Alkohols. Piecelties no zemes

Alkohola patēriņš Latvijā sasniedzis līmeni, kas pielīdzināms epidēmijai, tādēļ neatliekami vajadzīgi vērienīgi, kompleksi pasākumi, lai šo rādītāju būtiski mazinātu, – tā aprīlī secināts Nacionālās alkoholisma ierobežošanas padomes sēdē. Latvijā ir daudz ģimeņu, kuras alkohols posta, kā arī daudz bērnu, kuri auguši alkoholiķu ģimenē.

Rakstu sērijā Cilvēks un drošība šoreiz par alkoholisma problēmu – kas to izraisa un kas var cilvēkam palīdzēt no dzeršanas tikt vaļā.

„Nedziedināma slimība uz mūžu”

Kā šo kaiti apkarot? Kurzemnieks uzklausīja cilvēku, kurš pats to piedzīvojis, no kaites veiksmīgi atbrīvojies un kuldīdzniekiem palīdz anonīmo alkoholiķu (AA) grupā.

„Es nezinu, kāpēc atkarības rodas. Es teiktu, ka cilvēkam bijis kāds tukšums. Manuprāt, alkohola atkarība varētu būt gēnos. Tiem, kas vēlas atgūt veselo saprātu, ir ieteicams zīmēt ciltskoku – tad pētījums noved pie tā, no kurienes vējš pūš. Manā ģimenē bija ļoti daudz apgāzto glāžu, proti, cilvēku, kas no dzeršanas miruši,” par savu pieredzi stāsta Kuldīgas AA dalībnieks Artis.

ZEMS PAŠVĒRTĒJUMS

„Par sevi varu pateikt – pirmā glāze bija kā glābiņš. Alkohols bija mans labākais draugs pasaulē, jo atklāju, ka tā varu būt pārāks par citiem un darīt to, ko citi neuzdrošinājās. Bet jau no pirmās glāzes vēlme dzert gāja pāri mēram. Man bija ļoti zems pašvērtējums – jutos nekur neiederīgs: ne skolā, ne sētā. Man nebija tā, kas ir citiem. Slikto pašvērtējumu var iedot ģimene. Dzeršana ir kā kods – mūžīga dzīšanās pēc tās pirmās sajūtas, kas bija laba, patīkama un jautra. Man tas beigās izvērtās par postu. Ja biju kādā kompānijā, jādzer obligāti, piemēram, klases pasākumos skolā. No citiem dzirdēti citi stāsti: kādam bijusi nelaimīga mīlestība vai kāds zaudējums.”

„IEDZER, BŪS VIEGLĀK!”

„Nevar pateikt, kurš ar alkoholismu saslims. Nav teikts, ka katrs kļūs par dzērāju, – vienu brīdi normāls cilvēks var sākt dzert kā lops, bet pēc tam to pārstāj un atkal dzīvo normāli. Dzeršana ir tieksme, kas izveidojas. Arī cits uz to var pamudināt, jo ir teiciens: „Iedzer, būs vieglāk!” Cilvēks pamēģina un secina, ka tiešām kļūst vieglāk, bet attopas, dzerot jau trešo dienu, un tas pavelkas tālāk.”

PIRMAIS SIGNĀLS – NOLIEGUMS

„Nedod Dievs, ja kāds tevi nosauks par dzērāju vai alkoholiķi! Man bija gadījums, ka reibumā nonācu slimnīcā. Atnāca narkoloģe, kas sāka runāt par dzeršanu un alkohola problēmām. Es uz viņu sabļāvu – tas man bija kā aizvainojums. Noliegums ir pirmais signāls, ka problēma ir liela. Uzreiz notiek drausmīga sevis mānīšana, ka viss ir kārtībā.

Ar laiku dzeršanas dēļ sāk rasties problēmas – godīgi uz sevi jāpaskatās, vai ir problēmas darbā, vai tu kavē, turi godavārdu, zaudē naudu, vai tu normāli aizej mājās vai klejo riņķī. Es iekūlos visādās nepatikšanās. Nepārtraukti nonācu slimnīcā, gūstot traumas. Tad atkodu, ka slimnīca ir labs glābiņš, kur no visa var atpūsties, atgūt spēkus un tad atgriezties atpakaļ. Ar laiku slimnīcā vairs negribēja mani uzņemt – bija jāsola, ka uzvedīšos labi.”

