„Pēc notīm es nevaru nospēlēt”

Kaut kuldīdznieks viņš ir tikai desmit gadus, viņa vārdu šeit dzirdējis būs ikviens. Ne visi pazīst, bet daudzi būs pamanījuši uz skatuves pie klavierēm, jo bez viņa nenotiek gandrīz neviens Kuldīgas kultūras centra muzikālo kolektīvu pasākums. Ne velti novada pašvaldība viņu atzinusi par vienu no izcilākajiem mūsu cilvēkiem kultūrā. Tas ir koncertmeistars un pianists ZIGURDS TURSS – Gada balvas amatiermākslā laureāts.

Jums ir tāds Latvijā reti sastopams uzvārds. Vai esat pētījis dzimtas koku?

Man šad un tad ir jautāts, vai kādreizējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Gustavs Turss ir mans radinieks. Kā ģimenes relikviju esmu saglabājis 1960. gada baznīcas kalendāru ar viņa pašrocīgu ierakstu: „Varbūtējiem radu radiem.” (Pasmejas.) Toreiz viņš ciemojās Rucavā, kas ir mana tēva dzimtā vieta. Arhibīskaps tomēr nebija rados – tā tikai uzvārda sakritība tāpat kā vēl dažas zīmīgas lietas. Viņa brālis Jānis Turss savulaik bija ērģelnieks Liepājas Svētās Annas baznīcā. Tā nu dzīvē sagadījies, ka arī es reizēm apsēžos baznīcā pie ērģelēm (atkal pasmejas).

Vai tiešām sagadīšanās, ka kļuvāt par pianistu?

Tas atkal tāds joks ar uzvārda sakritību. Kad man jautā, pie kura pedagoga mācījos klavieres konservatorijā, pasmejos, ka pie paša Jāzepa Vītola. Gluži melots nav, jo vienā rakstnieces Ingunas Baueres kultūrvēsturiskajā romānā minēts, ka Jāzepam Vītolam bijis skolnieks uzvārdā Turss. Patiesībā konservatorijā neesmu mācījies un mans vienīgais muzikālās izglītības dokuments ir Saldus mūzikas skolas beigšanas apliecība, turklāt klavieru specialitātē eksāmenā atzīme bija trīs…

Augu ļoti muzikālā ģimenē – abi vecāki cieši saistīti ar mūziku. Mamma dziedāšanu bija mācījusies pie Miķeļa Fišera un citiem izciliem pedagogiem, kas gribējuši sūtīt uz operu, bet lielā skatuve mammai nebija tuva. Tēvs dziedāja un bija arī diriģents. Liepājā viņš dibināja un 15 gadus vadīja vīru kori. 30 gadus nokalpoja kā baptistu mācītājs.

Tā es jau no mazām dienām tiku sēdināts pie klavierēm. Pateicoties baznīcai, diezgan ātri sāku koncertēt publikas priekšā. Skolā mazajās klasītēs tādas iespējas padomju gados nebija, tikai obligātais repertuārs. Baznīcas dēļ man arī bija tās sliktās atzīmes mūzikas skolā: skolotāja skaidri un gaiši pateica, ka tāds grēcinieks, kas spēlē baznīcā, vairāk par divniekiem nevar saņemt. Aiz žēlastības ielika specialitātē to trijnieku. Zinot iemeslu, es par to nekaunos.

Vai pēc tam izglītojāties pašmācībā?

Vecāki vēlējās, lai turpinu mācīties klavieres. Tad jau no Liepājas bijām pārcēlušies uz Saldu, bet tēvam no agrākiem laikiem muzikālajā vidē bija palikuši sakari. Viņš sarunāja labu privātskolotāju Inesi Glūdiņu, pie kuras mācījušies tādi pazīstami komponisti kā Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns. Tā es reizi nedēļā braucu uz Rīgu. Privātstundas nav akadēmiskā izglītība, tomēr skolotāja deva ārkārtīgi daudz – tas bija augsts līmenis.

