Komponists ar dziesmotām suitu saknēm

MĀRTIŅŠ MIĻEVSKIS, komponists un sitaminstrumentālists, darbojas orķestrī Rīga, mūsdienu tautas mūzikas grupā Auļi, etnogrupā Rāmi riti un citos projektos. Viņa darbs ieguldīts nupat izskanējušajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Bet mūspusē viņu pazīst arī kā Ruča jeb slavenās Suitu sievu dziedātājas Marijas Steimanes mazdēlu, perkusiju un bungu skolotāju, darbīgu, patīkamu cilvēku.

Tā kā saruna notiek Ruča vārdadienā, iesākumā par omīti.

Kurš tad slavenāks: jūs vai viņa?

Noteikti ome. Kaut bija alsundzniece un dzīvoja lauku sētā, viņa katru reizi, kad atbrauca uz Rīgu, satika paziņas, uz ielām un visur kur viņu sveicināja. Manas radošās lietas ir vairāk aiz skatuves, darbojos pats savā tempā, rakstu mūziku, priekšplānā tik daudz neesmu. Ome bija dziedātāja, kas Suitu sievām gāja pa priekšu.

Vai ome ir pie vainas jūsu mūzikas karjeras izvēlē?

Sākotnēji īsti ne. Tikai vēlāk novērtēju to, ko viņa dara. Bērnībā mana ģimene dzīvoja Rīgā. Vecāki gribēja, lai mēs ar māsu nodarbotos ar mākslinieciskām lietām: mūziku, teātri. Agrā vecumā veda uz dažnedažādiem pulciņiem. Jāzepa Mediņa mūzikas skolā mācījos sitamos instrumentus. Man padevās. Jau tad bija sajūta, ka šis ir virziens, kurā gribētos iet tālāk. Tajā laikā folkloras lietas, ko darīja ome, sevišķi neinteresēja. Bet, kad vasarās ar māsu dzīvojām pa Alsungu, muzicējām kopā. Viņai nebija, kur mūs atstāt, jo ar Suitu sievām jādzied kāzās, koncertos, visur kur. Suitu sievas vienmēr bijušas aktīvas, pieprasītas un visur aicinātas. Mums ar māsu tika piemeklētas suitu drāniņas, un visas dziesmas zinājām, jo ome ar savu oranžo moskviču brauca uz mēģinājumu centrā un tikām ņemti līdzi. Vairākas reizes kopā uzstājāmies. Tādas siltas atmiņas.

Bet omes devumu sāku novērtēt tikai tad, kad iestājos Mūzikas akadēmijā. To, ko viņa nesusi visus tos daudzos desmitus gadu, dziedot Suitu sievās. Viņas mamma uzaicināja viņu dziedāt jau kā mazu bērnu. Arī mana vecvecmāmiņa ir suitene un viņas māsas. Ļoti dziļās saknēs tas viss. Pilnīgi noteikti tad es to vēl neapzinājos, bet tajā, kāpēc nodarbojos ar mūziku, omes ieguldījums ir. Pēdējos gados mana darbība vairāk ir tieši etnomūzikas lauciņā. Tas ir ļoti saistīts ar to, ko viņa darīja visu dzīvi.

Kāda vieta Alsungai jūsu dzīvē ir tagad?

Tagad tur dzīvo vecāki, arī es regulāri braucu. Ir plāns saimniecību attīstīt tā, lai radošo darbību pārceltu uz turieni. Tas ir tikai laika jautājums. Ģimenē tiekamies bieži. Jāsaka gan: kopš omes vairs nav, kopā uzdziedam daudz mazāk, bet būs jāsaņemas.

2015. gadā iznāca dokumentālā filma Ručs un Norie par jūsu vecmāmiņas un japāņu studentes sirsnīgo draudzību. Tajā skan arī jūsu mūzika.

Filmas režisore Ināra Kolmane ir mana krustmāte, un viņai radās doma: tā kā esmu Ruča mazdēls, mūzika jāraksta man. Tad vēl nerakstīju nekādu. Viņa bija pirmais cilvēks, kas pabīdīja domāt par mūzikas radīšanu. Mēs to veidojām kopā ar brālēnu, ģitāristu Rihardu Kolmani, Ināras dēlu, kas dzīvo Amerikā, un Pēteri Pāsu, mūzikas ieraksta režisoru un producentu. Filma Latvijā tika ļoti pamanīta – 2015. gadā ieguva četrus Lielos Kristapus, arī mūzika bija nominēta. Cilvēki sāka prasīt, vai tad es rakstot mūziku. Diriģents Normunds Dreģis mani uzrunāja rakstīt viņa orķestrim Armonico. 2017. gadā uzrakstīju Adventes mūziku, un tie bija pirmie soļi komponēt ko orķestrālu.

Vēl varētu minēt daudzus, kuri mani pastūmuši un iedrošinājuši. Horeogrāfe Dagmāra Bārbale visu laiku prasa dejām jaunu mūziku. Ar Kasparu Bārbalu kopā strādājām arī pie Deju svētkiem: viņš bija muzikālais vadītājs, es komponists.

Ilgus gadus biju popmuzikā tādās grupās kā H₂O, Astro’n’out, Otra puse un citur, bet radās sajūta, ka ir laiks iet savu ceļu. Gandrīz no visām grupām esmu aizgājis, atskaitot etnogrupas Auļi un Raiti riti, kurās darbojos diezgan ilgi. Protams, par savu saucu orķestri Rīga – ļoti forša vieta, kur strādāt, forši kolēģi un vide. To darbu izbaudu. Sāku komponēt arī šim orķestrim. Lielais notikums bija pagājušā gada augustā. Par godu Baltijas ceļa gadadienai izdevām albumu

Auļo Rīga, kurā bija orķestra Rīga un Auļu skaņdarbi – gan mana mūzika, gan aranžētas dziesmas. Tās izpildījām pie Brīvības pieminekļa koncertā.