KAS VAR MOTIVĒT?

„Citiem cīņā pret alkoholismu pietiek tikai ar aizrādījumu, piemēram, ja ģimenē sieva pasaka, ka izšķirsies, un liek izvēlēties: viņu vai alkoholu. Tie cilvēki saprot ģimenes vērtību. Manā gadījumā nebija nekā. Man tas bija jāsaprot, ar gadiem kļūdoties un zaudējot. Pāri visam gribēju dzīvot tikpat labi kā citi, bet nemācēju.

Citiem palīdz nelaimes gadījums, lai gan arī tāds cilvēks, kuram bijušas trīs klīniskās nāves, tāpat atsāk dzert. Kādam vilciens nobrauc kāju, bet tāpat atsāk dzert. Katram savs dibens, no kura var piecelties pats vai ar kāda palīdzību. Kamēr ir lidojums, dzērumā muļķīgi ālējos, un nekādas palīdzības nebūs. Kurā lidojumā var pacelties vēl augstāk? Tikai no zemes. Vēl jāsaprot, vai to vari pats vai tev vajag palīdzību. Vēl var motivēt svarīgs darbs, piemēram, ja darba devējs piedraud atlaist. Ja darba devējs ir labs, viņš pats novirzīs dzērāju ārstēties. Nav noslēpums, ka dzērāji parasti ir labi cilvēki un labi meistari, kamēr nedzer.”

VĒLĒŠANĀS DARĪT LIETAS LABĀ

„Kad cilvēks pats grib sākt kaut ko labot, jāsāk prašņāt riņķī. Mūsdienās internets ir vaļā. Ja situācija ir galīgi problemātiska, jāiet pie narkologa uz detoksikāciju. Tas nozīmē, ka ar sistēmām ķermeni atbrīvo no visa alkohola, lai skaidrā prātā pieņemtu lēmumu kaut ko darīt tālāk.

Es gan ieteiktu vispirms iet pie ģimenes ārsta, jo narkologs uzliks zīmogu – būs daudz gadu uzskaitē, problēmas ar darbu un tiesībām. Manā gadījumā palīdzēja ģimenes ārsts, kuram šī problēma pašam nebija sveša. Es tiku uz detoksikāciju.

Pēc tam ceļi ir dažādi: ir dažāda rehabilitācija, piemēram, Minesotas programma, kurai var pieteikties. Tad jābūt kādām dienām skaidrā, jo pāri visam ir patiesa vēlēšanās kaut ko darīt. Es gribēju atkal pamēģināt normālu dzīvi. Man paveicās un izdevās – esmu ļoti pateicīgs un laimīgs. Visi mani tālaika draugi no dzeršanas ir miruši.”

NAV IZVĒLES

„Kad cilvēks ir slieksni pārkāpis un kļuvis par alkoholiķi, sabiedrībai beidzot būtu jāsaprot, ka tā ir nedziedināma slimība uz mūžu. Tur nav izvēles, ka viņš kādreiz atkal varēs iedzert. Līdzīgi ir ar cukurslimību – slimnieks zina, kas jādara. Ja kaut ko darīs ne tā, viņš mirs. Tāpat ir ar dzērāju.”

JĀBŪT TIKAI VĒLMEI NEDZERT

„AA ir interesanta padarīšana. Tas ir brīnums, kas palīdz alkoholu nelietot. Tā ir sadraudzība ar garīgas atveseļošanās programmu. Pasaulē tāda ir jau 87 gadus, pie mums 35. Lai kļūtu par dalībnieku, jābūt tikai vēlmei nedzert. Tajā nekas nav obligāts – var nākt un iet. Cilvēki sapulcējas, stāsta par savu pieredzi, kas var palīdzēt citam. Ja cilvēks uz grupu vairs nenāk, mēs jau zinām, kur viņš ir. Ja neatnāc vienreiz, tad otrreiz neatnākt ir vieglāk, bet trešoreiz jau aizmirstas, ka diena pagājusi. Ieslēdzas sevis mānīšana.

