Piektdiena, 1. augusts
Vārda dienas: Albīns,  Albīna

„Visu darba dzīvi – laimes laiviņā”

Raksta autors: Daina Tāfelberga, Daces Reinkopas arhīva un Jēkaba Aleksandra Krūmiņa foto

08:55 - 31.07.2025

Img 9106
„Kultūras darbs nav viegls. Ir pārvarēts daudz grūtību, bet bez tā nav gandarījuma un labi padarīta darba sajūtas,” atzīst Kuldīgas novada pašvaldības kultūras nodaļas ilggadējā vadītāja Dace Reinkopa, kas šai nozarei Kuldīgā un Skrundā veltījusi teju visu mūžu.

„Kultūra ir sirdslieta, kas rāmjos nav ieliekama. Tas nav tikai darbs – tas ir dzīvesveids. Tā ir goda izrādīšana sabiedrībai, kurai kalpojam, un tam, no kurienes esam nākuši un uz kurieni dodamies,” tādas atziņas pavadījušas Kuldīgas novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājas DACES REINKOPAS vairāk nekā 45 gadu darba gaitas. Jūlija beigās viņa aizvērs šī kabineta durvis, bet nekur tālu no kultūras aiziet jau nevarēšot.

Mūsu saruna notiek brīdī, kad tikko aizvadīti Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, bet Kuldīgā ir sākušies Vecpilsētas svētki.

Kas jums ir svētki?

Svētki ir kāds nozīmīgs notikums, kad ir iespēja tikties ar mīļiem, labi vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem, radiem, draugiem, paziņām. Sagaidām ciemiņus, klājam skaistu galdu, gatavojam garšīgus ēdienus, sapucējamies un ar labām domām jūtamies pacilāti. Svētku misija ir radīt tādas emocijas, lai cilvēki uzņemtu enerģiju un atkal dotos ikdienā.

Kultūras darbinieki bieži saka: citiem svētki, mums darbs.

Izvēloties kultūras darbinieka profesiju, ar to jārēķinās. Nedrīkst pazaudēt sevī prieka dzirksti, pieļaut, ka to nomāc negulēto nakšu nogurums, stress. Daudz tiek pārdzīvots gan fiziski, gan garīgi, bet grūtais un nepatīkamais ātri aizmirstas, jo pārsvaru vienmēr ņem gandarījums. Patiesībā bez negulētām naktīm un stresa nevar, jo tieši grūtības rada labi padarīta darba sajūtu. Vienalga, cik lieli ir svētki, vienmēr jāiegulda darbs, un svarīgi ir spēt sastrādāties ar komandu.

Augāt radošā ģimenē: mamma Skaidrīte Meļķe bija Skrundas kultūras nama direktore, tētis Viesturs Meļķis, lai arī pēc profesijas lauksaimnieks, daudz laika veltījis kultūrai. Vai tas ietekmēja?

Jā, visa bērnība pagāja Skrundas kultūras namā. Sākot ar to, ka jāpasniedz puķes māksliniekiem pēc koncerta vai izrādes vai jāvada koncerti skolā, kultūras namā, un beidzot ar to, ka kultūras nams bija arī mana pirmā darbavieta. Tur dziedāju korī, ansamblī. Tādā atmosfērā esmu izaugusi un no vecākiem daudz mācījusies, tur ieguvu pirmās profesionālās iemaņas. Arī ar kolēģiem un draugiem man laimējies, jo apkārt bijuši radoši, pozitīvi cilvēki. Varu droši teikt, ka visu darba dzīvi esmu pavadījusi tādā laimes laiviņā, un prieku par to, ko daru, neesmu zaudējusi ne mirkli. Vēl līdz šai dienai.

Vai pēc vidusskolas bez lielas apsvēršanas devāties studēt šo jomu?

