Sarežģīto repertuāru slīpē neatlaidīgi

Kuldīgas kultūras centra jauktais koris Ventava novadā ir senākais, viens no lielākajiem un aktīvākajiem vokālajiem kolektīviem. Ventavieši ceļu uz XXVII Dziesmu svētkiem ieskandinājuši jau pērn vairākos koru saietos, šai tradīcijai veltītās ekspozīcijas filmēšanā atjaunotajā Mežaparka estrādē.

Itin visos

Koris dibināts pirms vairāk nekā pusgadsimta – pirmais mēģinājums noticis 1971. gada janvārī Kuldīgas mūzikas skolā, kur toreizējā direktore Maruta Rozīte sapulcinājusi skanīgās vīru un sieviešu balsis. Otrās sezonas beigās, 1973. gada vasarā, kolektīvs (vēl bez nosaukuma) kuplā skaitā devies uz saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem un kopš tā laika piedalījies visos. Tiesa, no tā gada Ventavā ir vairs tikai pati dibinātāja, diriģente M.Rozīte. Viņa saskaitījusi, ka kopā ir 14 reižu. Vēl esot jāpieskaita vērienīgie svētki Rīgai 800 2001. gadā, kas noritējuši ar Dziesmu svētku emblēmu.

Zem dažādiem karogiem

Svētku gājienā Ventava vienmēr devusies Kuldīgas novada (kādreiz rajona) pašdarbības kolektīvu ierindā, kaut piederība konkrētai organizācijai mainījusies. Sākumā pajumti devusi mūzikas skola, tad padomju gados bijis tā sauktais resoru periods, kad katrs kultūru cienošs uzņēmums gribējis lepoties ar kori vai deju kolektīvu. Nu jau labu laiku Ventava ir kultūras centra koris, bet mēģinājumi notiek dzimtajās mājās – mūzikas skolā. Ilgajā laikā dziedāts zem dažādiem karogiem – ir bijuši arī tādi Dziesmu svētki, kas veltīti notikumiem, ko tagad neklājas slavināt. Bet kultūras vēsturi jau nevar mainīt.

Visādas svinības

„Man ir interesanti pašķirstīt vēstures lappuses,” tā M.Rozīte. „Padomju gados šie svētki notika nevis precīzi reizi piecos gados, bet saistībā ar kādu jubileju. 1973. gadā bija Dziesmu svētku simtgade un vienlaikus PSRS nodibināšanas 50. gadadiena. Nākamie 1977. gadā notika par godu Oktobra revolūcijas 60 gadu atcerei. Bet jau pēc trim gadiem atkal lielie Dziesmu svētki – 40. gadadiena padomju varas atjaunošanai Latvijā. Tā turpinājās, līdz valsts atguva neatkarību un atcerējāmies, ka Dziesmu svētki ir mūsu kultūras tradīcija.”

Uz visaugstākā pjedestāla

Lai kādi laiki bijuši, M.Rozīte gan kā kora vadītāja, gan mūzikas pedagoģe un kultūras cilvēks Dziesmu svētkus liek uz visaugstākā pjedestāla: „Ir nozīmīgi konkursi, festivāli, arī starptautiskie, kuros mūsu kolektīvi piedalās un gūst augstas vietas. Bet Dziesmu svētkos ir pavisam cita kopība, ko grūti vārdos aprakstīt. To var sajust tikai tad, kad stāvi uz lielās estrādes un tava balss skan tajā tūkstoš balsu kopkorī. Tās ir neatņemamas emocijas. Tie, kas to reiz piedzīvojuši, cenšas atkal tur nokļūt. Pievienojas arī jaunā paaudze – kaut vai intereses dēļ vien, jo gribas saprast, kas tas par fenomenu, kā visi stāsta.”

