Pēc 50 gadiem uzraksta atmiņu grāmatu

Pirms Ziemassvētkiem pagasta bibliotēkā ar kādreizējiem skolasbiedriem un kursabiedriem tikās agrākais kabilnieks Andris Zaņķis, kurš par bērnības un skolas gadu atmiņām sarakstījis Kabiles grāmatu.

Mūžs meliorācijā

Kabilē A.Zaņķis dzīvojis līdz 1974. gadam, pēc tam devies uz Jelgavu studēt meliorāciju un šajā nozarē nostrādājis visu mūžu. Mamma ir no Bauskas, bet tētis no Padures pagasta: „Viņi pēc Saulaines tehnikuma beigšanas atnāca uz Kabili strādāt kolhozā, kas te tika dibināts. Abi izveidoja ģimeni. Bijām trīs bērni – mana dvīņumāsa ir Daina Liepa, un divus gadus vecākā māsa ir Anda Akermane. Daina ilgus gadus strādāja veterinārajā inspekcijā Saldū, un tagad viņai Druvā pieder zemnieku saimniecība Liepas. Anda ilgi strādāja par grāmatvedi uzņēmumā Balticovo Iecavā.”

Pats Andris labu laiku dzīvojot Jaunpilī: „Tur kādreiz bija meliorācijas iecirknis, ko vadīju līdz 1993. gadam. Pēc tam nodibināju meliorācijas firmu Dārzs, bet septiņus gadus tā gan vairs nedarbojas. Līdzekļus darbam varēja iegūt, tikai uzvarot kādā konkursā, bieži iznāca strādāt zem pašizmaksas, un darbs ļoti saspringts. Tagad esmu pensijā un piepalīdzu citām meliorācijas firmām Latvijā nokārtot kādus dokumentus, sertifikātus.”

Pēc vēstules Otto Eglāja mazdēlam

Uz Kabili A.Zaņķis atbraucot pāris reižu gadā un uz skolas salidojumiem. Šī vieta esot dziļi atmiņā un sirdī. Grāmatā viņš stāsta par piedzīvojumiem, ko atceras no skolas laika, piemin klasesbiedrus, skolotājus, ģimenes locekļus, kaimiņus un citus kolhozā strādājošos.

„Kā tad grāmata radās? Skatījos televīziju, kur viens kolorīts vīrietis aizsargmaskā stāstīja par vēlēšanām, kas tuvojas. Viņa lielā piere raisīja asociācijas, bet līdz galam nevarēju pateikt, kas viņš ir. Izrādījās Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis, un uzvārds viņam Eglājs. Nedaudz papētīju biogrāfiju un konstatēju, ka viņš ir mūsu slavenā agronoma Otto Eglāja mazdēls. Domāju – uzrakstīšu, ka pazīstu viņa vectēvu un, ja ir interese, viņš no manis šo to varētu uzzināt. Man saglabājušās dažas fotogrāfijas, kur Otto ir dzīvojis, zinu, ko viņš darījis. Bija tuvs kaimiņš, piedalījās manā audzināšanā un viņa tēva biznesā – sīpolu un puķu audzēšanā. Pēc divām nedēļām Ritvars Eglājs zvanīja un interesējās, kas es tāds esot. Kad atmiņas par Otto uzrakstīju A4 lapas apjomā, viņam radās interese satikties un apskatīt Kabili, jo par to viņš neko daudz nezināja.

Es pēc šīs vienas lappuses sāku domāt: „Kāpēc neuzrakstīt ko vairāk?” Bet sākumā rakstīju tikai sev, lai saprastu, ko tad vēl atceros. Pēc pāris mēnešiem Ritvars ar ģimeni atbrauca uz Kabili. Mēs ar klasesbiedru Aivaru izrādījām agrākās Eglāja dzīvesvietas. Tad man šī grāmata jau bija tapusi – 180 lappuses. Rakstīju pa stundai katru vakaru, bet vispār esmu slinks un visu daru pēdējā brīdī ātrā tempā. Grāmatu piebeidzu ļoti ātri – lielākoties tikai ar faktiem un pāris subjektīviem komentāriem. Tagad saprotu, ka tā darīt nevajadzēja, jo tai bija jābūt divreiz biezākai – uzrakstītai izsvērtāk un plašāk. Tagad esmu uzrakstījis vēl 20 A4 lappuses, ko šai grāmatai pievienot klāt.”

