Mūza nāk pie darbīgajiem

„Kad man jautā par nodarbošanos, tad laikam jāsaka, ka esmu mūziķe, jo grūti izšķirties, kas esmu vairāk: komponiste, kas dzied, vai dziedātāja, kas komponē,” teic komponiste, pedagoģe un izpildītājmāksliniece, kādreizējā kuldīdzniece Līva Blūma. Pēc maģistra studijām kompozīcijā ASV Džonsa Hopkinsa universitātes Pībadija institūtā jaunā mūziķe pagājušajā rudenī atgriezusies Latvijā. Dzīvo Rīgā, dzied Valsts akadēmiskajā korī Latvija, bet pārējā laikā komponē. Abi šie pamatdarbi aizņem vienlīdz daudz un ir vienlīdz nozīmīgi. 1. maijā Kuldīgas kultūras centrā skanēs L.Blūmas Kurzemes dziesmu cikla pirmatskaņojums novada skolu koru, kā arī vokāli instrumentālo ansambļu Stars un Five&Live izpildījumā.

Pastāsti par Amerikas pieredzi!
Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas beigšanas par studijām Amerikā pati mērķtiecīgi nemaz nedomāju, jo tajā laikā man neienāktu prātā, es neuzdrošinātos kaut kur tik tālu viena doties. Pamudināja tuvākie cilvēki, kas bija saklausījuši manu vēlmi pēc kaut kā jauna. Džonsa Hopkinsa universitāte atrodas Baltimorā, Mērilendas štatā. Apkārtējo pamudināta, uzdrīkstējos pamēģināt un pieteicos. Tā bija pilnīgi jauna, atšķirīga pieredze. Par daudzām lietām uzskati mainījās. Lai arī tas bija kovida laiks, būtiski paplašinājās mans redzesloks ne tikai mūzikā, kompozīcijā, bet vispār radošajās izpausmēs. Pabeidzu maijā pirms diviem gadiem, bet Amerikas vīza vēl gadu atļāva tur strādāt savā profesijā. Papildus mūzikas skolotājas darbam skolā strādāju komponistu rezidencē Vašingtonas latviešu luteriskajā baznīcā, kur biju arī ērģelniece.
Ar ko mūzikas mācīšana Amerikā atšķiras no mūsu izglītības sistēmas?
Tā bija maza vispārējās izglītības pamatskola, klasē ne vairāk par 25 skolēniem. Līdz ar to varēju vairāk pievērst uzmanību katram bērnam. Būtībā visu mācību laiku nodarbojos tikai ar mūzikas mācīšanu, nevajadzēja klasē ņemties ar uzvedības un tamlīdzīgām lietām. Tajā pamatskolā bija iekļauts bērnudārzs. No Latvijas skolām atšķiras ar to, ka mūzikas skolotājs māca bērnus jau no trīs gadu vecuma līdz 8. klasei, tas ir, līdz 14 gadiem. Vidusskola viņiem sākas ar 9. klasi. Sanāca mācīt plaša vecuma grupu, man ļoti patika, bija interesanti. Jā, šis darbs diezgan daudz enerģijas prasīja. Bērniem nepatīk, ja pedagogs ir saguris. Viņiem nav viegli uztvert lielo apjomu, kas jāapgūst, grūti pieslēgties. Ja skolotājs nenotur uzmanību, tad sākas bardaks. Tāpēc visu laiku jābūt modram, nevar atslābt ne mirkli, un tas prasa enerģiju. Taču darbs bija radošs un daudzveidīgs. Specifiski arī tas, ka amerikāņu skolā tādus speciālos priekšmetus kā mūzika vai vizuālā māksla māca biežāk – trīsreiz nedēļā, bet tikai dažus mēnešus. Piemēram, sestklasnieki nāca pie manis trīs pirmos mācību gada mēnešus, pēc tam es viņus vairs neredzēju. Sākumā man likās, ka tā viņi aizmirsīs, ko iemācījušies. Tad sapratu, ka, biežāk tiekoties un intensīvāk strādājot, var vairāk iedot nekā tad, ja mācībām atvēlētais laiks izkliedēts visa gada garumā un ar skolotāju klase satiekas 30–45 minūtes nedēļā. Neko daudz bērns neiegūst, ja skolotājs viņam tikai izstāsta, tas tāpat paskrien gar ausīm. Ir jāpamāca un kopā jāpadarbojas, lai paliktu atmiņā.
