R.A.P.: „Mēs esam atpakaļ!”

Ar šādu jaunu dziesmu pērnā gada nogalē pie faniem atgriezusies Kuldīgas alternatīvā roka grupa R.A.P., kas pēc 17 gadu pārtraukuma 14. martā atkal kāpa uz skatuves Rīgas koncertzālē Palladium. Mūziķi atklāj, ka skanējums tagad ir pārliecinošāks un top vēl citas jaunas dziesmas.

„Ja atgriežamies, tad ar vērienu”

Atgriešanās iniciators bijis Artis Dvarionas, kurš pagājušogad dalībniekus sasaucis kopā.

„Arī agrāk bija doma darbību atsākt, taču vienmēr kaut kas patraucēja. 2023. gada decembrī zvanīju basģitāristam, lai apsveiktu dzimšanas dienā, un sākām runāt. Ierosināju, ka ir īstais laiks, jo gan pasaulē, gan Latvijā daudzi atkal apvienojas. Pēdējais grūdiens, kad sapratu, ka jāsāk par to runāt, bija tad, kad 2023. gada rudenī apvienošanās koncertu izziņoja Detlef un savāca pilnu Palladium zāli. Ja viņi to var, arī mēs varam!

Agrāk spriedām: ja atgriezīsimies, tad ar vērienu. Palladium vienmēr bija potenciālā vieta. Agrāk tieši pašmāju māksliniekiem noteikumi tur bija finansiāli sarežģītāki, bet pēdējos gados organizatori ir nākuši pretī un tur notiek daudz vairāk koncertu. Tas bija vēl viens kārdinošs aspekts.”

Enerģiski un silti vienlaikus

„Pats no mūzikas lauciņa biju prom 12 gadus. 2022. gadā atgriezos ar soloprojektu Lapsene un, pateicoties tam, atkal sajutu skatuvi. Divas vasaras koncertējām festivālos, izdevu albumu – apjautu mūzikas biznesu mūsdienās. Pirms gadiem padsmit sociālajiem medijiem vēl nebija tādas ietekmes.” Pēc koncerta izjūtas esot lieliskas: „Tās motivē rosīties tālāk. Joprojām saņemam labas atsauksmes – koncerts bija vizuāli krāšņs, iespaidīgs, vienlaikus gana silts un intīms. Šādu kombināciju bieži neizdodas panākt. Palladiumā izpildījām 20 dziesmas – tas bija visu laiku ilgākais grupas koncerts, nerunājot par scenogrāfiju, kāda mums ne tuvu agrāk nav bijusi. Par to mazliet pat sabijāmies, jo mums vairs nav 20 gadu un spēlēt tik ilgi nav joka lieta – rokmūzika prasa gana enerģisku iesaisti. Visi par to piedomāja: vai nu pārslēdzās uz kādu diētu, vai uz laiku atmeta kaitīgus ieradumus, lai organismu maksimāli mobilizētu. Izskatījās, ka visi labi tika galā, un esmu gandarīts, kā mums izdevās. Tik enerģisks un sprigans sen uz skatuves nebiju juties!

Nu esam atspērušies un šo gadu saplānojuši. Vasarā uzstāsimies festivālos, par to paziņosim vēlāk. Arī rudenī ir interesanti plāni, kurus vēl neatklāsim.”

Teksti pārdomāti, taču dauzonība nezūd

Par atgriešanās dziesmu Mēs esam atpakaļ! Artis stāsta: „Zinājām, ka tādām grupām, kas pēc ilgiem gadiem atgriežas, fokuss jāliek uz vecajiem hitiem. Jaunā vairāk kalpoja kā pieteikums, apstiprinājums mūsu darbībai, jo jau no pirmās dienas publikai stāstām, ka šis nav īstermiņa projekts – esam atgriezušies uz palikšanu. Šajā dziesmā izdevās to izstāstīt, kāpēc darbību beidzām un ka tagad kopā atkal jūtamies ļoti labi. Lai gan atsauksmes bija labas, publiku, protams, vairāk interesē Dzīve bez apstājas, Nekas vairs nav tā un citas tautā zināmās.”