Dziesma pāri visam

Koristi ir vienisprātis ar diriģenti. Arhitekte Anita Orniņa Ventavā dzied kopš 1978. gada un izlaidusi tikai vienus Dziesmu svētkus, jo tad tikko bija piedzimusi meita. Vēl pirms tam svētku atmosfēru izjutusi kā deju kolektīva dalībniece studiju laikā. „Emocijas tiešām nav aprakstāmas, un ikreiz to pacēlumu izraisa kaut kas cits, jo identisku Dziesmu svētku nav. Protams, ir dziedāts visādos laikos – arī tad, kad pa vidu soļo Padomju armija. Bet dziesma ir pāri visam. Jāzepa Vītola Gaismas pils vienmēr izskan ar milzīgu saviļņojumu – tas ir īss mirklis, taču neizmērāms un neaizmirstams. Man un citiem ventaviešiem atmiņā arī Rīgai 800 veltītie, kuros repertuārs bija citādāks, tomēr tāpat dvēseliski dziļš. Koristi jūt, vai dziesma klausītāju paņems. Jā, ir bijis tā, ka koncerta laikā redzam: vairāki pieceļas un iet uz bufeti. Tas nozīmē, ka dziesma vai mūsu izpildījums nav uzrunājis.”

Kamols sakāpj kaklā

Ilonai Kleperei šie būs ceturtie Dziesmu svētki ar Ventavu. Savulaik piedalījusies kā dejotāja, taču dziedāt korī lielajā estrādē esot pavisam kas cits. Dažbrīd no emocijām kamols sakāpj kaklā, bet jādzied ir. Lai gan tas ir tūkstošbalsīgs koris, atbildība jāapzinās ikvienam. „Grūti uz tiem skatuves dēļiem visu laiku nostāvēt,” atzīst Ilona. „Ir bijis ļoti karsti, kad saule cepina. Bijuši mēģinājumi lielā lietū. Nebija jau, kur sprukt: uzvilkām lietusmēteļus un dziedājām. Izturēt var, jo tad nāk lielais gandarījums par dziesmas spēku un savu varēšanu. Svarīgākais ir noskaņojums, apziņa un atbildība.”

Kā citā strāvojumā

Ārste Vija Supe-Ābele Ventavā ir kopš 1989. gada, vīrs Raimonds Ābele sācis dziedāt deviņus gadus agrāk. „Šķiet, ka jau līdz ar aizbraukšanu turp esam nokļuvuši citā telpā ar citu strāvojumu un sirsnīgā atmosfērā, kas grūti salīdzināma,” atzīst laulātais pāris. „Brīžiem kamols kaklā, asaras acīs. Esam aizkustināti no kaismīgās dziedāšanas. Klausītājiem mūsu izjūtas grūtāk saprast – tai emocijas rada kas cits. Tomēr dziesmas laikā rodas savdabīga kopība.”
„Pieredze katru reizi papildinās ar jaunām izjūtām, un garīgā pacēluma vibrācijas vēl ilgi saglabājas,” piebilst Aivars Leismanis. „Ar Ventavu esmu bijis divos Dziesmu svētkos, kā arī Pasaules koru olimpiādē 2014. gadā. Šoreiz Mežaparka estrādē pēc vērienīgās atjaunošanas būs jaunas emocijas, lai gan tur jau bijām filmēties. Visu Dziesmu svētku nedēļu pavadīsim Rīgā – manā pieredzē tā vēl nav bijis.”

Rūpējas par jaunajiem

Alsundzniece Zaiga Vanaga Ventavā ir viena no jaunākajām. Ilgi dziedājusi etnogrāfiskajā ansamblī Gudenieku suiti, uz svētkiem braukusi ar to, bet visu laiku bijis sapnis būt korī. Pagājušajā gadā, M.Rozītes mudināta, sadūšojusies un vērusi mūzikas skolas durvis. „Koris vienmēr bijis vilinājums – saglabājušās labas atmiņas no mūzikas skolas. 1993. gadā bija mani pirmie Dziesmu svētki ar kādreizējo skolotāju kori, ko vadīja Irēna Taube. Pēc tam katru piecgadi braucām ar etnogrāfisko ansambli. Ja ir izjusta tā daudzbalsīgās dziedāšanas burvība, tas kļūst par atkarību. Esmu pateicīga Rozītei, ka mani uzrunāja, un kolektīvam, kas uzņēma savā saimē. Ventava ir brīnišķīgs koris, ļoti draudzīgs, rūpējas par jaunajiem. Ar Gudenieku suitiem lielajā koncertā bijām klausītāji, tagad varēšu būt plecu pie pleca ar dziedātājiem.”

