„Man dzīvē laimējies: varu darīt to, kas patīk”

RAMONA IRBE – Kuldīgas slimnīcas bērnu ārste un deju kolektīvu vadītāja – līdz pat vidusskolas izlaidumam neesot zinājusi, kādu profesiju izvēlēties. Taču bijis skaidrs, ka par skolotāju viņa negrib būt. Sargeņģelis ievirzījis tā, ka kļuvusi par labu ārsti bērniem un par padomdevēju viņu vecākiem, bet dejošana ir tikpat kā otra profesija. Abas nodarbes caurvij radošas pedagoģes prasmes.

Ārste, kas dejo. Vai tādu ir daudz?

Mediķiem ir dažādi hobiji, un tāpat kā mēs ar vīru Igoru daudzi dejoja kopš studiju laikiem. Agrāk bija tādi kolektīvi, kurus vadīja ārsti. Nezinu, vai vēl ir. Virsvadītāja gan esmu vienīgā.
Iespējams, manā gadījumā vietējā sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka ārste un deju kolektīva vadītāja ir divi dažādi cilvēki. Ar bērniem bez smaida nevar. Arī dejā tā var panākt vairāk nekā ar dresūru. Bet es esmu vecās skolas pārstāve – vēlos, lai būtu atdeve, un to saredzu disciplīnā. Visiem ir savas cilvēciskās lietas. Atnāk uz mēģinājumu mani dejotāji pēc darba noguruši, kādam ir problēmas ģimenē, vai citā jomā kaut kas sarūgtinājis. Būtībā viņi atnāk pavadīt brīvo laiku – dejošana ir hobijs. Arī vadītājam varbūt bijusi grūta diena. Ja tāds noguris nostājas kolektīva priekšā, ātri var aiziet negatīvā dzirkstele. Ir jāsavācas, jāsmaida. Tautas deja nav dresūra – tajā valda citi pamatprincipi. Lai dejotājs savu darbiņu paveiktu labi, jāsaprot, ko un kāpēc viņš dara. Ja nonākam pie kopsaucēja, rezultāts ir daudz labāks nekā tad, ja tikai mērām polkas augstumu un galopa platumu. Varbūt mana priekšrocība ir tieši tā, ka deja nav mana profesija.

Vai dejot paticis vienmēr?

Esmu dzimusi ventspilniece, īsta kurzemniece, lai gan mamma no Latgales. Paps gan no Kurzemes, no Upesgrīvas. Abi satikās Rīgā, kad mamma studēja. Apprecējās un pārcēlās uz Ventspili, jo tēvs bija kuģa kapteinis. Mamma strādāja par fizkultūras skolotāju, un dejošana viņu neaizrāva. Mazo māsu viņa sūtīja savās pēdās sportā. Es dejoju kopš pirmās klases, bet septītajā vai astotajā pārtraucu. Vidusskolā uz dejām mani vairs nelaida. Ventspilī bija Tautas deju ansamblis Kurzeme, bet mēģinājumi notika ļoti vēlu vakaros, un skolotājas meitai jau nu neklājas tad būt ārpus mājas.

Par ko sapņojāt kļūt?

Skolā bija tāda kā profesionālā orientācija. Sāku ar izslēgšanas metodi. Tā kā mamma bija skolotāja, skaidri zināju, ka pedagoģiju neizvēlēšos. Man patika darbs ar cilvēkiem – ar tehniku saistītās profesijas automātiski tika izslēgtas. Lielākais bubulis – svešvalodas, tāpēc neskatījos tur, kur bija iestājeksāmens. Beigās bez medicīnas nekas cits pāri palicis nebija. Man dzīvē bieži gadījies, ka sargeņģelis lietas iegrozījis tā, kā vajag un kā ir labāk. Neesmu bijusi teicamniece, bet visos mācību priekšmetos mācījos labi. Vēsture, ģeogrāfija, arī bioloģija un ķīmija, kas mediķiem vajadzīga, padevās. Matemātika šķita interesanta – piedalījos pat olimpiādēs Rīgā. Sacerējumus patika rakstīt, taču atzīmes bija pieci un divi, jo, kad aizrāvos ar domu plašumu, nebija laika salikt visus komatus. Tā vēl vidusskolas izlaidumā stāvēju bez sapņa, par ko gribu kļūt.

