ATKRITUMI: vai protam šķirot un apsaimniekot?

Pie atkritumu tvertnēm bieži varam novērot tur atstātus dīvānus, matračus, pat elektropreces un apģērbu. Pētām atkritumu savākšanu Kuldīgas novadā, skaidrojot, vai cilvēki zina, kā tos šķirot, kas tvertnēs izmests un kur nonāk tās lietas, kurām tur nebūtu jāatrodas.

Rakstu ciklā Cilvēks un drošība šoreiz par to, cik tīrā vidē dzīvojam un cik atbildīgi vai – tieši otrādi – bezatbildīgi esam. Proti, kā apejamies ar pašu radītajiem atkritumiem un kā Kuldīgas novadā organizēta to savākšana.

Daudzi ir kārtīgi, bet par viena slinkumu maksā visi

Kuldīgas komunālo pakalpojumu (KKP) tehniskās bāzes un atkritumu apsaimniekošanas daļas vadītājs Jānis Ezerkalns novērojis, ka pēdējos gados cilvēki daudz aktīvāk izmanto akcijas, kas piedāvā elektropreču un lielgabarīta atkritumu izvešanu bez maksas. Taču bieži šādas lietas izmestas pie sadzīves pārpalikumiem, un tās darbiniekiem nākas atšķirot pašiem, bet tas ikdienu apgrūtina. Problēmas sagādā arī bioloģisko un tekstila atkritumu tvertņu saturs, jo daudzi joprojām nezina, ko tur drīkst izsviest un ko nedrīkst.

KULTURĀLĀK DZĪVO LAUKOS

Visas atkritumu kategorijas (sadzīves, bīstamos, bioloģiskos, arī būvgružus, elektropreces un tekstilu) KKP vāc Kuldīgā un gandrīz visos pagastos, izņemot Rudbāržus, Raņķus, Nīkrāci un Skrundu. „Biežāk dažādas lietas izmestas sadzīves atkritumos. Pašlaik līdz 26. novembrim ir automašīnu riepu nodošanas akcija, bet lielajos masīvos cilvēki pamanās tās izsviest atkritumos. Arī durvis tur bijušas. Šķirošana gan pēdējo gadu laikā ir stipri uzlabojusies, bet daudzi joprojām domā: „Kāpēc man būtu jāved riepas nodot, ja var tās izmest tepat kādā tvertnē pie daudzdzīvokļu mājas?” Tur cilvēki ir nekaunīgāki, jo pie atbildības saukt nevaram – nezinām, kurš no 60 dzīvokļu iemītniekiem bijis šis nekauņa,” atzīst J.Ezerkalns. „Laukos dzīvojošie ir daudz kulturālāki par pilsētniekiem.”

Pēdējos gados cilvēki interesējoties par KKP izsludinātajām akcijām: „Nākam pretī, ļaujot elektropreces un lielgabarīta atkritumus nodot bez maksas, atstājot tos pie mājas vai blakus konteineram, bet iepriekš mums piesakot. Pēdējā laikā šo pakalpojumu izmanto daudz vairāk cilvēku un arī saņemam vairāk jautājumu, ko var nodot un ko nevar. Visvairāk tas attiecas uz lauksaimniecības lietām, piemēram, rulonu plēvi pieņemam, bet rulonu tīklus ne. Arī kā sadzīves atkritumus daudzi apsaimniekotāji negrib tos ņemt. Kur tad galu galā nodot? Runājam un rodam risinājumu. Nereti gadās arī tādas lietas, kuras labāk nodot muzejam vai pārdot tālāk. Bieži gadās labi televizori, kas vēl darbojas. Cilvēki nopērk jaunu, modernāku un veco atved pie mums uz nodošanas punktu Dārzniecības ielā. Ja cilvēks godīgi pasaka, ka tas ir izmantojams, novietojam to mūsu būvmateriālu apmaiņas punktā, kur atrodas daudzas citas noderīgas lietas, piemēram, vēl labs printeris, ledusskapis. Šīs mantas paņem cits, kam tās noder, piemēram, biežāk atbrauc daudzbērnu ģimenes.”

