Kādai mūzikai jāskan baznīcā?

Atbilde uz šo jautājumu ir it kā vienkārša: labai, garīgai. Jo baznīcas mūzika ir viens no vissenākajiem skaņu mākslas veidiem, kas radies kā dievkalpojuma daļa, vēlāk ejot plašumā, ticīgajiem slavinot Dievu. Taču sekularizācija* skārusi arī garīgo mūziku, un pirms gadsimtiem celtie dievnami tiek izmantoti kā koncertzāles dažādu žanru mūzikai. Sarunā piedalās Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs VIESTURS PIRRO, mūzikas pedagoģe, koncertmeistare STELLA PAVLOVIČA un mūzikas skolotāja, ērģelniece ANITA SEĻAVA.

Kādas pārdomas izraisa laicīgās mūzikas ienākšana baznīcā?

Viesturs Pirro (V.P.): – Mūzikas piemērotību nosaka mācītājs. Nesen Katrīnas baznīcā koncertēja brīnišķīgais norvēģu koris Vox Humana. Unikāls izpildījums, balsis neforsēja, dziedāja niansēti. Mūsu kori bieži ir diezgan skaļi. Nezinām norvēģu valodu, bet kolektīvs nāk no kristīgas zemes, kurā cilvēki saprot, ka katrai vietai piemērots savs repertuārs un baznīcā jādzied garīga mūzika. Dziedāja psalmus, Grīgu, arī kristību, kāzu dziesmas, folkloru, un tas bija skaisti. Latviešiem arī ir kristīgā folklora, ir šlāgeri, ko var mierīgi dziedāt baznīcā. Katrīnā ir izcila akustika. Ja nāk mākslinieki, kas klasisko mūziku izpilda, izmantojot pastiprinātājus, rodas sintētiska skaņa, un ir par skaļu. Reiz uzstājās grupa: repertuārs jauks, bet briesmīgās skaņas dēļ pirmajās rindās nebija iespējams klausīties. Dievnams piemērots vokālam izpildījumam, un kora dziedājumi ir dzimuši baznīcā. Dziesmu svētku pirmsākumi Dikļos arī meklējami baznīcā, jo Juris Neikens bija mācītājs. Mēs arvien vairāk šajos svētkos aizejam prom no garīgās mūzikas. Notiek skaļi strīdi, ko repertuārā iekļaut. Gribētos, ka atgriežamies pie saknēm.

Anita Seļava (A.S.): – Mūzikas skolas laikā ar kori esmu dziedājusi Katrīnas baznīcā kā koncertzālē, 30 gadus Annas baznīcā spēlēju ērģeles dievkalpojumos, arī muzikālos pasākumos. Savā garīgajā bērnībā esmu piespēlējusi korim Mārtiņa Brauna Sauli, Pērkonu, Daugavu. Tā ir saviļņojoša mūzika. Taču ar tagadējo garīgo pieredzi teksta dēļ šādu dziesmu es vairs neizpildītu. Nevaru iebilst, ja tā skan Dziesmu svētkos, bet baznīcā noteikti nevajadzētu.