Vai, ejot uz mediķiem, domājāt ārstēt bērnus?

Aizgāju uz Medicīnas institūtu un atkal ar izslēgšanas metodi nonācu līdz Pediatrijas fakultātei. Pēc diploma esmu ārste pediatre. Neonatoloģija* nāca pēc tam. Ar tagadējo prātu varu teikt, ka medicīnā vajadzīgas visas mācības. Īpaši pediatrijā, kur jānolaižas līdz trīsgadnieka līmenim, jāiebrauc tīņu domāšanā un jārunā ar pacientu vecākiem, kuriem ir sava pasaules uztvere. Lai gan nesapņoju kļūt par ārsti, nevienu dienu savu izvēli neesmu nožēlojusi.

Kādas dejas patika skolas laikā?

Dejoju visu ko: gan tautiskās, gan sarīkojumu. Man ļoti patika sapucēties tautastērpā. Padomju laikā bija savi akcenti, īsi un kupli svārciņi. Skolā man bija stilizēts suitu tautas tērps – ārkārtīgi patika. Paveicās ar skolotājām, un radošās nodarbēs tas ir ļoti svarīgi, lai bērns turpinātu. Skolā sāku iet priekšlaikus – vecākiem nebija, kur mani likt, jo bērnudārzu es nepieņēmu. Mamma ņēma līdzi uz skolu, gadu agrāk nekā citus ielika pirmajā klasē, lai sēžu tur, – ja netiks līdzi, atstās uz otru gadu. Bet tiku un skolu pabeidzu 17 gados. Dejot atsāku augstskolā – Medicīnas institūta Tautas deju ansamblī Ačkups. Ar kursabiedreni aizbraucām uz mēģinājumu. Tur kā parasti pilna zāle meiteņu, puiši tikai daži. Sen nebiju dejojusi, nezināju, kā mani novērtēs. Bet vadītājs aiz durvīm neizlika. Tā bija pārbaude uz izturību, jo pirmajā gadā pašās beigās dabūju dejot tikai vienu deju. Tomēr daudz iemācījos – ansamblī bija cita tehnika, mācīšanās metodika. Augstskolā dejojām abi ar vīru Igoru, pēc tam Skrundā sākām deju kolektīvus vadīt.

Jūs abus nosūtīja uz Skrundu.

Igors mediķus beidza gadu agrāk un izpildīja manu nosacījumu. Viņš bija vidzemnieks no Alūksnes. Kad viņš gāja uz darbavietu sadali, biju pateikusi: „Tikai ne uz Latgali! Gribu atpakaļ uz savu Kurzemi.” Latgale jau nav slikta – es tur pavadīju bērnību pie mammas vecākiem. Bieži smejos, ka esmu tāds čangaļčiulis, jo saknes no abām vietām. Tomēr vairāk jūtos kurzemniece, nevis latgaliete. Lai gan nezinu… Esmu latviete. Tie vasaras izsūtījumi uz Latgali palikuši labā atmiņā: jauks laiks, ļoti mīļi cilvēki, daudz sirsnīgāki. Bet negribējās tur dzīvot un strādāt.

Vai te uzreiz iesaistījāties pašdarbībā?

Tobrīd gaidīju vecāko meitu. Piedzima aprīlī, aiz gara laika ar ratiņiem braukāju pa pilsētu. Kāds jau bija ballēs noskatījies, ka abi ar vīru dejojam, un noskaidrojis, kāpēc mēs tā dejojam. Pienāca un teica, ka kultūras nama bērnu kolektīvam vadītāja nav, bet es sēžu mājās – varbūt varot pamācīt. Bezdarbības dēļ piekritu, no dejotmācīšanas neko nesaprazdama. Tolaik man bija 22 gadi, un jaunības maksimālismā viss šķiet iespējams. Varēju paprasīt padomu pieredzējušiem vadītājiem. Dzīve iemāca, un esam uzkāpuši uz visiem iespējamajiem grābekļiem, uz dažiem pat atkārtoti. Visu deju skolas garoziņu pa gabaliņam nograuzuši, lai nonāktu līdz mīkstumam.
Lūdzu Igoru paņemt vidusskolēnus, jo bija puišu trūkums un vīrietim vieglāk viņus iesaistīt. Pirms tam Skrundā 15 gadus nebija neviena deju kolektīva. Bērni dejošanu mācījās tik bērnudārzā. Kad pēc desmit gadiem gājām no Skrundas prom, atstājām septiņus deju kolektīvus.

