Amerikāņu ģimenes gads Kuldīgā

KRISTENA KENEDIJA un SPENSERS FOKSVORTS ar trīsgadīgo meitu Renu no ASV un pat ar kaķi gadu nodzīvojuši Kuldīgā, jo abi vecāki mācījās Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI), kas darbojas Adatu fabrikā. Latvija viņiem paliks atmiņā ar jaukajiem cilvēkiem, Montesori bērnudārzu Vilgālē, kur meitiņa ātri iemācījusies latviešu valodu, un ar kluso, drošo mazpilsētu. Tālāk ceļš ved uz Igauniju, studijas turpinot Tallinā, pēc tam uz Somiju.

No kurienes nākat? Ko esat mācījušies, kur strādājuši?

K.K.: Esmu nākusi no Jūtas štata, Spensers – no Minesotas. Bet uz Kuldīgu pārcēlāmies no Portlendas Oregonā, ko arī saucam par mājām.

S.F.: Man ir izglītība angļu literatūrā, bet pēdējos 15 gadus darbojos ar dizaina un satura stratēģiju, zīmola identitāti. Konsultēju klientus savā studijā. Darbs, ko atstāju, bija lielā mārketinga un reklāmas kompānijā, kurā izstrādāju dizaina stratēģiju.

K.K.: Pēdējos desmit gadus strādāju izglītības tehnoloģiju nozarē kā dizaina vadītāja. Pirms tam ieguvu maģistra grādu ilgtspējīgajā attīstībā. Pārsvarā atbalstu ar ilgtspēju saistītas iniciatīvas, īpaši zaļo būvniecību Kalifornijā un šāda tipa pasākumus.

Kā uzzinājāt par studijām šeit?

K.K.: Abi jau zinājām, ka vēlamies studēt pakalpojumu dizainu. Bijām patīkami satraukti, atrodot iespēju Eiropā. Meklējot internetā, šī programma parādījās kā pirmais rezultāts. Salīdzinājām ar citām pakalpojumu dizaina programmām un nolēmām, ka šī mums būs vispiemērotākā. Tā arī atradām – ar veco labo gūgli. Par Latviju, Igauniju un Somiju zinājām. Tas arī daļēji bija iemesls, kāpēc šī programma piesaistīja – ar iespēju dzīvot šajās valstīs.

S.F.: Mūsu ēdamistabas galds sešas nedēļas bija kā darbgalds tam, lai pieteiktos šajā programmā. Ar līmlapiņām mājās jau nopietni darbojāmies kā pakalpojumu dizaineri. Tas bija aizraujoši.

K.K.: Jā, kad atbrauca ciemiņi, viņi bija ieinteresēti, ar ko nodarbojamies.

Kā tikāt līdz Latvijai?

S.F.: Mums ir bērns, un Amerikā bija darbavietas un mājas. Pārsteidzoši: ja pirms gada pajautātu, kas būs visgrūtākais, nodomātu, ka tas būtu atrast uzticamu vidi meitai. Beigās izrādījās, ka tas bija visvieglāk. Grūtākais bija pārdot māju, atbrīvoties no mantām, atvadīties no draugiem un vecās dzīves. Mēs abi bijām ļoti izsalkuši pēc pārmaiņām.

K.K.: Tā ir vienīgā māja, ko bijām pirkuši. Iepriekš nebijām māju pārdevuši. Lai to izdarītu ātri, centieni ilga vairākas diennaktis. Bet esam laimīgi, ka līdz studijām paspējām.

S.F.: Mums nepatīk daudz mantu – atvedām līdzi tikai svarīgākās lietas meitai, kurai tobrīd bija divi gadi.

Kā izprotat pakalpojumu dizainu un gribat to lietot?

K.K.: Es plānoju palīdzēt kopienām tikt galā ar klimata pārmaiņām. Vēlos apvienot ilgtspējību un pakalpojumu dizainu. Man tas nozīmē nodrošināt to, ka kopiena vai organizācija spēj skaidri noteikt prioritātes un izveidot reālu sistēmu, kas palīdz sasniegt mērķus. Ja mērķis ir cilvēku drošība ekstrēmos laikapstākļos, kad viņi ir pasargāti no klimata pārmaiņām, tad vajag noturīgu sistēmu.

S.F.: Es piekrītu. Vēlamies pie tā strādāt kopā – gribam dibināt uzņēmumu, kas risina konkrētas problēmas.

K.K.: Šajā programmā trešdaļa ir pakalpojumu dizains, trešdaļa – biznesa stratēģija, trešdaļa – inovācijas. Kad sāku studēt, vairāk uzmanības pievērsu pakalpojumu dizainam, bet tagad vairāk stratēģijai un inovācijām. Iegūt prasmes visās trijās ir ļoti noderīgi.

Kādi iespaidi par mācībām, pasniedzējiem, kursabiedriem?

K.K.: Visvairāk jutos iespaidota sabiedrisko pētījumu kursā – tas bija fenomenāls! Tas atvēra acis, kā kļūt par pētnieku tādos veidos, kādus iepriekš nezināju. Daudz iemācījos inovāciju laboratorijā un šīs zināšanas lietošu visvairāk. Kursabiedri ir lieliski – cilvēki no visas pasaules ir SDSI labākā daļa.