Stella Pavloviča (S.P.): – Padomju laikā Katrīnas baznīca bija koncertzāle. Kad 90. gadu sākumā tika atjaunota draudze, rīkoju garīgās mūzikas koncertus. Pārsteidza tas, ka pirms tiem bija jāiesniedz teksti. Kāpēc tāds jautājums radies? Mani audzināja vecaistēvs un vecāmāte, ticīgi cilvēki, tāpēc izbrīnīja, ka baznīcā varētu izpildīt ko neatbilstošu. Garīgās mūzikas svētkus sākotnēji sauca par Baznīcas mūzikas svētkiem. 30. gados, kad tradīcija aizsākās, piedalījās tikai draudžu kori, dziedāja no dziesmu grāmatām. Vēlāk iesaistījās citas organizācijas, garīgās mūzikas koncerti notika pansionātos, slimnīcās un citviet. Kad es ar saviem kolektīviem muzicēju baznīcās, pašsaprotams noteikums bija neaizsegt altāri. Tam jābūt redzamam vienmēr, un baznīcā arī tā ir koncerta būtība. Izpildītāji varēja sastāties zemāk vai sānos. Par to netika diskutēts – tā bijām audzināti.
Kāpēc tam vairs netiek pievērsta uzmanība?
S.P.: – Daudz atkarīgs no audzināšanas. Kādreiz tas bija baznīcas uzdevums pirms vispārējās izglītošanas. Tagad tā vairs nenotiek. Vēl jau gan ir tādas draudzes un svētdienas skolas, kas ar bērniem dzied, iemāca uzvedības kultūru. Bet skolās tāda izglītošana nenotiek. Sen aizmirsts laiks, kad mācības sākās ar īsu svētbrīdi, kad dzied visi.
V.P.: – Turklāt to svētbrīdi ulmaņlaikos pat vadīja ne mācītājs, bet skolas direktors vai kāds skolotājs. Sākot rītu ar lūgšanu, tika izaudzināti Latvijas patrioti, kas spēja būt atbildīgi Dieva un tautas priekšā, kā arī pierada dziedāt. Manā bērnībā ģimenē, droši vien citās arī, viesībās visi pie galda dziedāja. Protams, kad dabūju magnetofonu, tad uzlikt dārdošu rokmūziku man šķita superīgāk, bet vecāku paaudze tik un tā dziedāja. Latvieši sevi uzskata par dziedātāju tautu. Par to var diskutēt, salīdzinot ar itāļiem un spāņiem. Kādreiz bijām dziedošāki. Turklāt vairs neprotam īsti nodalīt, ko un kur dziedam.

Bahs baznīcā, džezs krogā, šlāgeris televīzijā, smagais metāls angārā un tamlīdzīgi?
V.P.: – Žanrs nav noteicošais. Jānošķir dievkalpojums, kurā notiek liturģiska, reliģiska muzicēšana un dziedāšana un kurā piedalās draudze. Arī koncertā jāiegaumē, ka baznīca nav vieta, kur izrādīties. Noteicošais ir saturs un profesionalitāte gan no izpildījuma, gan citiem aspektiem. Diemžēl neprofesionāļi uz koncertzāles skatuves netiek, tāpēc dažkārt izmanto situāciju, ka baznīcā jau nu ielaidīs padziedāt. Paldies Dievam, Katrīnā tā nav gadījies. Kopš 1989. gada ar mūsu koriem, ansambļiem un citiem muzikālajiem cilvēkiem sadarbība bijusi ļoti laba. Arī ar viesmāksliniekiem. Varbūt bijušas nelielas domstarpības par atsevišķām dziesmām. Man ir savi aizspriedumi, piemēram, pret dziesmām, Pūt, vējiņi, Saule, Pērkons, Daugava baznīcā. Varbūt esmu par vecu un nesaprotu.
A.S.: – Arī es nesaprotu. Galvenais: visos laikos atcerēties, kāpēc dievnams celts un ka tajā jādzied un mūzikai jāskan par godu Dievam. Tad domstarpības nerastos. Arī šlāgeris un roks var
būt ar kristīgu tekstu.
V.P.: – Kristieši ar aizliegumiem reizēm pārspīlē. Paskatīsimies baznīcas vēsturē: kad sākās reformācija, Mārtiņš Luters Bībeli pārtulkoja vācu valodā un Eiropā izdarīja ne tikai garīgo, bet arī kultūras revolūciju, jo Svētie Raksti cilvēkiem kļuva pieejami. Līdz tam liturģiskos dziedājumus pārsvarā izpildīja priesteris. Bet tad visa vācu tauta sāka dziedāt, tai skaitā Lutera melodijas un tautas dziesmas. Radās jautājums: „Vai tā drīkst?” Tālaika kultūrā daudzi uzskatīja, ka krogus dziesmas baznīcā nav jādzied. Luters atbildēja: „Kādēļ gribat visu mūziku atdot velnam? Ļaujiet tai kalpot Dieva slavēšanai!” Vēlāk baznīcā ienāca arī citi modernās mūzikas žanri. Pirms daudziem gadiem Kuldīgas diakonijas centrā uzstājās amerikāņu kristīgā
rokgrupa Disciple, kas šajā žanrā ir viena no pasaulē labākajām.
A.S.: – Atceros, cik tas bija iespaidīgs koncerts: jaunieši gariem matiem, visi piesauca Dievu un Jēzu Kristu, apkārt milzīga dārdoņa! Mēs nebijām pie kaut kā tāda pieradināti, un uzreiz bija grūti pieņemt, ka var muzicēt tādā stilā, kāds patīk.