Man ir diezgan grūti spēlēt pēc notīm – nošu lapa priekšā uz klavierēm ir tikai tāpēc, lai zinātu, kurā vietā esam. Mūzikas skolā improvizāciju nemācīja, pat neatļāva. Esmu dabūjis piezīmi par to, ka pedāli nespiežu tā, kā rakstīts notīs, un tamlīdzīgi. Ieskaitēs un eksāmenos gāja ļoti grūti, jo atkārtoju to, ko nevajadzēja, bet neatkārtoju to, kas prasīts. Viens skolotājs reiz sasauca skolas audzēkņus un visu priekšā ņēmās mani strostēt, lai es neiedomājoties, ka esmu kā Raimonds Pauls. Tas tāds sāpīgs moments, bet tieši ar to brīdi es pastiprināti sāku klausīties Maestro mūziku un klavierspēli. Man patīk kordiriģenta Sigvarda Kļavas atziņa: „Nav jābūt labākajam, ir jābūt atšķirīgam.”

Vai koncertmeistars var atļauties improvizēt, ja viņa pavadījumā taču dzied solists vai kolektīvs?

Godīgi sakot, pats sevi uzskatu par sliktu koncertmeistaru jau minētā iemeslu dēļ – man grūti nospēlēt, kā priekšā rakstīts. Reiz Liepājā bija jāizpilda pavadījums Ingus Pētersona koncertā. Viņš prasa, vai es varētu pustoni augstāk. Biju diezgan satraucies, jo liela atbildība. Ierosināju likt notis pie malas un mēģināt bez tām. Izcilais dziedātājs atbildēja: „Pareizi, mēs taču muzicēsim!” Lūk, kur atšķirība: mūziķis nevis vienkārši izpilda, bet izpildījuma laikā muzicē. Tā viņš dod savu vēstījumu.

Protams, ir dziesmas, kas jāspēlē, kā rakstīts, tām nekas vairāk arī neprasās. Jebkura mūzikas skolas audzēkne izpildīs labāk par mani. Mūsdienās arī pašdarbības kolektīvos ienāk vieglā mūzika, kurai pavadījuma faktiski nav.

Mūziķu valodā runājot, ir pierakstītas harmonijas ar burtiņiem: Do mažors = C, Re = D utt. Pārējo koncertmeistars taisa pats, atceroties, ka spēlē pavadījumu. Pianists ir solists, bet koncertmeistaram jāatceras, ka nedrīkst spēlēt pirmo vijoli. Var domāt citādāk, bet jāpielāgojas un jāpakļaujas solistam, ansambļa vadītājam vai diriģentam. Ja viņš vēlas pavilkt garāk, nevar skriet pa priekšu. Jāpielāgojas – tāds koncertmeistara pirmais bauslis.

Kas jūs esat vairāk: pianists vai koncertmeistars?

Tas atkarīgs no uzstāšanās. Ja uz skatuves esi ar kolektīvu, tas ir kopdarbs. Tad es domāju, kā ar savu spēli izcelt kolektīvu. Esmu sadarbojies ar ārkārtīgi daudziem – šķiet, ka veiksmīgi. Nav bijis domstarpību, neesmu kādam atteicis. Faktiski koncertmeistara darbību sāku 1981. gadā, kad mani, tādu pusaugu puišeli, Saldus rajona kultūras nodaļa uzaicināja spēlēt komponistam Arvīdam Žilinskim veltītā koncertā, kur uzstājās pieauguši pianisti.

Dzimis esmu Liepājā, uz Saldu pārcēlāmies, kad pabeidzu 1. klasi. 44 gadus tur esmu nodzīvojis, 18 no tiem nostrādāju izglītības nodaļā par galveno ekonomistu. Mūzika jau arī savā ziņā ir rēķināšana. Taču tas bija kantora darbs no 8.00 līdz 17.00 un ar muzicēšanu īsti nebija savienojams.

