Veiksmīgam darbam vajag labu komandu

Viņi ir mazās, bet dažādus pārbaudījumus izturējušās, radošās, konkursos panākumus guvušās Skrundas televīzijas mugurkauls, acis, ausis, sirds un dvēsele. Jau gadu gadiem strādā plecu pie pleca, veidodami ne tikai sižetus par svarīgiem notikumiem Kuldīgas novadā un Kurzemē, bet arī raidījumus un dokumentālas filmas. Radošās Kuldīgas fokusā – žurnāliste IEVA BENEFELDE un operators ALANS PERŠEVICS.

Vai jūs var pielīdzināt saskanīgam duetam ar to atšķirību, ka paši uz skatuves nekāpjat, bet strādājat aizkadrā?

Ieva: – Tā jau ir: abi esam vienīgie pamatdarbinieki. Dažbrīd piesaistām vēl kādu: es veidoju sižetus ar citu operatoru, vai Alans uz notikumu brauc ar citu žurnālistu, jo apjoms ir milzīgs un visur vienlaikus tikt nevaram. Tomēr pārsvarā strādājam divatā. Es Skrundas televīzijā atnācu 2001. gadā, Alans jau iepriekš. Esam ļoti labi sastrādājušies un kopdarbu jūtam jau procesā. Ar vienu acs kaktiņu automātiski esmu piefiksējusi, ko Alans safilmējis, vai vajadzēs vēl ko ieteikt. Savukārt Alans ir klausījies, kas tiek runāts, lai zinātu, ko filmēt, un piemeklētu attiecīgus kadrus montāžai.

Kā televīzijā nonācāt?

Alans: – Pēc dienesta armijā dzīvoju Rīgā un nepilnus divus gadus nostrādāju Latvijas Televīzijā. Biju tehniskais darbinieks, bet braukāju līdzi operatoram, uzraudzīdams, lai tehnika darbotos. Kad Rīgā vairs nebija, kur dzīvot, ar ģimeni pārcēlāmies uz Skrundas pusi. 90. gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas skrundenieki Gita un Imants Johansoni izveidoja vietējo televīziju – tolaik tādas radās daudzviet. Dažus gadus vēlāk vajadzēja papildspēkus, un es pieteicos. Pamazām no tehniķa kļuvu par operatoru un videoinženieri. 1996. gadā televīzija tika reģistrēta kā pašvaldības uzņēmums, direktore un raidījumu veidotāja bija Loreta Robežniece, un piecus gadus nostrādāju ar viņu. Kad Loreta aizgāja par kultūras nama vadītāju, uzrunāju Ievu. Mēs jau bijām saskrējušies vienā projektā skolā.

Pārsvarā strādājam divatā. Es Skrundas televīzijā atnācu 2001. gadā, Alans jau iepriekš. Esam ļoti labi sastrādājušies un kopdarbu jūtam jau procesā.

Ieva: – Tolaik strādāju Skrundas vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Tad nāca modē projektu nedēļas. Man kā jaunai skolotājai likās jocīgi, ka par jaunāko latviešu literatūru ir maz izziņas materiālu. Pārsvarā bija diezgan novecojušas grāmatas. Lai skolēniem būtu saistoši, izdomāju taisīt videomateriālu, izmantojot publikācijas no žurnāla Karogs un citiem izdevumiem. Man šķita, ka tas būs interesanti un vienkārši. Zināju, ka Skrundā ir televīzija un tajā darbojas Alans. Piestrādāju arī kultūras namā – alternatīvajā skoliņā piecgadniekiem un sešgadniekiem mācīju angļu valodu. Alana bērni gāja šajā skoliņā, un pazinu viņu kā vienu no vecākiem. Izstāstīju savu ideju, kā viss varētu notikt. Labi, safilmējām arī. Bet tad vajadzēja montēt, un izrādījās, ka tik vienkārši nav. Biju iedomājusies, ka tiksim galā stundas laikā, bet pagāja trīs dienas. Kad videomateriāls bija gatavs, es Alanam aizrādīju: „Man nebija ne jausmas, ko tāds darbs nozīmē, bet tu taču zināji! Kāpēc kaut kam tādam piekriti?” Alans atsmēja, ka vienkārši bijis ļoti interesanti. Varbūt jau tad viņš pamanīja, ka man tādas lietas padodas, un, kad vajadzēja darbinieku televīzijā, uzrunāja mani.

Par kādu profesiju domājāt skolas laikā?