Vai mūzika tā tiek izmantota, lai laicīgo sabiedrību no jauna piesaistītu baznīcai, ticībai?
S.P.: – Pirms tādiem koncertiem jābūt informācijai un publika jāsagatavo. Pat nepierasts sava mācītāja izskats, pēkšņi vaļā palaisti mati un skaļa balss nesagatavotu klausītāju var pārsteigt tā, ka puse draudzes demonstratīvi pieceļas un aiziet prom. Lai gan nekā nosodāma tur nav. Vecāmamma mācīja, ka ir divas profesijas, kurās cilvēks strādā 24 stundas diennaktī: skolotājs un mācītājs. Viņiem jābūt gataviem, ka ik vārds, kustība un solis tiks vērtēts. Tradīcijas mums ir zināmas, bet jauniem virzieniem baznīcā un mūzikā, kā arī citās lietās publika jāsagatavo. Problēma: trūkst koncertmeistaru, kuri palīdzētu. Tos sāka iznīcināt jau padomju gados. Tagad esam tiktāl, ka pat starptautiskos konkursos instrumentālists spēlē ar fonogrammu. Tās varbūt ir sīkas lietiņas, kas kopumā veicina to, kas tagad notiek.

Agrāk baznīca saistījās pārsvarā ar ērģeļmūziku, bet šī instrumenta daudzviet vairs nav. Kas nāk vietā?
S.P.: – Arī tās ērģeles, kas saglabājušās vai ir no ārzemēm atvestas, nav tādā kārtībā, lai normāli spēlētu. Nevar gribēt, lai ērģelnieks izdabūtu augstu mākslu. Labākais, kas nāk vietā un ko mākslinieks var izvadāt līdzi, ir digitālās klavieres. Par instrumentiem ļoti jādomā, ja gribam, lai koncerts būtu labs.
A.S.: – Kad mācījos Baznīcas mūzikas semināra ērģeļklasē, sūkstījāmies par instrumentu kvalitāti, bet profesors Andris Vītoliņš mācīja, ka jābūt tik pazemīgiem, lai var nospēlēt tik labi, cik instruments atļauj. Šos viedos vārdus vienmēr atceros, un tie nomierina, kad spēlēju baznīcās, kur vienām ērģelēm nestrādā kāds reģistrs, citām vēl kaut kas.
V.P.: – Katrīnas baznīcā ir spēlēti visi iespējamie instrumenti, arī akustiskās ģitāras un bungas, kaut kādreiz tas likās neiedomājami. Ja labi skan, ir dievnamam piemēroti teksti un kvalitatīvs izpildījums, nav pamata iebilst. Koncerts nedrīkst būt ekspromts ne koncertzālē, ne baznīcā. Pašplūsmā nedrīkst atstāt arī labdarības pasākumus, kad mākslinieki uzstājas par velti un kādam mērķim tiek vākti ziedojumi. Cilvēkiem jāzina, kur viņi dziedās, kādi būs instrumenti, kas un ko klausīsies.

*Sekularizācija – attālināšanās no reliģijas