Tolaik bija vairākas autoritātes, no kurām mācījos. Viens no tiem bija izglītības nodaļas vadītājs Ojārs Ulmanis – leģendāra personība, PSRS jaunatnes izlases treneris orientēšanās sportā, vēlāk pievērsās dzejai, atbalstīja kultūras norises. Kamēr citur bija padomju laiki, mums Saldū toreiz – savi ulmaņlaiki. Vērtīgas atziņas guvu no komponista Pētera Vaska tēva, baptistu mācītāja Arvīda Vaska, ar kuru laimējās parunāties. Arī viņa dēlu konservatorijā neuzņēma tikai tāpēc, ka nāca no mācītāja ģimenes. Man šķēršļus lika vēl tas, ka labāk patika improvizēt. Kādu brīdi uz Saldu brauca diriģents Imants Kokars, vācot materiālus par koriem. Mani šokēja dižgara vienkāršība un nesamākslotība. „Nu, mīļais, ko teiksi?” ar tādiem vārdiem viņš pienāca klāt. „Ludzu, te mana vizitkarte, zvani, brauc ciemos!” Kā relikvijas esmu saglabājis sīkas lietiņas no man nozīmīgām tikšanās reizēm, piemēram, Jura Kulakova pašrocīgi rakstīto tālruņa numuru, kaut tāds jau sen neeksistē un mūziķis arī jau miris. Raimondam Paulam palūdzu uz manām klavierēm uzrakstīt autogrāfu. Maestro gan atmeta ar roku, bet parakstījās: sak’, ko ar tādu lai dara… Autoritāšu sarakstā noteikti jāpiemin tēvs. Mūzikas skolā man iemācīja, kā atšķirt do no re, bet tēvs palīdzēja saprast daudz vairāk: to, ka do un re atšķiras ne tikai augstuma ziņā vien.

Vai jums svarīgi, kādas klavieres spēlējat?

Mana mīlestība ir digitālās klavieres Korg. Ne tikai tāpēc, ka šis japāņu zīmols dibināts 1963. gadā, kad esmu dzimis. Instrumentam galvenā ir skaņa. Roland, Yamaha arī labi skan, bet man svarīgas ir sajūtas. Populāras ir sarkanās klavieres Nord. Reiz uz tādām bija jāspēlē svinīgā daļa pirms Mārtiņa Brauna koncerta, jo visiem instrumentiem tajā telpā nebija vietas. Nospēlēt jau varēju, bet jutos šausmīgi slikti – kā ugunsdzēsēju depo. Katram augstas klases instrumentam ir savi plusi un mīnusi – nevar pateikt, kurš labāks vai sliktāks.

Kas atvilināja uz Kuldīgu?

Uz pasākumu Saldū bija atbraukusi Agnese Čīče ar savām Karameļu meitenēm. Līdz tam viņu nepazinu, bet aicināja mani uz Kuldīgu. Sākumā raudzījos skeptiski, jo likās grūti savienot ar darbu Saldū. Kad dzirdēju, kā Karameles dzied, kļuva skaidrs: tā jāskan jauniešu ansamblim. Ar Agnesi izveidojusies ļoti laba sadarbība, jo mums ir ļoti radnieciska muzikālā uztvere un viņas darba stils, līdzīgi kā manējais, atšķiras no vairuma. Katrā vietā ir savas kultūras tradīcijas. Dziedāšanas ēra Saldū beidzās līdz ar kordiriģentes un skolotājas Irēnas Zelčas aiziešanu. Kuldīgā vokālā joma nenoliedzami ir stiprāka. Pie manas pārcelšanās izšķiroša nozīme bija arī tam, ka Saldū aizslēdza kultūras namu. Kādu brīdi bija cerības uz rekonstrukciju, bet tās izbeidzās, redzot, cik bēdīgā stāvoklī ēka ir. Ir apvienotais Saldus tūrisma informācijas, kultūras un sporta centrs, bet tas nav tas – nav koncertiem atbilstošas zāles, kāda bija kultūras namā. Tas pārdomām pielika punktu, un nolēmu pārcelties uz Kurzemes sirdi.