Alans: – Kad mācījos Murjāņu sporta skolā, pļāpājot ar draugu un sapņojot par visu ko, biju izteicies, ka gribētu strādāt varbūt ne tieši televīzijā, bet skaņu ierakstu studijā. Pēc armijas draugs Rīgā ieprecējās sētā, kur viens televīzijas cilvēks dzīvoja. Tas bija laikā, kad televīzija no Āgenskalna pārcēlās uz Zaķusalu un jaunajā, lielajā ēkā vajadzēja darbiniekus. Draugs mūsu pļāpāšanu atcerējās un kaimiņam ieminējās, ka zinot vienu, kas gribētu strādāt. Tā tie sapņi piepildās. Toreiz gan sapņoju tikai par skaņu. Te man ir pat vairāk: gan skaņa, gan bilde.

Ieva: – Manuprāt, cilvēki nonāk tur, kur viņiem jānonāk. Kad beidzu vidusskolu – tas bija pēdējos padomju gados –, vēlējos mācīties par angļu valodas skolotāju vai žurnālisti. Bet tajos laikos, stājoties augstskolā, bija pamatīgs konkurss. Uz angļiem varēja tikt tikai tie, kas beiguši vidusskolu ar šo novirzienu. Savukārt uz žurnālistiem priekšroka tiem, kas jau bija publicējuši rakstus. Es mācījos Rīgas 64. vidusskolā teātra klasē. Uzvedām skečus, un kādā man bija jāattēlo televīzijas diktore. Tā kaut kur zemapziņā doma par darbu televīzijā bija. Mana pamatizglītība ir filoloģijas maģistre, vēlāk studēju arī angļu valodu un esmu strādājusi par skolotāju šajā specialitātē.

Ieva Benefelde: “Es mācījos Rīgas 64. vidusskolā teātra klasē. Uzvedām skečus, un kādā man bija jāattēlo televīzijas diktore.”

Vai skolotāja un žurnālista profesijā ir līdzības?

Ieva: – Žurnālista darbā ne tikai noder, bet pat ir vajadzīgs diezgan daudz no latviešu valodas un literatūras skolotāja izglītības. Pirmkārt, valodas dēļ – žurnālistam latviešu valoda jāprot ļoti labi. Otrkārt, jebkuram literāram darbam ir kompozīcija – tā vajadzīga, arī televīzijas sižetu veidojot. Mācot skolēnus, skolotājs analizē kompozīciju, izteiksmes veidu, tēlus. Es to pārzinu un raidījumos izmantoju. Literatūra arī iemāca pasauli, notikumus un cilvēkus vērot it kā ar rakstnieka acīm. Gan rakstošie, gan televīzijas žurnālisti tāpat pēta savus intervējamos, lai izveidotu portretu. Tāpat žurnālista darbs rasa komunikabilitāti, asu prātu, lai ātri reaģētu negaidītā situācijā, ir daudz jālasa, jāskatās kolēģu darbi, par visu jābūt lietas kursā. Televīzijas žurnālistam īpaši jādomā par izskatu, kādā viņš iet kadrā, jo tā ir cieņa pret skatītāju.

Kādas prasmes un īpašības vajadzīgas operatoram?

Alans: – Kad bērnībā skatījos multenes vai pasaku filmas, radās jautājumi, uz kuriem pats mēģināju atrast atbildi. Kā gan nemirstīgais Kaščejs var tā izlēkt no ūdens ārā? Pavisam vienkārši – filma apgriezta otrādi. Nebija, kam paprasīt, tāpēc pētīju pats. To turpinu darīt arī šodien. Operatoram tāpat kā žurnālistam jāvēro, lai saprastu, kas un kā jāfilmē. Reiz kursos mums mācīja kadrēt arī ikdienā: skatīties tā kā caur tukšu sērkociņu kastīti, skatu fokusējot. Izrādās, es jau iepriekš, šo pamācību nezinot, tā esmu darījis. Bet par operatora īpašībām nemācēšu teikt.

Ieva: – Tad es pateikšu. Operatoram jābūt fiziski spēcīgam. Filmēšana bieži vien ir ilga, un visu laiku jāstāv kājās. Dažkārt filmējamajiem cilvēkiem jāpaskrien līdzi vai pat pa priekšu, jākāpj augstu torņos, jālien citos objektos. Un perfekti jāpārzina tehnika. Atmiņai jābūt, un jātur prātā vienlaikus daudzas lietas, jāspēj ātri novērtēt situāciju. Vajadzīga precizitāte. Un pacietīgam jābūt, jo var gadīties, ka žurnālists nav labā omā.

Alans: – Par tehnoloģijām runājot, jāspēj tikt līdzi, jo tās attīstās ārkārtīgi strauji.