Jā, biju skaidri izlēmusi dzīvi saistīt ar kultūru. Pēc Skrundas vidusskolas beigšanas 1977. gadā devos uz Latvijas Valsts konservatoriju. Gribēju iestāties tobrīd izsludinātajā programmā tautas teātru režisoriem un tautas deju kolektīvu vadītājiem – tika komplektēta grupa divās daļās. Bet togad es netiku. Atgriezos Skrundā un domāju, ko darīt. Tēvs teica: „Nu, kas tā kultūras darbinieka profesija tāda ir? Paskaties, kā mamma strādā: nav ne svētku, ne sestdienu un svētdienu – visu laiku prom no ģimenes!” Tad vēl varēja dokumentus iesniegt Latvijas Universitātē. Man patika vēsture – tā ir otra sirdslieta, bet sapratu, ka studēt vēsturi tomēr negribu. Tajā gadā nekur neiestājos. Mamma mani pieņēma kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju, jo vieta bija brīva.

Kāda tolaik Skrundā bija mākslinieciskā vide?

Ļoti bagāta. Divi lieli kori: sieviešu un vīru koris Skrunda.

Dramatiskais kolektīvs, estrādes ansamblis. Skrunda bija viena no pirmajām, kur pēc Kuldīgas parādījās diskotēka. Daudz koncertu – brauca mākslinieki no Rīgas un citām pilsētām, jo kultūras namā bija tiem laikiem moderna skatuve. Estrādē vasarās gandrīz katrā nedēļas nogalē notika teātra izrādes vai balles. Plus vēl kolektīvu jubilejas, kas tolaik vērienīgi tika svinētas ar oriģinālām programmām. Gadu nostrādāju un atkal stājos konservatorijā. Bija konkurss kultūras darba metodiķiem organizatoriem. Mūsdienu valodā tas ir kultūras menedžments. Tieši tas, ko gribēju! Iestājos kultūras darbinieku nodaļā, pabeidzu 1982. gadā. Tad jau bija ģimene, piedzimis dēls Kaspars. Nācās mācības savienot ar bērna audzināšanu, un ļoti palīdzēja vīrs Eduards un mana vecāmamma. Nebija tik vienkārši nedēļu dzīvot Rīgā, brīvdienās braukāt mājās, bet ar lielu ģimenes atbalstu tas izdevās.

Vai ar augstskolas diplomu atgriezāties dzimtajā pusē?

Sāku strādāt par metodiķi Kuldīgas rajona izpildkomitejas kultūras nodaļā, ko tolaik vadīja Viesturs Liepiņš. Ļoti aktīvs laiks: bija Mūzikas un Mākslas dienas, brauca komponisti, pazīstami mūziķi, darbojāmies kopā ar profesionāliem māksliniekiem. Vide, kurā veidojos, bija ārkārtīgi aktīva, mākslinieciski augstā līmenī. Un no rajona vadības kultūra tika ļoti atbalstīta.

Kas jums bijuši dzīves vai darba skolotāji?

Noteikti vēlos pieminēt Viesturu Liepiņu, kuru ļoti respektēju un kuram vēl tagad esmu pateicīga. Daudz mācījos no Kuldīgas mūzikas skolas bijušās direktores, izcilās personības Marutas Rozītes, piemēram: „Nav tāda vārda nevar!” Tāpat jāpiemin mīļās draudzenes. Ar Nelliju Kleinbergu (agrāko kultūras nama un pašvaldības vadītāju Skrundā – red.) izaugām par tādiem cilvēkiem, kādi esam. Brīnišķīga pedagoģe bija režisore Anna Jansone, vēlāk viņa strādāja Kultūras ministrijā, un mūsu ceļi atkal krustojās, kad viņa bija reģionālās kultūras politikas nodaļas vadītāja. Kad maģistrantūrā studēju Kultūras akadēmijā, satikos ar izcilu personību – diriģentu, pedagogu, kultūras menedžmenta speciālistu Ivaru Bērziņu. Viņš ar saviem teorētiskajiem darbiem pierāda, ka kultūra ir ekonomikas daļa, ka abas nozares mijiedarbojas un rada blakusefektu – aktivizē citas jomas. Tāds svarīgs virsuzdevums bijis arī manā darba dzīvē: pierādīt, ka kultūra nav tikai patērējoša nozare. Jo aktīvāka kultūras dzīve, jo lielāka ieguvēja ir sabiedrība, tostarp uzņēmēji. To jau redzam arī Kuldīgā, kur tāda uzņēmējdarbība kā ēdināšana un viesnīcas attīstās saistībā ar tūrismu un kultūrvietām īpaši pēc UNESCO statusa iegūšanas.

