Visu patīk izdarīt līdz galam

„Tā ir iespēja palīdzēt citiem,” par savas specialitātes izvēli saka Kuldīgas ģimenes ārste LĪGA LAGZDIŅA, kura šajā arodā strādā jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. „Ir daudz prieka, bet tikpat daudz arī smaguma, kreņķu un sāpju. Tomēr ārsta profesija sniedz gandarījumu, un sirdi silda tie brīži, kad pacientam varu palīdzēt.” Īpašu prieku Līgai rada tikšanās ar bērniem un mazbērniem: „Kā omītei to pienākumu nav tik daudz – vairāk ir mīlestības došana.”

Cik ilgi kā ģimenes ārste strādājat Kuldīgā?

Uz Kuldīgu atnācu 1989. gadā. Sāku kā pusaudžu ārste un profilaktiskā kabineta ārste, vēlāk biju iecirkņa terapeite, tad ģimenes ārste un arodveselības ārste. 2006. gadā ieguvu maģistra grādu sabiedrības veselībā. Kopš 2001. gada vadu uzņēmumu Kuldīgas primārās veselības aprūpes centrs. Toreiz daktere Aina Garda kļuva par Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras Kurzemes nodaļas vadītāju un es tiku iecelta par uzņēmuma vadītāju. Piedāvāja arī dakterei Andersonei, bet viņa uzreiz atteicās. Man tolaik bija tādi dzīves apstākļi, ka šis izaicinājums bija jāpieņem.

Kādi darbā ir sarežģījumi?

Tie ir katru dienu. Arī uzņēmumam pa reizei jātiek galā ar grūtiem uzdevumiem, jo nāk jaunas regulas saistībā ar Eiropas Savienību vai valdības kaprīzēm. Regulas visiem vienādas, vai ir 1000 darbinieku un milzīgs uzņēmums vai tikai daži kabineti un daži darbinieki. Par centru var teikt – pagaidām turamies. Arī šajā jomā jātiek galā ar daudziem pārbaudījumiem. Speciālisti kļūst par lielu deficītu, un tas darbu sarežģī. Tā ir visā Latvijā. Esam palikuši pavisam maz. Tūdaļ ģimenes ārste Sarmīte Opmane pārcelsies uz citām telpām, jo savu praksi atver citā vietā.

Labā ziņa – manā uzraudzībā no oktobra sākusi strādāt rezidente Linda Vanaga, kura par darbavietu izvēlējusies Kuldīgu. Mums izveidojies ļoti labs kontakts. Par to esmu ļoti priecīga, un tas vieš cerību, ka šeit būs vēl viena jauka dakterīte. Linda ir pirmā kursa rezidente, un viņai vēl ir jāiziet mācību cikli apakšspecialitātēs kā visiem ģimenes ārstiem – jāmācās ķirurģija, kardioloģija, gastroenteroloģija, ginekoloģija un viss pārējais. Tāpēc mācību laikā viņa šeit būs ar pārtraukumiem. Bet nākamos pacientus viņa jau ir sākusi iepazīt, un arī pacienti iepazīst jauno dakteri.

Ģimenes ārstei Inārai Andersonei tagad ir darba nespējas lapa, tāpēc lēnām notiek pacientu virzība pie jaunās dakteres, lai tad, kad daktere Andersone dosies pensijā, nerastos situācija, ka pacientiem pēkšņi nav ārsta. Bet ikviens var brīvi izvēlēties, pie kura pierakstīties.

Cik pacientu vienam ģimenes ārstam var būt?

Optimālais skaits būtu no 1200 līdz 1800, bet Kuldīgā nevienam tik maz nav – visiem ir 2000, dažiem pat vairāk. Viens pacientu skaits ir tas, kas pieņemšanā, bet otrs – cik daudzus vēl konsultējam pa telefonu. Tas nav tikai piezvanīt un papļāpāt. Viss prasa laiku. Viss arī jādokumentē – ne tikai jāatraksta ambulatorajā kartē, bet arī jāsūta dati statistikai. Tāpēc nereti darbs mēdz ievilkties. Lielākus dokumentus, piemēram, invaliditātei, visbiežāk noformējam pēc darba.

