„Ministriju un valdības vietā nestrādāšu, bet mudināšu”

Valsts prezidents EDGARS RINKĒVIČS vizītē Kuldīgā pavadīja ļoti piesātinātu dienu, tomēr vakarpusē izbrīvēja pusstundu sarunai ar Kurzemnieku.

Kāds braucieniem pa Latvijas novadiem ir mērķis?
Iepazīt tos, uzklausīt pašvaldību, uzņēmējus. Cenšos turēt līdzsvarā – pa braucienam katrā reģionā. Simboliski Latgale bija pirmā, lai tur cilvēki sajustu, ka netiek aizmirsti un uzmanība pievērsta viņiem aktuālajam, sākot ar austrumu robežu. Pirmā vizīte bija Krāslavā. Salīdzinot ar Kuldīgā skatīto, sadzirdēju vairākas līdzīgas problēmas. Tā ir veselības aprūpes neapmierinošā pieejamība – cilvēkiem laukos faktiski nav bezmaksas pakalpojumu. Krāslavā vairāk tika runāts par skolu tīklu, šeit ne tik daudz. No uzņēmējiem abos novados dzirdēju uztraukumu par darbaroku trūkumu. Problēma ir arī kreditēšana: uzņēmējs iet uz banku lūgt kredītu, bet ļoti bieži saņem atteikumu. Krāslavas novadā kāds franču uzņēmējs, kas nolēmis
attīstīt biznesu, stāstīja, ka naudu saņēmis caur tranzītbankām – tām nebija problēmu. Arī Kuldīgā uzņēmējs atzina: ja kredītu rūpnieciskās darbības paplašināšanai nedabūs kādā Latvijas bankā, tad meklēs ārpusē. Tātad ar mūsu bankām ir problēma. Kā Valsts prezidents nevaru dot norādījumus kreditēt vai ne, taču varu to aktualizēt Finanšu un Ekonomikas ministrijā. Pašplūsmā to nevar laist – valdībai un Latvijas Bankai jāstrādā. Ja bankas neprotas pašas, skatīsimies, kā to risināt, varbūt līdzīgi kā Lietuvā var noteikt solidaritātes maksu. Absolūti neuztraucos par ņaudēšanu, ka tas pasliktinās kreditēšanas un investīciju vidi, jo tur jau vairs nav, ko pasliktināt.

Kurām nozarēm vēl pievērsīsit uzmanību?
Neapšaubāmi vispirms drošībai, turklāt nedalāmi – gan iekšienē, gan ārpolitikā –, jo tas ir vienlīdz svarīgi. Aizsardzībā jau daudz sasniegts, finansējums ir palielināts, bet ir lietas, kas vēl jārisina. Iekšlietas ir sliktākā
situācijā. Turpināšu iepazīties gan ar Valsts robežsardzi, gan Valsts policiju.
Otra svarīga joma, ko jau esmu uzsvēris, ir jaunieši, jo viņi ir mūsu nākotne. Patīk mums par to domāt vai ne (pasmaida – red.), bet pēc gadiem 20–30 viņi darbosies mūsu vietās un lems. Es tiešām gribu mūsu valsti redzēt stipru un modernu, un ir vesela rinda lietu, pie kurām jāpiestrādā. Mēs vaimanājam, ka atpaliekam no citām Baltijas un Eiropas valstīm, bet būtībā paši negribam daudz darīt, lai valsti padarītu modernu. Lai te būtu cilvēktiesību standarti, darbaspēka pieejamība, nemaz nerunājot par robežu atvēršanu un saprātīgu politiku. Nelaime tā, ka šajos jautājumos vispār nav nekādas politikas. Bezdarbs
ir mazs, uzņēmējiem nav darbaspēka . Mums ir viesstrādnieki, taču viņi strādā nelegāli. Līdz ar to Valsts kasei iet garām nodokļi. Var izlikties, turēt stingru mugurkaulu, bet pienāks brīdis, kad būs viss – vairs nevarēs. Problēmas jāmēģina atrisināt, bet tas jādara gudri. Nebūs gudri robežas atraut vaļā, bet arī turēt tās ciet un izlikties nav saprātīgi. Tas ir viens no darbiem, ko sagaidu no valdības, domājot par nākotni. Lēmumi jāpieņem drīz.