NAV SKAIDRS PAR ATKRITUMIEM AR DAŽĀDU SASTĀVU

Pēdējā laikā vairāk tiek pieteikta būvgružu savākšana: „Novadā aktīvi rit būvniecība, un tās laikā to ir ļoti daudz. Pašvaldības būvinspektori prasa izziņas, kad vecā ēka tiek noārdīta. Tas ir labi, jo izskauž arī citas nelegālas darbības, piemēram, lai tie netiktu aizvesti uz mežu un norakti. Tāpat mūsu akciju laikā masveidā tiek nodotas elektroiekārtas, riepas.”

Lielākas neskaidrības cilvēkiem ir par būvniecības bīstamajiem, elektronikas un lielgabarīta atkritumiem: „Joprojām aktuāls ir jautājums, ko darīt ar bojātiem saules paneļiem. Mums jautā, vai tie ietilpst bīstamajos atkritumos, tāpat interesējas par dažādām eļļām. Otrā lielākā neskaidrība ir par lielgabarīta atkritumiem: cik par nodošanu jāmaksā un kas tie īsti ir. Mēs pieņemam par kubikmetra cenu, tāpēc aicinām cilvēkus pašus mēbeles izjaukt, salauzt plāksnēs, jo tad summa stipri samazinās. Būvniekiem objektā viens konteiners izmaksā vairāk nekā 300 eiro, un, ja prasām viņiem tos sašķirot, izmaksas samazinās vismaz trīs četras reizes. Bieži nav skaidrības, kas jāatšķiro. Tad aizbraucam uz objektu un stāstām: šo plēvi liec te, flakonus tur, kartona kasti vēl citur. Ja ir tīrs koks, plastmasa vai stikls, tad cilvēki zina, kur tie jāliek. Neskaidrības ir tad, ja ir kādi piejaukumi – ja šie atkritumi ir netīri.”

DZĪVOKLI IZTĪRA UZ CITU RĒĶINA

Vaicāts, vai, atkritumus izvedot, uzņēmuma darbiniekiem daudz jāšķiro pašiem, J.Ezerkalns stāsta: „Ir atsevišķi gadījumi, kad, savācot tos no privātmājas, skatāmies, ka ir samestas visādas nepareizas lietas. Tad šo adresi piefiksējam un brīdinām, ka nākamreiz neapkalposim, ja nebūs sašķirots pareizi, un norādām, kas bijis nepareizi. Taču tādi gadījumi ir ļoti reti.

Trakāk ir daudzdzīvokļu ēku masīvos, kad saņemam sūdzības, ka konteineri pārpildīti. Vienā ir 1,1 kubikmetrs. Ir bijis tā, ka tajā iemestas divas platekrāna televizora kastes ar putuplastu, vēl kādas koka kastes, – viens cilvēks savu dzīvokli iztīrījis uz citu rēķina! Un ko darīt pārējiem? Nepilna kilometra attālumā atrodas mūsu atkritumu pieņemšanas laukums, kur šīs lietas var nodot par brīvu, bet cilvēks atkal domā: „Kāpēc tērēt savu laiku? Gan jau tas tiks savākts. Atkritumu kalnu taču neatstās.” Kāds cits vietējais atkal domā – noliks savu veco dīvānu pie konteinera, varbūt kaimiņš gribēs sev, un, ja ne, gan jau šā vai tā tiks savākts. Tādos gadījumos ļoti palīdz pašvaldības policija, ar ko mums ir cieša sadarbība. Tā tālāk strādā ar šādiem cilvēkiem, kas mums preci sabojā, visu sametot vienā konteinerā. Citi uzskata: „Kāda jēga atkritumus šķirot, ja beigās viss tāpat nonāk vienā kalnā?” Tā nav gan! Kalnā nonāk tikai tas, ko neesi atšķirojis.”