Iedzīvojos ātri, jo izveidojās laba sadarbība ar cilvēkiem, kuriem esmu pateicīgs par desmit Kuldīgas zīmē radoši pavadītiem gadiem: amatniekam Raimondam Osim, Inesei Astaševskai, ar ko iepazinos laikā, kad viņa vadīja bērnu un jauniešu centru, kādreizējai domes vadītājai Ingai Bērziņai. Protams, Agnesei Cīčei un kultūras centra vadītājai Intai Burnevicai.

Ar cik kolektīviem strādājat?

Neesmu skaitījis. Piesaistīts esmu kultūras centram, bet koncertēju gan individuāli, gan ar solistiem, piepalīdzu pagastu ansambļiem, spēlēju svinīgos pašvaldības pasākumos. Tagad izveidojusies sadarbība ar diviem Agneses jauniešiem: Madaru Orolu un Krišjāni Valteru. Kur aicina, tur eju. Pat nav jānēsā līdzi savas klavieres – Kuldīga tādā ziņā pateicīga, ka te vai uz katra stūra stāv labs flīģelis. Pabraukāju arī ārpus novada.

Vēl ir papildu darbs – esmu izvadītājs bērēs. Šobrīd esmu izvadījis 850 mūžībā aizgājušos. Augu ticīgā ģimenē, tēvs bija garīdznieks, un šī joma man nav sveša. Taču, ja cilvēki vēlas tuvinieku izvadīt kristīgā stilā, iesaku aicināt mācītāju. Arī folklora nav mans lauciņš – norobežojos no Zemes mātes, smilšu namiņa un tādu lietu piesaukšanas. Esmu šīm tradīcijām kaut kur pa vidu, daudz izmantoju dzeju. Mans stils ir atšķirīgs, bet tāds, lai cilvēkiem būtu saprotams un pieņemams.

Kādas attiecības ar baznīcu ir tagad?

Savas saknes noteikti nenoliedzu. Baznīcai esmu ļoti pateicīgs, jo tā bija mana muzikālā kalve. Ticība nekur nav pazudusi. Taču laiks mainījies, baznīca arī. Kopš 90. gadiem baptistu draudzēs muzikālajā dzīvē notikušas krasas pārmaiņas. Kaut kas pārņemts no harismātiem, kaut kas no amerikāņiem – pārsvarā tā ir viegla mūzika, slavēšanas dziesmas. Jauniešiem vienmēr paticis, lai būtu citādāk. Man nav iebildumu pret vieglo mūziku, jo darbs ar to lielā mērā saistīts. Bet, kad aizeju uz baznīcu, man vajag kaut ko citu, nopietnāku. Tāpēc paldies mācītājam Mārtiņam Burkem-Burkevicam, ka varu aiziet uz Annas baznīcu pie ērģelēm. Man patīk, kā viens teoloģijas doktors atbildēja, pie kādas konfesijas viņš pieder: „Esmu pārliecināts kristietis, bet nekonfesionāls.” Mana būtība ir līdzīga. Baznīcā man vajag attiecīgu vidi, mūziku – to, ko citur nevar sajust. Vieglā mūzika skan lielveikalā, autobusā, kafejnīcā, frizētavā… Kad svētdienā aizeju uz baznīcu, tur man to nevajag.

Ko spēlējat, kad nekoncertējat? Vai tikai klausāties?