Kolhoza laikā par dabu nedomāja

„Notikumi, ko aprakstu, ir no četriem gadiem līdz 18 ar pusi, kad iestājos skolā Jelgavā. Ievadu sāku rakstīt tādā maza bērna stilā, vienkāršā valodā, ko un kā no mazotnes atceros. Ir nodaļas Ģimene un māja, Kabiles ciems un kolhozs, Pirmie skolas gadi, Pirmie darba gadi kolhozā, Mācības līdz vidusskolai, „Kaupiņi”, Darbs kolhozā līdz vidusskolai, Vidusskolas laika darbs kolhozā un Vidusskola. Lūdzu lasītājus mani dikti nelamāt un nesodīt, jo var jau būt, ka kādas lietas, ko aprakstu, nav notikušas tā, kā tolaik to redzēju.”

Kādu fragmentu autors nolasīja: „Kolhozs radās, apvienojoties vairākiem maziem minikolhoziņiem, – kāds saucās Grauds, vēl kāds Brīvība. Lielais kolhozs bija stipri viduvējs, tomēr paliels. Jaunas fermas vēl nebija uzbūvētas, vienīgi 60. gados sāka būvēt fermas Kalnansos. Jaunajā fermā bija vieta 48 govīm, un tā atradās trīsarpus kilometru no mūsu mājas pie Sabiles ceļa uz vecās muižas pusi. Pavisam bija četras govju grupas, kuras apkalpoja četras slaucējas. Perpendikulāri klāt pie fermas izbūvēts siena šķūnis, fermas galā skābbarības tornis, kur tā gan nekad netika uzglabāta, jo šķiet, ka tehnoloģiski to nemaz nevarēja uzpildīt. Mēsli bija jāstumj ar sliedēs iekārtiem truļiem, taču reāli tos stūma ar ķegām pa koka laipām, un virca tecēja pa apkārtnes ganībām, jo nebija lielas uzkrāšanas tvertnes.

Mēs, visi trīs ģimenes bērni, ar mazu alumīnija kanniņu gājām pēc trīs litriem piena. Krauzes Zelmas un Graudiņas Mildas tantei sākām palīdzēt slaukt un sabarot govis, izvest mēslus un ievest kūdras pakaišus, kā arī govis tīrīt. Kūtī bija Latvijas brūnās ar izslaukumu zem 3000 litriem, tās slauca trīs reizes dienā, uz otro slaukšanu atdzina gani no ganībām. Par ganiem bieži norīkoja ne tos labākos cilvēkus, kaut gan no viņu darbības vai bezdarbības bija atkarīgs izslaukums.”

Vidusskolā gājis visādi

Par skolas laiku A.Zaņķis atceras: „Kad mācījos 10. klasē, ar Laimoni gājām pirkt šņabi no Dzidras. Munīciju kopā ar vēl trīs citiem brāļiem iztukšojām volejbola laukumā. Lieli dzērāji jau nebijām – katrs pa 200 gramiem paņēmām. Bet sanāca konflikts. Vidējam brālim, vārdā Guntis, sanāca kāds konflikts ar Briedi Jāni. Viņam saplēsa jaku un pārsita lūpu, abi muka uz autobusu, un pa ceļam gadījās skolas direktors. Un viņam ar’ trāpīja! Pēc tam bija tiesa – abi, šķiet, dabūja divus gadus. Tik ilgi sēdēt nebūtu dabūjuši, ja tiesnesi neilgi pirms šī gadījuma Kuldīgā kādi jaunieši nebūtu piekāvuši. Arī es tiku gandrīz vai cietumā. Biju kā liecinieks tiesā, un tiesnese Puķe, skaidri atceros, man pateica: „Jums, Zaņķi, uz pieres rakstīts, ka jūs visu mūžu pavadīsiet cietumā!” Es aiz bailēm apraudājos.

Nedaudz esmu aprakstījis, kā mans tēvs audzēja zivis un kā viņam zivju dīķi bija jāsargā no gucuļiem un citiem, kuri vēlējās šo to izzvejot. Rakstot par skolu, esmu nosaucis visus skolotājus, kurus vien varēju atcerēties, taču komentējis esmu ļoti maz. Tagad, pēc grāmatas publicēšanas, esmu izdomājis, ka uzrakstīšu plašāk gan par skolotājiem, gan klasesbiedriem: ko labu un ne tik labu darījuši, kā kurš izskatījies, kurš ar ko un kāpēc precējies.”

Grāmatu var iegādāties, sazinoties ar autoru.