Vai uz pieņemšanu vairāk nāk sievietes vai vīrieši?

Sieviešu jau populācijā ir vairāk. Gadās arī tā, ka dažreiz vīriešus pie ārsta atved pie rokas. Tāpat nav vienas atbildes par tiem, kuri par savu veselību rūpējas vai nerūpējas. Ir abējādi. Reizēm, ja pacientam ir kas atrasts, viņš nolaiž spārnus un visu atstāj pašplūsmā. Ir tādi, kas sasparojas un cīnās, ir gatavi savu slimību pieņemt kā izaicinājumu un to uzvarēt. Un par otrajiem tiešām ir liels prieks.

Ar ko cilvēki Latvijā slimo visbiežāk?

Daudziem ir sirds un asinsvadu slimības. Tām var palīdzēt. Cilvēkiem vajadzētu atcerēties, ka jākontrolē holesterīns, jāievēro tas, kas sirdij ir veselīgi, ja riska faktori sirds saslimšanām jau ir konstatēti. Pacientiem tiek piedāvātas ļoti labas diagnostikas iespējas. Domāju, ka mirstībai ar šīm slimībām būtu jāsamazinās.

Ja cilvēkam ir sūdzības, viņu sūta izmeklēties, un, ja pacients to dara un rekomendācijas ievēro, var nodzīvot līdz sirmam vecumam. Citādi bija pirms divdesmit gadiem, kad šodienas iespēju nebija, tāpēc dzīvildze bija stipri īsa.

Runājot par onkoloģiju, ja simptomus cilvēks atstāj bez ievērības un pie ārsta dodas ļoti vēlu, kad process jau attīstījies tālu, prognoze nav laba. Pie ārsta ejot savlaicīgi, daudzreiz izdodas atrast audzēju sākotnējā stadijā. Tad ir lielas iespējas slimību uzvarēt, jo gan diagnostikas, gan ārstēšanas metodes ir ļoti uzlabojušās. Cits jautājums ir par to, kādi medikamenti onkoloģiskajās saslimšanās tiek kompensēti. Nav jau noslēpums, ka ārzemēs valsts kompensācijas strādā daudz labāk. Tur vairāk naudas tiek arī veselības nozarei kopumā. Bet mēs esam pašā apakšā… Mums jāsamierinās ar to, kas ir, bet nu arī ar to var daudz ko izdarīt, ja dara laikus.

Kādi uzlabojumi nepieciešami, lai jūsu darbs kļūtu vieglāks?

Medicīnai vajadzētu būt vienkāršākai – domāju tieši par papīru darbiem, par dokumentāciju. Birokrātijai vajadzētu būt mazākai. Ļoti traucē tas, ka par katru lietu jāatskaitās – savs darbs jāpierāda ar dažādu manipulāciju uzskaiti statistikas talonā piecciparu kodu veidā. No šiem cipariņiem aprēķina ārsta darba kvalitāti. Ja šajā laikā varētu darīt tiešo darbu, proti, veltīt to pacientiem, tā būtu svētlaime.

Daudziem šķiet, ka tagad ir e-medicīna un visu var izdarīt e-formātā. Tā nav. Piemēram, cilvēks aizbraucis uz konsultāciju Rīgā, bet no ģimenes ārsta nav paņēmis nosūtījumu. Tad ir steidzami zvani, ka ļoti ātri vajag nosūtījumu e-formātā. Tas prasa laiku un traucē darbu, jo pieņemšanā jau sēž cits pacients. Kāpēc lai viņš gaidītu, kamēr es nodarbojos ar cita laikus nenokārtotām lietām? Pacients arī nezina, ko tajā brīdī daru: viņš redz, ka kaut ko klikšķinu datorā. Varbūt nodomā, ka risinu savas lietas. Tad pieņemšana un darbi aizkavējas. Cilvēks, kurš atnācis klātienē, ir jāciena, arī viņa laiks. Man ļoti nepatīk kavēt – vienmēr norunātajā laikā ierodos precīzi. Man nepatīk, ka mani izsit no ritma, no laika plānošanas.