Kuldīgā tikšanās ir otrdienās 18.30 Svētās Annas draudzes mājā. Mēneša pēdējās otrdienās sapulce ir atklāta un var piedalīties jebkurš, kam ir interese vai vajadzība. Nav noslēpums, ka pa pasauli klīst joks: cilvēki netic, ka mēs tur nedzeram. Manā gadījumā AA palīdz – tagad sevi pazīstu ļoti labi. Saprotu, kāpēc, kurā brīdī un kas ar mani notika, ko sliktu esmu darījis un ko varu labot.”

TIEŠI ŠĪ DIENA

„Medicīna Latvijā ir laba – man tā ir daudz palīdzējusi. Lai gan valstī notiek kampaņveidīgi pasākumi pret alkoholu, šie mēģinājumi ir nemākulīgi. Kam skaļāka balss, tas to paceļ, kāds piebalso, un tad viss apklust. Uzskatu, ka cilvēki procentuāli joprojām dzers tikpat daudz, bet atskaidrosies un dzīvos skaidrā tikpat.

Manā gadījumā tā bija Dieva žēlastība, kas atnāca tieši tajā brīdī, kad tai bija jāatnāk. Katru rītu pieceļos, telefonā izdzēšu iepriekšējo skaitli, cik dienu esmu skaidrā, un ierakstu pašreizējo. Šī diena man ir pati svarīgākā, un tikai šī diena ir tā, kurā vēlos palikt skaidrā. Šodien nedzeršu, šodien glāzi nepacelšu! Nu jau ir septiņpadsmit gadu un divi mēneši.”

NOTUR GRUPU

„AA notiek trīs lietas: atveseļošanās, sadraudzība un kalpošana. Man palīdzība citiem rada gandarījumu, jo, dodot citiem, varu paturēt to, kas man ir. Citādi to pazaudēšu. Kuldīgas AA grupa iepriekš ir bijusi un tad atkal pazudusi. Savulaik no Talsiem braucu Kuldīgas grupas atbalstīt, bet pēc tam tās pazūd. Kad apmeklēju grupas citur, sapratu, ka Kuldīga ir tuvu, un, ja otrdienās tur būtu tikšanās, būtu jauki aizbraukt. Saņēmu zvanu no Kuldīgas sociālā dienesta ar lūgumu palīdzēt. Kamēr nebūs kāds Kuldīgas entuziasts, kas grupu turēs, turpināšu braukt. Nu jau pagājuši vairāk nekā divi gadi.”

VIEDOKĻI

Kāpēc cilvēki iekrīt alkohola atkarības nagos? Kā viņiem palīdzēt? 

Palīdzību neatsaka nevienam

Daiga Zemke, Kuldīgas novada sociālā dienesta darbiniece pilngadīgo un cilvēku ar invaliditāti atbalsta nodaļā:

– Atkarība, kā zināms, ir slimība. Visbiežāk problēmas sākas tad, kad cilvēkam kaut kas nav tā, kā vajag. Sociālajā dienestā nonāk tie, kuri zaudējuši darbu, šķīrušies, atsvešinājušies no tuviniekiem, kuriem ir naudas grūtības, parādi un citas problēmas, ko, liekas, vieglāk pārvarēt, lietojot alkoholu. Sociālais dienests ir atbalstošs – cenšamies motivēt mainīties.

Agrāk likās, ka tie, kuriem daudz problēmu, ir uz ielas, bet tagad arvien biežāk novēroju, ka ar alkoholisma un citu atkarību problēmām saskaras tie, kas ir ļoti labi situēti un par kuriem no malas liekas, ka nekādu problēmu tiem nav. Mazās pilsētās šos cilvēkus tā nepamana, tāpēc ka viņi reti nāk pie sociālā darbinieka lūgt palīdzību – brauc uz citām pilsētām, jo satraucas par konfidencialitāti, viņiem ir kauns. Mēs palīdzību neatsakām nevienam.