Vai skolēni ir citādāki nekā šeit?
Katram vecumam savas īpatnības. Ar pamatskolēniem dažādus nebijušus projektus taisījām. Piemēram, mācīju viņiem pašiem sakomponēt dziesmiņu. To viņi nekad nebija darījuši un aizrāvās. Arī man pašai tas bija kas jauns, jo iepriekš nebiju nodarbojusies ar kompozīcijas mācīšanu citiem. Bija jāmācās mācīt, jāsagatavojas katrai nākamajai stundai, lai bērniem būtu interesanti. Lai viņi iepazītu un saprastu mūziku, iemācītos to izbaudīt. Vēl pie pedagoga darba pieskaitāma komunikācija ar vecākiem, pasākumu rīkošana. Man gan sanāca strādāt tādā puskovida laikā, kad koncertu nebija tik daudz. Ja pieskaita vairāk nekā stundu ceļā uz skolu, tad skolotāja darba diena diezgan gara sanāca.
Vai daudz enerģijas prasīja arī muzikālais darbs baznīcā?
Dievkalpojumos nodrošināju mūziku – spēlēju ērģeles. Un katrai svētdienai man bija jāsakomponē jauns skaņdarbs. Protams, nesanāca man kā savulaik Baham ikreiz pilnīgi jaunu apjomīgu un labu kompozīciju radīt. Savu tiesu šis darbs no manis paņēma, tajā pašā laikā arī iedeva. Iemācījos sevi disciplinēt, piestrādāt pie tā, lai saņemtos un kārtīgi izdarītu darbu, pat ja ir liels nogurums. Tas gads nenormāli ātri paskrēja. Man liekas, ka ikviens cilvēks jebkurā pasaules vietā, strādādams vairākos darbos, nemaz nejūt, kur paliek laiks. Tomēr tas nevar būt pašmērķis – būt aizņemtam. Pašmērķis ir piepildīt dzīvi ar interesantiem darbiem. Amerikas gadi ātri paskrēja, tas bija ļoti vērtīgs laiks. Bija jauka sadarbība ar Vašingtonas latviešu kori, vadīju mēģinājumus un palīdzēju sagatavoties Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, kas notika pagājušajā vasarā Minesotā.
Satikies ar Amerikas latviešiem un redzēji, kā viņpus okeānam tiek uzturētas latviskās koru tradīcijas.
Jā, tā bija laba iespēja iepazīt turienes latviešus. Šķiet, ka visiem iesaistītajiem bija tāda jauka kopības sajūta – liels prieks, ka varam kopā pulcēties, parunāties, pajokot un, galu galā, dziedāt latviešu mūziku. Koris piesaistīts latviešu luteriskajai draudzei, tajā nebija cilvēku, kas nebūtu ar baznīcu saistīti. Dažādas paaudzes apvienojušās: vecākajam – pāri 80, jaunākajiem – ap 30 gadiem. Ja ir tāda dažādība, tad, manuprāt, tā kopā būšana ir daudz jautrāka un interesantāka nekā tad, ja visi viena vecuma. Palīdzēju arī vienam sieviešu korim – diriģente koncertprogrammā bija iekļāvusi latviešu skaņdarbu, un man vajadzēja pamācīt izrunu. Latviešu kormūzika tiešām ir tāds kā nacionālais zīmols. Cilvēki, kas interesējas par mūziku, visā pasaulē atpazīst latviešu korus, komponistus.
Kāds ir tavs mūziķes darba režīms šeit, Latvijā? Mēdz teikt, ka radošo profesiju pārstāvji strādājot 24×7.