Joprojām ir tādi cilvēki, kuri savus atkritumus izmet svešos konteineros daudzdzīvokļu māju rajonos. „Bet tagad tas notiek mazāk. Bieži vien kaimiņi ziņo par tiem cilvēkiem, kuriem ir divi īpašumi: viens pilsētā, viens laukos. Kaimiņi nodomā: „Ko met te savus atkritumus!” Taču izrādās, ka līgums ar apsaimniekotāju ir noslēgts.”

J.Ezerkalns uzsver, ka liels darbs tiek paveikts talkās pavasarī: „Tad redzam, cik čakli esam strādājuši un kuras vietas cilvēki piemēslo vairāk. Bet pēdējo trīs gadu laikā, skatoties pēc statistikas, esam kļuvuši kārtīgāki – savākto atkritumu ir krietni mazāk nekā agrāk. Protams, pilsētas nomalēs vēl gadās pa kādai riepai, ir plastmasas pudeles, papīri.”

BRŪNAJĀS TVERTNĒS

Vai šogad, kopš ieviesta bioloģisko atkritumu savākšana, ar to ir problēmas? „Sākumā bija, bet tagad tas jau ir stipri uzlabojies, kaut daudzi tos vēl izmet ar visu plastmasas maisiņu, kas būtu jāiemet sadzīves atkritumos. Vasarā cilvēki brīnījās, ka šajos konteineros parādījās tārpi. Jā, diemžēl tā ir, bet visi taču esam gājuši skolā un mācījušies bioloģiju. Tas ir dabīgs process. Bet mēs regulāri šīs tvertnes izvedam, izmazgājam, un nekāda smaka, par ko cilvēki bija uztraukušies, neveidojās arī vasarā. Attiecībā uz bioatkritumiem cilvēki ir ļoti kulturāli! Ja viņi šķirotu vēl vairāk, tas ir, mazāk piemestu klāt plastmasas izstrādājumus, būtu pavisam labi, bet arī tagad to ir ļoti maz. Pats esmu redzējis, ka bērns apjūk – nevar attaisīt lielo konteineru, tāpēc savu plastmasas iepakojumu iemet pie bioloģiskajiem, jo tā tvertne ir mazāka.

Negodprātīgi cilvēki citreiz tur samet arī stiklu. Kas notiek tālāk? Šis konteinera saturs kļūst nederīgs – tad diemžēl to beram nevis pie bioloģiskajiem, bet pie sadzīves. Tāpēc cilvēkiem bieži rodas maldīgs priekšstats: redz, vienā mašīnā savāc gan sadzīves, gan bioloģiskos. Tad viņi nodomā, kāda jēga šķirot.” Bioloģiskie atkritumi tālāk nonāk pārstrādē, kur tie rada biogāzi: „Drīz pārstrādes punkts tiks atvērts Talsos, un tad vedīsim uz turieni.”

ATSTĀJ MĒBELES UN DRĒBES, GRIBOT LABU CITIEM

Pirms nedēļas Kurzemnieks novēroja, ka daudzdzīvokļu māju rajonā Mucenieku ielā pie konteineriem atstāts matracis. Ko KKP dara, redzot tādas lietas?

„Kad atbrauc lielā sadzīves atkritumu mašīna un darbinieki redz, ka atstāts matracis, viņi to iekšā neliek un paziņo mums. Mēs tālāk ziņu nododam citam šoferim, kas to savāc tādā stāvoklī, kādā tas ir, un liek pie lielgabarīta un būvniecības atkritumiem citā kravā, kas tālāk iet uz pārstrādi Ventspils poligonā. Tur tas tiek smalcināts. Tālāk to nodod reģenerācijai. Bet mēs šo matraci pieskaitām rēķinam visai mājai kā lielgabarīta atkritumus. Izdalot uz visiem, katram iznāk samaksāt dažus centus. Bet mums tad no mājas zvana un jautā: „Kas tas par lielgabarītu mums bijis?” Sakām, ka kaimiņu Annas dīvāns vai Pētera matracis, kuru kāds negodprātīgi nolicis pie konteinera.”