Mūsu dienestā klienti ar alkohola problēmām visbiežāk nonāk pēc paziņu ieteikuma, policijas ziņojumiem, līdzcilvēku sūdzībām. Viena daļa bezpalīdzīgā stāvoklī tiek vesta uz Zilā krusta patversmi Kabilē. Tad klientam ar sociālo darbinieku jāsadarbojas – jāizpilda sociālā atbalsta plāna uzdevumi. Tas nozīmē, ka jāapmeklē speciālisti, jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, jāmeklē algots darbs, mājoklis. Tagad policija tos, kas ir ļoti stiprā reibumā, ved uz Ventspils atskurbtuvi. Uzskatu, ka arī Kuldīgā būtu vajadzīga nakts patversme.

Ja ģimenē ir alkoholiķis, nevajag šo cilvēku atgrūst. Vajag palīdzēt meklēt risinājumus. Lielai drosmei jābūt, lai saņemtos savu sāpi kādam pastāstīt un lūgt palīdzību. Ja nereaģēsim un tikai žēlosimies, varam kļūt par līdzatkarīgajiem.

Galvenais – neiedzert šodien pirmo glāzi

Māris Ķirsons, mācītājs, atkarību speciālists, Minesotas programmas ieviesējs Latvijā:

– Cilvēki atkarību nagos krīt tāpēc, ka viņos ir tāda fizioloģiska, mentāla un garīga tendence. Viens no desmit, kuri dzer, kļūst par alkoholiķi. Ja esmu viens no tiem desmit, tad esmu. Daļa to noliedz, liela daļa. Cilvēki par alkoholiķiem kļūst tādēļ, ka viņiem patīk sajūta, ko dzeršana dod: kaifs, labsajūta, miers, uzbudinājums, aizbēgšana no ikdienas.

Latvijā tā ir šausmīgi liela problēma. Mainījies ir tas, ka par to vairāk atklāti runā. Runā par to, ka tā ir fiziska, mentāla un garīga slimība. Ja paejam atpakaļ uz krievu laikiem, tā nebija. Tad uzskatīja, ka alkoholiķis vienkārši tāds ir un tā vienkārši notiek. Šī problēma daļēji radusies no tā, ka Latvijā bija tāda vēsture un mentalitāte: „Ja esi īsts vecis, tad kārtīgi dzer!” Šis ieradums to pierāda.

Minesotas programma izpaužas tā, ka cilvēki nāk kopā un par sevi stāsta, kas ar viņiem noticis dzeršanas dēļ. Tajā pastāv stingrs godīgums. Kad nonāc līdz dibenam, tad saki, ka dzert vairs negribi! Ja to vairs negribi, jāsāk kaut ko darīt citādi, proti, jālūdz, lai Dievs jeb augstākais spēks palīdz šodien neiedzert to pirmo glāzi. Kamēr neesi iedzēris pirmo, ir izvēle. Šī pieeja izauga no anonīmajiem alkoholiķiem.

Minesotas programmu Latvijā ieviesu tāpēc, ka par to sāku ziņot Amerikas Balsī un manu radioraidījumu dzirdēja tālaika Latvijas galvenais narkologs Jānis Strazdiņš. Viņš uzrakstīja vēstuli, ka tas ir kaut kas tāds, par ko te nezina. Šī programma palīdz neiedzert to pirmo glāzi, jo tad rodas izvēles brīvība, ko ar savu dzīvi darīt. Kopš programma ir Latvijā, rezultāti ir jūtami: notiek daudz vairāk sapulču, vairāk cilvēku sevi uzskata par anonīmajiem alkoholiķiem, tāpēc daudz vairāk cilvēkiem palīdz neiedzert pirmo glāzi.

Ja ģimenē ir alkoholiķis, viņam skaidri jāpaziņo: ja atsāks dzert, tad no ģimenes tiks izrakstīts un ar savas dzeršanas sekām galā būs jātiek pašam – neviens viņu neglābs. Ja cilvēks pats to izvēlējies, viņam jātiek galā ar sekām. Ir jānonāk līdz dibenam un jāsaka: „To vairs negribu.”

