„Kuldīgā jutos brīvi un droši”

Brazīliete LIVIJA (Livia) BADIANI no dzīves Riodežaneiro ar pieciem miljoniem iedzīvotāju uz gadu pārcēlās dzīvot Kuldīgā ar 10 000 iedzīvotāju, lai studētu Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI) Adatu fabrikā. Pašlaik viņa gatavojas septembrī studijas turpināt Somijā. Kuldīgā viņai paticis miers, drošība un jaukie cilvēki.

Ko esi iepriekš mācījusies, kur strādājusi?

Studēju industriālo dizainu – tā sauc arī iegūto grādu. Tas bija vispārīgs dizaina kurss, jo mana universitāte Rio bija pirmā dizaina skola Brazīlijā. Tā ietekmējusies no Bauhaus mākslas virziena Vācijā. Mācījos milzīgā Rio universitātē, bet pati dizaina skola atradās nelielā ciematā, mazā teritorijā ar piecām ēkām. Katrā kursā pārcēlāmies uz nākamo ēku. Kuldīgā mums ir mazs kurss ar 30 cilvēkiem, un Rio bija 40 cilvēku – līdzīgi kā šeit.

Dizainu un mākslu apguvu arī speciālā vizuālās mākslas skolā – tas bija gada ievadkurss. Sākumā strādāju universitātes mākslas galerijā. Atceros patīkamu pieredzi: Rio ir Neredzīgo institūts, un uz galeriju atnāca tā biedri, kuri eksponātus izjuta ar rokām. Pēc tam aprunājāmies un izskaidrojām, par ko ir izstāde. Tad kādu laiku strādāju dažādās mākslas galerijās, pēc tam darbojos ar dizainu. Man bija prakse Latīņamerikas lielākajā komerctelevīzijas tīklā Globo, kur strādāju par UX jeb lietotāja pieredzes dizaineri. Tur ļoti jauks skolotājs man palīdzēja kļūt par interaktīvā dizaina speciālisti. Praksē tur pavadīju divus gadus, un tad mani pieņēma darbā. Visvairāk man patika strādāt pie slavena realitātes šova Big Brother balsošanas sistēmas internetā. Man bija vairāki amati – biju arī digitālo pakalpojumu dizainere. Pēc tam atbildēju par dizaina operācijām – par 100 cilvēku komandas vajadzībām. Pēc tam strādāju nekustamo īpašumu jaunuzņēmumā – uzlaboju dažādas ierosmes cilvēkiem ar nestandarta dzimumidentitāti vai seksuālo orientāciju. Rīkoju sapulces, lai cilvēki, kuri tur strādā, justos pamanīti un ērti. Vēl vienā uzņēmumā radīju vizuālo bibliotēku, lai lietotājs ātri un viegli var, piemēram, izveidot mājaslapu.

Kā uzzināji par programmu Kuldīgā?

Gribēju atdzīvināt savu degsmi par dizainu, jo ar gadiem sāku to zaudēt, it īpaši pēc pandēmijas. Bija grūti būt motivētai. Par SDSI uzzināju Erasmus Mundus programmu katalogā. Ļoti vēlējos iegūt maģistra grādu ārzemēs, Eiropā. Kad pēta iespējas Eiropā, Erasmus Mundus ir viena no pirmajām lietām, ko atklāj. Par pakalpojumu dizainu jau zināju nekustamo īpašumu uzņēmumā. Kolēģe, ko ļoti cienīju, bija pakalpojumu dizainere. Viņai bija pareizā attieksme un tehnika – tas bija fantastiski. Zināju, ka pakalpojumu dizains būs kaut kas vērtīgs pat tad, ja pēc tam šādā amatā nestrādātu. Pakalpojumu dizains ir ļoti plašs jēdziens – tas ir dažādu metožu kopums, ko vari lietot savā darbā. Kad atklāju SDSI, pieteikšanās bija atvērta tiem studentiem, kuri te mācījās gadu pirms manis. Domāju pieteikties, bet ar savu puisi uz Eiropu gribēju pārcelties kopā. Beigās to plānojām veselu gadu.

Vai pieteikties bija grūti?

Ļoti stresaini, jo biju ar to apsēsta. Tik ļoti koncentrējos, ka man nekas, ko darīju, nelikās pietiekami labi. Es sevi piespiedu, lai tiktu ne vien šajā programmā, bet arī budžeta grupā. Esmu Auns pēc zodiaka zīmes – nepadodos. (Smejas.) Pieteicos arī citās programmās, jo ļoti gribēju maģistra grādu iegūt Eiropā. Pieteikums SDSI bija mans pēdējais, jo biju jau gājusi cauri stresam, lai pieteiktos citās programmās. Tas palīdzēja būt gatavai un ar visiem dokumentiem uzmanīgai. Runāju ar savas universitātes profesoru – pakalpojumu dizaineri, lai palīdz. Pieteikumā bija vajadzīgs pētījums par digitālo piesārņojumu. Beigās tiku budžeta grupā.

Par Latviju biju dzirdējusi, bet neko vairāk par galvaspilsētas nosaukumu nezināju. Mans puisis pašlaik dzīvo Itālijā. Sākumā domājām, ka satikties būs viegli un lēti, bet tā nav. Arī viņš dzīvo mazpilsētā. Lai tur tiktu, no lidostas vairākas stundas jābrauc ar vilcienu. Bet mēs labi tiekam galā.

