“Oranžo brīvdienu” turbofolka ceļojums

Grupa “Oranžās brīvdienas” (OB), kas 2000. gadā radās Kuldīgā, ir latviešu balagān-panka orķestris, kas iegriež ska, regeja, panka un metāla žanrus vienotā enerģijas virpulī. Vēl grupas žanrs tiek definēts kā turbofolks.

23. martā Rīgā OB svinēja savu 24. dzimšanas dienu, un šogad iznācis arī jaunākais grupas albums “Ārā”, kas ir OB mūzikas izlase vinilplatē. Bet februārī grupa plāno doties tūrē uz Indiju.

PIRMSĀKUMI KULDĪGĀ

“Jaunais albums ir tikai fiziskā versijā, platē. Tas nav gluži albums, bet dziesmu apkopojums – visu, ko pēdējā laikā bijām ierakstījuši, paņēmām, iespiedām platē, un viss! Mums nekad nebija bijusi vinilplate,” saka grupas dibinātājs, solists un dziesmu autors, bijušais padurnieks Ints Ķergalvis (skatuves vārdā Speiss). Viņš piebilst, ka 24 ir viņa laimīgais skaitlis.

OB publiku priecējusi gandrīz visās nozīmīgākajās mūzikas norisēs Latvijā, tāpat arī daudzviet ārpus valsts. Šobrīd grupa muzicē astoņu vīru sastāvā un kļuvusi par neatņemamu Latvijas alternatīvās mūzikas skatuves daļu. “No tiem cilvēkiem, kas grupā pirmie sāka spēlēt, šobrīd palicis esmu tikai es. Pārējie visi ar laiku sāka darīt kaut ko citu. Tolaik bijām četri. Grupu sāku kopā ar Oskaru Krūkli, divatā spēlējot ģitāras. Tad uzradās Rimants Safonovs, kas šobrīd Kuldīgā diezgan aktīvi darbojas kā novada domes izpilddirektors. Viņš bija ģitārists tālaika grupā “Hugo”. Viņš ļoti gribēja spēlēt bungas – viņš atnāca pie manis un uzrunāja, lai mēs spēlējam ģitāras, bet viņš patrenēsies bungas. Tad uzreiz domāju – kas tas būs, ka ir tikai ģitāras un bungas, – vajag arī uzaicināt basu! Mums bija laba draudzene Agnese Martišonoka – māksliniece, kas kādreiz Kuldīgā dzīvoja. Viņa bija ar mieru, un mēs viņu piesaistījām. Tāds bija mūsu pirmais sastāvs.

Pirmais koncerts bija 2000. gadā Kuldīgā, tolaik kinoteātrī, bijušajā sinagogā, kas šobrīd ir bibliotēka. Tas bija Viskurzemes neatkarīgo mūziķu saietā “Fuffaik 2000”. Tolaik Kuldīgā notika ļoti daudz mini festivālu ar visādiem jocīgiem nosaukumiem. Vēlāk grupas mēģinājumi notika nekomerciālās kultūras attīstības centrā “Zabadaks”, bet pirmie notika “Kuldīgas komunālo pakalpojumu” un “Kuldīgas ūdens” sētas mēģinājumu telpā “Vons”.”

DZIESMAS VIENMĒR BIJUŠAS

“Kad sākām spēlēt, doma bija vienkārši pamēģināt. Man pašam vienmēr bijis viegli, jo man ir daudz dziesmu. Aizeju pie jebkāda sastāva, laižu priekšā savus gabalus, un ir uzreiz, uz kā spēlēt. Atliek tikai taisīt dziesmas. Grupām bieži ir tāda problēma, ka visi grib spēlēt, bet nav ko. Kamēr izdomā dziesmas, paiet ilgs laiks. Mums dziesmas vienmēr bijušas. Tagad arī – es jau nāku ar gatavu gabalu, un aranžiju pēc tam taisām visi kopā, un viss! Pāris mēnešu laikā programma top gatava un varam jau spēlēt.”

“Grupa ir pārtrūkusi pirmā sastāva laikā aptuveni pusgadu vai gadu. Pieļauju domu, ka to par pārtraukumu nevar uzskatīt, jo tad sākām spēlēt ar citu nosaukumu “Orange Holidays – tamburīnu bērni”. Tas bija tāds nenopietns – divatā ar vienu basistu sākām spēlēt krodziņos, pamazām piepulcējās klāt pārējie. Kāds no vecajiem cīņubiedriem mēģināja iesaistīties, bet viņiem jau tad dzīvē bija citi plāni. Pamazām atradu cilvēkus, kas grib grupā piedalīties. Pamatsastāvs pēdējos desmit gadus nav mainījies – ik pa laikam kāds varbūt nomainās. Bija vienu brīdi problēmas ar bundzinieku, kaut kad arī basists nomainījās. Tā pamazām māju uzbūvējām.

Jubilejas koncertā šogad pieaicinājām perkusionistu Reini Reķi – viņš man ir biedrs Zemessardzē. Gan jau vēl kādu reizi kaut ko kopā izdarīsim.

Ar grupas mērķi ir sarežģīti – katram dalībniekam ir savas lietas, ko vairāk vai mazāk grib. Kaut kādu kopsaucēju gan vienmēr atrodam. Esmu spēlējis diezgan daudz grupās un sastāvos. Jāsaka, ka šī grupa ir tiešām kā grupa. Mēs te visi esam kā brāļi. Mūziķiem tā tas ir – citu draugu ir ļoti maz. Vasarās grupas biedrus redzam biežāk nekā savu ģimeni, kur nu vēl runāt par draugiem. Brīvdienas paiet festivālos un pārbraucienos no viena koncerta uz otru.”