Vai skanējums mainījies? „Esam vecāki, līdz ar to ir zināms briedums un viedums, un to mēs, visi četri, mēģinājuma telpā jūtam. Taču domāju, ka briedums netraucē mūzikā būt atvērtiem un dauzonīgiem. Tas nozīmē, ka grūti paredzēt, kas muzikāli nāks ārā nākotnē, taču ceru, ka varēs saklausīt gan briedumu, gan dauzonīgo pusi, kas nekur nav pazudusi. Tagad viens otrā vairāk ieklausāmies, mums ir daudz vairāk pieredzes – gan dzīves, gan muzikālās, un tas parādās, gan gatavojoties koncertiem, gan radot jaunas dziesmas. Esam fokusēti, attieksme vairs nav tik vieglprātīga, daudz vairāk izsveram nianses.

Runājot par dziesmu tekstiem, man, salīdzinot ar pagātni, ir pilnīgi citas prasības pret informāciju, ko dziesma nes. Pirms 20 gadiem teksti tika rakstīti paviršāk. Jaunajā fāzē mums ir svarīgi nostiprināt savu lirisko identitāti, kam pagātnē tādu uzmanību nepievērsām. Par ko būs jaunā dziesma, vēl neatklāšu, taču varu pačukstēt, ka tā būs stāsta turpinājums un teksts būs pašironijas pilns.”

Katra glabā savas atmiņas

„Kad sāku soloprojektu Lapsene, nodomāju: nekad vairs nedziedāšu angliski. Tolaik, kad to darījām ar grupu R.A.P., to darīja visi, domājot: „Nu tikai iekarosim pasauli!” Tagad atskatos un būtu vēlējies, lai mēs vairāk būtu dziedājuši latviski. Taču, kad sākām likt kopā koncerta dziesmu sarakstu, sapratu, ka R.A.P. angliskās dziesmas tomēr jādzied, jo tās ir mūsu katalogā un viena otra ir gana nozīmīga. Pirmajos mēģinājumos man bija sevi jālauž, taču laika gaitā tiku pāri un atkal iejutos vecajā ādā. Un jāsaka godīgi: angliskās dziesmas sajutu no jauna.”

Mīļa esot katra dziesma, jo tās raisa atmiņas: „Nereti saviļņojums ir lielāks, izpildot kādu mazāk zināmu dziesmu, nevis tādu, ko visi gaida. Never Felt That Before vai mūsu pirmā angliskā dziesma Swallow My Head, ko radiostacijas sāka spēlēt 2001. gadā – katra saistās ar ļoti īpašām izjūtām par to laiku, kad un kā tā tika radīta.”

Mēģinājumu grafiks gan mainījies: „Visi esam pieauguši cilvēki ar saviem darbiem un ģimeni. Nav mums vairs 20, kad nekā cita īsti nebija, ko darīt, kā katru vakaru iet uz mēģinājumu telpu. (Smejas.) Tagad mēģinājumus organizējam ap kādu notikumu, piemēram, gatavošanās koncertam Palladium divus trīs mēnešus ritēja ļoti spraigi. Braucām uz radošajām nometnēm, divas nedēļas pavadījām Raunā, kur ierakāmies mūzikā. Tagad esam atvilkuši elpu, bet ne grupas darbībā. Strādājam pie jaunās dziesmas, kas uz papīra jau gatava. Tūlīt sāksies ieraksts, un ceram maijā klausītājus iepriecināt atkal.”

Ierūsējuši neesot

„Piezvanīja otrs Artis un teica – vajadzētu aprunāties. Es jau nojautu, par ko būs saruna,” tā par grupas satikšanos saka basģitārists Artis Rozītis.

„Ik pa laikam kāds rosījās, un likās, ka vajadzētu atkal sanākt kopā. Likām kopā idejas, kā tas varētu izskatīties. Pirmais mēģinājums notika pagājušā gada nogalē. Skanēja labi. Izspēlējām veco repertuāru, ierakstījām dažādus demomateriālus jaunajiem gabaliem. Nebija jau tā, ka visi aizmetuši ģitāras stūrī. Man, otram Artim un bundziniekam bija kādi projekti, arī ar otru ģitāristu kopā esam darbojušies. Mums ar bundzinieku Gati Kaizeru agrāk bija elektroniskās mūzikas duets Das Ist, kopā ar Saldus puikām bija roka ansamblis Mr. Rally. Es joprojām darbojos Kuldīgas grupā Montana.”

Grupa dibināta 1999. gadā ar nosaukumu Rāpuļi ar putniem. Tajā darbojas četri kuldīdznieki: solists, Radio SWH un SWH Rock raidījumu vadītājs Artis Dvarionas, basģitārists, uzņēmējs Artis Rozītis, ģitārists, elektriķis Aleksandrs Štro un bundzinieks, miesnieks Gatis Kaizers. Grupa ieguvusi trīs Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas, izdevusi trīs studijas albumus un Latvijā ir pazīstama ar tādiem hitiem kā Nekas vairs nav tā, Dzīve bez apstājas, Esot vienatnē un citiem.