Bieži vien pie tvertnēm var redzēt arī vēl lietojamu apģērbu vai citas lietas, ko cilvēki atstājuši ar domu: varbūt kāds, kuram vajag, paņems sev. J.Ezerkalns skaidro, ka šādas lietas tiek savāktas kā sadzīves atkritumi: „Tas tāpēc, ka nezinām, kādā stāvoklī tās ir. Lai varētu likt pie tekstila, mums pašiem jātaisa vaļā katrs maiss un jāpārbauda. Ja redzam, ka pie konteinera šādi maisiņi ir vairāki, tad tas ir papildu apjoms. Ja būtu jāpārskata katrs maisiņš, tad mēs darbdienu nepabeigtu… Mums jau pietiek, ko cīnīties ar tiem, kuri privātos konteinerus bieži vien neizvelk ārā no savām saimniecībām.

Visā pilsētā jau divus gadus esam izvietojuši vairākus violetos konteinerus tekstilam un aicinām cilvēkus tur ievietot nesabojātu, sausu apģērbu, kas tiek vests uz Valmieru, kur tiek šķirots. Tas, kas ir derīgs, aiziet uz trešajām valstīm, uz Ukrainu, uz Vācijas lietoto preču tirgu – aprites ekonomikā. Esam patīkami pārsteigti, ka to cilvēki tiešām izmanto ļoti aktīvi, lai gan arī tur kāds pamanās iemest gan plastmasas pudeles, gan sadzīves atkritumus, un tie sabojā to apģērbu, kas iemests bez maisiņa. Uz konteinera norādīts, kā jāizmet. Mums katrs apģērba gabals, kas nav maisiņā, jāliek tajā pašiem. Reiz kāds cilvēks bija nofotografējis, kā darbojamies, un ielicis ziņu feisbukā, ka KKP rakņājas pa tekstilu, meklējot sev drēbes. (Smejas.) Mēs tikai vācam to, ko jūs neesat pareizi izmetuši!”

VIEDOKĻI

Vai cilvēki atkritumus šķiro vairāk? Kādas šai ziņā ir lielākās problēmas?

Trūkst informācijas, nav vienotas sistēmas

Elita Kalniņa, Vides aizsardzības kluba pārstāve:

– Jā, esmu ievērojusi, ka vismaz manā dzīvesvietā Olainē atkritumus sākušas šķirot pat tādas kundzes gados, kuras to nekad nebija darījušas. Viena problēma, ko redzu savā pašvaldībā, ir atkritumu tvertņu atveres lielums. Citreiz tā ir tik maza, ka izskatās pēc pastkastītes. Katrā pašvaldībā urnas ir citādas, arī krāsa atšķiras. Gribētu, lai Latvijā tās būtu vienotas – lai cilvēkiem, aizbraucot dzīvot uz citu novadu, būtu skaidrs, kur un kas jāizmet. Bet atkritumu šķirošana noteikti ir kļuvusi aktuāla. Kad vasarā viesojos Kuldīgā, radās iespaids, ka cilvēki tiešām vēlas to darīt, un dažviet apsaimniekotāji visus konteinerus šķirošanai pat nevar nodrošināt. Katrā ziņā Kuldīga šķiet daudz tīrāka nekā kādreiz. Vēl viena problēma, ko novēroju Pierīgas rajonā, ir informācijas trūkums. Tagad par pareizu atkritumu šķirošanu un zaļāku vidi daudz runā skolās, bet par to vajadzētu vairāk informēt arī pieaugušos. Manā pilsētā ir tādas kundzes, kas valsts valodā nerunā, un pie viņām informācija par atkritumu nodošanas akcijām un citām lietām nenonāk. Tāpat ar to mazo norādi uz tvertnes – kā šķirot un kādas lietas izmest drīkst – ir par maz. Lai to ieraudzītu, dažreiz cilvēkam jānometas rāpus.

Atkritumus šķirot ir svarīgi, lai nepiesārņotu mūsu zemi. Nesašķirotie Getliņos krājas kaudzē, un nu cilvēki uz turieni jau dodas ekskursijā kā uz izpriecu. Šķirojot sagatavojam dažādas izejvielas. Latvijā ļoti labi tiek pārstrādātas plastmasas pudeles. Mums ir lielākās rūpnīcas Baltijā, tāpēc nākas kooperēties ar kaimiņiem: viņi mums ved savu plastmasu, mēs viņiem ko citu. Ideāli būtu, ja mūsu valstī produktus tirgotu tādā iepakojumā, kādu var pārstrādāt pie mums vai kaimiņos.