S.F.: Man ļoti patika nākotnes dizaina kurss. Tas bija lielisks – ideāls dažādu pieeju apvienojums. Uz tām var paļauties, lai strukturētu gan radošo, kontekstuālo, intuitīvo, gan pieredzes domāšanu un rīcību. Kurss palīdzēja izprast to, kā domājam par nākotni. Tieši šī spēja ir viens no lielajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras valdības, sabiedrība, uzņēmumi – ikviens. Mums vienkārši trūkst reālu rīku, kā tikt galā. Šis kurss deva konkrētus rīcības modeļus un soļus, kas palīdz saprast, kā nākotnei tuvojamies un kā to darīt daudz elastīgāk un apzinātāk. Mums nebija daudz laika, ko pavadīt ar kursabiedriem, jo jārūpējas par bērnu. Mūsu situācija ir citādāka. Es arī esmu vecāks par pārējiem un līdz četriem rītā vairs nespēju palikt nomodā. (Smejas.)

Kā studiju laikā tikāt galā ar bērnu?

K.K.: Izvēlējāmies divu guļamistabu dzīvokli, ko programma piedāvāja. Par bērnudārzu ļoti nervozēju, kamēr biju Amerikā. Ir dīvaini apzināties, ka bērnu vedīsim uz tādu vidi, kurā nevienu nepazīstam. Mēs gan sazinājāmies ar Vilgāles bērnudārzu – tur izmanto Montesori metodi, kas tiek lietota arī Amerikā. Tas ir ideāli! Vilgāles bērnudārzs ir lielisks. Rena ļoti ātri iemācījās runāt latviski – divu mēnešu laikā! Viņa mums tulkošanā palīdz – dažreiz blakus dzird sarunas un iztulko, ko citi teica.

S.F.: Mums nācās šeit nopirkt automašīnu, bet to izdarījām pirms tam, kad uzzinājām, ka ir arī skolēnu autobuss. Ar automašīnu varējām atbraukt meitai pakaļ vēlāk. Mums divas papildu stundas bija vērtīgas grupu darbam studijās. Pašlaik bērnudārzs Vilgālē ir slēgts un Rena ir Kuldīgas Ābelītē. Meita jau tik labi runā latviski, ka audzinātāja prasīja, vai mana sieva ir latviete.

Kāda jums liekas Kuldīga? K.K.: Man ļoti patīk klusums un daba: koki, puķes, upes, stārķi un zvaigznes naktī. Grūti bija pārdzīvot ziemu, kad bērnam pilsētā nebija pieejamas aktivitātes. Bieži devāmies uz spēļu istabu Cukurvate.

S.F.: Klimats šeit ir līdzīgs vietai, no kuras nāku. Bet Latvija ir vairāk ziemeļos, tāpēc ziemā tumsas un vasarā gaismas ir daudz vairāk.

Kādi bija sadzīves apstākļi?

K.K.: Dzīvojām Jelgavas ielā. Dzīvoklis tikko izremontēts – ļoti labs. Tas bija mazāks, nekā esam pieraduši, bet ātri pielāgojāmies. Apkure lieliska. Es pat teiktu, ka siltuma izolācija dzīvoklī bija labāka nekā mūsu mājās Amerikā.

S.F.: Ievācāmies arī ar kaķeni. Sākumā tā bija dusmīga, jo ilgu laiku bija pavadījusi būrī. Es ierados dažas dienas pirms pārējiem, lai iekārtotos. Tā bija laba ideja.

Kā pavadījāt brīvo laiku?

S.F.: Daudz tāda nebija. Nedēļas nogalēs braucām uz jūras krastu – mums ļoti patīk Baltijas jūra, Jūrkalne, Liepāja, Pāvilosta un Ventspils. Paspējām nosvinēt vasaras saulgriežus Rudes muižā.

K.K.: Ilgi nezinājām, ka Ventspilī ir zinātnes centrs Vizium – tur mums ļoti patika. Daudz vietu Latvijā atklājām paši. Labi, ka ir automašīna – brīvdienās varējām iepazīt Kurzemi. Pirms kāda laika Alsungā redzējām, kā spēlē dūdas: tas bija iespaidīgi. Esmu Latvijā iemīlējusies – tā ir tik apburoša! Man patīk, cik ļoti latvieši rūpējas par dabu.

Ko domājat par mums, latviešiem?

S.F.: Latvieši ir labi cilvēki. Nekad šeit nejutos nedroši. Es pat neuztrauktos, ja sieva ar bērnu staigātu pa ielu trijos naktī. Tas ir ļoti svarīgi.

K.K.: Jā, šeit jūtos tik droši! Latviešiem vajag mazliet laika, lai atvērtos, bet, kad viņi to izdara, ir ļoti patīkami. Man kā amerikānietei pierasts, ka jebkuram, kas uz ielas paiet garām, jāuzsmaida. Šeit gan man tas nav jādara.

Vai garšoja kādi latviešu ēdieni?

S.F.: Ēst gatavojam mājās, bet ēdam arī kafejnīcās. Man ļoti pietrūks Aigara Celma maizes.

K.K.: Latviešu virtuve diži neatšķiras no tās, ar ko Spensers uzauga Minesotā un es Jūtā. Man patīk vienkārši, barojoši kartupeļu ēdieni. Esam arī ļoti pateicīgi, ka Vrena bērnudārzā trīsreiz dienā ēda labu, turpat pagatavotu ēdienu. Amerikā tā nenotiek.