Liels darbs bijis Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – mūzika un aranžējumi deju uzvedumā Es atvēru Laimas dārzu, simfoniskās mūzikas lielkoncertā Daudzskanīgais debesjums. Jūsu aranžētajā skaņdarbā Stāvēju, dziedāju. Alšvangas dūdu meldiņš ar 1000 jauniešu orķestri uz skatuves kāpa Auļi un Suitu dūdenieki, pats izpildījāt bungu solo.

Skaņdarbs ir divu mūziku kompilācija. Kad mani uzrunāja koncerta mākslinieciskais vadītājs Normunds Dreģis, biju pārsteigts par trako ideju apvienot orķestri un dūdiniekus. Jutos pagodināts. Mūziku biju rakstījis kādam 90 cilvēku kolektīvam, bet negaidīju, ka to spēlēs 1000 jauniešu, līdz kam tas beigās izauga. Iesaistīju Auļu muzikantus, Suitu dūdeniekus. Saviļņojoši un tik forši, ka tās pasaules var sanākt kopā vienā skaņdarbā: simfoniskais orķestris, grupa Auļi un suiti, kas nes dūdu tradīcijas. Es uz skatuves nebiju domājis būt, bet bija dažādi apstākļi ar dzirdamību, tāpēc radās doma no mākslinieciskās vadības, ka vajadzētu vienam arī tās bungas priekšā spēlēt. Un kurš gan cits? Gāju un spēlēju – pats jau vislabāk pārzinu, ko esmu uzrakstījis. Izdevās brīnišķīgi – visi bija saviļņoti, un gandarījums ir joprojām.

Domāju, ka šis koncerts ieies vēsturē ar pirmo simfoniskā orķestra koncertu skolēnu Dziesmu svētkos. Ceru, ka tas turpināsies. Es tam ticu, skatoties uz tiem bērniem, kuri bija ārkārtīgi saviļņoti. Šis būs labs atspēriena punkts, lai augtu spēcīgi jauni mūziķi. Kamēr mūziku apgūst pulciņā pēc skolas, it kā ir interesanti, ir draugi, bet, kad tu piedzīvo ko tādu, tas, iespējams, daudziem iedos jaunu impulsu darboties tālāk.

Koncertā Es atvēru Laimas dārzu bijāt komponists un aranžētājs vairāk nekā 12 dejām, ko izdejoja 808 kolektīvi no visas Latvijas.

Strādāju jau otrajos Deju svētkos. Šogad biju komponists vairākām mūzikām: intermēdijām prologā, finālā, pārejām. Dziesmai Ai, bagāta man zemīte, ko dzied Renārs Kaupers, ir mana mūzika, bet tā radīta pirms kāda laika.

Grupas Auļi jūtūbes kanālā ir iespaidīgs video – skaņdarbs Ozoliņi, kurā esat gan viens no autoriem, gan izpildītājs. Starp folkloras grupām arī Suitu sievas, Suitu vīri, Suitu dūdenieki. Kā tapa šī sadarbība?

Bija kovida laiks, kad cilvēki nedrīkstēja nākt kopā. Ar Auļiem spriedām, ka kaut kas jādara, nevar vienkārši sēdēt mājās un gaidīt, kad tas beigsies. Jārada kaut kas tāds, kas cilvēkus vieno pat tad, ja nevaram nākt kopā tā, kā gribētos. Uzrunājām folkloristus no visas Latvijas, arī suitu kolektīvus. Skaņdarbu Ozoliņi radījām Jāņu noskaņās, braucām uz dažādām vietām filmēt. Protams, bija jāievēro distance un citi ierobežojumi, bet tā vai šitā radījām iespēju satikties. Novērtēju to, ka par spīti situācijai ko tādu var tomēr izdarīt. Ļoti siltas atmiņas ir gan par studijas ierakstiem, gan filmēšanu Pierīgā, Ludzā, Alsungas Ziedlejā.

Kāda mūzikā vēl bijusi sadarbība ar suitiem?

Šogad esmu braucis uz Alsungu un braukšu vēl vadīt ritma meistarklases bērniem un pieaugušajiem. Bērniem rādu, ka bungas var spēlēt klusi. Pirmā lieta, ko viņi iedomājas, ieraugot bungas, – tas ir skaļi. Un visi grib spēlēt reizē. Tad viņi mācās saprast, ka tas ir mūzikas instruments, nevis futbolbumba. Pieaugušajiem rādu dažādus ritmus, paspēlējam kopā, sadalāmies grupās, kurās katrs spēlē citus ritma paternus (veidus – red.). Reiz ņēmām Suitu dūdenieku melodijas un mēģinājām izdomāt bungu partijas, ko Alsungā varētu spēlēt. Man likās laba ideja – pielikt dūdām klāt bungas. Alsungā tiešām ir gana daudz cilvēku, kuri ļoti, ļoti grib spēlēt bungas, ar lielu prieku nāk, mācās ritmus. Tā turpinām muzicēšanu suitos daudzveidot – bundzinieki ar dūdiniekiem var spēlēt kopā, un man vienmēr tur nav jābūt klāt.

Arī ar suitu puses māksliniekiem sadarbība ir laba. Varu minēt dziedātāju Anci Krauzi, viņas meitu, vijolnieci Elzu Siliņu, akordeonisti Antu Puķīti, ģitāristu Miku Akotu.