Tas atkal tāds interesants, varbūt tikai pasmaidīšanas vērts fakts. Esmu nācis pasaulē precīzi 150 gadus pēc Riharda Vāgnera. Viņa mūzika mani uzrunā visvairāk. No latviešu klasiķiem tuvākais ir Emīls Dārziņš. Ir zināms, ka viņš ar Vāgnera partitūrām kurinājis krāsni, jo nav varējis to vācu komponistu ciest. Mani tas netraucē – abi ir favorīti. No vēl senākiem laikiem labprāt klausos Bahu. Mūzika sarakstīta pirms gadsimtiem, bet šķiet mūsdienīga. Klasiķus tikai klausos – nespēlēju. Ja nav jāpavada ansamblis vai solists ar noteiktu repertuāru, tad apsēžos pie klavierēm un improvizēju, kas ienāk prātā. Reiz Bangertā vajadzēja spēlēt fona mūziku domes pasākumā ārzemju delegācijai. Tā tur spēlēju, spēlēju savā nodabā, līdz vajadzēja aiziet uz kungu istabu. Paskatījos pulkstenī: opā, nemanot pagājušas trīs stundas bez pārtraukuma!

Minējāt personības, kas pārstāv dažādus žanrus un laikmetus. Kas ir vienojošais, kāpēc ietekmējuši tieši šie cilvēki?

Mūzika ir viena, pati par sevi vienojoša. Atšķiras tikai stils. Man bijušas tādas situācijas, kad kāda mammīte uzrunā: es spēlējot tik kolosāli – vai nevarētu pamācīt viņas dēlu. Ko es varu iemācīt, ja pats neesmu mācīts? Varbūt kādam patīk, kā spēlēju, bet skolmeistars noteikti neesmu. Varu ieteikt vienīgi to, kā pats reiz esmu darījis: klausīties, kā spēlē citi, un mācīties. Šodien tas nav grūti, jo ir gan digitāli ieraksti, gan instrumenti. Atliek darboties. Nospēlēsi gadus 50 – gan jau kaut ko būsi apguvis.

Man ir septiņus gadus jaunāks brālis Ilgvars. Tie ir lieli svētki, kad varam kopā uzspēlēt. Vecāki tālredzīgi vēlējās, lai mēs abi iemācītos klavieres. Citi teica, ka vienam vajadzēja apgūt citu instrumentu, tad spēlētu ansamblī. Bet mēs kopā bijām tikai līdz pilngadībai, tad ceļi pašķīrās. Brālis apskaņo pasākumus, un šķiet, ka Latvijā nav tādas grupas, kuras koncertos viņš nebūtu sēdējis pie skaņu pults.

Ar ko vēl piepildīta jūsu diena?

Godīgi sakot, daudz laika kam citam neatliek. Man patīk lasīt, turklāt digitālā formātā, tāpēc bieži līdzi ir planšete. Daudz lasu presi, bet ar izvēli, un pārsvarā tā ir kultūra. Tāpat esmu e-grāmatu cienītājs. Lasu daiļliteratūru, man patīk dzeja, ļoti interesē garīgas tēmas par iekšējo attīstību. Mani favorīti ir Ekharts Tolle, Tomass Mūrs, Ričards Rors. No grāmatām galvenā, protams, ir Bībele. Pēc tās – Viljama Pola Janga Būda.

Kad cilvēkam pienāk 60, tad viņš saprot, ka dzīves pirmā puse ir tāda kā trauka veidošana un piepildīšana: tur ir mācības, karjera, pieredzes apgūšana. Dzīves otrajā pusē vari skatīties un smelt ārā to vērtīgo, ko esi iekšā salējis. Protams, arī drazas sakritušas – bez tā neviens neiztiek. Vienīgi ar laiku iemācās atšķirot. Kādreiz esmu domājis: ja varētu dzīvi sākt no kādiem 20 gadiem, tad visu darītu ideāli. Paldies Dievam, lielas kļūdas nav gadījušās. Un esmu sapratis, ka, sākot no jauna, varbūt tās pašas nepieļautu, bet gan jau būtu citas (pasmejas).