„DimDari– vienīgais, īpašais un labākais kolektīvs”

Vārmes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs DimDari dibināts 2010. gadā. Kolektīvs aktīvi koncertējis gan Latvijā, gan arī starptautiskos festivālos Turcijā (2011), Zviedrijā (2017) un Sudmaliņās (2019). DimDari bijuši Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos arī 2013. un 2018. gadā. Šogad novada skatē tie ieguva I pakāpi un 44 punktus. Vēl jāpiemin, ka tas ir viens no retajiem kolektīviem, kur puišu dejo vairāk.

Vajadzīgs gribasspēks

Kolektīva vadītāja Liene Belova pastāsta: „Neesmu kopā ar kolektīvu no pirmsākuma, jo tas dibināts pirms 13 gadiem. Es ar dejotājiem strādāju kopš 2019. gada oktobra, sanāk ceturtā sezona, diemžēl pa vidu bija arī kovida pandēmijas laiks.” Šodien kolektīvā dejo 17 dejotāju, sanāk astoņi pilni pāri, taču viens puisis paliek bez partneres. „Bet viņš strādā ārzemēs un pie mums uz dejošanu tiek reti. Mēs ļoti priecājamies, ka kopā ar mums ir tajās retajās reizēs, kad atbraucis mājās,” turpina L.Belova. „Kolektīvā vēl viens puisis ir ārzemnieks, bet viņš tiek biežāk uz mājām un kopā ar mums vairāk dejo.”
L.Belovai piedāvājums vadīt DimDarus nācis pēc Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas beigšanas, kur ieguvusi dejas un ritmikas skolotājas specialitāti. Ceļu uz mēģinājumiem Liene mēro no Kandavas, kas ir viņas dzimtā puse. „Piekritu strādāt ar kolektīvu, vēl dzīvojot Rīgā. Sākumā bija šaubas, kā visu varēšu apvienot un izbraukāt. Taču gribasspēks darboties bija lielāks par visu pārējo, tāpēc arī paliku kopā ar DimDariem.”
L.Belova kā deju pedagoģe strādā vairākos bērnudārzos un skolās. „Bet deju kolektīvs DimDari man ir vienīgais, īpašais un labākais,” viņa saka.

Tīkamākā – Induļa žigliņš

Šajā īsajā laikā padarīts daudz, un vadītāja var lepoties, jo Kuldīgas novada deju skatē DimDari ieguva pirmo pakāpi un 44 punktus. „Skatē kādas mazās lietiņas, nianses neizdevās tik, cik man būtu gribējies. Zinu, ka viņi var vēl labāk nodejot, bet satraukums dara savu. Es ar saviem dejotājiem lepojos. Man prieks, ka viņi nāk uz mēģinājumiem,” turpina L.Belova.
DimDariem no šī gada svētku repertuāra vislabāk patīkot Kripu krapu dejā gāju Jāņa Kalniņa horeogrāfijā. „Neskatoties uz šīm obligātajām repertuāra dejām, DimDaru deja ir Induļa žigliņš, to viņi ir gatavi dejot jebkurā koncertā, jebkurā laikā, kaut vai nakts vidū. Lai arī nav no tām vieglākajām, tā maniem dejotājiem labi sanāk,” saka vadītāja.
Kolektīva plānos ir aizdoties ciemos pie draugiem un sadancoties kopējā koncertā. „Cenšamies sadraudzēties un mēģinām attiecības uzturēt draudzīgas, lai pēc tam aicinātu pie sevis deju kolektīvus. Vienmēr priecājamies, ja draugu lokā uzrodas jauns kolektīvs.” Saziņai tiek izmantota vatsapa grupa: „Kolektīvā vairāki pāri ir radinieki – brālēni, māsīcas, dejot nāk arī ģimenes. Ir arī tādi, kas nāk vieni, viņiem otrā pusīte līdzi nepavelkas. Manuprāt, esam draudzīgs, aktīvs kolektīvs,” saka L.Belova. „Mums ir brīnišķīga koncertmeistare Inese Egle, viņa mūsu kolektīvā ienes lielu mieru un ļoti palīdz man ar savu darbu.”