Vai kultūra var būt uzņēmējdarbība?

Protams! Mums ir spilgti radošo industriju piemēri! Sākot ar amatniecību suitu pagastos, kur tiek darināti tautas tērpi un to detaļas, beidzot ar skaņu aparatūras ražošanu un atbilstošiem pakalpojumiem. Tāpat uzņēmumi organizē kultūras pasākumus, dekorē telpas, iznomā rekvizītus. Savus uzņēmumus izveidojuši neatkarīgie producenti. Ar kultūru jau nenodarbojas tikai pašvaldības vai valsts iestādes vien – tos rada arī privāti uzņēmumi. Domāju, ka patērētājs to novērtē. Kultūras pakalpojumus cilvēki pārsvarā izmanto tad, kad ir brīvi no darba: tie ir vakari, sestdienas, svētdienas vai citas brīvdienas. Un šo laiku viņi grib pavadīt interesanti. Tas ir laiks kultūras organizācijām veidot savu piedāvājumu, un sākas sacensība, kuram ir kas interesantāks, lai cilvēki par to maksātu. Tā ir ābece – kā jebkurā jomā.

Kuldīga ir tik unikāla, ka var piedāvāt tādus oriģinālus pasākumus, ko nevar nekur citur! Tikai šeit dzimis hercogs Jēkabs, tikai mums ir tik skaista vecpilsēta ar ieliņām, dakstiņu jumtiem un baznīcām, tikai mums pavasaros pāri Ventas rumbai lido zivis, tikai mums Rātslaukumā ir divi senie rātsnami. Nav nekas jāizdomā – jāizmanto tas, ko daba un vēsture devusi.

Dzīvojat Skrundas pusē, bet ilgus gadus strādājat Kuldīgā. Kurai vietai jūtaties piederīga?

Kuldīgā darba gaitas sāku 80. gadu pirmajā pusē. Tad piedzima otrs dēliņš – Jānis. Pēc tam strādāju Skrundas kultūras namā. Tolaik Kuldīgas rajons bija tāds pats kā tagad novads. Ne pagasti, ne kultūras iestādes savu vietu nav mainījušas, citāda ir vienīgi pārvaldība.

Dažus gadus Skrundā biju izpildkomitejas priekšsēdētāja. Tad Latvijā viss strauji mainījās un tika atgūta valsts neatkarība. Piedzīvoju protestus pret Skrundas lokatoru, piedzīvoju Atmodu, janvāra barikādes, zemes un naudas reformu un visu citu. Darbs bija saistīts gan ar politiku, gan saimnieciskām lietām, un konservatorijā apgūtās menedžmenta zināšanas noderēja. Kam tik nenācās iet cauri! Jāatzīst, ka esmu dzīvojusi neaizmirstami interesantā laikā. 1993. gadā pēc Dziesmu svētkiem mani aicināja atpakaļ uz Kuldīgu, un arī pašai gribējās atkal darboties kultūrā. No tā laika gandrīz katru rītu braucu uz Kuldīgu un pēc darba uz mājām. Jūtos piederīga gan Skrundai, gan Kuldīgai.

Kā ģimene izjuta sievas, mammas un namamātes trūkumu?