Problēma ir cilvēku nolaidība

Ivo Skripko, atkritumu savākšanas uzņēmuma Eco Baltia vide Liepājas filiāles vadītājs:

– Mēs atkritumus vācam arī Skrundā un dažos pagastos. Tur mums ir desmit publiskie punkti, tai skaitā viens 1. maija laukumā. Nevar teikt, ka cilvēki šķiro vairāk, bet kvalitatīvāk gan to dara, un attiecīgi pēc tam lielāks apjoms ir derīgs pārstrādei. Nesen ieviests tekstila konteiners, kas arī atrodas Skrundā, 1. maija laukumā, un reizi gadā divas nedēļas rīkojam elektronikas akcijas – tad šajā laukumā noliekam konteineru, kurā ikkatrs var izmest savas nolietotās iekārtas. Kopš depozīta punktu izveides liela daļa plastmasas un stikla tagad nonāk taromātos, un tas ir mudinājis cilvēkus vairāk pievērst uzmanību atkritumu šķirošanai. Esam novērojuši, ka vairāk nepareizu un nederīgu atkritumu ir sasviests tajās tvertnēs, kas paredzētas vieglajam iepakojumam: stiklam, plastmasai un papīram. Nereti iedzīvotāji blakus novieto lielgabarīta atkritumus. Katram punktam ir saimnieks – sadarbojoties izdomājam, kurš tos savāks. Iepriekš Skrundas iedzīvotājiem katru gadu bija iespēja lielgabarīta atkritumus nodot vienotā punktā, bet iedzīvotāji un mazie uzņēmēji šo iespēju sāka izmantot ļaunprātīgi, jo krāja cauru gadu, lai sagaidītu to dienu, kad varēs izsviest, tādēļ šogad to vairs nerīkojām. Man gribas domāt, ka tomēr dodamies pareizajā virzienā. Plaša informācija ir gan apsaimniekotāju mājaslapās, gan pašvaldību kontos sociālajos medijos. Jautājums – vai cilvēks pats vēlas šķirot. Tas, ka neesot informācijas, drīzāk skan kā attaisnojums paša neieinteresētībai to pameklēt.

Ja neslēdz līgumu un izmet, kur pagadās

Ineta Meiere, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietniece:

– Par to, ka atkritumu izvešanas līgumi nav noslēgti, pašlaik sākti un uz domes administratīvo komisiju nosūtīti 24 administratīvie procesi. Pārējie īpašnieki, kuri tika uzrunāti, ir līgumu noslēguši. Esam sākuši arī piecus administratīvos procesus par lielgabarīta atkritumu atstāšanu pie konteineriem un atkritumu izmešanu tiem neparedzētās vietās. No 2021. gada līdz šodienai saņemts vairāk nekā 100 izsaukumu, kas saistīti ar atkritumiem. Kopā ar Valsts vides dienestu esam Kuldīgas novadā atklājuši vietu, kur tika veidota nelegāla atkritumu uzglabāšana.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai atkritumus šķirojat? Vai kāds savus izsviež pie svešām daudzdzīvokļu ēkām? Vai pie tvertnēm esat manījuši elektropreces, mēbeles vai citus lielgabarīta atkritumus?

Marija Ļeonova, kuldīdzniece:

– Šķiroju. Dzīvoju privātmājā, un man ir līgums ar Kuldīgas komunālajiem pakalpojumiem. Kuldīgā neesmu redzējusi, ka kāds atstātu tādas nevajadzīgas lietas, kas pie konteineriem atrastos vēl ilgi. Domāju, ka te dzīvo kārtīgi cilvēki. Agrāk gan pilsētā manīju piemēslotas ielas, bet tagad tā vairs nav – ir daudz tīrāk. Man nav daudz elektropreču, ko vajadzētu izmest.