Uz svētkiem – saposušies

Uz Dziesmu un deju svētkiem DimDaru dejotāji dosies saposušies jaunos tautastērpos. „Tie tapa ar novada pašvaldības atbalstu. Pie Liepājas šuvējām darinājām Ziemeļkurzemes lībiešu etnogrāfiskos tautastērpus. Tos jau iedejojām novada skatē. Skaisti izskatījāmies,” secina L.Belova.
„Lībiešu tautastērpus ieraudzīju citiem kolektīviem koncertos. Iepatikās.” Vadītāja atzīst, ka pēc novada skates iestājies lielāks miers, jāatkārto vien dejas, lai līdz jūlijam neaizmirstas: „Gaidot svētkus, uztraukuma man nav, jo zinu, ka tas mums būs liels piedzīvojums. Varēsim vēl vairāk saliedēties un iegūt fantastisku pieredzi. Mazajiem lauku kolektīviem ir jāstrādā un jācenšas vairāk, lai sevi pierādītu.

Uzvar erudīcijas spēlē

Pagājušajā gadā kolektīva dejotāji piedalījās bibliotekāres Edītes Krasnopas rīkotajā erudīcijas spēlē Es mīlu tevi, Vārme. „Teikšu godīgi, ka bijām sabijušies, jo nezinājām, ko gaidīt no pasākuma. Pretī mums stājās Vārmes pagasta amatierteātris Es un tu. Man kā ne vietējai bija ļoti lielas bailes, jo grūti atbildēt uz jautājumiem par pagastu. Tomēr beigās punktus savācām un uzvarējām,” saka L.Belova.

Sajust, ka esi viens no…

Aija Zirne DimDaros dejo no kolektīva pirmsākumiem. Uz mēģinājumiem gājusi kopā ar dzīvesbiedru Ivaru Zirni: „Vīrs strādā ārzemēs, un viņam ir ierobežota tikšana uz mēģinājumiem, kādu laiku dejošanu bija pametis, bet tagad atsāka.” Aija bieži domājusi, kas tautas dejās viņu aizrauj: „Man šķiet, ka tā ir piederības ajūta savam pagastam, novadam. Dziesmu un deju svētkos izteiktas sajūtas ir par valsti, par latvietību. Stāvēt lielajā laukumā kopā ar visiem un sajust to, ka esi viens no…

Ar kolektīvu šie man būs trešie Dziesmu un deju svētki, bet dzīvē – piektie, jo uz tiem devos arī skolas laikā. Ar katru vecumu sajūtas ir citādākas. Nevar salīdzināt ar skolas laikā apmeklētajiem un to, kā ir tagad. Skolā vairāk liek braukt, bet apzinātā vecumā izjūtas ir citādākas, jo darām to, kas mums patīk.” A.Zirne atzīst, ka, uzvelkot tautastērpu, mugura un pleci iztaisnojas, galva paceļas uz augšu. Viņas sirdij tīkamākā deja ir Kad tie zēni prūšos gāja, jo tā ir rakstura deja, un to varot dejot nenogurdama. „Lepojamies, ka novada skatē ieguvām pirmo pakāpi, jo visu laiku mainījās kolektīva sastāvs. Daudzi strādā dažādās pilsētās, savākties kopā nav viegli.”
Neiztikt arī bez kurioziem. Reiz kādā koncertā puišiem bikses šekumā pārplīsušas: „Mums mācīja, ka ar augsti paceltu galvu jānodejo līdz galam un jāizliekas, ka pastala nav atraisījusies, bikses nav saplīsušas,” saka A.Zirne. „Pirms uzstāšanās vienmēr ir satraukums līdz brīdim, kamēr iziet uz skatuves. Aizkulisēs mums ir līdzi kārbiņa ar citroniem, lai mute nepaliek sausa no uztraukuma.”