Alternatīvajā andergraundā

Dibināšanu Artis atceras tā: „Kuldīga tolaik bija kā Latvijas mazā Sietla: kad Amerikā aizsākās tāds mūzikas žanrs kā grandžs ar Nirvanu un līdzīgām grupām, Kuldīgā darbību sāka vairākas alternatīvās apvienības. Katrs bijām iesaistīti citās muzikālās aktivitātēs, līdz, vairākus gadus dzīvojoties pa Kuldīgas alternatīvo andergraundu, 2000. gadā nonācām pie šāda sastāva. Un tā arī esam izdevuši visus trīs albumus. Mēs ar Arti kolektīvā esam vecākie.

Pirmsākumos es spēlēju elektrisko ģitāru un mēs meklējām basģitāristu, bet atradām ģitāristu. Sapratu, ka vienkāršāk būs man spēlēt basu, lai ģitārists spēlē to ģitāru. Tā tolaik ar lomām mainījāmies. Artis sākumā bija bundzinieks, bet vokālistu bija grūti atrast, un kādam tas jādara. Un viņš gana labi ar solista pienākumiem ir ticis galā.”

Vai R.A.P. darbos jūtama kādu agrākā laika mūziķu ietekme? „Kad sākām darboties, nebija tā, ka ietu kāda pēdās, bet nu ietekme noteikti ir, jo klaviatūrai ir tikai septiņas notis.” (Smejas.)

No simta pie desmit tūkstošiem

Visspilgtāk A.Rozītis atceras pirmo lielo koncertu Ķīpsalas hallē: „Iesildījām rokgrupu Guano Apes, kas tolaik bija viena no aktuālākajām, un visas biļetes bija izpārdotas. Ar organizatoriem mums bija labi kontakti. Viņi piezvanīja un piedāvāja iesildīt. Uztraukums bija liels, jo līdz tam bijām spēlējuši Rīgas andergraunda klubos maksimāli simt cilvēkiem, bet tur, ja nemaldos, bija ap desmit tūkstošiem. Atmiņas par to tikai vislabākās!” No vecā repertuāra basģitāristam tuvāka ir dziesma Nekas vairs nav tā: „Tā sasaucas arī ar šo laiku un šķiet nozīmīga grupas kopējā daiļradē. Īpaši pēc tik ilga laika teksts ar muzikālo materiālu labi rezonē. Tagad tā skan pat aktuālāk nekā tolaik.” Kā top jaunās dziesmas? „Visi kopā idejas virpinām kā sniega bumbu – lēnām veļam, līdz tā sasniedz apjomu un sāk izklausīties pēc dziesmas.”

Vaicāts, vai koncerts plānots arī Kuldīgā, Artis atbild: „Padomā ir, taču to laiks rādīs.”

Latviski skan vislabāk

Ģitārists Aleksandrs Štro atzīst, ka pirms atgriešanās koncerta satraukums bijis lielāks nekā parasti: „Bet bijām labi sagatavojušies, un laika gaitā tas pazuda – pārņēma prieks.”

Ikdienā Aleksandrs strādā Sadales tīkla operatīvajā dienestā kā elektriķis: „Gaisvadu līnijas mazliet atgādina ģitāras stīgas. Arī tās jānostiepj vienmērīgi.”

„Sapratu: tā lieta iet!”

Pēc tam, kad R.A.P. darbību pārtraukusi, Aleksandrs grupā Vilnis Kuldīgā spēlējis kopā ar Edgaru Brišku un Edgaru Embergu, ar E.Brišku bijis arī projekts Tur un tur, izdots albums Pagriezieni. „Kādreiz esmu spēlējis bungas un basģitāru arī citās grupās, bet laikam vislabāk man padodas elektriskā ģitāra – tas arī ir mīļākais instruments.” To sācis apgūt diezgan vēlu – 18 gados: „Man bija klasesbiedrs, kurš ģitāru jau spēlēja. Arī es mēģināju, taču tūlīt nekas nesanāca. Radošums gan iekšā bija, un izpaust to gribēju. Viņam toreiz apsolīju, ka kaut kā to ģitāru iemācīšos. Pagāja pāris gadu, stundām mājās strinkšķināju, un paldies vecākiem, kuri to pacieta! (Smejas.) Nekādas muzikālās izglītības man nav, un tolaik arī tādas jūtūbes, kur pamācīties, nebija. Ātrāk apguvu tad, kad spēlēju grupās ar citiem puišiem. Nosaukumus tām gan neatceros, jo visas bija mazas pagrīdes grupas. Arī ar Arti Dvarionas spēlēju kopā: viņš bungas, es ģitāru. Kad grupai pievienojos, tolaik tā saucās Rāpuļi ar putniem. Vienu dienu gāju pa pilsētu un satiku Gati Kaizeru, kurš teica: „Negribi atnākt mums paspēlēt ģitāru?” Tā arī sāku spēlēt un sapratu: tā lieta iet!”

