Idejas nebeidzas, ja tām ļaujas

„Pilnīgi visi ir radoši, tikai katrs savā jomā,” saka māksliniece Sindija Kļaviņa-Grāvele, kuru skrundenieki pazīst kā svētku dekorāciju un citu skaistu lietu radītāju.

Lielās top šķūnītī

Pirms vairākiem gadiem Skrundas apkaimē dzīvojošo mākslinieci pamanījuši un uzrunājuši pašvaldības darbinieki, aicinot darināt dekorācijas Pilsētas svētkiem. Pirmajā gadā viņa izgatavojusi klučus ar latvju zīmēm un tekstiem. Pamazām uzticēts darbs pēc darba. „Kad mani uzrunā, taisu pilsētai dekorācijas, kad ne, daru citas lietas. Pašvaldību ierobežo budžets, bet dekorācijas nav lēts prieks,” atzīst Sindija. Viņas darinātās ir daudzfunkcionālas, lai var izlikt dažādos svētkos. Lielās tapušas šķūnītī pie mājas, daudz palīdzējis vīrs Toms Grāvelis un pārvaldes darbinieki. „Komanda ir vajadzīga,” atzīst māksliniece. Noderētu pat ainavu arhitekta izglītība: „Bet daru to, ko man prasa, un nezinu, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Kamēr gatavoju, darbs liekas liels, bet, kad izliekam dabā, varētu būt grandiozāks. Tad vajag arī lielāku komandu un citus materiālus, bet tas prasītu citu budžetu un izpildes laiku.”

Sindija strādā ar ātri žūstošām krāsām un atradusi paņēmienu, kā dekorācijas pārklāt ar attiecīgu laku, lai ārā kalpotu ilgāk. Bet bijuši arī misēklīši.

Ir tādi darbi, kurus Sindija dara arī bez samaksas: „Izklausās naivi vai ideālistiski, bet uzskatu, ka uz šīs pasaules esam nākuši tāpēc, lai viens otram palīdzētu. Tikai tā varam būt laimīgi. Kas var būt skaistāks kā uzlabot vidi, kurā dzīvojam? Tas mani motivē. Bet paldies vārdi drīzāk mulsina, jo tie nav pašmērķis. Svarīgākais ir tas, ko būsim piedzīvojuši paši un ļāvuši piedzīvot citiem.”

Mūzu negaida – noskaņojas

Sindija iedvesmojoties arī no vietas, kurā dzīvo, bet idejas vienkārši atnākot: „Nāk un nebeidzas. Es ļoti ļaujos un nebaidos, vai tās ir pareizas, perfektas. Nekas sarežģīts un pārmākslots jau tur nav – it kā vienkāršas lietas. Ja kādam nepatiks, neapvainošos. Visiem nevar patikt.”

Vairs neesot jāgaida mūza, jo māksla ir viņas darbs. „Protu tehniku, noskaņojos un vienkārši daru. Cilvēkiem mākslinieks joprojām liekas tāds drusku pūt un palaid, bet esmu mācījusies tikpat ilgi kā ārsts, un mana profesija ir tikpat atbildīga. Un vajadzīga,” Sindija cenšas graut mītus.

Vajadzību pēc mākslinieka apliecina darba piedāvājumi: „Mani uzrunā uzņēmēji vai tādi cilvēki, kuriem vajadzīgi portreti dāvanām. Visu laiku darbojos. Bet rokdarbi glāsta dvēseli.” Iesāktos darbiņus viņa pat ceļā varot ņemt līdzi: šūt krustdūrienā, tamborēt segu vai taisīt piespraudi. Darbus lieto mājās vai darbavietā, lai radītu patīkamu vidi, bet piespraudes dāvina: „Tā apzināti vēl nepārdodu. Ir plāns, bet nesanāk, jo visu laiku jāzīmē.”

Darinot portretu, māksliniece bieži filozofē, kāds šis cilvēks ir, ko dara un domā, jo psiholoģija viņu interesē. Portretus zīmējusi gadiem, bet gribot pamēģināt ainavas un ziedu studijas. „Ik pa laikam pazibsnī doma, ka es varētu bērniem ne gluži mācīt, bet ļaut kopā darboties. Līdz tam jānonāk. Vajag smukas telpas, jo esmu estēte – man vajag, lai ir skaisti, nevis šā tā.” Bet, kad četrgadīgā meitiņa Elma būs paaugusies, mamma tomēr mācīsies kaut ko ar mākslu nesaistītu.

Uz Skrundu atved mīlestība

Sindija ir vidzemniece, kura daudzus gadus dzīvojusi Spānijā. Bet tad dzīves līkloči atveduši mājās. Studējot modes dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā, satikusi, kā pati saka, savu vienīgo patieso latviešu kavalieri – skrundenieku Tomu Grāveli. Mīlestība atvedusi uz Skrundu, kur trīs gadus mājiņā meža vidū dzimst idejas un top darbi: „Neesmu tendēta uz materiālām lietām, bet dzīve laukos parāda, cik maz laimei vajag.” Vienkāršību viņa uzskata par vissvarīgāko, kas būtu īpaši jāvairo.