Bikses izirst pa vīlēm

Kristīne Medne uz mēģinājumiem no Saldus brauc kopš 2013. gada. To darīt mudinājusi māsa. „Pirms tam nebiju nekur dejojusi, sāku no nulles. Nebija viegli. Redzot, kā to dara pieredzējušas dejotājas, man šķita, ka es nekad tik skaisti nedejošu. Ar laiku iemācās. Tagad jau ir tā, ka bez dejošanas nevaru,” stāsta K.Medne.

Arī viņai visvairāk patīkot deja

Kad tie zēni prūšos gāja: „Tā patīk lielākajai daļai no kolektīva, jo ir ar raksturu un ritmu. Sākumā ir puišu iznāciens, mūsējie to ļoti labi māk izspēlēt un paņemt skatītājus.”
Par Dziesmu un deju svētkiem K.Medne saka: „Tajos nokļūt jau gribējās skolas laikā. Visi brauc un dzied. Man nav dziedamās balss, pārdzīvoju, ka nevaru dziedāt skolas korī un braukt uz svētkiem. Deju kolektīva mūsu skolā nebija.
Šajā vecumā man šie būs otrie deju svētki, no iepriekšējiem vēl tagad spilgti atceros pēdējo koncertu, noslēgumu, kad tiek nesti karogi, arī DimDaru. Emocijas nevar aprakstīt. Arī sadzīviskais ir palicis atmiņā, jo gulējām Hanzas vidusskolas sporta zālē kopā ar vēl četriem Kuldīgas novada kolektīviem.
Kopā dzīvošana beigās izvērtās par jautru pasākumu, savā starpā rīkojām atrakcijas, sacensības.”
Arī Kristīnei visspilgtāk prātā palicis gadījums ar saplīsušajām biksēm: „Šo gadījumu laikam ilgi atcerēsimies. Iepriekšējos deju svētkos bija uzšūti jauni tautastērpi, ģenerālmēģinājumā puišiem izira bikses pa vīlēm. Ko darīt? Mēs, meitenes, sēdāmies un šuvām saviem puišiem bikses, lai nākamās dienas koncertā var kārtīgi dejot. Tagad arī mums ir jauni tērpi.”

Vēl nav iedejoti

Signe Braslauska kolektīvā dejo no 2014. gada oktobra, bet viņas vīrs Valdis Braslauskis DimDaros ir no pirmsākumiem. „Aizgāju vīram līdzi uz mēģinājumiem, pirms tam nebiju dejojusi. Mācījos Saldus novada Jaunlutriņu pamatskolā un Brocēnu vidusskolā, nevienā deju pulciņa nebija. Skolā primārās bija koru skates,” teic S.Braslauska.
Pirmos gadus dejojuši vienā pārī. „Šodien esam pieslīpējušies, bet sākumā bija visādi, aizejot mājās, bijām viens uz otru apvainojušies, jo mēģinājumā kāds bija izdarījis ko nepareizi. Vīram bija lielāka pieredze, pa reizei man aizrādīja. Tagad tā vairs nav, jo maz dejojam kopā vienā pārī.”
No dejām S.Braslauskai vislabāk patīkot gan Induļa žigliņš, gan arī Kad tie zēni prūšos gāja. Signei līdzi uz koncertiem vienmēr ir adata un diegs, arī saduramās adatas un kurpju spodrināmais: „Mums ir jauni tērpi, pirmo reizi ar tiem dejojām novada skatē. Teikšu tā, ka tie vēl nav iedejoti.”
Signes vīrs Valdis strādā Zviedrijā, un viņš atvaļinājumu jau pakārtojis Dziesmu un deju svētkiem. Dejo arī abu bērni: vecākais dēls Krišjānis – skolas deju kolektīvā DimDariņi, bet jaunākais dēls Rūdolfs – bērnudārzā.