Tas jājautā vīram un dēliem. Bija laiks, kad tiešām ļoti daudz biju prom no mājām, bet ar visu tikām galā. Manuprāt, kopā būšanas prieku mans darbs nav mazinājis. Arī vīrs strādāja Kuldīgā. Dēli aizrāvās ar sportu, bieži bija treniņos. Vecākais dēls izvēlējās strādāt banku nozarē, jaunākais ir uzņēmējs. Man ir divi mazbērni, kurus par maziem jau vairs nevar saukt. Luīze šogad Mārupes ģimnāziju pabeidza ar izcilām sekmēm. Leo nākamgad beigs 9. klasi, ir starp tiem 12 Latvijas puišiem no dažādām basketbola skolām, kuri iekļuvuši kadetu izlasē un piedalās Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā.

Esat ceļojusi un iepazinusi citu valstu kultūru. Kur tā ir vissaistošākā?

Viena no apbrīnojamākajām valstīm man ir Gruzija. Sajūsmina zeme, tauta, tur ir kolēģi, kas dara visu, lai saglabātu savu identitāti un tradīcijas, iemācītu to jaunajai paaudzei. Man ļoti patīk Vācija ar tās punktualitāti, draudzību, viesmīlību. Ļoti nozīmīga sadarbība izveidojusies arī ar skandināviem, īpaši ar somiem un norvēģiem. Ar norvēģiem iepazināmies tad, kad biju vadītāja muzeja restaurācijas projektā un restaurācijas centra izveidē. Norvēģi un somi iemācīja, cik svarīgi ir cienīt vēsturi, seno arhitektūru. Ar kādu mīlestību jāizturas pret senajām ēkām, materiāliem, detaļām. Lieliskās Ilzes Zariņas vadībā restaurācijas centrs jau izaudzis par starptautiski atzītu, profesionālu institūciju, kas palīdz atjaunot mūsu vecpilsētu, palīdz iedzīvotājiem, dalās pieredzē ar citām pašvaldībām. Kad redzu, kā pret vēsturiskajām ēkām izturas citur, gribas pamācīt, bet saprotu, ka no tā jāatturas. Cilvēkiem pašiem jānonāk pie secinājuma, kas ir viņu vērtības. Tāpat laba ir sadarbība ar igauņiem, pateicoties tam, ka esmu iesaistīta suitu nemateriālā kultūras mantojuma projektos. Šajās zemēs gūtie iespaidi neizdzēšami paliks atmiņā.

Vai radusies vēlme kādā zemē palikt dzīvot?

Nē, nekad. Man laimējies nonākt vēsturiskā vietā – vīra mantotā mājā, kurai ir ap 100 gadu. Saimniecība izveidota tad, kad pagājušā gadsimta 20. gadu vidū tika dalīta Skrundas muižas zeme un veidojās viensētas. Vīra vecāki par saimniecību ļoti rūpējās, un no viņiem mācījos. Nevaru iedomāties, ka varētu mājas pamest un doties kur tālumā. Šeit man ir stipra piederības izjūta.

Vai latvieši daudz dara kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā?

Dara, bet varam daudz vairāk. To uzskatāmi parāda suiti – viņi aizgājuši pozitīvā dziļumā un acīmredzami ir lepni par piederību savai vietai. Tā būtu jādara visiem. Protams, ne visur ir saglabāts tāds mantojums kā suitos. Viņi ne brīdi nav ļāvuši vērtībām zust, nav izklīduši pasaulē, aizmirstot par saknēm. Diemžēl citādāk ir ar kuršu ķoniņiem, kuru ir ļoti maz, – faktiski kopienas nav. Ķoniņu fenomens ir vairāk uz papīra un kā dažu cilvēku iniciatīva. Paldies Initai Peniķei, kura nepārtrauc rūpēties par šīs vēstures saglabāšanu! Bet vajadzīgs visas kopienas atbalsts. Ļoti žēl, ka neizdevās īstenot mūsu sapņus par ķoniņu kultūrtelpas atdzimšanu. Tai ir liels kultūrtūrisma potenciāls, bet es šajā projektā aplauzos un Eiropas finansējumu nespēju iegūt, kaut gan vairākkārt centāmies ļoti.

Vai kultūras nodaļas vadītājas kabineta durvis aizvērsiet mierīgu sirdi un ar pārliecību, ka stafetes kociņš būs drošās rokās?

