Dziesmu un deju svētkos mūsējie uz visām skatuvēm

XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki Rīgā izskanējuši ļoti krāšņi un emocionāli iespaidīgi.

Tajos iesaistījušies vairāk nekā 40 560 dalībnieku, 454 kori un 695 deju kolektīvi no 23 valstīm. Starp viņiem bija 651 Kuldīgas novada pārstāvis no 37 kolektīviem – tie bija 13 deju kolektīvi, seši kori, seši lietišķās mākslas un arī seši folkloras kolektīvi, trīs tautas mūzikas instrumentu kapelas, trīs vokālie ansambļi un viens amatierteātris.

___________________________

Latvieši – tik dažādi un tik līdzīgi

Deju lieluzvedums Mūžīgais dzinējs atklāja Latvijas novadu dažādību. Ceļiniekam stāstu palīdzēja izstāstīt 667 kolektīvi jeb 17 543 dejotāji. Uzvedumā iekļautas 33 dejas, no tām 13 ir godalgota jaunrade, septiņas no skatuviskās dejas zelta fonda. Dažas izvēlējušies paši kolektīvi. Kuldīgas novada pārstāvji uzvedumu Daugavas stadionā izdejojuši četras reizes un var dalīties iespaidos.

Divās dienās – visas emocijas

Senioru deju kolektīva Kuldīdznieks vadītāja Ramona Irbe: „Šī bija skaista nedēļa! Tas jau ir tāds latvieša kods – gaidīt piecus gadus, tad trīs dienas strādāt melnu muti no rīta līdz vakaram un divās dienās izdzīvot visas emocijas. Man lielkoncerts šķita ļoti uzrunājošs, arī maniem bērniem skatītāju rindās paticis. Liekas, ka šoreiz autori spējuši atrast taciņu uz katra sirdi. Koncerta valoda bija saprotama katram. Priecājos, ka dejās nāk jaunā paaudze: tai ir citi kritēriji, patīk cita mūzika, viņi auguši ar citām dejām.

Koncertam bija spēcīgs nobeigums. Vīzija, ko emocionāli uzbūra veidotāji: meita laukumā starp tūkstošiem dejotāju. Man radās sajūta – uz laukuma ir mana meita. Man patika, ka beigās pievienojās virsvadītāji un skatītāji varēja arī viņus redzēt dejojam. Priecēja arī tas, ka vadītāji varēja koncertus redzēt un tāpat kā dejotāji būt emocijās iekšā.”

Tautai saprotami

Tautas deju kolektīva Venta vadītāja Zita Serdante: „Enerģiski, jaudīgi, tautai saprotami. Lai sagatavotos, virsvadītāji iedeva ļoti labus materiālus. Es jutos tādā gaišumā! Varbūt tieši vienkāršībā ir lielais noslēpums. Noskatījos visus koncertus, un visos bija tādas laimes asaras! Pēdējā viss jau bija izraudāts.”

I darbs, i atpūta

Deju kolektīva Snēpele vadītāja Gunta Freiberga: „Esam paspējuši gan labi pastrādāt, gan atpūsties. Svētki vienmēr ir gaidīti, ne tikai pēc pandēmijas pauzes vien. Pirms tam nekad nezinām, kā noritēs, bet vienmēr ceram uz ļoti labām emocijām. Tās arī dabūjām.”

Jaudīgi un žiperīgi

Senioru kolektīva Kuldīdznieks dejotāja Laima Mirdza Ostele: „Šogad uzvedums tāds žiperīgāks. Priecē tas, ka Kurzemes daļa beidzot bija dzīvelīga, jestra, ne tikai ar svinīgi sērīgiem gabaliem. Nobeigumā šķita, ka visas tribīnes vibrēja, – tāds jaudīgs enerģijas sakopojums!”

„Esmu ļoti laimīgs!”

Tautas deju kolektīva Venta dejotājs Marks Edgars Biezais pieaugušo svētkos piedalās pirmo reizi. 2013. gadā bijis bērnu un jauniešus svētkos: „Šeit bija liels izaicinājums, zīmējumi uz laukuma – ļoti skaisti, spēcīgi. Fināls tiešam kvalitatīvs! Visiem viss iemācīts – kolektīvi izpildījuši mājasdarbu, un likās, ka izdarīts ideāli. Esmu ļoti laimīgs! Noteikti turpināšu dejot arī pēc svētkiem.”

Te vairāk emociju

Kuldīdznieks Artis Gustovskis pirmo reizi piedalās kā dejotājs kopā ar Tukuma vidējās paaudzes kolektīvu Džūkste un atklāj, ka izjūtas ir iespaidīgas: „Dejojot šķiet, ka pašam pāri pāriet skudru pūznis! Nudien jūtama stipra latviskā identitāte. Pirmo reizi kā skolēns Dziesmu svētkos 80. gados piedalījos ar kori. Tagad varu dejot kopā ar mīļoto meiteni. Stipras emocijas bija mēģinājumā, kad uznāca milzīgas lietus gāzes! Visi uz brīdi pagāja maliņā, lai galīgi neizmirktu, bet stadionā lietū iznāk viens džeks, kurš nodejo Es izjāju prūšu zemi. Tik skaisti un maģiski!”

Bez asarām neiztikt

No skatītājiem stāvvietās bija dzirdams saviļņojums – viņiem šķita, ka tik daudz apmeklētāju piedzīvots pirmo reizi. Mežaparkā virmoja latviskais gars un svētku izjūta ne vien dziedātāju vidū, bet arī stundu garā rindā ēdināšanas zonā, draudzīgi pulcējoties pie galdiņiem, kur, lai nepalaistu garām nevienu dziesmu, koncerts tika atskaņots viedtālruņos.

Pirms koncerta vaicājām, kāda ir sajūta atrasties uz milzīgās skatuves starp tik daudziem. Kuldīgas jauniešu kora Lai top! dalībniecei Izabellai Lībai Titovai šie ir pirmie svētki, un jau ģenerālmēģinājumā aizkustinājums bijis tik liels, ka birušas asaras: „Pirmajā koncertā raudāju jau pirmajās divās dziesmās. Ģenerālmēģinājumā asaras nesavaldīju, tiklīdz atskanēja pirmie vārdi dziesmai Lec, saulīte. Pēc tam raudāju visas atlikušās dziesmas! Mārtiņš Stebulis teica, ka raudam esmu arī nofilmēta. Šovakar noslēguma koncertā, domāju, emocijas būs vēl piesātinātākas!” Noguruma pēc pirmajiem koncertiem neesot: „Katru reizi saviļņojums rodas no jauna. Uz skatuves ir milzīga enerģija – tur uzkāpjot, nogurums ir zudis.” Koristi apmeklējuši arī dalībnieku balli Daugavas stadionā pēc lieluzveduma Mūžīgais dzinējs: „Tur gāja labi – dejojām, nemanot, kur palikusi visa nakts!”

Enerģija rodas dziedot

Skrundas sieviešu korim Sonante iespaidi dažādi, stāsta Dace Trukšāne. „Man patika. Domāju, ka tiem, kam kaut kas nepatika, lielu lomu spēlēja nogurums.” Vineta Rožkalne atklāj, ka Dziesmu svētku pieredze diezgan liela, tāpēc visas zina, kas jāņem līdzi un cik daudz var ballēties, lai enerģija vēl būtu: „Kad aiziesim līdz estrādei, tā radīsies. Un arī tiem, kam mēģinājumos kas nepatika, šovakar emocijas ir lielas un citādas.” Korim tuvākas ir noslēguma koncerta dziesmas: „Tajās rodas liels saviļņojums – pa ķermeni skrien skudriņas, un izsprūk kāda asara.”

Kuldīgas un Ventspils deju apriņķa virsvadītāja Ramona Irbe par svētku noslēguma koncertu teic: „Šogad Mežaparkā piedalās tik daudz dejotāju kā nekad! Citus gadus ir vien pāris deju, bet šoreiz daudz. Parasti vieni saka, ka ir Dziesmu svētki, otri – ka Deju svētki. Ļoti labi, ka radošā komanda mēģinājusi parādīt: tie ir gan Dziesmu, gan Deju svētki, jo latvietis gan dzied, gan dejo.”

___________________________

Folkloras dienā – jestra un lepna dižošanās

Fokloras dienā Rīgā uz skatuvēm Vērmanes dārzā un Esplanādē, arī laukumā pie Brīvības pieminekļa savu garamantu pūru rādīja kuldīdzniece Liesma Lagzdiņa, Alsungas Suitu sievas un Suitu dūdenieki, Gudenieku suiti, Basu suiti, Ēdol’s ķist’ un Rudbāržu Kamenīte.

Vērmanes dārzā satiekam Suitu dūdeniekus, kuru vadītājs Juris Lipsnis stāsta: „Mums jāraujas uz divām pusēm, jo desmit minūtes jāuzstājas pulksten piecos, pirms sešiem jāspēlē ar Suitu sievām Esplanādē, bet vakarā piedalīsimies novada uznācienā koncertā Kopā augšup Mežaparka estrādē. Vērmanes dārzā spēlēsim četrus gabalus. To, ko spēlējam Mežaparkā, iznāk pārskaņot citā tonalitātē – orķestris nevar pielāgoties. Mums jāspēlē Fa mažorā, bet tam der tikai Re vai Sol mažors. Savukārt Vērmanes dārzā jāspēlē mūsu skanējumā, un iznāk dūdas skaņot atpakaļ. Kā tas notiek? Ar parasto līmlenti aizlīmējam dažus caurumiņus ciet, lai gaiss neiet cauri. Noslēguma koncertā jāspēlē tikai minūti, taču tā ir mūsu minūte, tāpēc lielā skaņošana ir tā vērta!”

Etnogrāfiskais ansamblis Gudenieku suiti pēc pādes dīdīšanas rituāla uz Vērmanes dārza mazās skatuves nāk smaidīgi un enerģijas pilni. Vadītāja Skaidrīte Daugule: „Izdomājām rādīt kristību rituālu, jo to Gudenieku suiti piekopj no paaudzes paaudzē. Mums līdzi ir gan bērns, gan kristāmās drēbes, bruslaks, krekliņš, arī pastalas un zeķes.”

Basu suiti atbraukuši padižoties ar vairākiem tradicionālajiem tērpiem. Vērmanes dārza skatuvē Tēva sēta katra suitene iejutusies savā lomā. Vadītāja Dace Nasteviča tērpusies Basu mājas tērpā: „Katrai ir sava aube un savs tērps, kā nu kura pa smuko gājusi uz kāzām, baznīcu un kur tik vēl ne.” Viņas rādot to daļu no skates, kas žūrijai neesot patikusi: „Parādījām, kā rit mājas dzīve, tāpēc līdzi ir slota, vērpjamais ratiņš, dzijas kamolītis un citas lietas. Mēs šo priekšnesumu izvilkām kā zelta gabaliņu! Bet skatē laikam gaidīja ko cēlāku.” Biruta Lagzdiņa saka – mājas dzīve ir ļoti laba tēma, jo katra varot ko pielikt no sevis.

Pie Brīvības pieminekļa satikām folkloras kopu Kamenīte no Rudbāržiem. Vadītāja Zenta Dene stāsta: „Esplanādē dziedājām programmas daļā Cel mani, māsiņa, lielajā godā, kuras vēstījums ir tāds, ka jaunajiem pašiem vien grūti izvēlēties otro pusīti, dažreiz noder padomdevējs mātes, tēva vai krustvecāku personā.”

Vērmanes dārza skatuvē Tēva sēta varēja klausīties kuldīdznieci L.Lagzdiņu: „Esmu angažēta kā stāstnieks, man jāstāsta pekstiņi.” Kad painteresējamies, vai repertuārs sagatavots, Liesma tīri vai apvainojas: „Kad man kas ir trūcis? Ko gribēs dzierdēt un kādi ģīmji būs priekšā, tāds arī būs stāstījums. Kad atvēršu muti, tad zināšu.”