Nevajag tamborēt

Kādas atmiņas par koncertiem? „Kādreiz mīļa mums bija Liepāja, arī lielie festivāli. Laiks gan ir pagājis. Tagad uz skatuves jūtos citādāk – ir lielāks miers un pārliecība. Piekrītu vokālistam Artim: tolaik vajadzēja vairāk dziedāt latviski. Taču tad visiem likās, ka latviski neskan tik labi kā angliski. Tomēr tā nav – latviešu valoda gan rokam, gan citai mūzikai ir diezgan piemērota. Man latviskas dziesmas patīk vislabāk. Repertuārā ir tādi gabali, pie kuriem jāpiestrādā, jo tos nospēlēt ir grūtāk. Ir apjomīgāki, ir vienkāršāki, ko var nospēlēt mierīgāk, pārliecinošāk, līdz ar to emocionālāk. Kādreiz gribēju visu sarežģīt – kā draugi saka, ar pirkstiem tamborēt melodiju. Taču saprotu: jo vienkāršāk, jo labāk. Tāpat ar to angļu valodu – labāk dziedāt latviski.” Arī dziesmas ierakstīt tagad esot vienkāršāk: „Nav speciāli jāīrē studija, jāmeklē tehnika. Jauno dziesmu ierakstījām mēģinājumu telpā. Tā ir tehnoloģiju priekšrocība: vari pieslēgt datoru, skaņas karti, izlikt savus pedāļus, ierakstīt signālu un pēc tam studijā to tikai apstrādāt.”

Fanes albumiņš saglabāts

Bundzinieks Gatis Kaizers pēc atgriešanās koncerta saka: „Šim brīdim trenējāmies veselu gadu. Uz skatuves jutos diezgan pārliecinoši. Gada laikā daudz ko pārdomājām un skatāmies tālāk.”

Par turpinājumu viņš piebilst: „No sevis gan neaizbēgsim – muzikālais pamats būs tāds kā agrāk. Bet, ejot līdzi laikam, iezīmes var būt citādas. Jaunais materiāls žanriski ir dažāds.”

Gatis prot spēlēt arī klavieres un mazliet basģitāru. Par bungu spēli viņš atceras: „Sāku mācīties 15 gadu vecumā, kad arī man bija tas jauniešu dumpinieciskums – gribēju sevi pierādīt, būt atšķirīgs. Bet patika pret bungām man ir kopš bērnības. Kādreiz pretī Kuldīgas mūzikas skolai bija sadzīves tehnikas veikals, kur bija izvietots Rīgas mūzikas instrumentu fabrikas bungu komplekts. Man tas likās maģisks – kā kosmosa kuģis!” (Smejas.) Grupā R.A.P. viņš nonācis 1997. gadā: „Abi Arti caur kopīgu paziņu bija prasījuši, vai es nevēlētos spēlēt kopā. Taču pie manis šī ziņa tā arī nenonāca. Pēc gada satikāmies, un viņi vaicāja, kāpēc negribēju nākt… Sākām spēlēt kopā.” Gatis darbojies vairākos muzikālos projektos, tostarp grupā Montana.

Par savu muzikālo gaumi viņš saka: „Jo vecāks kļūstu, jo vairāk ļaujos dažādai mūzikai. Spēlēt vislabāk patīk alternatīvo roku, bet klausīties var arī elektroniku. Viena no favorītgrupām ir vācu Electric Callboy. Bērnībā, protams, fanoju par Nirvanu un citām pagrīdes grupām. Kad biju pavisam mazs, man patika Maikls Džeksons.”

Gatis atceras zīmīgu epizodi, kā reiz braukuši spēlēt pie kādas fanes Tukumā: „Viņa par šo dzīvokļa koncertu bija uztaisījusi fotoalbumu. Tas mums joprojām atrodas mēģinājumu telpā.”