Šobrīd mans dienas režīms atkarīgs no Valsts akadēmiskā kora noslodzes. Ir bijuši mēneši, kas paiet tikai mēģinājumos un koncertos. Tas nozīmē, ka ik dienu no 9.30 līdz 13.00 mēģinām, tad ir pārtraukums, un atkal mēģinām līdz vakaram, kad ir koncerts. Nākamajā dienā sākam no sākuma. Ja jāgatavojas koncertturnejai, slodze lielāka. Atgriežoties mājās, nākamajā dienā no rīta atkal jādodas uz mēģinājumu vai arī citā koncertturnejā. Ir brīži, kad kora darbs nav tik intensīvs, un tad komponēšanai paliek vairāk laika. Citreiz jāpiedomā, kā pārkārtot darba režīmu, lai iekļautos komponēšanas termiņā. Pagājušajā gadā tam man pat mazāk laika bija, arī emocionālo resursu nebija tik daudz. Esmu atklājusi, ka mācīšana nav kaut kas ārpus mana radošuma. Ja gribēju tiešām no visas sirds vadīt interesantu mūzikas mācības stundu bērniem, man tāpat vajadzēja radošos resursus kā komponējot. Tagad ar pedagoģisko darbu tikpat kā nenodarbojos, ir tikai atsevišķas privātstundas brīvajos vakaros, ja kādam jāpalīdz. Varu vairāk veltīt kvalitatīvām kompozīcijām. Dzīve jau iet pa tādiem viļņiem: brīžiem viss tik piesātināts, ka nepietiek domu, spēka un enerģijas, bet citreiz izdodas to visu sadalīt vienmērīgi. Pašreizējais nodarbošanās komplekts ar dziedāšanu un komponēšanu man ļoti labi patīk. Vienlaikus tās ir divas dažādas pieredzes, kas viena otru papildina.
Vai no tā, ka ik pa laikam izskan jauns komponistes Līvas Blūmas skaņdarbs, tostarp pat koncertcikls, var spriest par ražīgumu kompozīcijā?
Nedomāju, ka esmu starp ražīgiem komponistiem. Tāpat nezinu, vai skaņdarbu daudzums ir kvalitātes rādītājs. Ir komponisti, kas strādā ļoti ātri, un katrs viņu darbs parādās ar kaut ko interesantu. Citiem pie viena darba paiet ilgāks laiks. Šķiet, ka piederu pie tiem otriem. Reizēm man gribas no tā darba atiet, pēc kāda laika atgriezties un pārskatīt. Radošajā procesā reti kad izdodas sākt un uzreiz līdz galam pabeigt. Parasti ir kādi šķēršļi, kas jāpārvar. Tā ir daudzās jomās. Arī, vienkāršu remontu mājās veicot, varam sastapties ar līdzīgām situācijām, kad vajag kaut ko pārdomāt, pārskatīt ar svaigu skatu.
Kas ir tavi iedvesmas brīži, kad mūza nāk?
Mūza visbiežāk nāk pie tiem, kas strādā. Neatceros, kurš to teica, bet pilnīgi piekrītu. Laikam nepiederu pie tiem, kas gaida, kad pienāks tas ģeniālais mirklis radīšanai. Uz radošiem procesiem var attiecināt atziņu, ka apetīte rodas ēdot. Mani priekšnosacījumi ir režīms, regularitāte, pašdisciplīna, lai atrastu laiku un patiku strādāt arī tad, kad ir nogurums vai vienkārši negribas. Cenšos nepalaist vaļā pavedienu, kas ir starp mani un to darbiņu, kas tajā brīdī top. Tā ražīgums un atdeve lielāka, nekā paļaujoties, ka kādā brīdī pēkšņi nāks iedvesma un viss pats no sevis padarīsies. Visticamāk, ka neatnāks nekad. Sasteigts darbs man neliekas pilnvērtīgs. Cenšos laikus sākt, zinot, ka man vajadzēs pārskatīt. Neatlikt uz pēdējo brīdi, jo tad var pietrūkt laika. Mocīties un negulēt nakti man nešķiet veselīgi, jo smadzenēm ir jāatpūšas. Tāds naktīs samocīts darbs var sanākt paviršs. Neattaisno rezultātu.
Esi apprecējusies ar amerikāni. Vai turpmāk pastāvīgā dzīvesvieta jums būs Latvijā?
Mans vīrs Bendžamins Musacio ir literatūrzinātnieks, pašlaik viņš studē slāvu literatūru un dzied Latvijas korī Ave sol. Mūzika viņam tuva, viņš šo jomu labi pārzina. Taču mēs nestrādājam kopā un neesam diendienā nepārtraukti kopā, tāpēc varam par mūziku interesanti parunāt ārpus darba. Šobrīd dzīvojam Rīgā, bet nezinām, cik ilgi Latvijā paliksim. Bendžamins strādā pie savas doktora disertācijas, un viņam dots gads ārpus universitātes, bet pēc tam vajadzēs atgriezties ASV, lai pabeigtu. Tāpēc vēl nezinām, kur būs mūsu pastāvīgā dzīvesvieta. Varbūt vēlāk atkal atgriezīsimies Latvijā, jo vīram šeit patīk. Bet varbūt tā būs kāda cita valsts.