Roberts Slavinskis un Nensija Jansone no Alsungas:

– Nešķirojam. Mums ir viens konteiners, kurā visi met visu. Depozīta plastmasas un stikla pudeles gan vedam nodot. Papīra kastes arī nododam. Bet dārzeņu, augļu mizas un citus bioatkritumus gan nešķirojam. Alsungā neesam redzējuši, ka kāds savus atkritumus sviestu ne tur, kur paredzēts, un arī ne to, ka tiktu atstāti lielgabarīta priekšmeti. Viss vienmēr ir kārtīgs. Mūsuprāt, tādus jau nemaz nedrīkst izsviest – ir jāzvana apsaimniekotājam un jāpiesaka. Agrāk šādus pakalpojumus esam izmantojuši. Vecāki pieteica mūsu vietā, un nodevām veco cepeškrāsni. Mazākas ierīces, kas vēl kalpo, vai nu kādam atdodam, vai pārdodam. Nav vēl tā bijis, ka ierīce nedarbotos un vajadzētu to izsviest.

Iveta no Saldus:

– Jā, šķirojam, bet ne visus. Mums ir lauku māja, tāpēc bioloģiskie atkritumi aiziet kompostā. Depozītu nododam. Zinu, ka lielgabarīta atkritumus un elektrotehniku var nodot atsevišķos datumos, ko pašvaldība izziņo. Es esmu nodevusi veco ledusskapi. Pašlaik vairs neredzu, ka mēbeles vai citas mantas atrastos pie konteineriem. Tagad tam vairāk seko līdzi un biežāk tādas lietas var nodot. Kādreiz gan uz ielām varēja redzēt visu ko. Mums ir vieta, kur nodot arī mazākas elektroierīces. Tagad mūsu pilsēta ir daudz tīrāka – pilnīgi prieks pastaigāties! Manu, ka atkritumus šķiro daudzi.

Māra Jansone, strādā optikā Kuldīgā:

– Es šķiroju. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā un esmu novērojusi, ka bieži vien cilvēki nezina, ko kur izmest. Pie bioloģiskajiem kāds ir iemetis ar visu maisiņu, kas tur nav paredzēts. Citreiz pārsviests pāri malām, jo šis konteiners ir mazs. Savukārt ar lielajiem ir cita problēma – vāki ir ļoti smagi, un ne vien pensionāriem, bet arī jaunākiem cilvēkiem, kas nav gara auguma, grūti tos pacelt. Man sāp plecs un ir ļoti grūti ar vienu roku pacelt vāku, lai ar otru iemestu to maisu. Regulāri esmu redzējusi, ka tur atstāj izjauktas gultas, klubkrēslus, vēl nesen bija lielais matracis. Arī mašīnu riepas tur esmu redzējusi.

Natālija, kuldīdzniece:

– Tā īpaši jau nešķirojam, bet bezkaunīgi arī neesam. Komposta kaudze mums ir, un plastmasas un stikla pudeles aizvedam uz depozīta punktiem. Papīra mums faktiski nav. Mums atkritumus izved Kuldīgas komunālie pakalpojumi. Dzīvoju Putnudārzā, un tur viss ir kārtīgi, arī kaimiņi uzvedas pieklājīgi. Lielgabarīta atkritumus nekad neesmu nodevusi, bet pirms diviem gadiem nodevu televizoru, kādus vecos printerus.

Sandra Āboltiņa, kuldīdzniece:

– Tikai bioloģiskos atkritumus metu komposta kaudzē, bet citus nešķiroju. Mums mājā ir četri dzīvokļi, un neesmu manījusi, ka kāds būtu pieteicis brūno konteineru. Mums neviens tādu arī nav piedāvājis. Neesmu redzējusi, ka kāds savus atkritumus izsviež citu konteineros. Bet tikai pēc tam redz, ka blakus jau stāv. Vēl nesen Mucenieku ielā daudzdzīvokļu māju rajonā tur bija dīvāns un krēsli. Elektropreces gan neesmu redzējusi tur stāvam.