Rāte – kā dziļi iesakņojies rituāls

Kuldīgas kultūras centra kamerkoris Rāte radies 1990. gada Dziesmu svētku gaisotnē. Tie kļuva ne tikai par pašmāju, bet arī visas pasaules latviešu koru salidojumu, jo 35 tūkstošu dalībnieku skaitā pirmoreiz bija trimdas tautieši. Mežaparka estrāde jau bija ieguvusi revolūcijas auru.

Kopš tā laika koris piedalījies visos lielākajos sadziedāšanās svētkos. Taču tikpat nozīmīgi koristiem ir arī citi kopā pavadītie notikumi: koncerti mazos dievnamos un uz lielām skatuvēm, pašmāju koru kari un starptautiski festivāli, izbraucieni pa dzimtenes līdzenumiem un Eiropas kalniem vai pasaules jūrām. Kā saka koriste Sigita Vaivade: ja ar Rāti nav dziedāts Ziemassvētkos, kora dzimšanas dienās oktobrī, 18. novembrī un vēl citos svētkos, tad tie nemaz nav bijuši īsti svētki.

No autobusa uz rātsnamu

Daļa koristu iepriekš dziedājuši jauktajā korī Ventava – stabilā kolektīvā ar senām tradīcijām. „Kamerkoris izveidojās tāpēc, ka dziedātājiem bija augstāki mērķi, ko lielā kolektīvā nemaz nevar sasniegt,” teic Iveta Eglīte, vienā no dibinātājām. „Ar Ventavu un mūzikas skolas kori Cantus bijām Beļģijā, braucām ar diviem autobusiem, un kompānija vienā autobusā izdomāja, ka jāveido jauns koris. Ar to bariņu bija par maz – sākām skatīties, ko vēl pieaicināt.”
Tā 1990. gada 16. oktobrī pārdesmit kuldīdznieku ar skanīgām balsīm, muzikālo izglītību un ambīcijām dibināt tādu kori, kura līmenis būtu augstāks, sanācis uz pirmo mēģinājumu vecajā rātsnamā. No šīs ēkas radies nosaukums.

Vadība no Rīgas

33 gados Rātē notikušas pārmaiņas – bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Viens no iemesliem ir diriģentu maiņa. Mākslinieciskā vadītāja sākumā nebija – jau tolaik labi diriģenti bez darba nav sēdējuši. Tā kā vairumam koristu bija muzikālā izglītība un visiem liela vēlme dziedāt, izlīdzējušies paši. Jaunā kolektīva priekšā pamīšus stājušās Heda Auziņa, Maruta Grigale, Valda Gurina. Kādu laiku bijusi sadarbība ar Māri Kupču. Tad Rāti sākusi vadīt Vita Timermane-Moora – profesionāla diriģente ar ļoti augstām prasībām, kurai Rīgā bijis kamerkoris Versija. Uz mēģinājumiem Kuldīgā viņa braukusi vairāk nekā deviņus gadus. Pēc viņas teiktā, katrā pilsētā vajadzētu būt kādam amatiermākslas kolektīvam ar augstu kvalitāti, kas spēj izpildīt sarežģītāku repertuāru. Rīdzinieki neesot tādi sava kora patrioti.

Prasības arī diriģentiem

V.Timermanes-Mooras vadībā Rāte starptautiskā konkursā izcīnījusi 3. vietu. Tad bijuši festivāli Ungārijā, Čehijā, Dānijā, Šveicē un citur. No visiem kuldīdznieki atgriezušies ar neatlaidīgā darbā un spēcīgā konkurencē izcīnītu godalgotu vietu. Ātri vien iepazīta gandrīz visa Rietumeiropa. Taču V.Timermani-Mooru prom aizsaucis darbs Francijā, un koris palicis bez diriģenta. I.Eglīte atceras, ka piedāvājumi bijuši vairāki. „Bet to diriģentu darbība īsti nesaskanēja ar mūsu vēlmēm, un sapratām, ka kopīgu ceļu nevarēsim iet,” tā I.Eglīte. „Kormeistari mums vienmēr bijuši labi, taču vadību neuzņēmās. Neatminos, kurš tieši ieminējās par Mārtiņu Ozoliņu. Ar kultūras nama vadītāju Intu Burnevicu, kas arī dziedāja korī, braucām uz Latvijas Mūzikas akadēmiju pierunāt. Izdevās, lai gan jau tad viņš bija ļoti aizņemts.”

Redzami visur

Otrā desmitgade sākusies ar M.Ozoliņu, un kuldīdzniekiem atkal bijis jauns pacēluma laiks, vienlaikus turpinot tradīcijas. Nav iespējams uzskaitīt visus koncertus, konkursus, festivālus, kopā ar profesionāļiem iestudētās programmas. Rāte kļuva par neatņemamu vietējās kultūras dzīves daļu – bija dzirdama visās Dzīrēs Kuldīgā, pasākumos Lido zivis un Notici brīnumam, 4. maija un 18. novembra svētkos, Jāņos, Lieldienās, Adventē un Ziemassvētkos. Savā dzimšanas dienā pat tad, ja tā nebija jubileja, dāvināja jaunu koncertu un noteikti aizbrauca uz kādu vēl neiepazītu dievnamu. Skatēs ieguva augstu novērtējumu un kuplināja Dziesmu svētkus.