Kāda ir situācija Ukrainā – vai ir kāds cerību stars par kara beigām?
Pavasarī cerības bija lielas – būs pretuzbrukums, un gandrīz visu Ukrainu izdosies atbrīvot. Tas bija drusku mānīgs publiskajā telpā uzburts tēls. Ukraiņiem iet ļoti smagi: joprojām trūkst ekipējuma, bruņojuma, munīcijas, lai kā mēs censtos palīdzēt. Diemžēl šis karš ilgs vēl labu laiku. Es nezinu, cik ilgi. Krievijas stratēģija ir vilkt garumā, kamēr ukraiņi nogurst un noasiņo, kamēr arī mēs nogurstam un vairs nespējam atbalstīt. Kas zina – varbūt kādā lielvalstī valdība pamainīsies un domās citādāk. Šis karš prasa izturību, enerģiju un pacietību mums visiem neatslābt. Strādājam divos virzienos. Viens ir atbalsts Ukrainai, otrs – pašu drošības un aizsardzības stiprināšana. Ir samita lēmumi, arī Kanādas lēmums dubultot savu karavīru skaitu, un tās ir šīs vasaras labās ziņas.

Vai Valsts prezidenta kancelejas komanda jau nokomplektēta?
Pilnībā nav, ir pamatsastāvs. Ar pieciem padomniekiem vien to plašo jautājumu loku, kas man uzticēts, atrisināt nevaru. Kanceleja ir neliela – tajā strādā prezidenta padomnieki, viņu palīgi, juridiskais dienests, arī administrējošais sastāvs. Iesniegumus saņemam par visu, kas notiek un nenotiek. Vismaz viens padomnieks vēl būs nepieciešams. Līdz septembra beigām jālemj par valsts konkurētspējas veicināšanas komisiju, kā mēs to darba valodā saucam. To veidos nozares profesionāļi, kas netiks algoti.

Kas komandas izveidi apgrūtina?
Ar pamatsastāvu veicās viegli. Prieks par kolēģiem – visi ir zinoši un strādāt griboši, neskatās ne uz darba laiku, ne apjomu. Vienā otrā nozarē atrast cilvēkus nav tik viegli. No prezidenta padomnieka tiek prasīts daudz: ne tikai gudri parunāt un dot padomu, bet bieži vien arī praktiski organizēt, atbildēt uz iesniegumiem prezidentam, sekot visam līdzi. Katrs padomnieks ir universālais kareivis – viņam nav sava departamenta vai nodaļas, ir tikai palīgs.

Vai pats turpināsiet ko publicēt sociālajos tīklos?
Jau esmu paspējis ielikt ziņu no Kuldīgas. Viens no patīkamākajiem momentiem bija slimnīcā.
Sveicām 300. šeit dzimušo pilsoni, un, kamēr runājām ar personālu, piedzima vēl divi.

Vai atbalstāt Ministru prezidenta ierosmi paplašināt koalīciju, kā tika ierosināts prezidenta vēlēšanu laikā, kad partneri nespēja vienoties?
Es tajā procesā nejaukšos. Redzēsim, kas notiks augustā, kad paši būs izrunājušies. Ir būtiska nianse. Iepriekšējās Saeimas laikā tika uzskatīts, ka izveidota optimāla koalīcija un valdību veidojošo partiju skaits. Beigās no piecām palika četras. Tagad atkal dzirdam, ka šī ir pēc skaita pati labākā koalīcija. Man liekas, ka ne tikai ekonomikā, zinātnē vai mākslā, bet arī politikā vajadzīga konkurence. Ja kāds elpo pakausī, tu darbojies rosīgāk. Lai nav tā, ka reizi četros gados partija uztaisa kampaņu, lai tiktu ievēlēta Saeimā. Var cerēt, ka prezidenta vēlēšanas un visas diskusijas mudinās jebkādu partiju kombināciju maiņu vai paplašināšanu. Svarīgi ir skatīties, kā dinamiskāk risināt veselu rindu aktuālo jautājumu. 15. augustā ir nozīmīgi svētki Aglonā. Teicu, ka tad mums būs tāda kā reformu debesbraukšana vairākās jomās. Veselībā, nodokļu sistēmā, izglītībā visi dokumenti būs galdā. Vienoties nebūs vienkārši, bet skaidrs, ka vajadzīgs dinamisms. Redzēsim, vai šī koalīcija to spēs. Dinamisms vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai svarīgus lēmumus pieņemtu, bet arī tāpēc, lai tie tiktu nopietni apsvērti no visiem aspektiem.