Vai visās paaudzēs?

Jā, pilna Māras istabiņa dejotāju. Sākām ar 1. klasi. Skolā bija ielikta obligātā ritmikas stunda. Atceros, kā zālē 60 bērniem mācīju polku un citas elementāras lietas. Tad no tiem, kuri gribēja vairāk, uztaisīju kolektīvu. Pamatskolā kolektīvs bija katrā klasē, vidusskolā savs. Vidējā paaudzē gan pēc vecuma, gan prasmēm sastāvs bija raibs, arī tādi, kas nav dejojuši. Tāpat senioriem – dejoja 50–60 gadu veci cilvēki, kam patika to darīt.

Vai ārstiem pēc darba vēl pietika tam laika?

Tas bija cits laiks – cilvēki bija pacietīgāki. Skrundā gadījās, ka man pieņemšana, pacienti sēž pie kabineta, bet māsa saka: „Būs jāpagaida – kad dakterei beigsies deju mēģinājums, viņa atskries un jūs pieņems.” Padomju stagnācijas laika norīkojumu sistēmai bija arī laba iezīme. Jaunais cilvēks pabeidza augstskolu, viņu uz trim gadiem nosūtīja strādāt laukos. Daži vēl turpināja braukt uz Rīgu dejot, bet daudzi kolektīvu sameklēja tur, kur nosūtīti. Savā ziņā tas laukos cēla līmeni. Ne tikai dejošanas, bet vispār sabiedrības intelekta ziņā.
Stagnācija beidzās, un pēc augstskolas neviens labprātīgi vairs nekustējās no Rīgas ārā. Un lēnām sāka stagnēt lauki, jo tur jaunieši neatgriezās. Varbūt tagad kaut kas mainīsies. Bet tie kolektīvi, kas laukos spēj pašdarbniekus savākt, nebūt nav sliktāki. Dejošanā ir gadījies sastapties ar šķirtni: Rīga un tie citi. Kādreiz, kad vadīju Kuldīgas Bandavu, bija forša sajūta, ka varam tiem augstprātīgajiem lielpilsētniekiem izgriezt
pogas.

Vai pēc obligātā darba laika lielpilsēta atpakaļ nevilka?

Darba piedāvājums bija, bet dzīvokli jau nepiedāvāja. Tie bija padomju laiki: algas mazas, nav, par ko un kur īrēt. Te bija dzīvoklis ar apkuri un silto ūdeni. Un divi mazi bērni. Aicināja arī vēlāk, kad jau bijām Kuldīgā. Bet tad pirmā doma bija: „Nevaru taču savu Bandavu atstāt!” Jocīgi, vai ne? Lielpilsēta ārstam neapšaubāmi var sniegt vairāk profesionālajā izaugsmē. Ja aicina uz Rīgu, tas nozīmē, ka esi augstu novērtēta. No Skrundas aizgājām tāpēc, ka slimnīcu likvidēja – palika ambulatorais darbs. Draudēja stagnācija. Igoram kā anesteziologam reanimatologam vispār nebija, ko darīt.

Kas ir jūsu vilinājums profesijā – neatkarīgi no vietas?