Jauns pārbaudījums

Par šīgada repertuāru dzirdētas pretrunīgas atsauksmes. Ventavieši piekrīt, ka amatierkolektīviem dziesmas diezgan sarežģītas – ne visi var tās pacelt augstā līmenī, un to arī nevajadzētu prasīt, jo tie tomēr ir Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. A.Orniņa: „Mani senči visos laikos dziedājuši, tēva brālēns Staņislavs Broks bija diriģents. Liela pietāte radās, kad pretim nāca cienījami vīri sirmām galvām un cepurēs ar leģendāro Dziesmu svētku nozīmīti. Tie bija mazi pagastu kori, kas brauca pieskandināt Mežaparku. Šķiet, ka tas mainījies un svētki domāti profesionāļiem. Mazie kori pat līdz skatei var netikt – neuzdrošināsies.”

Iefilmējās vēsturē

Ventavieši jau gan tiks. Vairāki kolektīvi sabijušies, ka pandēmija iecirtusi pārāk lielus robus. Arī Ventavai ierobežojumi negāja secen, bet, tiklīdz tie mazināti, dziedātprieks uzjundījis ar jaunu spēku. Pagājusī sezona ieilgusi teju līdz jaunajai.
Maijā koris piedalījies Dziesmu un Deju svētku ieskaņas koncertā Talsos, kur Kurzeme un Zemgale izdziedāja dziesmas no šīgada­ lielkoncerta Tīrums. Dziesmas ceļš un noslēguma Kopā augšup. Jūnijā ar vērienīgu pasākumu 50+1 nosvinēta dzimšanas diena (svinēt 50 liedza kovids). Jūlijā ventavieši atsaucās Nacionālā kultūras centra aicinājumam un devās uz kopkora filmēšanu atjaunotajā Mežaparka estrādē. Tā bijusi kā Dziesmu svētku imitācija ar gājienu, sadziedāšanos, ar Mārtiņa Brauna dziesmu Saule. Pērkons. Daugava kulminācijā, finālā skanējušas Gaismas pils un Pūt, vējiņi. Videomateriāls iekļauts ekspozīcijā, kas tiks atklāta šogad, kad Dziesmu svētku kustība svinēs 150. jubileju. Bet mēģinājumi nebeidzās, jo augustā Ventavai vajadzēja Baldonē turēt kanti svētkos Jānim Dūmiņam 100 – zeme, cilvēks, mūzika. 11. martā Kandavā ar vairākiem Kurzemes koriem bijuši koncertā Sadziedam pavasari.

Vēl liels darbs

„Ir jau labi piepacelt pašdarbniekus profesionāli augstā līmenī, tomēr Dziesmu svētki bijuši un ir tautas svētki,” tā V.Supe-Ābele. „Jaunā programma ir sarežģīta un gara. Jācer, ka dziesmas līdz klausītājiem aizies. Mēs esam tie parastie – tautas pārstāvji. Mācāmies, strādājam. Mums ir vienīgi Rozīte, un viņai nav viegli. Daudz palīdz kormeistare Mārīte Vāvera, bet pamatā smagums uz diriģentes pleciem. Slīpējam, slīpējam, bet priekšā vēl liels darbs.”

Pie augstās latiņas

M.Rozīte atzīst, ka latiņa tiek celta arvien augstāk un savā ziņā tas ir labi, jo mudina pašdarbības kolektīvus neatlaisties. Taču Dziesmu svētkos skanējuma kvalitāti nenosaka dziesmu sarežģītība. „Koru kultūra Latvijā ir ļoti attīstījusies – pagājuša gadsimta ierakstus ar tagadējiem nevar salīdzināt. Parunājot arī ar jaunākiem diriģentiem, daudzi atzīst, ka ar repertuāru kaut kā neiet. Visvairāk sāp sirds, ka aizmirstam klasiķus. Vienu otru jau programmā iemet, bet ar to ir par maz. Ja latiņa pacelta, tieši klasiķiem jābūt vairāk. Mums ir tik daudz skaistu dziesmu, ko radījis Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis un citi izcili komponisti! Diemžēl sirmie virsdiriģenti jau aizsaulē. Jaunie salikuši jauno komponistu darbus, bet dažs tik garš, un nav saprotams, kāpēc sarakstīts. Ja korim sastāvs ir, var izdziedāt visu. Bet, ja ir tikai viens tenors, kur vajadzīgi vismaz trīs? Tomēr ir nojauta, ka nodziedāsim godīgi.”