Būtu labi, ja koppraksē būtu vēl kāds palīgs: ģimenes ārsts, māsiņa vai ārsta palīgs. Ja būtu lielāka atbalsta komanda. Tagad mediķis pat nevar atļauties slimot, jo spiež atbildības nasta. Tas ir darbs pārsvarā ar slimiem cilvēkiem, un tas nav viegls. Dažreiz gadās arī ļoti neapmierināti, neiecietīgi klienti. Mūsu reģistratore dažkārt dabū dzirdēt kādu nepamatotu apvainojumu – nav laikā telefons pacelts utt. Un tikai tāpēc, ka cilvēks grib izlādēt negatīvo enerģiju. Bet nāk jau arī daudzi jauki, gaiši cilvēki – prieks ar tiem tikties, var arī kādu joku padzīt.

Kādēļ savulaik nolēmāt kļūt par ārsti? Vai kāds tuvinieks ir saistīts ar medicīnu?

Mamma Astra strādāja Liepājas slimnīcas operāciju zālē par anestēzijas māsu. Gāju pie viņas uz darbu ciemos. No 9. klases sāku operāciju zālē strādāt par sanitāri naktīs, ieguvu diezgan asiņainu pieredzi. Iestājoties institūtā, nebija jābaidās no pirmajiem iespaidiem. Ģībēju kursā bija daudz, par laimi, es viņu vidū nebiju (smejas). 9. klasē izlēmu, ka būšu ārste: citas profesijas nevilināja. Nekad neesmu gribējusi būt aktrise vai balerīna. Tagad esmu dzīves rūdīta, bet tolaik biju ļoti kautrīga.

Vai Medicīnas institūtā iekļuvāt ar pirmo piegājienu?

Jā, izdevās uzreiz. Palīdzēja jau iegūtais darba stāžs – biju medicīnā nostrādājusi vairāk nekā divus gadus. Toreiz bija interesants sadalījums: pilsētas Rīga, Liepāja, Daugavpils, Jelgava attiecībā pret pārējo Latviju nevarēja iegūt divu punktu handikapu. Tas nozīmē – es biju no Liepājas, tātad divus punktus jau biju zaudējusi. Taču man bija darba stāžs, un tas deva bonusu. Iestājeksāmenus nokārtoju labi. Skolā mācījos fizikas un matemātikas novirziena klasē. Man bija ļoti labs fizikas skolotājs, tāpēc fizika, kas daudziem bija klupšanas akmens, man grūtības nesagādāja.

Tātad esat no Liepājas.

Jā, Liepājā beidzu 1. vidusskolu – tagad tā ir ģimnāzija. Kuldīgā nokļuvu pēc studijām Medicīnas institūtā. Sākumā gribēju kļūt par acu ārsti Liepājā, tomēr tur kādam citam vieta jau bija nodrošināta. Tā kā studiju laikā biju precējusies un vīrs bija no Kuldīgas, pārcēlāmies uz šejieni, jo tika solīts dzīvoklis jaunceļamā mājā. Nu, bet to māju tā arī neuzcēla.

Joprojām bieži aizbraucu uz dzimto Liepāju ciemos pie radiem, draugiem, satiekos ar klasesbiedriem – mums ir ļoti draudzīgas attiecības. Liepājā vislabprātāk aizeju izstaigāties gar jūru vai izbaudu vecpilsētu, kas kļuvusi sakoptāka, kopš tur dzīvoju.

Vai šeit iejutāties ātri?