Ieva: – Operatoram jābūt racionālam, rēķinot, kur un kādi kadri vajadzīgi, lai tas sižets iznāktu. Jābūt arī radošam, lai izvairītos no vienveidības. Var jau visu safilmēt tehniski pareizi, bet ar to labam sižetam nepietiek.

Vai, Ieva, tu seko līdzi kamerai?

Ieva: – Ar trešo aci pakausī esmu iemanījusies fiksēt, ko Alans dara, un uz viņu paļaujos. Protams, ir lietas, ko iesaku, jo neviens nevar zināt visu, ko esmu izdomājusi. Citkārt ir otrādi: Alans, staigājot ar kameru, ieraudzījis kaut ko interesantu un iesaka nointervēt. Un gadu gaitā Alans pie manām vēlmēm un prasībām pieradis. Viņš zina, ka kļūšu neganta, ja kaut kas nebūs tā.

Alans: – Es gan neteiktu, ka Ieva var kļūt neganta. Ja nu vienīgi tad, ja jābrauc filmēt agri no rīta. Katram savs stils. Man ir savi paņēmieni, un Ieva tos pārzina. Bet es plus mīnus zinu, kā domā un strādā viņa.

Ieva: – Jā, agrie rīti man nepatīk, bet pieciešu – kas jādara, tas jādara. Gan žurnālistam, gan operatoram jābūt atbildīgiem un stresa noturīgiem. Bieži mums sižets jāuztaisa ļoti īsā laikā. Ja tad nervi aiziet pa gaisu…

Tikko tāds moments bija. Par to, ka Kuldīga iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, paziņoja svētdienā 17.20. Sapratu, ka ziņām sešos Latvijas Televīzijai varu iedot tikai īsu tekstu un bildi, kas ierakstīta tiešraidē. Bet pēc divām stundām uz astoņiem vakarā jau jābūt pilnam sižetam. Stresam nav laika, jo jāpaspēj nointervēt cilvēkus, safilmēt un samontēt, sagatavot tekstu. Ar stresu palīdz tikt galā profesionalitāte, kas gadu gadiem slīpēta, – zinām, ko kurā mirklī darīt. Ja laika maz, ņemam datoru līdzi, lai montētu uz vietas.

Kāds ir jūsu dienas režīms, ja reiz pamatā esat divi vien, bet notikumu daudz?

Alans: – Nevaram noteikt konkrētu režīmu un kā daudzi citi piecos iet mājās. Brīvdienu arī nav. Taču es pats tādu darbu izvēlējos. Un man patīk, jo tas nav velti tērēts laiks un ir iespēja būt daudzās vietās, kur citādi neaizbrauktu. Tikko filmējām festivālu Teātris ir visur Kuldīgā – diez vai uz visām tām izrādēm aizbrauktu. Katrā darbā ir brīži, kad grūtāk vai vieglāk. Mums jābūt gataviem jebkurā mirklī saņemt informāciju, ka notiek kas ārkārtējs un jābrauc filmēt. Tas dod adrenalīnu, un ir jau arī stress dažbrīd, bet, kad labi padarīts, ir gandarījums, ka viss paspēts.

Ieva: – Režīms ir diezgan nežēlīgs, un es tiešām priecātos, ja no rītiem varētu pagulēt ilgāk. Bieži mēdzu strādāt līdz trijiem naktī. Ir gadījies celties arī piecos no rīta un braukt uz fermu filmēt, kā slauc govis. Bet rutīna mani nogalinātu. Kaut gan tie 15 gadi skolā man ļoti patika, sapratu, ka ilgāk tur palikt nevajag, ja vairs nevari strādāt ar prieku.

Kur rodat idejas dokumentālajām filmām, tematiskajiem raidījumiem un citiem projektiem, ar kādiem citas mazās televīzijas neaizraujas?

Ieva: – Ziņu raidījums tiek safilmēts un jau nākamajā mirklī aizmirsts – jāiet uz nākamo. Un tad tu ieej tādā kā vāveres ritenī, gandrīz vai arī rutīnā. Bet kā jebkurā radošā darbā ir iespēja izlikt arī savas vēlmes. Ja varētu izvēlēties, droši vien netaisītu sižetus par saimnieciskām un tehniskām lietām, izvairītos no stāstiem par ugunsgrēkiem, avārijām un citām nelaimēm. Degpunktā noteikti nevarētu strādāt. Man labāk patīk veidot sižetus par kultūru, mākslu, vēsturi. Otro sezonu filmējam stāstus par dzelzceļa stacijām ciklā Tiksimies stacijā!, un tajā tiek ieguldīts ļoti liels darbs no visiem aspektiem: no scenārija, režijas, žurnālistikas, dokumentālisma, operatora darba. Tas nav novērtējams, jo tas ir sirdsdarbs. To kompensē stāsti, cilvēki un Latvijas ainava, kas atklājas. Katrs kaut kā izsakām mīlestību pret savu Latviju. Jau pēc pirmajiem raidījumiem saņēmām atsauksmes – daudzi zvanīja un priecājās.