Man ir brīnišķīgi kolēģi, kuri darbu varēs turpināt lieliski. Prieks, ka vadība sola pārmaiņas, jo saprot, ka kultūras process jāuzlabo, ka jāmainās. Novadā šī nozare ir ļoti sadrumstalota – nav vienotas pārvaldības, bet no tā cieš pakalpojumu saturs un kvalitāte. Ar kolēģiem esam izstrādājuši priekšlikumus, kā, mūsuprāt, nozarei būtu jāfunkcionē, un cerēsim, ka jaunajai nodaļai izdosies to īstenot.

Dzīves kalendārs ir nežēlīgs – laiks ātri skrien uz priekšu, un saprotu, ka vajadzētu apstāties, padzīvot arī mazliet sev, mājai, ģimenei. Lai nāk un turpina jaunie, jo maiņa ir izaudzināta! Gluži atpūtas jau nebūs, jo projektā Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027 vēl palieku strādāt kā Kuldīgas novada koordinatore.

Jau pirms dažiem gadiem Kurzemniekam teicāt, ka turpmākais plāns ir kļūt par dārznieci.

(Smejas.) To es sapņoju visu laiku! Bet kultūras darbiniekam nekad nav laika tā īsti nodoties dārzkopībai. Dārzs mums ir – to sākām veidot 1991. gadā. Daudz kas jau pāraudzis, un vajadzīga pārveidošana. Mums bijusi arī kārtīga lauku saimniecība ar lopiem, kartupeļu un biešu laukiem, siena talkām. Kas tik nav piedzīvots! Draugi bieži nāca palīgā tikt ar to visu galā. Pirms vairākiem gadiem dabūjām atbalstu Eiropas projektā, lai audzētu krūmmellenes, audzējām arī zemenes. Taču, visu dienu esot darbā prom no mājām, nebija viegli to pavilkt.

Bet sapnis izveidot skaistu vidi nekur nav zudis, un pamazām to piepildu. Pavasarī sāku veidot jaunu dārza daļu. Kādreiz akcents bija mūžzaļi augi. Jaunajā variantā būs hortenzijas un tās puķes, kas man patīk visvairāk, tai skaitā no vecmāmiņas laikiem: peonijas, margrietiņas, zilās kurpītes, prīmulas, flokši. Un rozes, kas šogad zied tik brīnišķīgi! Dārzs dod lielu iespēju atpūsties. Man tā ir arī vieta pārdomām.

Kā jūs turpinātu teikumu „Dace Reinkopa ir…”?

Viesturs Liepiņš, bijušais kolēģis Kuldīgas rajona kultūras nodaļā:

– Lieliska līdere vislabākajā nozīmē. Nākusi no ģimenes, kurā kultūra vērtēta augstu. Jau padomju laikos Kuldīgas rajonam tāpat kā tagad novadam bijis savs smeķis. Dace mācēja to sagaršot un augstu noturēt pāri visam, lai kādi laiki, politika un finansiālā situācija bijusi.

Kaspars Reinkops, dēls:

– Vienmēr rūpējas, lai visiem būtu labi, par visiem uztraucas. Māk radīt mājīgumu un labprāt uzņem ciemiņus. Ir uzņēmīga un enerģijas pilna, viņai vienmēr ir lieli plāni.

Inga Bērziņa, Kuldīgas novada domes kādreizējā priekšsēde:

– Nesaraujami saistīta ar kultūras dzīvi daudzus gadus. Novada vēsturē ierakstīti viņas izauklēti un radīti notikumi. Dace mūsu novada izaugsmes stāstā ir spožs briljants. „Kultūra vai sports? Nu, protams, kultūra!” tā Dace vienmēr teiks, jo kas gan mēs būsim bez savas identitātes un vērtībām. Viņas kultūras mīlestība jūtama vienmēr un visur. Arī sirsnība pret kolēģiem, ģimeni, rūpes par mājām un dārzu.

Atbildēt