Vectēvs, kurš nebīstas no datora

Jānim Elmeram jau 5. jūlijā apritēja 100 gadu. Viņš nāk no Sāvienas ciema Madonas novada Ļaudonas pagastā, deviņus gadus dzīvo Kuldīgā pie vienas no četrām meitām, bet Kurzemnieks kopā ar novada domes pārstāvjiem devās viņu sveikt pagājušonedēļ.

Jubilārs bija priecīgs ciemiņus sagaidīt un dalījās dažādos stāstos no dzīves. Bez palīdzības viņš pastaigāt vairs nevar, bet atcerējās, kā vēl nesen staigājis un Kuldīgā vērojis pasākumus. Elmera kungs lieto datoru, lai apkopotu fotogrāfijas, raksta savu otro autobiogrāfisko grāmatu. Pirmā – Dzīves pavasaris – ir par bērnību. Otrā vēstīs par kara laiku, trešā būšot par pēckara laiku. Kādreiz Sāvienā viņš bijis tautas nama un bibliotēkas vadītājs, darbojies arī kā elektriķis, aizrāvies ar novadpētniecību un fotografēšanu. J.Elmeram ir četri bērni, pieci mazbērni un pieci mazmazbērni.

SVINĒJIS KĀ KUNGS

„100. jubileju jūlijā sagaidīju krodziņā Klūdziņa. Visi sabrauca, un to nemaz negaidīju! Artis Šimpermanis spēlēja akordeonu un dziedāja. Mani tur aizveda kā kungu – atbrauca pakaļ, ielika krēslā, nonesa lejā un ielika mašīnā,” priecājas jubilārs.

PLAŠA SPEKTRA SPECIĀLISTS

Veselība turoties labi. Viņam patīk strādāt ar datoru, un to viņš lietojot jau 20 gadus. 25 gadus bijis elektriķis, labojis televizorus, pirms tam bijis tautas nama vadītājs un bibliotekārs, arī komjaunatnes instruktors. Viņam bijis dārzs ar 400 dažādām dālijām un ziedošiem kokiem, sava siltumnīca. Tēvs bijis skroderis.

PIEDZĪVOJIS GARU VĒSTURI

Atbildot, kāds ir noslēpums, lai tik ilgi noturētos mundrs, jubilārs atbild: „Mans tēvs nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam. Domāju, ka tas ir gēnos. Es vēl varētu noiet kilometrus, bet diemžēl jūtos nestabili, gāžos. Mani vajag pieturēt. Priecājos, ka meita Antra par mani gādā: brokastis, pusdienas pienes. Istaba tīra, dabūju jaunas drēbes un gultasveļu. Mana dzīves pieredze ir bagāta – esmu piedzīvojis ulmaņlaikus, vācu laikus, krievu laikus un nu tagadējos. Tas ir ļoti daudz! Varu salīdzināt, kā bija tad un tad. Man dzīvē caurmērā nav gājis slikti, lai gan esmu bijis gan apcietināts, gan pagrabos turēts.”

PATEICĪGS MEITAI

„Es dzirdu ļoti labi, bet man grūti saprast vārdus. Kad skatos televizoru, skaņu klausos ar austiņām – tad ļoti labi visu saprotu. Runājot pa telefonu, arī visu saprotu. Dabā ir grūtāk. Ikdiena man tāda: no rīta ceļos piecos, gulēt eju desmitos vakarā. Esmu izrēķinājis, ka miegam tās ir septiņas stundas. Vecam cilvēkam ar to vajadzētu pietikt. Dažreiz iznāk pagulēt astoņas. Kad pieceļos, citreiz pieeju pie datora, citreiz pārdomāju senos laikus, pakavējos atmiņās. Meita brokastis ienes vienmēr septiņos – kā bankā! Nezinu, kā viņa to paspēj. Pēc brokastīm 15 minūtes paguļu, tad 15 minūtes pavadu pie datora – tā uz riņķi līdz pusdienām. Man pienes pusdienas, un tad pusstundu neko nedaru.”

TAUKAINS PIEDZĪVOJUMS

Jubilārs izstāstīja amizantu stāstu no bērnības: „Kad gāju 3. klasē, ar draugu aizgāju uz ezeru peldēties. Redzējām, ka tur peld pīles, un mammai mājās pastāstīju. Brīnījos, ka tās negrimst. Mums jāpeld ar rokām, bet pīles negrimst. Izrādās, pīles savas spalvas ietauko. Mammai skapī stāvēja tauku spainis. Paņēmām tauku piku, ezermalā nosmērējāmies un mēģinājām peldēt, bet tāpat grimām. Tagad tauki jādabū nost, bet nesanāk – nomazgāt nevar. Peldvietā bija smalkas smiltis, kurās norīvējāmies. Beigās aplipām ar smiltīm un bija vēl trakāk! Pliks pa labību skrēju mājās – labi, ka nesatiku ne mammu, ne tēti. Mājās no skapja paķēru divus palagus, un ar tiem noslaucījāmies.”

APBRĪNOJAMAS DATORPRASMES

„Datoru lietoju tāpēc, ka sāku rakstīt atmiņas. Gribēju, lai paliek bērniem un mazbērniem. Sāku dzīvesstāstus rakstīt ar roku, bet, kad ar tinti uzmetu kleksi vai uzrakstīju ko nepareizi, viss bija cauri. Tad nopirku lietotu rakstāmmašīnu, bet negāja daudz ātrāk, un kļūdas nevarēju dzēst. Sāku atmiņas ierakstīt magnetofona lentā – ierunāju kādas 57 kasetes, bet sapratu, ka tas iznāk par dārgu. Kad mazdēls uzdāvināja datoru, domāju, ko gan ar to darīšu. Tad sapratu, kādas funkcijas tas izpilda, un sapratu: tā ir cita lieta!”

Simtgadnieks aizraujas ar fotogrāfijām – datorā viņam ir fotoarhīvs ar Latvijas putniem, ziediem un dabasskatiem. Attēlus pats apstrādā un apgriež. Ja kaut ko nesaprot, sauc palīgā mazdēlu. J.Elmers arī nodarbojies ar novadpētniecību un taisījis fotokartītes ar Sāvienas iedzīvotājiem. Bijis pazīstams kā ciema fotogrāfs, kuru vietējie labprāt aicinājuši notikumus iemūžināt.