Prieks mūzikā un ārpus tās

M.Ozoliņš turpināja Kuldīgas kamerkori vadīt arī pēc tam, kad kļuva par Latvijas Nacionālās operas diriģentu. Taču visu iespēt un regulāri tikt uz Kuldīgu nebija iespējams. Tā pie diriģenta pults stājās Andis Groza, ko Rāte jau bija iepazinusi kā M.Ozoliņa vadītā Rīgas kora Sonore dalībnieku. Kādu brīdi bijuši pat divi vadītāji. Koristu atmiņā viens no spilgtākajiem Dziesmu svētku momentiem ir tikšanās ar agrāko diriģentu 2018. gada Dziesmu svētku lielkoncertā ar simfonisko orķestri.
„Jebkurš notikums ar Rāti bijis spilgts,” atzīst M.Ozoliņš. „Neesmu skaitījis, cik ilgi bijām kopā: desmit, 15 gadu. Tas laiks bijis tik bagāts! Gan no muzikālā, gan emocionālā, gan sadzīviskā viedokļa man vienmēr prieks ar kolektīvu satikties. Rāte ir tik pašpietiekams kolektīvs neatkarīgi no tā, kurš diriģents priekšā. Viņus interesē tas, ko ar citiem būtu grūti sasniegt. Paši izvirza mērķus, organizē pasākumus.”

Uz viena viļņa

A.Grozas vadībā trešā desmitgade noritējusi līdzīgi: netika aizmirstas tradīcijas, pieņemti jauni izaicinājumi. Sastāvs mainījies: kāds aizgājis darba vai personisku iemeslu dēļ, kādam zudusi interese. „Bet kopība ir neatvairāma,” norāda I.Eglīte. „Grūti pateikt, kas mani noturējis visus šos gadus, jo bijuši brīži, kad fiziski trūkst laika. Bet koris kļuvis kā rituāls, kā dziļi iesakņojies ieradums. Tagad vairāki atnākuši atpakaļ, jo vilinājums ir Dziesmu svētki. Mani tie nesaista tik ļoti kā citi notikumi: Ziemassvētki, jubilejas un tādi koncerti, kas nav plaša mēroga, bet ir mūsējie. Tajos saņemu pat lielāku muzikālo gandarījumu.”
„30 gados Rāte man kļuvusi par dzīvesveidu,” teic S.Vaivade. „Dzīvi svinu dziedot, un katra reize ar Rāti ir svinības. Tā ir īpaša sajūta un nepieciešamība. Kad tik ilgi būts kopā, tā jau kļuvusi par ģimeni.”
Tie, kuri pievienojušies vēlāk, atzīst, ka uz Rāti skatījušies ar vilinājumu, bet nav uzdrošinājušies pievienoties.
„Palēkdamās aizskrēju, kad tur mani uzrunāja,” saka Iveta Grīniņa. „Biju ar Rāti satikusies kopkorī, kad Annas baznīcā atskaņojām Lūcijas Garūtas Lūgšanu, bet pati pieteikties neuzdrīkstējos. Visvairāk mani saista iespēja būt domubiedru vidū. Ar Rāti vienmēr esam uz viena viļņa – mēs saprotam, ko un kāpēc darām. Tiekoties ar emocionāli inteliģentiem un garīgi bagātiem cilvēkiem, arī pats centies kļūt labāks. Dziesmu svētki vienmēr ir īpaši, un šogad tie no jauna būs unikāli.”

Ne atslodze, bet sevis apliecinājums

Arī Agita Grāvere-Prenclava ilgi domājusi, bet sadūšojusies tikai pēc Rātes 20. jubilejas, kad mūzikas skolotāja Jana Paipa piebraukusi pie mājas un aizvedusi uz mēģinājumu. Pirms tam bijusi skolēnu Dziesmu svētkos un ar Skrundas sieviešu kori Sonante – lielajos. Šie viņai būs trešie Dziesmu svētki ar Rāti: „Piedalījāmies arī vokāli simfoniskās mūzikas koncertā ar profesionāļiem. Emocionalitātes un muzikalitātes ziņā tam lieku vienlīdzības zīmi ar Dziesmu svētku noslēguma koncertu.” Kormeistare Inese Krūmiņa uzsver, ka Rātei muzicēšana ir nevis atslodze no ikdienas, bet gan sevis apliecināšana, radot prieku citiem. Dalībnieki mūziku ir mācījušies un repertuāru dažādo ar sarežģītām kompozīcijām, kādas katram kolektīvam neesot pa spēkam.
A.Groza, kurš tagad ir arī Kuldīgas novada koru virsdiriģents, atzīst: „Kopā dziedāšana latviešiem galvenokārt saistīta ar Dziesmu svētkiem – tas ir lielākais notikums, kas uzrunā arī tos, kuri ikdienā no tās pagājuši nostāk. Nozīmīgi ir arī tādi kā Kurzemes dziesmu svētki un citas sadziedāšanās. Tas prasa ieskandināt balsis, pucēties un tamlīdzīgi gatavoties, tas prasa ilgu laiku un nenogurstošu darbu. Arī Rātei, jo sastāvs mainījies. Jaunajiem jāapgūst klasika, kopā ar pieredzējušajiem – arī jaunrade. Šie būs ambiciozi Dziesmu svētki: programma gara, repertuārs nav vienkāršs. Parādīsies, kas pēdējos gados koru mākslā noticis. Kuldīgas novads Latvijas kartē izskatās šajā ziņā diezgan labi. Taču jādomā, kas notiks pēc svētkiem. Ne tikai pašvaldības, bet arī valstiskā izglītības līmenī.”