“VIRTUOZS SPĒLĒTĀJS NEBŪŠU”

“Man mūzika vienmēr ir patikusi. Bērnībā dzīvoju Padurē – izbraukāt uz mūzikas skolu, kur tiešām gribēju mācīties, fiziski nebija iespējams. Nebija tādi laiki kā tagad, kad ģimenēs ir piecas automašīnas. Ja mašīna bija, tā bija vajadzīga tēvam darbā. Autobusus tolaik no laukiem arī bija grūti saskaņot. Līdz ar to mūzikas skola nesanāca – vajadzēja iet uz pulciņiem, kurus laika ziņā varēja apvienot. Tolaik, kad Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā gāju astotajā vai devītajā klasē, uzradās Jānis Snipke, kurš bija koncertmeistars un piedāvāja pulciņā mācīt spēlēt ģitāru. Es, protams, biju sajūsmā un sāku mācīties. Man pietika ar trim nodarbībām, lai saprastu, ka man nekāda talanta īsti nav un nekas nesanāks. Tā arī ģitāru nometu malā, bet pēc pusgada sāku atkal trinkšķināt tos divus trīs akordus, ko biju iemācījies. Tā radās pirmā dziesma, un viss pārējais automātiski turpinājās. Izvēlējos šo ceļu, jo sapratu, ka virtuozs spēlētājs nebūšu.

Nu jau spēlēju 28 gadus – tāpat solo nespēlēju – tos atstāju pārējiem džekiem. Mans uzdevums ir rakstīt dziesmas, tekstus, tos nodziedāt un nospēlēt uz ritma ģitāras. Labāk labi daru vienkāršu darbiņu, nekā slikti daru sarežģītu.

Man nav tā, ka dziesmai būtu atsevišķa mūzika un teksts – tie man rodas kopā. Esmu vairāk dziesminieks – lai pateiktu savu domu, par to arī rakstu. Bieži dziesmas pašas atnāk. Mūzika ir visa manas dzīves pamatjēga. Tā ir mana pamatnodarbošanās.”

BĀZE CĒSĪS

“Mūzika kā pamatdarbs no grupas ir man vienīgajam. Ir tā, ka spēlēju vēl vienā grupā “Riga Reggae” un darbojos vēl citos mazākos projektos – dažreiz viens pats. Esmu mēģinājis dzīvot tikai no mūzikas – to var izdarīt, bet vienā brīdī jādomā, kā paēdināt ģimeni. Man ir divi bērni – nevaru atļauties, ka vienu mēnesi nauda būs, vienu nebūs. Agrāk tas nebija tik būtiski.

Man svarīgi, lai neuzrodas rutīnas sajūta, – man ir bijis, ka piecus gadus ikdienā tikai spēlēju, un mūziku sāku uztvert par darbu. Man ir svarīgi, ka mūzika ir vairāk māksla. Pārējiem grupas biedriem ir dažādas nodarbošanās – programmētāji, mežinieki, militāristi. Katrs dara savu darbu – spēlēšana grupā viņiem vairāk vai mazāk ir hobijs – tiesa, tāds laikietilpīgs un nozīmīgs.

Šobrīd ar grupu mēģinām galvenokārt Cēsīs. Mēs, lielākā daļa, dzīvojam ap Cēsu pusi. Es pats Inešos pie Vecpiebalgas. Divi dzīvo Cēsīs, viens Mārsnēnos. Pārējā daļa Rīgā. Mūsu grupasbiedrs Marts Sildniks saimnieko “Fonoklubā” un organizē pasākumus. Kad tur nav pasākumu, to izmantojam mēģinājumiem, jo tur ir visa nepieciešamā aparatūra. Ik pa laikam mēģinām arī Rīgā – tur ir daudz telpu, ko var noīrēt. Parasti izvēlamies “VG Studio”. Mūziku pēdējā laikā ierakstām “KS Records” Jelgavā.”

TACIŅAS IESTAIGĀTAS

“Mums nav sadarbības partneru – ir bijušas domas piesaistīt sponsorus. Mēs paši visu maksājam, paši pelnām un ieguldām. Nesen gan mūs atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds, jo februārī laidīsim tūrē uz Indiju. Tas mums ir tāds pirmais projekts, kur mums iedeva naudu.

Mēs ar grupu šogad pirmoreiz bijām uzspēlēt festivālā “Tallinn Music Week” Igaunijā. Pēc koncerta pienāca klāt vīrietis no Indijas, kas festivālā bija ieradies ar lekciju. Viņš piedāvāja, vai nevēlamies braukt spēlēt Indijā? Nu, protams, piekritām. Tur pretī ir organizācija, kas veidos koncertus. Mēs uzrakstījām projektu kultūrkapitāla fondam, lai dabūtu finansējumu ceļa izdevumiem, un to apstiprināja.”

“Atmiņā palicis viens no pēdējiem koncertiem Kuldīgā, kultūrtelpā “Vieta”, – tas bija interesants. Kurzemē daudzi koncerti notikuši Liepājā, klubā “Fontaine Palace”. Tie vienmēr bijuši spilgti, vienmēr bijis baigais rokenrols. Mums koncertu ir vājprātā daudz – šovasar jautrs koncerts bija arī Cīravas pagasta svētkos.

Uz lielo koncertu “Palladium” Rīgā gatavojāmies ilgi – koncerta zāle bija gandrīz pilna. Koncertus spēlējām tur, kur mūs aicina. Paši rīkojam maz. Kad taisām mini tūrītes, taciņas jau ir iestaigātas. Liepājā klubs “Fontaine Palace”, Jelgavā “Melno cepurīšu balerija” un Cēsīs “Fonoklubs”.