Viegli nebija. Jau pirmajā darba dienā bija sarežģījumi, jo Kuldīgas ielu labirintā nevarēju saprast taisnāko ceļu uz darbu. Bija grūti ar to, ka mazpilsētā visi par visiem visu zina. Bet es nevarētu teikt, ka mani nepieņēma. Ļoti paveicās ar to, ka iepazinu dakteri Ainu Gardu. Mums izveidojās labas attiecības: bijām ne tikai kolēģes, bet arī ļoti labas draudzenes.

Zinu, ka brīvajā laikā dejojāt populārajā šovgrupā Mammas. Kā tur nokļuvāt?

Abi dēli dejoja pie Ilonas Garokalnas. Toreiz bija aerobikas klubs Koridors vecās fabrikas Māra telpās. Visas mammas bija pietiekami jaunas un spraunas. Ilonai ideju netrūka, un reiz viņa sacīja: „Taisām grupu!” Divreiz nedēļā bija nodarbības fiziskajā sagatavotībā, tad vēl mēģinājumi. Protams, arī uzstāšanās Ziemassvētkos, Jūras svētkos, korporatīvajos sarīkojumos. Braucām līdz pat Alūksnei. Kopumā darbojāmies 15 gadus, pēc tam arvien mierīgāk un mazāk.

Vai arī tagad ir kāda aizraušanās?

Lai pavisam neierūsētu, kaut kas jādara. Man bijušas dažādas aktivitātes, bet dažādu iemeslu dēļ pačibējušas vai apstājušās. Piemēram, gāju uz gleznošanas nodarbībām. Ar kovidu tas kļuva neiespējami, jo pulcēties nedrīkstēja. Trīs gadus apmeklēju spāņu valodas kursus – arī tie kovida dēļ bija jāpārtrauc. Tagad atsākās, bet man šajā ziņā stabilitāte vēl nav iestājusies (smejas).

Vienu lietu gan praktizēju vairāk nekā desmit gadus – tas ir ciguns. Prakses ļoti palīdz iztīrīt galvu, saprast sevi, sakārtot veselību. Ja pats kabinetā sēdēsi tāds sačākstējis, diezin vai pacienti nāks. Cilvēkam jābūt veselam, spēcīgam, enerģiskam. Pie sevis jāstrādā. Katram iesaku atrast ko tādu, kur var sevi izpaust un uzlādēt. Daudzi sevī tur dažādas sāpes. Tās jāiemācās atlaist, bet to izdarīt nav viegli. Tāpat ir ar ikdienas rūpēm un rūgtumu: tie jāpārstrādā un jāatlaiž – ja to nedara, tie tevi saēd.

Ko vēl jūs gribētu izmēģināt?

Godīgi sakot, par to nav laika domāt. Un tam ir ļoti pamatots iemesls: visu enerģiju paņem trīs mazmeitas un darbs. Priecājos, ka bērni dzīvo Latvijā. Vecākais dēls Kristaps – Rīgā, jaunākais dēls Jurģis Mārupē kopā ar sievu Kristīni audzina trīs meitas: Elzu (sešarpus gadu), Elīzu (divarpus) un Luīzi (trīs mēneši).

Tiekamies bieži: ja neatbrauc šeit, tad es brīvdienās braucu pie viņiem. Reizēm iezogas prātā doma, vai nav par biežu. Taču, redzot, cik ļoti mazmeitas priecājas, kad esmu aizbraukusi, nodomāju: gan jau arī vecāki mani piecietīs (smejas). Agrāk ar vecāko mazmeitu gājām uz kafejnīcu, pastaigājāmies, rudenī lasījām krāsainās lapas, taisījām kastaņu un ozolzīļu vīriņus un dzīvnieciņus. Tagad jārēķinās ar visām trim – nu būs jāveido jauni kopīgi omas un mazmeitu rituāli. Lāčplēša dienā visi bijām Rīgā un pie pils mūra nolikām svecītes.

Kad ir mazbērni, pats kļūsti rāmāks, lēnāks, saproti vērtības. Kur kādreiz bija jāpaspēj, tur šodien saproti – nav kur steigties. Brīvo laiku varu veltīt mazbērniem. Redziet, vecākiem ir pienākumi, bet kā omītei ir vairāk prieka, mazāk pienākumu.