Kā vērtējat skolu tīkla optimizāciju, kurai termiņš ir 15. augusts?
Tā ir laba lieta pēc būtības. Bet optimizāciju nevar taisīt, ja nav skaidrs, kā un ar ko bērni uz jaunajām skolām aizbrauks. Vai ir labi ceļi, vai ir autobusi? Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, sekojot zaļajam kursam, piedāvā pašvaldībām iegādāties elektroautobusus. Tas labi. Taču no Krāslavas līdz Rīgai tāds bez uzpildes vienkārši netiks. Jau tā brauciens ilgst ap četrām stundām, un uzpildes laiks to vēl paildzinās. Rīgā tādas nianses neredz un neņem vērā, bet novados tas ir būtiski. Kā panākt, lai viens otrā ieklausās, nevis tikai rullē pāri tāpēc, ka jūs tur šādi un mēs te tādi? Baidos, ka bez pašvaldību iesaistes un stingras sarunas var tikt pieņemti tādi lēmumi, ko atkal vajadzēs koriģēt. Cik varēšu, aktualizēšu, bet nestrādāšu ne ministrijas, ne valdības vietā. To prezidents pēc Satversmes nemaz nevar darīt. Bet var mudināt, pievērst uzmanību un atgādināt, kaut tas kādam var šķist apnicīgi.

Kā virzās solījums veidot iekļaujošu sabiedrību?
Trīs nedēļās? Viss uzreiz nav iespējams. Redzēsim, kā ies rudenī. Ir cerības, ka daži jautājumi tiks apspriesti un virzīsies uz priekšu. Viena lieta ir gribēt, bet otra – kad notikumi sāk to vai citu darbību iespaidot. Iestājos par tiesisku un taisnīgu valsti, tāpēc tiesu varai savi lēmumi būtu jāskaidro. Dažreiz šķiet dīvaini, ka
ar lielu pompu tiek sākts kriminālprocess, piemēram, korupcijas lietā, bet pēc tam tas izčākst. Jau pirmajās dienās saskāros ar to, ka sodi valsts drošības jomā nav saprotami un adekvāti. Par to bija jārunā ar ģenerālprokuroru un tiesu varas pārstāvjiem. Mēs esam hibrīdkarā, kad valsts nedrīkst demonstrēt vājumu. Jābūt pietiekami stingriem. Neesmu tik naivs, lai nesaprastu, ka ar vienu sarunu nekas nemainīsies.
Izmaiņas var gaidīt, ik pa brīdim pie tā atgriežoties. Vajadzīgs arī sabiedrības spiediens. Gan jau rudenī kāds solis šajā virzienā būs sperts.

Ko novēlat Kuldīgas novada iedzīvotājiem?
Saglabāt sava novada mīlestību. Jau martā, kad šeit viesojos kā ārlietu ministrs, redzēju, ka ļoti daudzi kuldīdznieki atgriežas – brauc atpakaļ no Rīgas, no ārzemēm, dzīvo un strādā šeit. Tas liecina, ka novads ir spēcīgs. Gribētos cerēt, ka pavisam drīz par Kuldīgu runāsim ne tikai Latvijas, bet visas pasaules kontekstā kā par vietu, uz kuru tieksies pasaules apceļotāji.