Kā tu plāno pakalpojumu dizainu lietot?

Es sevi nejūtu kā pakalpojumu dizaineri tā, lai tā būtu profesija. Man ir liela pieredze citās dizaina nozarēs, kurās sevi varu saukt par vecāko speciālisti. Būtu dīvaini vairs nebūt vecākajai speciālistei. Ja sevi tā nesauktu, domāju, ka nopelnītu vairāk. (Smejas.) Pakalpojumu dizainu uztveru kā tādu pieeju, kas prasa plašāku skatījumu. Ja mēģini uzlabot sabiedriskos pakalpojumus, jāspēj skatīties no dažādu cilvēku perspektīvas un jāņem vērā vide, kurā šie pakalpojumi darbojas. Tiem jābūt pieejamiem, viegli saprotamiem un lietojamiem, vajadzīgiem un noderīgiem. Pakalpojumu dizains ir veids, kā izprast, kur ir problēma un kāds risinājums apmierinātu lielāko daļu cilvēku.

Ir pagājis gads. Kādi tev iespaidi par studijām šeit?

Esmu ieguvusi lieliskus draugus – ceru, ka ar dažiem draudzība saglabāsies mūžīgi. Studijās ir augstas prasīgas, un es izmantoju katru iespēju, lai strādātu ilgāk, nekā vajadzētu. Daudzas dienas Adatu fabrikā pavadīju līdz pat desmitiem vakarā. Pieredze ir bagātīga, un pasniedzēji ir dažādi. Kopumā pieredze, ko viņi piedāvāja, un mācību vide ir lieliska. Būt budžeta grupā ir arī privilēģija, kas palīdz. Tie, kuri par studijām maksā, ļoti pārdzīvo, ja kaut kas nenotiek, kā gribētos.

Kādu tu redzi Kuldīgu?

Kuldīgu ļoti mīlu. Pilsētā, no kuras nāku, ir pieci miljoni cilvēku – pārceļoties tās ir lielas pārmaiņas. Es dzīvi mazpilsētā novērtēju, īpaši drošību. Rio vienmēr baidos: nekad nedodos ārā viena, naktī ar taksometru braucu pat tad, ja jānoiet 500 metru. Uz ielas mobilo telefonu tur nelietoju, jo baidījos, ka mani apzags. Šeit nav nekādu baiļu. Pagāja vairākas nedēļas, kamēr to sapratu. Kad tas notika, likās, ka no manis noveļas akmens. Vietējie ir ļoti jauki. Cilvēki Brazīlijā ir krietni skaļāki. Daba šeit ļoti skaista, un Ventas rumba ir lieliska. Te cilvēki ļoti rūpējas par dārziem un apstādījumiem. Liepājas ielā ir publiski puķu podi – tie nekad nav izskatījušies slikti, jo kāds par tiem rūpējas. Man šeit ļoti patīk arī kaķi.

Kādi bija tavi dzīves apstākļi?

Sākumā biju citā dzīvoklī, bet tur atklājās peļu invāzija. Nākamais bija labs, arī ziemā viss bija kārtībā. Daudzi mani baidīja, ka ziemā būs ļoti auksti, bet bija labi. Sniega nebija daudz.

Ko darīji brīvajā laikā?

Mana mīļākā nodarbe bija ar draugiem spēlēt lomu spēli Dungeons and Dragons. Spēlējām septiņas stundas nedēļā. Labprāt viena devos pastaigās. Vēl man patika iegādāties lietotās drēbes veikalā RDA. Nedomāju, ka cilvēki apzinās, cik liela privilēģija tā ir. Tas ir ļoti labs veikals – tur var dabūt lētas, bet labas drēbes. Nopirku visas ziemai. Devos tur katru nedēļu, lai apskatītu jauno pievedumu. Nākamajiem studentiem jau ieteicu, lai mājās neko nepērk. Daudz naudas iztērēju arī veikalā Celms maize. Vēl man patīk gatavot ēst.

Vai esi bijusi citur Latvijā?

Man patika Ķemeru Nacionālais parks – tur bija ļoti skaisti. Ainava Latvijā ir citādāka, jo esmu pieradusi pie kalniem. Šeit mākoņi kustas ātri. Man patīk Rīga, jo tur ir dažādi cilvēki. Esmu bijusi Ventspilī, bet tā man nekādu iespaidu neatstāja.

Kā tev garšo latviešu ēdieni?

Esmu veģetāriete, un tad grūti atrast labu ēdienu, kas nav ātrais ēdiens. Vienīgā vieta, kur atradu labus veģetārus ēdienus, bija restorāns Goldingen Room, bet tas nav lēti. Vēl garšīgu ēdienu atradu tad, kad Kuldīgā notika svētki un bija tirdziņš.

Studiju programma šeit piedāvāja arī vietējos draugus. Kurš ir tavējais?

Man ir draudzene Daiga (Kurzemnieka redaktore Daiga Bitiniece – red.). Viņa ir ļoti jauka – izpalīdzīga, atsaucīga, palīdzēja man dabūt divriteni, palīdzēja uzzināt par zālēm un ārstiem, pirms šeit ierados.