Vai arī dēli izvēlējušies medicīnu?

Kristapam ir ekonomista izglītība, un viņš strādā loģistikā. Jurģis pēc izglītības ir jurists, strādā Rīgā, un viņam ir arī sava zemnieku saimniecība, kurā audzē liellopus. Nekad neesmu bērnus spiedusi, lai izvēlas medicīnu, jo zinu, cik šis darbs ir grūts. Visiem nav jābūt mediķiem. Galvenais, lai bērni ir ieguvuši izglītību un atraduši dzīvē savu vietu.

Kā pēc grūtas darbdienas atpūšaties?

Reizēm dodos pastaigāties. Kad ir iespēja, aizbraucu uz koncertu vai teātra izrādi. Liepājas Lielajā dzintarā vai teātrī apmeklēju Ziemassvētku koncertus. Kuldīgā cenšos apmeklēt vasaras pasākumus. Man patīk lasīt grāmatas. Ar mani ir tā: ja lasu grāmatu, tad līdz galam, ja skatos filmu, tad esmu visā iekšā. Man nepatīk, ja traucē, tāpēc šīm izklaidēm izvēlos vienatnes brīžus. Ļoti patīk ceļot – daru to ar draugiem, kolēģiem, arī ar bērniem un mazmeitām bijām Dānijas atrakciju parkos.

Kas jūs ikdienā iepriecina?

Neizmērojamu prieku sniedz mazbērni. Man ģimene ir vērtība! Un vēl veselība. Saule, skaists laiks. Omulīga, silta telpa. Reizēm patīk pasēdēt omulībā un siltumā pie liela loga un vērot, cik ļoti ārā līst vai trako vētra. Ar draugiem patīk iedzert tēju, kafiju vai vīnu, papļāpāt, atcerēties jaukus gadījumus vai arī paklusēt. Prieku var atrast visur, tikai jāgrib saskatīt.

Vai nejūtaties skumīgi, ka vārdadiena jums ir Jāņu vakarā?

Bērnībā mani vienmēr atcerējās. Citādi ir pieaugušo kārtā, kad Līgas visai bieži tiek piemirstas. Tuvākie vienmēr atceras, bet citi – tas nav svarīgi. Es nevaru sūdzēties, ka pēdējā laikā būtu aizmirsta (smejas). Man vārds pat patīk, un tam ir tik liels spēks! Varu līgot. Savukārt no gadalaikiem vislabāk patīk pavasaris un vasara. Īpaši tas periods, kad viss vēl mostas, ir pirmais svaigais zaļums. Daži koki vēl kaili, var priecāties par pirmo pamanīto pieneni un zināt – viss vēl ir priekšā! Ap Ziemassvētkiem mazliet ir nostalģija. Taču prieks pašam jāprot atrast.

Vai vecāki joprojām dzīvo Liepājā?

Nē, 2013. gadā Kuldīgā uzcēlām māju, un vecāki pārcēlās šeit, jo tēvam stipri pasliktinājās veselība. Izbraukāt vairs nevarēju tik bieži. Viņi visu mūžu bija liepājnieki, tāpēc sākumā te iejusties nebija viegli. Paps pirms dažiem gadiem aizgāja, ir palikusi mamma un brālis Ainars. Mammai grūti, jo šeit nav nevienas draudzenes.

Vai varat teikt, ka jums dzīve mazpilsētā patīk?

Patīk, jo te ir miers. Nav jāuztraucas par satiksmes problēmām, sastrēgumiem. Es labprāt braucu arī uz Rīgu, bet cenšos izvairīties no sastrēgumiem. Man šķiet, ka tie izsūc enerģiju. Rīgā, protams, ir daudz priekšrocību, taču man labāk patīk Kuldīga, lai gan dzīvesvieta varēja būt arī Liepāja. Bet nebija lemts.