Rāda labu piemēru

Agris Reinis, evaņģēliskās kristiešu draudzes Zilais krusts viceprezidents, Kabiles struktūrvienības vadītājs:

– Grūti pateikt, kāpēc cilvēki atkarībā nonāk. Vecākie droši vien ir padomju mantojums. Padomju laikā lietot alkoholu bija normāli. Vēl iemesli ir bezdarbs, bezdarbība. Lai to slīcinātu, cilvēki problēmas risina ar alkoholu. Manuprāt, tagad alkoholisms Latvijā mazinās. Jaunā paaudze, tai skaitā mans bērns un mazbērni, alkoholu vairs nelieto tā kā es savā jaunībā. Tā ir problēma mana gadagājuma cilvēkiem un tiem, kas nonākuši krīzes situācijā. Man problēmas ar alkoholu bijušas pašam, tāpēc strādāt ar patversmes cilvēkiem man ir viegli.

Zilais krusts ir starptautiska reliģiska organizācija, kas dibināta ar mērķi palīdzēt krīzē nonākušajiem. Tie ir probācijas klienti, bezpajumtnieki un citi. Patversmē Kabilē, kas izveidota 2007. gadā, tagad ir 23 vīrieši un divas sievietes. Mums ir sadarbība ar Minesotas programmu, un ar Nodarbinātības valsts aģentūru cilvēkus sūtām uz to.

Vēl, protams, ir lūgšanas un labi piemēri no tiem, kas pie mums uzturas. Bija tāds vīrs, kas astoņus gadus pie lielveikala bomžoja, bet nu jau piecus gadus nelieto, ir dabūjis autovadītāja tiesības un piepalīdz kā šoferis. Kāds cits ir nodarbojies ar huligānismu, bijis cietumā, bet gandrīz trīs gadus alkoholu nelieto un pie manis ir darbu vadītājs. Tie ir cilvēki, kas citiem par to stāsta un ne tikai gudri runā, bet rāda savu piemēru.

Ja ģimenē ir kāds ar alkohola problēmu, rodas divas problēmas: viena, ka vēl kāds no ģimenes ir alkoholiķis, otra, ka ir līdzatkarīgie, kuri cenšas šo problēmu piesegt. Lai tiktu no alkohola brīvs, pašam tas jāgrib. Līdzatkarīgajiem jāapmeklē kursi vai sociālais dienests, lai arī viņi saprastu, ka tā ir problēma.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai alkoholisms Latvijā ir problēma? Kā ar to cīnīties? Kāda ir jūsu un jums pazīstamo pieredze ar alkoholu?

Vija Zariņa, kuldīdzniece:

– Jā, protams, ir. Vispirms par to jāstāsta, jāizglīto jau ģimenē, skolās. Valstij jāievieš stingrāki ierobežojumi, aizliegumi. Zinu, ka Lietuvā tagad ir aizliegts alkoholu tirgot degvielas uzpildes stacijās, tirgošana ierobežota arī brīvdienās. Kāpēc vispār sāk lietot? Manuprāt, tas iet roku rokā ar audzināšanu ģimenē, ar sabiedrības attieksmi. Varbūt saprātīgi aizliegumi varētu dot rezultātus, taču ir arī visiem zināmā patiesība, kas skan tā: dzēra, dzer un dzers. Pati ar alkoholismu ģimenē esmu saskārusies un uzskatu, ka tā ir baisa nelaime, jo tā tāpat kā citas atkarības parauj līdzi cilvēkus blakus – cieš otrās pusītes, bērni, mātes, tēvi. Un bērni, to redzot, pieņem kā normālu ģimenes modeli. Domāju, ka vainīga alkohola kultūra. Esmu viesojusies dienvidu zemēs – tur alkohols ir ierasta lieta, vīnu ar ūdeni šķaida pat bērni, un cilvēki tur zina mēru. Taču mēs šeit, ziemeļu zemēs, to noteikti nemākam.