Kas jums bijuši dzīves skolotāji?

Ieva: – Mana pirmā dzīves skolotāja ir vecmāmiņa, kura ar savu piemēru rādīja, kā dzīvot darbu un mīlēt mazbērnus bez nosacījumiem. Katrs satiktais savā ziņā ir dzīves skolotājs. Tādu elku man nav.

Alans: – Vecāki un darbs.

Vai paliek laiks vaļaspriekiem, citām interesēm?

Ieva: – Man patīk fotografēt, labprāt braucu uz koncertiem. Diemžēl citām nodarbēm tā īsti laika pagaidām nepietiek. Labi, ka ģimene manu aizņemtību ir piecietusi. Abi dēli tagad jau izauguši. Kad mazmeitiņa atbrauc ciemos, iesaistās filmēšanā. Viņa mani biežāk redz televizorā un priekā sauc: „Re, kur ome!”

Alans: – Man patīk klausīties dažādu mūziku, lasīt psiholoģiskus rakstus. Kad iespējams, apmeklēju koncertus. Un vēl esmu ļoti laimīgs opītis: man ir divi dēli, meita un četri mazbērni. Patiesībā darbs man ir hobijs.

Kas jums ir Skrunda un Kuldīga?

Ieva: – Skrunda ir mana dzīvesvieta, nemitīgi mainīgā Venta ar rīta miglu, vēsture, kuras izzināšanā un saglabāšanā arī mēs esam pielikuši savu roku. Jūtos piederīga. To pašu varu teikt par Kuldīgu. Tā tik ļoti iedvesmo radošumam! Jā, mazpilsētai ir savi sindromi – te visi viens otru pazīst, un tas reizēm var gan palīdzēt, gan apgrūtināt.

Alans: – Es priecājos, ka dzīvoju tieši te. Pateicoties darbam televīzijā, lai arī tā maize nav viegla, man bijusi iespēja novērtēt, cik patiesībā labi dzīvojam. Iznācis būt dažādās vietās: gan skaisti sakoptās pie turīgiem cilvēkiem, gan ļoti nabadzīgās. Protams, nevar priecāties, ja kādam klājas grūti. Bet tādas situācijas palīdz novērtēt, ka man par savu dzīvi nav tiesību sūdzēties.

Televīzijas operatoram jābūt tehniski zinošam un fiziski rūdītam. Kur tik Alanam Perševicam nav nācies filmēt!

Radošais veikums

● Kanālā ReTV ik nedēļu var redzēt Skrundas TV raidījumus Sveicināti Viduskurzemē! un Kuldīgas novada vēstis. Regulāri top sižeti gan ReTV, gan LTV1 dienas un kultūras ziņām.

● Tapušas piecas dienasgrāmatas par pasaules latviešu ģimeņu 3×3 nometnēm, īsfilmu kolekcija par Saldus novada pagastiem, iemūžināts Burdona festivāls Alsungā, veidoti dokumentālie triptihi Kuldīgas stāsti, Pietura Kuldīga, Piezīmes uz albuma lapām, Kuldīgas iedvesma ceļotājiem, Kuldīgas novada valdzinājums u.c.

● Regulāri top dokumentālās filmas. Apjomīgākās: Puteņu laikazīmes (dzīves plūdums un darbi lauku sētā) un Senatori. 1918–1940 (emocionāls vēstījums par Latvijas Augstākās tiesas jeb Senāta pirmajiem tiesnešiem; pirmizrāde notika Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace).

● Ir sadarbība ar kanālu ReTV, tam veidoti raidījumi 100 recepšu Latvijas simtgadei, Kas to vairs atceras?!, Fotooga, producēts raidījums Kur paliek nauda.

● Filmēti Latvijas stāsti, vadīts diskusiju cikls Īsi un konkrēti.

● Otro sezonu rit cikls Tiksimies stacijā!, kas atklāj Latvijas dzelzceļa kultūrvēsturisko un industriālo mantojumu, stāsta par nozari un cilvēkiem. Tas nupat bija nominēts Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvai.