Visiem dejot nepatīk, bet klases dēļ nāk

„Ar skolas bērniem ir grūtāk, jo viņiem tā nav pašu izvēlēta brīvā laika nodarbe. Dejas ir mācību stunda. Savukārt uz kultūras centru nāk tie, kuriem dejot ir sirdslieta. Tur ir pilnīgi cita atdeve un strādāšana,” saka Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas bērnu deju kolektīva Austriņa vadītāja Ance Fogele.

Izveidot kolektīvu bijis grūti

Ance stāsta, ka šai skolā ir trīs dažāda vecuma kolektīvi, bet svētkiem gatavojas tikai 5.–9. klases kolektīvs, tāpēc ka daudzus dejas neinteresē un izveidot pārus ir grūti. Ance pati dejo kultūras centra Tautas deju ansamblī Venta un Austriņu vada otro gadu. Divus gadus viņa ir arī Stariņa un Ventas vadītājas Zitas Serdantes asistente.

Lai varētu strādāt skolā, pagājušogad iestājusies Latvijas Universitātes Kuldīgas filiālē, turklāt Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā 3. kursā studē meža inženieriju. „Horeogrāfiju mācījusies neesmu, bet man ir sava pieredze, jo dejoju no trīs gadu vecuma. Visilgāk Stariņā, pēc tam Ventā, bet sāku dejot tālaika teātra pulciņā Focus pie Daigas Pirtnieces. 5. klasē nonācu pie Zitas un drīz sapratu, ka tautas dejas ir mana lieta,” atklāj Ance.

Vaicāta, kā iet ar mācīšanu citiem, viņa teic: „Gājis ir kā pa celmiem. Tagad skolēni ir mazliet vecāki, vairāk nobrieduši un pēc mūsu sarunām, arī strīdiem kļuvuši apzinīgāki. Bet daudz ērtāk jūtos ar kultūras centra jauniešiem.”

Dziesmu svētkiem gatavojas deviņi pāri: „Meiteņu ir par četrām vairāk, bet kāda svētkiem gatavojas ar mūzikas skolas orķestri, kāda ar modernajām dejām, kāda ar ansambli vai kori. Vairums dejotāju ir no 9. klases. Sākumā domājām, ka būs klases deju kolektīvs, taču vairāki puiši negribēja, kā jau tas pusaudžu vecumā ir, un bijām spiesti meklēt vēl vienu pāri, vai arī mēs uz svētkiem nebrauktu. Vidusskolas grupā, kur dalībnieku tāpat ir mazāk, dejoja divi 8. klases bērni – gara auguma, labi dejotāji. Uzrunāju, vai viņi nevēlas piedalīties svētkos, parunāju ar vecākiem, un viņi piekrita. Tagad mums iznāk 8.–9. klases kolektīvs, bet grupa skaitās no 5. līdz 9. klasei.” Ir dejotāji arī no jaunākām klasēm: „Sešas meitenes no sestās klases ļoti vēlas dejot, un ar viņām skolā strādāju individuāli. Sākumā bija arī puiši, taču viņi vienā brīdī pārdomā, un tas nozīmē, ka pāri nesanāk, lai viņas varētu kolektīvā iekļaut. Vidusskolas posmā mums nav tik daudz dejotgribētāju, ir daži, kas vēlas, un viņi gatavojas kopā ar Ventu. Skolās jau parasti šie kolektīvi nenoturas, tāpēc vienmēr saviem dejotājiem saku: ja vēlas braukt uz koncertiem, kāpt latiņu augstāk, tikt arī ārpus Latvijas robežām, visi ir aicināti uz kultūras centru. Šādi no visām skolām arī esam izveidojuši kultūras centra kolektīvu.”

Parādīja, ko iegūs

Tagad uz mēģinājumiem visi nāk: „Meitenes, protams, grib vairāk – tā bijis vienmēr, tāpēc vairāk jāmotivē puiši. Agrāk viņi nāca, bet vienā brīdī vairāki salūza – izdomāja, ka nenāks, bet tas iegāza meitenes, kuras tiešām grib uz Dziesmu svētkiem braukt. Tā iznācis, ka šīs klases audzinātāja ir mana mamma Agnese Fogele. Kopā domājām, ko darīt. Piedalījos klases stundās, spiedām uz jūtām, runājām ar vecākiem. Ļāvām saprast, ko viņi iegūs piedaloties un ko zaudēs, ja nenāks. Viņi arī paši saprata, ka klasei šis ir pēdējais gads kopā un ka būtu forši visiem to pavadīt Dziesmu svētkos. Prieks, ka viņi saņēmās un tagad varam gatavoties skatei.”

Jāmīl vismaz divas minūtes

Ar repertuāru ejot viegli: „To ieguvām jau pagājušogad un esam paguvuši iemācīties, iedejoties, taču jāstrādā pie tehniskām niansēm: tie ir nostiepti pirkstgali, saliktas rokas, taisnas muguras. Priekšskatē kultūras centra zālē skatījos, kā izskatās no malas. Aprunājos ar žūriju, un tā minēja šīs lietas. Arī pati zinu, ka tā ir: tiklīdz deju iemācās, tā sāk slinkot, jo rodas pārliecība Visu zinu, visu māku. Tik ļoti vairs necenšas un sāk iedejot kļūdiņas.” Grūtāk ejot ar deju ar Pār deviņi novadiņi: „Tā ir izteikta pāru deja ar satvērieniem, ar ko puisim meitene jāvada. Vienam otru vairāk jājūt. Tagad ir daudz labāk, tomēr viņi dejo tā, it kā katrs būtu par sevi. Ķīmija vēl nav iedejota.”

Vaicāta, ko domā par repertuāru, Ance atzīst: „Dejas ir interesantas, bet nezinu, vai īsti piemērotas šim vecuma posmam. Tās jāizdejo, bet viņiem grūti atraisīties. Mēģinājumos esam pārsmējušies, kad saku: „Tev ar viņu jādejo tā, it kā viņu mīli!” Lieku saņemties tikai uz divām minūtēm, lai šo attieksmi noturētu. Bet pusaudžu vecumā to izdarīt grūti. Tomēr zinu, ka viņi var, jo uz skati vai koncertu spēj saņemties un deju izjust.”

Ancei šie būs ceturtie skolēnu Dziesmu svētki kā dalībniecei, bet pirmie kā vadītājai: „Divos biju dejotāja, bet pašos pirmajos 5. klasē tur devos ar skolas kori. Šie man būs citādi, jo būšu gan vadītāja, gan dejotāja. Būšu Zitas asistente Stariņam un Ventai, kurā pati, cerams, varēšu kādu deju nodejot. Skolas dejotājiem jau tagad saku, ka Rīgā būs jābūt patstāvīgiem.” Pirmā lielā skate notiks 12. martā kultūras centrā.

Ko domā skolēni? Grib to piedzīvot un saliedēties

● Meldra Astiča no 9. klases dejo kopš 1. klases: „Man patīk. Vēlos arī tikt uz svētkiem – sajūta noteikti būs ļoti forša. Gribēju tikt jau pirms pandēmijas. Sāku dejot tāpēc, ka tā bija mācību stunda, bet nekad nav licies, ka daru to piespiedu kārtā. Arī daudzi citi tagad ir saņēmušies un nāk, jo grib uz svētkiem tikt. Ar repertuāru iet labi, jo šīs dejas mācāmies diezgan ilgi. Esam sadejojušies, jo gandrīz visi esam kopā jau no 1. klases. Pieņemam arī astotos.” Vēl Meldra spēlē volejbolu un pēc pamatskolas dejot turpinās.

● Paula Riekstiņa no 8. klases: „Šai kolektīvā esmu pāris mēnešu. Sadejojušies esam. Grūtāk man iet ar deju Pār deviņi novadiņi.” Par vadītāju viņa saka: „Man patīk, kā viņa māca. Puiši gan brīžiem neklausa.” Paula dejo arī sporta dejas pie skolotāja Aleksandra Aļošina: „To daru divus trīs gadus. Draudzene tur gāja un ieteica. Man ļoti patīk. Tās noteikti ir grūtākas par tautas dejām, jo ir dažādas variācijas. Tās mani laikam aizrauj vairāk, un man patīk džaivs un lēnais valsis.” Viņa ļoti priecājas, ka Ances mamma uzaicinājusi pievienoties skolas kolektīvam: „Sen gribēju piepildīt sapni – tikt uz Dziesmu svētkiem, jo tautas dejās esmu no tā laika, kad vēl gāju bērnudārzā.”

● Mārtiņš Freimanis no 9. klases dejo kopš 2. klases, jo… vecāki likuši: „Joprojām te esmu tāpēc, ka vecāki spiež nākt. Man dejot nepatīk, es interesējos par sportu – spēlēju basketbolu un apmeklēju svaru zāli. No nākamā gada domāju spēlēt florbolu.” Taču, vaicāts, vai tiešām nav nekā tāda, kas dejās patīk, puisis noteic: „Nu, varbūt kaut kas tomēr tur ir. Man patīk kolektīvs, mēģinājumos iet jautri – mums ir savi joki.” Bet uz svētkiem braukšot piespiedu kārtā: „Ko sagaidu? To, ka tur būs daudz cilvēku.”

● Henrijs Inapšs no 9. klases: „Dejoju pāris gadu, jo skola liek. Galīgi piespiedu kārtā jau nenāku, bet nav arī tā, ka dejošana būtu sirdslieta. Vienlaikus gan gribas, gan negribas uz tiem svētkiem braukt. Man patīk visi pasākumi, kuros dejojot varu piedalīties kopā ar klasi. Tajos ļoti saliedējamies. Svētkiem izlēmu gatavoties arī tāpēc, ka tad klase pēdējo reizi būs kopā un vēl tik lielā, foršā pasākumā. No dejām man patīk Puiši meitas apsūdzēja – tā ir vienkāršāka, vieglāk saprotama.” Henrijs vēl dodas uz sporta skolu spēlēt florbolu. Viņš nolēmis Liepājas Valsts tehnikumā mācīties par gaisa kuģa mehāniķi. Dejot pēc pamatskolas vairs neturpinās.