kur notikuši smagi negadījumi. Tas liktu autovadītājiem braukt akurātāk.

_____________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Kā vērtējat ceļu atbilstību drošai satiksmei? Vai esat ievērojuši bīstamus krustojumus vai ceļa zīmes nevietā?

Jānis Kalniņš, aizputnieks:

– Viss ir droši, un tādas nianses kā nepareizi novietotas ceļa zīmes vai ceļa apzīmējumi nav manītas. Bīstamāk ir uz Kuldīgas apvedceļa, kur avārijas biežāk notiek lielā ātruma dēļ, taču pilsētās braukt ir droši. Kuldīgā un Aizputē ielas ir drošas un koptas. Lielākoties braucu pa ceļu Aizpute–Kuldīga, un tur bīstamas situācijas man nekad nav bijušas. Kuldīgā bīstamāk ir vakaros Pilsētas laukumā pretī zobārstniecībai. Ap 17.00 tur grūti izbraukt: ir liela satiksme, notiek bremzēšana. Esmu ievērojis, ka ceļa zīmes bieži ir nolauztas 1905. gada un Smilšu ielas krustojumā. Kādēļ tā, nezināšu teikt.

Līga Jansone, pavāre:

– Ar auto vairāk braucu pa Alsungu. Tur ir droši. Neesmu ievērojusi aplamas ceļa zīmes vai redzējusi avārijas. Ikdienā tās zīmes nemaz neievēroju, jo ceļu jau zinu no galvas. Kuldīgā bīstamas situācijas nav gadījušās. Par lielajiem ceļiem runājot, nevaram gribēt, lai iztīrīti ir pilnīgi visi. Arī tie tīrītāji ir tikai cilvēki un dara tik ātri un daudz, cik spēj. Ceļš no Alsungas uz Kuldīgu ir labs un drošs.

Raimonds Vite, kuldīdznieks:

– Ceļi un ielas ir slideni – braucot jādomā līdzi, tad būs droši. Es vairāk braucu ar velosipēdu. Bīstamāk ziemā ir pie krustojumiem: tur laikus jāsamazina ātrums, jāapstājas. Gājēji gan riteņbraucējiem ziemā uzmanību nepievērš. Bieži gadās, ka kāds nepaskatās un iznāk priekšā, – tad es rādu ar roku un brīžiem pat apstājos vai apbraucu viņiem apkārt. Braucu no Putnudārza. Tur ielas tīra, taču ceļa zīmes gan vairākās vietās ir pilnīgi aplamas, bet konkrētāk, kādas un kur, uzreiz neatceros. Visgrūtāk ar riteni ir Liepājas ielā – tur iztīrīts tikai gar malām, pa vidu braukt gandrīz nav iespējams. Tagad vēl nav tik traki, bet citreiz pat gājējiem grūti iziet. Pa lielceļiem nebraucu – tur par drošību pateikt nemāku.

Zigurds Dreimanis, kuldīdznieks:

– Kuldīgā ielas ir drošas. Man kā gājējam satiksmes negadījumu nav bijis. Pa ielām staigājam maz. Bīstamākus krustojumus neesmu ievērojis, un ceļa zīmes ir vietā. Lielu krustojumu pilsētā ir dikti maz – luksoforus vai papildu zīmes nekur nevajag. Ar ielu tīrību ziemā ir, kā ir. Slidenāk un bīstamāk, šķiet, ir uz bruģa pie vecā ķieģeļu tilta. Tā vieta man nepatīk. Lai būtu drošāk, iespējams, vajadzētu striktāku ātruma ierobežojumu.

Emīlija Feldmane, bērna kopšanas atvaļinājumā:

– Tā uzreiz nenāk prātā. Droši nav uz gājēju pārejām – autovadītāji bieži gājējus nepamana. Bīstamāk ir tieši uz pārejas pie veikala Maxima, jo daudzi brauc lielā ātrumā. Vēl uz pārejas Liepājas ielas galā pretī Metropolei – daudzi tur ceļa zīmi nemaz neievēro vai nezina, ka tāda ir, jo baltās līnijas uz ielas nav novilktas. Ātruma ierobežojumi jau ir salikti daudzās vietās, taču autovadītāji tos bieži neievēro, tāpēc arī nedrošība rodas. Par ceļu tīrību gan sūdzēties nevaru.

Inese Baļeva, aizputniece:

– Par Kuldīgu grūti teikt, bet tik, cik no Pilsētas laukuma staigāju pa Liepājas ielu, nepareizas zīmes, to trūkumu vai ielas slidenību manījusi neesmu. Aizputē gan ir traģiski – ielas un ietves netiek tīrītas pienācīgi. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, maksāju lielu naudu par apsaimniekošanu, bet četru gadu laikā sētnieku neesmu redzējusi. Iedzīvotāji paši šķūrē sniegu un grābj lapas. Darīts netiek absolūti nekas.

#SIF_MAF2024