Man vienmēr patikusi aktīvā medicīna, nevis iesnu ārstēšana. Tāpēc neesmu ne ģimenes ārste, ne pediatre iecirknī. Jāsaka paldies vīram, kurš atbalstīja manu degsmi. Aktīvajā vecumā līdz un vēl pēc 40 gadiem, strādājot par rajona galveno pediatri un bērnu nodaļas vadītāju slimnīcā, centos visu jauno atvilkt uz Kuldīgu. Citi gan teica, ka nelielam pacientu skaitam tas nav vajadzīgs. Bet man gribējās, lai arī te būtu viss labākais. Kad ieliec visu sirdi un dvēseli, tad nevar no tā tik viegli aiziet. Rīga mani nevilka, jo iespējas
bija arī šeit. Izloloti arī labi deju kolektīvi.
Pēc pārcelšanās uz Kuldīgu vēl gadu braukājām uz Skrundu, jo bijām apsolījuši dejotājus aizvest uz Dziesmu svētkiem 1993. gadā. Toreiz Kuldīgas rajona patērētāju biedrības vidējās paaudzes kolektīvam
(tagadējai Bandavai) vadītāja Ausma Dunaiska veselības dēļ līdzi nebija atbraukusi. Dejotāji uz laukuma nāca pēc padoma, kā tur orientēties. Ausmiņa jau bija pateikusi, ka turpmāk vadīt vairs nevarēs. Tā nu Dziesmu svētkos Bandavas dejotāji pateica, ka man jāiet viņiem par vadītāju. Kopā nostrādājām vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Iepriekšējos Dziesmu svētkos 2018. gadā vedu divus Bandavas kolektīvus (D un
E grupā), arī Kuldīdznieka seniorus. Tajā vasarā aizgāja mana mammīte. Sapratu, ka esmu izdegusi, un Bandavu atstāju asistentam (Arvim Sprudem – red.) – cilvēkam, par kuru biju pārliecināta, ka var uzticēt. Nevajag uzskatīt, ka kāds ir neaizvietojams. Paliku ar Kuldīdznieku. Tikko nosvinējām 20 gadu jubileju.

Vai ticat nejaušībām vai likumsakarībām?

Ticu likumsakarīgām nejaušībām. Tomēr bieži skrienu ar pieri sienā, jo pēc horoskopa esmu Auns: tikai pēc trešās reizes paskatos, vai varēja apiet apkārt. Droši vien radošais nemiers manī darbojies kopš skolas gadiem, kad piedalījos visur. Varbūt pietrūka bērna paslavēšanas, lai iegūtu pašapziņu. Ar pašapziņu joprojām grūti. Toties tas palīdz iet uz priekšu, izdarīt labi, jo, manuprāt, nav vārda nevar. Taču vajag arī plecu – cilvēku blakus, kurš pasaka, ka tas ir vajadzīgs.

Pieminējāt vīru Igoru, kurš bija galvenais atbalsts. Diemžēl viņš pāragri ir aizsaulē.

Mums bija vienādas profesijas un domāšana. Ne ar vienu citu vīrieti kopā es nevarētu izdarīt tik daudz. Bez darba vēl trīsreiz nedēļā mēģinājumi, pa starpām dežūras slimnīcā, sestdienās un svētdienās bieži vien koncerti un citi pasākumi, arī uz mediķu semināriem jābrauc. Ar tādu nenormālu sievu var sadzīvot tikai tikpat aizrautīgs un saprotošs vīrs. Igors reizēm bija arī kritisks, un es viņā ieklausījos. Varbūt redzējums atšķīrās, bet domāšana līdzīga. Tagad pirmais atbalsts ir meitas ar ģimenēm. Kopš Igora vairs nav, esmu sākusi savos dejotājos vairāk ieklausīties, lai gan tā var būt duāla situācija. Viņi redz manu vīziju, un, ja redzējums ir vienāds, viss aiziet ātrāk. Man gribas, lai tās trīs minūtes uz skatuves ir vesela izrāde, stāsts.
Tagad mans darba laiks ir normēts – slimnīcā paliku uz vienu slodzi un kā neonatoloģe dzemdībās. Nav dežūru un izsaukumu naktīs. Varu veltīt laiku sev – sāku just, ka ir vēl kāda dzīve. Aktīvajā periodā dejošana nebija tikai hobijs – tā jau bija kļuvusi par darbu. Nav tikai mēģinājumi: vadītājam deja jāizdomā, jāsazīmē. Gadījās, ka pa nakti dejas nosapņoju, jo miegā zemapziņa laikam turpināja darboties. Kad savējiem rādīju kaut ko jaunu, viņi smēja: „Vai šito atkal esat nosapņojusi?”