Viktors Vasiļjevs no Aizputes:

– Droši vien ir problēma. Domāju, ka neviens cits tev nepalīdzēs – pašam jābūt apzinīgam un jāuzņemas lietošanu samazināt. Pats lietoju ļoti maz. Kādreiz pazinu cilvēkus, kas lietoja diezgan daudz. Kāds no malas viņiem aizrādīja, sakot, ka tā nav labi, jautājot, kāpēc tas vajadzīgs. Taču šāda palīdzība neko nedeva. Tagad viņi visi jau miruši, bet es vēl turos – man jau 89 gadi.

Kristīne Frāma, kuldīdzniece:

– Ir tā problēma, sevišķi jauniešu vidū. Bieži redzu, ka nedēļas nogalēs jaunieši bariem staigā pa ielu, kopā lieto alkoholu, nezina, kā uzvesties. Vajag pieņemt likumu, kas paredz, ka jaunieši līdz 21 gada vecumam alkoholu lietot un iegādāties nedrīkst. Man jau šķiet, ka mūsu pilsētā atkarība rodas no tā, ka daudzi nevar atrast darbu, ir nepārtrauktā stresā, ir kādi citi pārdzīvojumi. Daudzi manos gados brauc meklēt darbu citur. Es ar alkoholu tagad esmu uz jūs. Kādreiz lietoju bieži, bet pati sapratu, ka jāpārtrauc, jo man nepatika tā negatīvā enerģija, ko deva alkohols, un arī draugu vairs nebija.

Ilze Alksne no Aizputes:

– Problēma tā ir, bet, kā cīnīties, grūti pateikt. Nezinu, vai ar to var valstiskā līmenī tikt galā ar kādiem ierobežojumiem. Domāju, ka ar savu atkarību jācīnās katram pašam, jāsaprot, ka tāda ir. Pamazām atkarība rodas no kādiem paradumiem ģimenē, kas tiek ieaudzināti nākamajām paaudzēm. Un, ja šie cilvēki saskaras ar problēmām un pārdzīvojumiem, tad pudele ir tābrīža glābiņš. Arī manu draugu vidū alkoholisms ir bijusi problēma, kas nākusi no ģimenes. Palīdzība katram vajadzīga cita: kādam ģimenes atbalsts, kādam speciālista palīdzība, kāds varbūt to meklē baznīcā.

Nadežda Grīnblate no Talsiem:

– Cīnīties jau var dažādi, bet domāju, ka ir jāpalīdz – šie cilvēki jāiesaista sportiskās, kulturālās aktivitātēs, jābūt biežāk blakus. Lai viņiem ir citas lietas, par ko domāt, lai pārdzīvojumi, kas tiek risināti ar alkoholu, paliek pagātnē. Tiem, kuriem problēmas ir nopietnākas, jāmeklē palīdzība pie kāda speciālista, bet citi, kas dzer vien tāpēc, ka nezina, ko citu iesākt, jāmudina iet ārā no mājas. Atkarība daudziem rodas, kad viņi iekļūst nepareizā kompānijā. Man viena laulība izjuka tieši alkohola dēļ: bijušais vīrs ļoti daudz dzēra, un mēs, līdzcilvēki, vairs nekā nevarējām palīdzēt. Viņam tas nāca līdzi no ģimenes – dzēra abi vecāki.

Sandra no Turlavas:

– Atkarība katram sākas citu iemeslu dēļ.

To var veicināt ģimene, taču tas, ka mājās kāds lietojis alkoholu, bērnam var būt arī tāds piemērs, kas vēlāk visu mūžu no alkohola attur, jo, redzot sekas, viņš saprot, ka negrib to lietot. Taču citiem ģimene var iemācīt, ka tā ir norma. Arī man pagastā ir zināmi cilvēki, kas slimojuši ar alkoholismu. Bet kāds visu mūžu katru dienu var lietot balzamiņu pa tējkarotei zāļu tiesai, un atkarība neradīsies.

#SIF_MAF2024

#cilveksundrosiba

#kurzemnieks