Vai kāda deja ir vismīļākā?

Ir vairākas. Jau ilgu laiku visvairāk uzrunā Alfrēda Spuras Pie Dieviņa gari galdi. Kad ar Bandavu iestudējām, sākumā likās, ka viņi to īsti nepieņem. Tas, ka patīk man, vēl neko nenozīmē. Beigās šķita, ka ir noķēruši īsto sajūtu. Tā ir deja, kurā iekšā ir gan tehniskais aspekts, gan dvēsele. Man pašai patīk to dejot. Bijuši citi numuri, kas man kā vadītajai labi izdevušies, tomēr pati deja nav tik ļoti patikusi, tikai kopā ar kolektīvu iznācis labs priekšnesums. Pie Dieviņa gari galdi nav viegla deja. Grūtāk ir noiet lēni un skaisti nekā nodancot strauji. Lēnajās un dvēseliskajās jāiedarbina sirds un viss ķermenis. Deja jau ir ķermeņa māksla.

Ar kādām izjūtām gaidāt Dziesmu un deju svētkus jūnijā?

Priecājos, jo šajā reizē paši Dziesmu svētki izglāba Dziesmu svētkus. Ja vēl gadu būtu pandēmijas režīms, būtu daudz grūtāk amatiermākslu atjaunot. Latvietim galvenais kultūras notikums ir Dziesmu svētki – viņam svarīgi uz tiem tikt, īpaši lauku ļaudīm. Tāpēc no pašdarbības neaizgāja tik daudzi, kā baidījāmies. Tie, kas palika, ar maksimālu enerģiju meklēja dziedātājus un dejotājus, lai būtu kolektīvs, lai tiktu uz svētkiem. Redzot, ar kādām emocijām viņi dejo, aizmirstas centimetru mērīšana soļa augstumam un platumam. Pēc svētkiem no virsvadītājas amata vismaz Ventspils apriņķī gan atteikšos. Tas nav pateicīgs darbs – neredzu jēgu.
Šos Dziesmu svētkus ļoti gaidu, jo pirmoreiz nedošos turp ar pārslodzi. Iepriekšējos biju ar trīs kolektīviem: kā no rīta mēģinājumus sāku, tā vienpadsmitos vakarā beidzu. Ja neesi nopircis biļeti, tad koncertu neredzi, jo vadītāju pat tuvumā nelaiž. Sēdi autobusā un gaidi, kad beigsies! Sajūta kā vergam, kas melno darbu atstrādājis un vairs nav vajadzīgs. Parasti uz vienu koncertu biļeti izdevās nopirkt, lai var izjust emocijas. Varbūt ir sadzirdēta mana sūkstīšanās, varbūt citi pateikuši savu vārdu, bet šogad vadītājiem stadionā būšot vieta. Daudz redzēt tur nevar, bet vismaz esi tuvumā un iekšā. Tad emocijas ir pāri visam.

*Jaundzimušo ārstniecība

Ramona Irbe

• Dzimusi Ventspilī, kurzemniece ar saknēm arī Latgalē.
• Vairāk nekā 30 gadus dzīvo Kuldīgā.
• Bērnu ārste, neonatoloģe, ilgus gadus Kuldīgas slimnīcā vadījusi bērnu nodaļu.
• Atraitne. Ar vīru Igoru Irbi, arī mediķi, sadejojusies Rīgas Medicīnas institūta Tautas deju ansamblī Ačkups. Kopā nodzīvojuši vairāk nekā 40 gadus. Meita Elīna strādā sabiedriskajās attiecībās, dejo kopš skolas laikiem, izveidojusi un vadījusi studentu korporāciju deju kolektīvu, bet Egija ir sākumskolas pedagoģe Rīgas Starptautiskajā skolā, aizraujas ar folkloru.
• Vecmāmiņa pieciem mazbērniem.
• Daudzu tautas deju kolektīvu vadītāja ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Pašlaik vada senioru kolektīvu Kuldīdznieks.
• Kuldīgas un Ventspils deju apriņķa virsvadītāja.
• Sirdij tuvākā deja: Pie Dieviņa gari galdi.